Menu
Pilnā versija
Foto

Jautājums ir par mūsu izvēli

Matīss Kaļāns · 02.04.2021. · Komentāri (23)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šorīt manas pārdomas raisīja viens ieraksts Facebook, kurā sieviete ļoti "garšīgi" un izjusti dalījās savās pārdomās par ierobežojumiem, kuri visiem it kā vienādi. Kontekstā ar Zelta mikrofonu.

"Un es īsti nesaprotu, kā mēs esam nonākuši līdz mirklim, kad visi ir vienlīdzīgi, bet citi vienlīdzīgāki par citiem? Kamēr mūsu bērni nedrīkst doties uz skolu, interešu pulciņiem un satikt savus vienaudžus, Zelta mikrofons var norisināties skatītāju pilnā zālē! Kamēr skaņu un gaismu nodrošināšanas kompānijas, dekoratori un scenogrāfi domā, kā nosegt ikmēneša nomas maksu par savām noliktavām, no kurām tehnika un inventārs nav izbraukusi gadu, Zelta mikrofona viesiem nav jāliek maskas! Kamēr restorāni un kafejnīcas izsniedz ēdienu tikai līdzņemšanai, balvu saņēmēji, bez maskām, apskaujas uz skatuves! Kamēr vecāki ar maziem bērniem strādā no mājām, pildot bērnudārza audzinātājas funkcijas, tikmēr Ansis uz ceremoniju ir ieradies kopā ar sievu."

Šobrīd notiekošais manī raisa skumjas, bažas, satraukumu un vienlaicīgi arī ļoti aizraujošas un patīkami satraucošas sajūtas - vēstures, tagadnes un iespējamo nākotnes attīstības scenāriju konteksta. Šobrīd ar diezgan lielu pārliecību atļaušos teikt - 99.9% cilvēku izjūt nekad nepieredzēta līmeņa nedrošibas un nenoteiktības sajūtu. Sajūtu, ka "viss mainās un tik ātri, ka neko nesaprotu un neko nevaru paredzēt".

Mēs katrs kā vienmēr šo sajūtu aprakstām vai arī neaprakstām visdažādākos veidos (par to psihoterapeiti, psihologi, psihoanalītiķi n-tās teorijas un grāmatas sarakstījuši) un arī izvēlamies atšķirīgu rīcību. Taču, ja pavērosiet, tad tā "vidējā sajūta" gada laikā ir būtiski pavirzījusies "neko nesaprotu, nekas nav skaidrs" virzienā.

Proti, šobrīd pieredzam, kā gandrīz brīvā kritiena paātrinājumā brūk viss tas jeb pamatprincipi, uz kā ir būvēta mūsu šābrīža sabiedrība un katra individuāla cilvēka dzīve. Tas nozīme, ka notiekošie procesi ir vienlaikus gan globāli, gan ļoti personīgi. Emocionāli, fiziski, mentāli un, iespējams, garīgi personīgi. Nu, tā - līdz pašam dziļumam!

Situācija, kad paši mierīgākie, praktiskākie, racionālākie, meditatīvākie, apzinātākie, gudrākie, viedākie un pat arī intelektuālākie tiek “iešūpināti”. Ir sajūta, ka visi zaudē jebkādu sajutu par “kontroli”... gan tie "viedie" un "intelektuālie". Vienlaicīgi visi “globāli” tiek iespiesti “sevi”, “sava patiesajā Es, kur vairs esmu tikai es”...

Tikai šajā stāvokli mēs varam sākt meklēt atbildes uz tiem jautājumiem, uz kuriem sava “žurku skrējiena” neatradām ne vejadzību, ne attiecīgi vēlmi jeb gribu atbildēt. Tagad ir jaatbild - katram pašam sev un tikai pēc tam sava redzējuma jādalās ar citiem. Daloties ar citiem, mēs ieklausāmies citos un meklējam vienojošo, kas rezonē un saskan.

