Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Lasu un smejos. Valmierā esot krīze ar matemātikas skolotājiem. Mēnešiem nenotiekot matemātikas stundas. Tagad man skaidrs, kāpēc Kariņam vislabākie rezultāti bija Vidzemē. Tāda veiksmīga pilsēta. Tikai bez matemātikas skolotājiem un secīgi visvairāk plusiem Kariņam. Kāds podiņš, tāds vāciņš, latviešiem ir tāds teiciens. Ļoti precīzi raksturo šo situāciju.

Tad nākamais. Evita Ašeradena, kaut kāda teātra direktrise, saka intervijā Delfos, ka neprātīgi ir, ka Latvijā nevarot paļauties uz ierēdni, ka tas palīdzēs. Diez, viņa mājās ar savu vīru, finanšu ministru Arvilu Ašeradenu no Vienotības vispār sarunājas jeb arī nepaļaujas gadiem jau? Varbūt nezina, ka kungs gadiem bijis lielās činās, kas atbild par tiem ierēdņiem. Smieklīgi.

Ziniet, mani tautieši ir nonākuši savā ierastajā, gadu simtiem pierastajā stāvoklī - verdzībā. Un paši to neapzinās, jo vergturi šoreiz arī ir tie paši tautieši. Un tikai pasakiet, ka tā nav? Pilnībā atkarīgi un vairums ar to stāvokli apmierināti, jo tas ir tik ierasts, nodots no paaudzes paaudzē. Bet ne par to. Es sapratu vienu ļoti tipisku īpašību, kas piemīt vairumam tajā teritorijā. Un tas nav tikai politikā un tas nav tikai bijis ap mani personīgi. Tas ir kopējais, vispārēja iezīme.

Visi viņi tur viens otru nodod, kad izdevība beidzas vai beidzas cerība uz izdevību. Ja šo apzinās un pieņem, tad nevar vilties nekur. Vienojošais ir nevis ideja, bet izdevība vai cerība uz izdevību. Kad beidzas cerība uz izdevību vai vairs nav izdevības, tad šķīst, brūk, novēršas, pagriež muguru viens otram utt. Tā ir kopēja iezīme, raksturlielums. Padomājiet par to. Tas ir iemesls, kamdēļ nesanāk un nesanāks. Jo vieno nevis ideja, bet izdevīgums vai cerība uz izdevīgumu. Tas viss ir Jūsu ikdiena. Ne tikai politikā.

Protams, 21.gadsimtā matemātiku, ja nav, kas to pasniedz Valmierā, var nodrošināt attālināti. Nevis žēloties, ka nav skolotāju un ir krīze, bet ieslēgt datoru un internetu. Mana meita, kurai tikko palika tikai septiņi gadi, var matemātiku Spānijā mācīties angliski attālināti ar skolotāju, kas atrodas… Gruzijā. Nu, ja septiņgadīgs bērns var, tad gan jau var arī Valmieras tehnikuma puberitāti sasniegušie audzēkņi, ja vien nav galīgi atsaldēti.

Bet vispār. Lai Latvijas virzību izmainītu un lai nebūtu jāsmejas par matemātikas krīzi Valmierā, un lai finanšu ministra sievai nebūtu jāsūkstas presē, ka nav neviena ierēdņa, uz ko paļauties, es darītu šīs lietas. Izklausīsies utopiski, bet vismaz, lai iedotu Jums vīziju. Šad tad šis tas no manis teiktā tiek realizēts. Piemēram, 5000 eur par katru bērnu tikko trīnīšu ģimenei. Izrādījās, ka tad, ja to dara Vienotība, tad tas ir kruta, bet, ja to saka Gobzems, tad tas ir populisms. Ja paņemsiet kaut mazliet no šī, tad jau būs labi.

1. No pirmās klases bērniem mācītu par naudu. Kas ir nauda, kā tā izskatās, ko ar to dara un kā tā rodas tētim un mammai. Te, Spānijā bērniem māca arī, kas ir nauda. Nevis debilus atjautības uzdevumus, no sērijas, cik ezim adatu, ja zeme ir apaļa, bet reālu dzīvi. Nevis, ka varēs paņemt kredītu, bet kas ir nauda, kā to saskaita un liek kopā.

Man diemžēl to skolā nemācīja, nevienam nemācīja, varbūt tamdēļ tajā teritorijā zagt ir ikdienas normalitāte? Un nesakiet, ka tā nav. Zog visur, kur var ko nozagt. Mazie pa maziņam, lielie pa lielam. Apvienojas izdevīguma dēļ, lai zagtu, nevis idejas dēļ, lai radītu.

Atgriežoties pie idejas - matemātikai algotu skolotājus arī no ārzemēm. Principā tas nozīmētu izglītību svešvalodās. Tas ir vienīgais veids saglabāt nāciju. Cita nav. Nelīdzēs latviešu valodas ierakstīšana sarkanajā grāmatā. Līdzēs tikai izglītība bērniem. Turklāt izglītība svešvalodās ar labiem skolotājiem. Un nebrēciet, ka bērni nevar mācīties svešvalodās. Var. Turklāt visu. Turklāt no nulles. Manējie mācās spāniski un neko, ir dzīvi, sveiki un veseli. Jūsējie arī var, jo nav atpalikuši un ir spējīgi kā visi bērni.

