Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 22. jūnijā attaisnoja par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu apsūdzēto Saeimas deputātu, bijušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieku Juri Jurašu (Jaunā konservatīvā partija, JKP). JKP “burbulī” sociālajās vietnēs atskanēja nevaldāmas gaviles.

Tik skaistas tomēr tās lietas nav. Visa tā tautas daļa, kura interesējas par iekšpolitiku, atminēsies, kā lieta izcēlās un kādas tai bija peripetijas. 2015. gadā, sniegdams interviju vienam no JKP nekritiski atbalstošiem medijiem, Jurašs izpauda valsts noslēpumu saturošu informāciju par viņam piedāvātā kukuļa laiku, apmēru, kriminālprocesu, kurā kukulis piedāvāts, un kukuļa piedāvājuma nosacījumiem. Turklāt viņš valsts noslēpumu saturošu informāciju izpauda laikā, kad operatīvās izstrādes lietā joprojām tika turpinātas operatīvās darbības.

Visticamāk, Juraša stāsts par to, ka viņam piedāvāts kukulis miljona eiro apmērā, bija blefs un plātīšanās. Jo Juraša kompetencē nemaz nav tiesību veikt kaut kādu kriminālnodarījuma pārkvalificēšanu no kukuļošanas uz tirgošanos ar ietekmi (par ko pienākas mazāks sods). Oļegam Osinovskim un Uģim Magonim nemaz nebija loģiska motīva kukuli piedāvāt.

Bet nu to mēs nezinām - kā tur īsti bija, kā nebija. Jo pats Jurašs izbazūnēja lietas apstākļus visai publikai, līdz ar to padarot tālāku izmeklēšanu par bezjēdzīgu.

Lai gan prokuratūras rīcībā bija un ir nepārprotami fakti par Juraša veiktajām darbībām un viņš, tēlaini izsakoties, ir nofotografēts nozieguma vietā ar kūpošu pistoli, Vidzemes priekšpilsētas tiesa ir uzskatījusi, ka politiķi vajag attaisnot. Lai nu tā būtu.

Šī gan ir tikai pirmā instance, un cerams, ka prokurori īstu vīru cienīgā rīcībā būs principiāli un lietu pārsūdzēs, lai tā nonāk augstākā instancē - Rīgas apgabaltiesā.

Padodoties jau pēc pirmās instances sprieduma, Ģenerālprokuratūra sabiedrībai raidīs nelāgu signālu - to, ka JKP “bezkompromisu tiesiskums” jau ir ielaidis saknes tik dziļi tiesu varā, ka pret to vairs nevar nostāties un atliek tikai izpūst no plaušām gaisu, lai laistos dibenā.

Diemžēl JKP politika jau labu laiku ir vērsta uz to, lai padarītu tiesu varu par sev pakļāvīgu. Bet, ja tiesa pārstāj būt objektīva, ja tā nevērtē reālus lietas apstākļus, ja neņem vērā pierādījumus, ja vadās nevis pēc likuma, bet pēc zvana no augšas, tad tā pārstāj būt tiesa. Tad tiesu vara, kurai demokrātiskā sabiedrībā jābūt neatkarīgai, pārvēršas par politikas kalponi. Un tad arī valsts iekārta pārstāj būt demokrātiska.

Latvijai apzīmējums “demokrātiska” kļūst aizvien mazāk atbilstīgs - aizvien biežāk redzam likumsakarību, ka tie personāži, kuriem ir politiska vara, gūst virsroku tiesu prāvās - pat lietās, kur apsūdzības absurdums ir acīmredzams, un tāpat lietās, kurās likuma pārkāpumu ir redzējusi visa sabiedrība.

Ja atgadās, ka kāds tiesnesis nepaklausa un nespriež JKP līderiem pa spalvai, notiek diezgan stindzinoši mēģinājumi tiesu ietekmēt - tā janvārī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) spēra zemes gaisā, paužot sašutumu par Vidzemes rajona tiesas spriedumu Limbažos lietā pret bijušo VAS “Latvijas dzelzceļš” valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni un Igaunijas uzņēmēju Oļegu Osinovski, un apšaubīja tiesneša Kārļa Jansona profesionalitāti.

Redzam, ka JKP ir divas dažādas mērauklas, kad jāvērtē tiesas darbs - par Vidzemes rajona tiesas spriedumu partijas līderis pauda milzīgu “fui”, bet Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas spriedums tai ir “taisnības uzvara”.

Tieslietu ministram Bordānam amats uzliek par pienākumu neizteikties par tiesu spriedumiem, īpaši jau, ja lieta nav iztiesāta līdz galam - tas ir pretrunā ne tikai ar vienkāršu pieklājību un taktu, bet pārkāpj arī Latvijas, Eiropas Savienības un starptautiskos dokumentus par nevainīguma prezumpciju un tiesu varas neatkarību.

Bet nu JKP ir īpaša partija, un JKP ministrs ir īpašs ministrs, uz kuru nekādi likumi neattiecas - daudz svarīgāka ir šīs partijas revolucionārā pārliecība, ka citi ir “sliktie”, bet viņi paši “labie”. Kad ir šāda pārliecība, juristu savstarpējās cieņas attiecības ir atmetamas kā veci krāmi. Tāpat JKP uzvedas arī attiecībā pret politiskajiem konkurentiem - tos, kas nerunā pa prātam, JKP cenšas samalt miltos, iznīcināt, sagraut līdz pamatiem kā Kartāgu.

Mazliet tomēr jābažījas par šo partiju un tās līderu nākotni - agrāk vai vēlāk tā piedzīvos to, kas tautas sakāmvārdā ir izkristalizēts līdz formulai “ko sēsi, to pļausi”. Neba mūžīgi šī partija būs pie varas, un tad var iznākt tā, ka speciālo ekonomisko tiesu vai jauno, vēl neuzcelto Liepājas cietumu kopā ar sagrautajiem valsts tiesiskuma pamatiem nākamie politiskie līderi liks lietā kā noderīgu instrumentu pret JKP.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu:

33
7