Kad sāksim saprast un pieredzēt dzīvē fundamentāli vienojošo, tad, iespējams, arī dzīvosim tā, ka gan katrs, gan visi kopā vēlēsimies dzīvot. Taču šī impulsa jeb nodoma sēkla ir katrā cilvēkā, un katrs cilvēks primāri ir pats atbildīgs par šo sēklu. Vienīgais, ko cilvēks var darīt, ir nodrošināt vidi, lai šī sēkla var augt.

Tā nav “jāaudzē”; tā aug pati, ja vide ir augšanai labvēlīga. Sēkla ir nodoms. Mūsu rīcība un darbi - vide. Mēs personīgi esam atbildīgi par šiem abiem aspektiem - gan sēklu, gan vidi.

Pirmais un būtiskākais, ka mēs izdarām IZVĒLI uzņemties šo atbildību. Ka atbildības uzņemšanās ir nevis MĒRĶIS, bet gan process, kas notiek visu laiku un par kuru man visu laiku ir jābūt vērīgam. Jo VĒSTURĒ ir PIERĀDĪJUMI, ka vienmēr, kad mēs pārstājam uzņemties personīgo atbildību par sevi, mūsu dzīves pieredze un kvalitāte mazinās ģeometriskajā progresijā. Šis nodoms jeb sēkla - par personīgo atbildību ir mūsu cilvēka pieredzes pamats.

Otrs stūrakmens ir brīvība. Jebkurš nodoms (sēkla jeb ideja), kas ved prom no personīgas pieredzes un atbildības, vienlaikus gan atņemot rīcības iespējas (atbildību), gan uzliekot personīgi grūti saprotamu (subjektīvu) "kolektīvo atbildību", rada fundamentālu asimetriju un disonansi, kuras vienīgais loģiski paredzamais "rezultāts" ir "iznīcība" (pašiznīcināšanās vai nespēja izdzīvot vidē, kas var būt viens un tas pats).

Līdz tam brīdim, kad nesāksim uzdot sev šos jautājumus, mēs visticamāk turpināsim “audzēt” citu iesētas “seklas” jeb “nodomus”. Ja šī sēkla jeb nodoms nav mūsu (personīgs), tad ir pavisam skaidrs, ka arī augs un augļi mums var nepatikt. Tas, ko piedzīvojam šobrīd, ir tagadne jeb “augļi” tām sēklām jeb nodomiem un procesiem jeb darbībām, kuri tika palaisti ļoti sen (pat pirms mūsu dzīves), un kaut kādi aspekti un principi ir pat vēl senāki (vairāki gadu tūkstoši).

Šobrīd sliecos domāt, ka, iespējams, sākotnējā “sēkla” bija labs nodoms jeb ideja, taču “rīcības” jeb “darbību” laikā mēs to pazaudējām, jo šī nodoma realizācijas “blaknes” bija tik patīkamas (arvien mazāk nācās uzņemties atbildību, kas ir vilinoši), ka tas mūs apžilbināja, liedzot spēju redzēt Visu kontekstu. Tagad šie augļi galīgi nav tādi, ko mēs sākotnēji bijām domājusi.

Tagad mēs sākam uzdot šos jautājumus plašākās un mazākās grupās - gan klātienē, gan virtuāli. Un tas ir burvigi - mēs sākam pašorganizeties, mēs sākam uzņemties atbildību par savu dzīvi, mēs sākam atbrīvoties no visa veida dogmām, pārliecībām un iedeoloģijām.

Burvīgi arī ir tas, ka mums šobrīd ir tehnoloģijas un risinājumi, lai nekad nebūtu tā, kā bija iepriekš - un tā nekad nav! Vienmēr ir citādi. Arī tagad - risinājums ir citāds, nekā tas ir bijis iepriekš. Pagātne nekad pilnībā neatkārtojas.

Mums varbūt ir beidzot laiks ieraudzīt, kas ir tas, kas mēs patiesi esam un ko mēs vēlamies? Kas ir jāizdara, lai tas notiktu? Kā vēlamies būt un mijiedarboties? Mēs ZINĀM, ka centrālās jeb globāli centralizētās pārvaldes sistēmas VIENMĒR ir sabrukušas. Ir skaidrs, ka šāds modelis nestrādā.