2. Izlases kārtībā puikiņiem būtu obligātais dienests. Nevis, lai mācētu karot, bet, lai iemācītos vienkārši būt atbildīgiem, Lai iemācītos nedzīvot pie mammas un iemācītos, kā jau tikko teicu, uzņemties atbildību. Lai neizaugtu 42 tūkstoši alimentu nemaksātāju.

3. Aizliegtu tirgot alkoholu pārtikas veikalos, ierobežotu tā tirdzniecību maksimāli, budžeta izdevumus segtu kaut vai ar aizņēmumu, bet apturētu nodzeršanos un par atrašanos uz ielas reibumā kriminālatbildība ar piespiedu darbu. Žostka, citādi nekas nebūtu. Saprotu, ka utopija, bet tas ir vienīgais veids, kā pārlauzt esošo nodzeršanās un notrulināšanās dinamiku. Cigaretes pazustu no visiem veikaliem. Varētu atrast “lavočkās” uz ielas. Padarītu neseksīgas šīs nodarbes.

4. Rīgas degradētās teritorijas pārvērstu par sporta un bērnu laukumiem. Vidzemes tirgus vietā futbola laukums, piemēram. Vismaz pievilkšanās stieņi. Šis virziens izmainīs domāšanu saknē un pamatos uz paaudzēm. Spānijā te dzīvojamo māju rajonā katrā iekšpagalmā ir sports. 5km rādiusā ir entie sporta un bērnu laukumi. Un neviens alko outlets. Lasu, Latvijā daudziem bērniem liekais svars. No labas dzīves un nepareiza dzīvesveida. Sporta laukumi un paradumu maiņa. Un nav ko dzert koliņas un štopēt burgerīšus ar saldumiņiem. Tiem akcīzi debesīs.

5. Protams, 5000 eur par katru piedzimušo bērnu. Istenībā nu jau 7000 eur. Pilsonībā uzņemtu visus no kara aizbēgušos bērnus. Latvieši Latvijā neatgriezīsies tuvākos gadus vai nekad, teritorija ir jāpapildina ar jauniem pilsoņiem. Visu mūžu nevarēs dzīvot tukšā valstī uz aizņēmumiem ar pensionāriem. Vajag bērnus.

6. VID un policijas vadība - igauņi. Principā būtu visi jāatlaiž un jāsāk no nulles.

7. Aizņemtos, cik dod. Iegrūstu vairumu no aizņemtā izglītībā. Bērnu brīvpusdienās, skolotājos, mācību materiālos. Aizņemtos vēl. Prasītu dzēst aizņēmumus. Nekaunīgi aizņemtos un nekaunīgi prasītu dzēst. Idejiski. Domu sapratāt.

8. Par naida kurināšanu liktu cietumā.

9. Ar likumu aizliegtu lietot citu valstu simboliku. Bargi sodi par pārkāpumiem. Latvijas karogam ir jābūt augstāk un lielākam. Vienmēr. Visur.

10. Samazinātu valsts pārvaldi. Tam gan vajadzētu bruņotu apsardzi un prezidentālu valsti ar plašām pilnvarām. Lai gan Jums ir iestāstīts, ka prezidents tagad neko nevar. Var. Var apturēt visus likumus. Īstenībā var ļoti daudz, tikai negrib.

11. Kariņu ģimeni notiesātu par Skolas ielas 2 jeb kino Pionieris mazgāšanas darījumu.

Šo sarakstu var turpināt. Bet kur ir Pīlēns, lielais reformators un viedais stratēģis evolucionārs? Gatavojas apsolītajam prezidenta krēslam, tamdēļ tik klusiņš? Bija taču pats gudrākais, bet kur pazuda? Jaunos būvniecības iepirkumos vai pie bērniem un mazbērniem Austrijā?

***

Ziniet. Un ir vēl viena raksturīga iezīme. Kolektīva. Tajā sabiedrībā Tu esi vajadzīgs tikai tad, kad esi topā. Tiklīdz neesi vairs top dziedātājs, sportists, mākslinieks, aktieris vai jebkas cits, tā kļūsti nevienam nevajadzīgs un tiec izmests. Labākajā gadījumā aizmirsts, sliktākajā ienaidnieks bez maz vai.

Piemērus? Maijas Lūsēnas izlikšana no dzīvokļa pavisam nesen un visiem pie vienas vietas. Bet, kad bija ”Kad man vairs nebūs 16” topā vai Zodiaks, tad gan skrēja i fotografēties, i visu pārējo. Vija Artmane aizgāja nabadzībā. Uljana Semjonova arī nevarētu teikt, ka kādam baigi vajadzīga kopš karjeras beigām. Jūs varat skatīties, kur gribat.