Ar šīm zināšanām un pieredzi uzdodam sev jautājumu - kādi ir risinājumi? Kā labāk tālāk? Ļoti praktiski par katru tēmu - attiecības, veselība, darbs, nauda, bizness, izglītība, drošība, sabiedrības mijiedarbība, utt. Mūsu nākotne ir mūsu pašu rokas.

Šīs vienlaicīgi ir gan ļoti globālas, gan tikpat ļoti personīgas un individuālas pārmaiņas. Mēs individuāli tās ne kontrolējam, ne ietekmējam, taču visi kopā mēs paši ESAM šīs pārmaiņas un attiecīgi tieši un nepastarpināti tās veidojam. Šeit arī ir šo notikumu mistiskais jeb ezoteriskais aspekts jeb paradokss - vienlaicīga "ļaušanās", "paļāvība", "ticība" jeb “padošanās” un praktiska rīcība, darbība jeb aktivitāte.

Šis ir laiks, kad polaritātes jeb pretpoli tiek integrēti vienā Veselumā. Dualitāte kļūst apzināta un integrēta. Tā tiek pieredzēta, lai radītu vēl plašāku pieredzes spektru, un nevis, lai cīnītos savā starpā un sašķeltos naidīgās un agresīvās nometnēs. Arī to jau esam darījuši - daudz un sen! Tas nedarbojas!

Kas varētu darboties? Varbūt varam par šo parunāt? Tā godīgi un atklāti? Varbūt tā varētu būt virzība no konkurences uz kopradi, kopdari, kopveidi? Vai varam iztikt bez “ekspertiem”, kuri “visu zina labāk”? Tā cilvēcīgi jeb “по душам” - ieklausoties, dzirdot un pieņemot atšķirīgo un vienojoties par kopīgo? Neuzskatot, ka cilvēki ir "dzīvnieki", "stulbeņi", "muļķi", "nozombētie", kuri "kādam" ir jāvada.

Vai varam saskatīt, ka cilvēki ir plaukuši un zēluši, kad tiem ir bijusi vienlaicīga iespēja gan brīvi rīkoties un mijiedarboties, gan arī saņemt ļoti tiešu atgriezenisko saiti par savu rīcību un darbību, kas automātiski nozīmē ļoti augstu personīgās atbildības līmeni par sevi un savām darbībām?

Vai spējam redzēt, ka jebkādi, pat vislabākiem nodomiem apveltītie mēģinājumi panākt "centralizētu pārvaldi, kas zina, kā cilvēkiem jābūt un jādzīvo" ir izgāzušies? Vai esam spējīgi saskatīt šos faktus un cēloņsakarības, un to, ka šobrīd piedāvātie risinājumi (izolācijas, distancēšanās, mijiedarbības un komunikācijas noteikumi, runas noteikumi (ko drīkst, ko nedrīkst teikt, kas ir un kas nav pareizi, u.t.t.) ir ar VIRZĪBU prom no personīgas atbildības modeļiem uz centralizētiem un augsti reglamentātiem sabiedrības modeļiem - autoritāru režīmu.

Vai tas ir patiesi tas, ko vēlamies? Uz kā pamata mums tā pēkšņi ir jāatskās no personīgās brīvības? Kā vārdā? Ar kādu mērķi? Vai respiratorais vīruss, kas, kopumā ņemot, nav radījis eksistenciālus draudus cilvēcei, lai būtu pamats izsludināt kara laikam atbilstošu "ārkārtas situāciju", ir tā vērts?

Vai spējam redzēt, ka šos "risinājumus" mums piedāvā tieši tie paši cilvēki, kuriem mēs lielā mērā bijām "deleģējuši" atbildību par savu dzīvi? Mēs to izdarījām labākas dzīves vārdā visiem - īpaši sev un saviem tuvākajiem. Mēs diemžēl aizmirsām, ka labākais ceļš uz labu dzīvi ir tas, kuru katrs pats sev izvēlas, un katram tā atbilde ir sava.

Tikai pirms nieka 30 gadiem mēs vēl bijām sistēmā, kurā mūsu izvēļu iespējas bija daudz mazākas. Vai esam to aizmirsuši un gatavi vēlreiz akli ticēt kaut kādai citu "idejai"? Vai esam ar tik ļoti "zinātnisma" un "intelektuālisma" aizmiglotu spēju uztvert, ka dzīvosim realitātes noliegumā un degradēsim savu cilvēka dzīves kvalitātes pieredzi līdz "dzīvnieciskam biorobota līmenim", kuru pie dzīvības uztur "tehnoloģijas sasniegumi", šim "cilvēkam" nekas nav jādara, smadzeņu implanti nodrošina visu vajadzīgo "pieredzi", un uzturvielas tiek nodrošinātas pa trubiņām?

OK, es varbūt uzzīmēju baigi "tumšo bildi", bet vai tomēr? Vai esat pamanījuši to, ka bieži ar šādām bildēm un ainām mūs baro mūsu masu mediji? Vai esat kaut ko dzirdējuši par neirolingvistisko programmēšanu? Jo vairāk cilvēkiem rāda šo "realiāti", jo vairāk cilvēku šo "realitāti" sāk pieredzēt.

Mums vienkārši ir šos plašos un dažādos cilvēka un cilvēces pieredzes aspektus jāspēj aptvert un integrēt mūsu tagadnē. Mēs nevaram vairs skatīt atrauti "veselību" no "uzņēmējdarbības" un "uzņemējdarbību" no "politikas", un "politiku" no "personīgās dzīves". Šie visi ir diezgan kompleksi un integrēti procesi. Tie arī tā ir jārisina. Pat, ja šķiet, ka sistēmas dabā nav un tur ir haoss, kas atkal ir viena no iespējams ierobežojošām pamata idejām jeb sēklām, un viss ir radies "nejaušības" rezultātā, tas arī jau ir neprecīzi.

Atklājot jaunas liecības par cilvēku izcelsmi un vēsturi, apvienojot tās ar mūsdienu tehnoloģijām un spēju uztaisīt "zoom-out" un "zoom-in" vienā un tajā pašā laikā, mēs pēdējo desmit gadu laikā esam atklājuši tik daudz tā, kas fundamentāli apgāž iepriekš pastāvējušās teorijas, uz kurām ļoti daudz kas ir veidots no šobrīd pastāvošā.

Mums arī ir jāsaskata, ka, iespējams, tie, kuri mums aktīvi cenšas uzspiest savu "jauno kārtību", ir tie paši vai ideju sekotāji, kuriem pateicoties esam arī šajā situācijā. Vai tas loģiski nenozīmē arī to, ka jauno risinājumu izveidē un izstrādē daudz lielāka loma jāspēlē katram cilvēkam un ka to ir pieteikami vienkārši nodrošināt, ņemot vērā tehnoloģijas?

Vai vēsture un pieredze (Šveice, Lihtenšteina, u.c.) nerāda, ka decentralizēti pārvaldes modeļi ir efektīvāki un piemērotāki izaugsmei? Vai Floridas štats ASV šobrīd nav skaidrs apliecinājums tam? Kāpēc mēs Latvijā tik viennozīmīgi esam gājuši līdz Kalifornijai līdzīgiem ierobežojumiem pretstatā Floridas? Vai kāds ir veicis pragmatisku datu analīzi un secinājumus par pieejām? Kā ar Zviedrijas pieeju? Kādi ieguvumi, kādi riski? Kas labs, kas ne? Ko varam pie mums ieviest, bet ko ne? Kāpēc? Kādi kritēriji?

Es domāju, ka, šādi virzot sarunas jebkurā vidē, kurā mēs esam - vai tā būtu ģimenes virtuve, virtuālā darba sapulce, Saeimas sēde vai "taureņu" pirts, mēs nonāksim līdz harmoniskākiem risinājumiem, kas virzīs uz tādu dzīvi, kādu vēlamies. Un man sajūta, ka arī tas var notikt pietiekami ātri un nesāpīgi. Atkal - jautājums ir par mūsu izvēli un nodoma sinhronitāti (dziļu personīgu izpratni).

Tās tik manas pārdomas par tēmu “visi ir vienlīdzīgi, bet daži “vienlīdzīgāki” par citiem”.

Esam!

Novērtē šo rakstu:

18
10