Mirdza Martinsone šobrīd, piemēram. Sabiedrība baigi par viņu rūpējas? Džemmai Skulmei arī bija bez maz vai jāpārdod māja, lai galus savilktu. Tas pats Briedis, par ko? Tikai tamdēļ, ka pēkšņi viņam mamma krieviete. Kamēr vinnēja boksā, tikmēr “savējais” un mamma krieviete netraucēja, pat Raivis Dzintars skrēja bildēties. Vēl nosaukt? Skaties, kur gribi. Un atceries - tajā sabiedrībā tikai izmanto, izmanto un izmet.

Starp citu, Margarita Vilcāne? Kad ballītē jāuzdancā pie Vilcānes dziedātām dziesmām, tad viens. Kad jāpalīdz, tad cits. Lapčenokam pensija 200 eiro. Astrīda Kairiša kur aizgāja, ziniet? Nē, tas nebija villā. Tas bija vientulībā pansionātā. Un tad brīnās, ka tajā sabiedrībā viss iet uz galu. Pelnīti.

Jā, zinu, skarbi, bet tādi Jūs esat. Jūs esat pelnījuši to visu, kas notiek un notiks. Nevis nabadziņi, pret kuriem ir globālistu vai krievu sazvērestība. Likumsakarīgs sižets. Rūdolfs Plēpis arī piemērs. Cik viņam roku pasnieguši, lai izvilktu? Uldis Pūcītis savulaik belašus tirgoja Āgenskalnā, tas bija sen, to Jūs neatceraties. Šis saraksts šeit nav izsmeļošs, starp citu. Tikai dažus piemērus iemetu. Ko vēl nosaukt?

Varbūt vajag paskatīties spogulī? Padomāt? Ne tikai bļaut, cik visi citi ir slikti? Piedodiet, bet šo man vajadzēja pateikt. Un, ja kāds šodien topā esošais domā, ka viņu nesagaida līdzīgs liktenis, viņš smagi kļūdās. To piemēru ir daudz par daudz, lai būtu citādāk. Jūs sarakstu varat paturpināt komentāros.

***

Bija laiks, kad man ļoti tas sāpēja. Neizrādīju, bet sāpēja. Man un manai ģimenei Latvijas valsts un tās atsevišķi pilsoņi atņēma gandrīz visu. Vispirms atņēma profesiju, jo bandītu nosaucu par bandītu. Tad atņēma naudu un mājas, jo nesadarbojos kā Kaimiņš vai nenomainīju kažoku kā Šmits.

Mani Latvijā nicināja un izņirdza, jo no bomžu dzīves izglābu vīrieti, kurš, cik man zināms, joprojām nedzer vairs. Īstenībā tas bija brīnumaini. Satikt pie Centrāltirgus kungu, kurš palūdz tik vaļā no zaļā pūķa. Komentāros par mani ņirdza par to. Bomžus sauca par manējiem, lai gan vienīgais, ko parādīju, kādā vidē par normu izvēlējušies dzīvot tie, kam pietiek ar karodziņu pavicināšanu.

Man pārmeta, ka es ne tā esmu aizstāvējis Zolitūdē cietušos, kaut, pateicoties man, tie saņēma simts gadu valsts vēsturē lielākās kompensācijas. Pārmeta man tie, kuri neko paši nav paveikuši. Mani uzskatīja par trako, jo teicu tieši un nebaidoties. Mani apmeloja un apmelo joprojām. Mani apsaukāja un apsaukā joprojām. Sajūsmā spiedza, kad aizbraucu. Ļaunumā un skaudībā apskauž, ka nesalūzu. Mani joprojām vajā Latvijas valsts. Vajā vārda vistiešākajā nozīmē, cenšas iznīcināt. Un viņiem nesanāk. Jā, tieši tamdēļ es smaidu arī šodien. Par spīti.

Un ziniet. Patiesībā ir super, ka mani neievēlēja, bet Jums ir Kariņš. Pirmkārt, mani nodotu otrreiz tie, kuri novērsās un aiz muguras apdi…š. Es tiktu izmantots. Labi, ka tas nenotika. Otrkārt, vēl četrus gadus bezcerīgā opozīcijā sēdēt, lai mēģinātu atvērt acis tiem, kuri guļ nolemti letarģiskajā miegā, nē, paldies. Treškārt, es tiku atbrīvots. Karmiski vai kā, grūti to tā pateikt. Brīvs. Vakar sportojot pie sevis kārtējo reizi domāju, kam jānotiek, lai atgrieztos. Nekam. Finišs. Vēl inerces pēc esmu rakstījis, bet objektīvi jēga tam nav.

Uzdodiet sev jautājumu, kāpēc no tik latviskās Latvijas bēg tūkstošiem? Nē, nav viegli sākt jaunu dzīvi no nulles. Bet paldies. Bērni ir iedzīvojušies, patīkot skola un mīlot skolotāju, policisti atvesti patrulēt baltos zirgos, puikas skrien spēlēt futbolu un es stāvu smaidīgs apspīlētās velveta biksēs. Par spīti! Jūs man esat tik daudz darījuši pāri, mani tautieši, ka par spīti smaidīšu apspīlētās velveta biksēs.

Novērtē šo rakstu:

131
37