Iesaki rakstu:

Ņemot vērā plašo interesi, ko izraisījis pirms dažām dienām Pietiek lasītāja Aigara Kārkliņa (pseidonīms) apraksts par savām dzīves nedienām "Ārprāta anatomija, jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi", publicējam trīs izvērstus un pietiekami atšķirīgus advokātu viedokļus par aprakstītajiem notikumiem.

Advokāts Aldis Razgaila:

"Neiedziļinoties lietas apstākļos, jo ir zināms tikai vienas puses viedoklis, varu teikt, ka, pēc izklāstītās informācijas, sieviete ir izmantojusi tādus resursus kā juridiskās palīdzības saņemšana, kā arī likumos noteiktās iespējas. Savukārt vīrietis ir vairāk paļāvies uz likteni, viņa pozīcija ir pasīva, kas arī noved pie tā, ka viņš šajā situācijā izklausās kā cietējs.

Viņš aktīvi neaizsargā savas tiesības ne uz saskarsmi ar bērniem, ne mantas dalīšanu, ne laulības šķiršanu, ne tiesas lēmumu pārsūdzēšanu. Mūsu dzīvi saskarsmē ar valsts iestādēm organizē procesuālie likumi – kriminālprocesa, civilprocesa un administratīvā procesa likums, kas nosaka, kā pusēm jārīkojas. Viņš šos procesus nekādi neizmanto.

Policija izpilda tikai to, kas tai uzticēts saskaņā ar likumu. Ir tiesas lēmums, kuru indivīds nepilda, un policija attiecīgi reaģē. Mums ir, piemēram, daudz ieslodzīto, kas izcieš sodu ar reālu brīvības atņemšanu par to, ka nav pildījuši tiesas spriedumu par liegumu sēsties pie stūres un vadīt auto pēc tam, kad ir pieķerti braucot dzērumā. Arī par saskarsmes tiesību ierobežojuma pārkāpumiem ir ierosinātas gan administratīvās lietas, gan kriminālprocesi. Tas šobrīd ir aktuāli.

Varbūt sievietes rīcība ir bijusi provokatoriska, izaicinot viņu, bet viņa vienmēr par šiem pārkāpumiem ir informējusi policiju. Ar bērniem viņam nav aizliegums tikties, bet ir liegums tuvoties dzīvesvietai, līdz ar to viņam ir jāatrod veids, kā tikties ar bērniem netraucēti.

Viņam ir arī nedaudz pašpārliecinātība – es taču bērnu interesēs braucu uz mājām, lai gan viņš skaidri apzinās, ka tas ir aizliegts. Tā nav galēja nepieciešamība, kad tas būtu pieļaujams, piemēram, viņš brauktu garām un redzētu, ka deg māja, un viņš dotos glābt bērnus. Par to nevarētu uzsākt kriminālprocesu, tā būtu galēja nepieciešamība. Bet, ja viņš atbrauc uz mājām tāpēc, ka puikas lūdza benzīnu, un noliek benzīna kannu, tad viņš pārkāpj tiesas lēmumu.

Tas, ka vienas ģimenes strīdus izskata viens tiesnesis, ir ierasta prakse tiesās, jo no profesionalitātes viedokļa tiesnesis vislabāk zina šo situāciju un var taisnīgāk un ātrāk izskatīt šo lietu.

Bet, lasot šo stāstu, var pamanīt, ka tur ir kādas neprecizitātes. Vīrietim ir pieticis līdzekļu, lai ceļotu uz Pakistānu, Zviedriju un citur, bet viņam nav pieticis naudas advokāta konsultācijām. Viņš it kā iesniedz laulības šķiršanas pieteikumu, bet tai pašā laikā viņš neliek apķīlāt kopmantu, lai gan zina, ka tā tiek pārdota, izvazāta pa pasauli. Tāpat par ganāmpulku, kas tiek pārdots. Ganāmpulks tiek reģistrēts īpašā reģistrā, tur ir arī norādīts īpašnieks. Ja viņš būtu reģistrēts kā ganāmpulka īpašnieks, tad sieva nevarētu ar to brīvi rīkoties un pārdot. Turklāt tā ir kopmanta, ko sieva pārdeva, tādēļ viņš varētu tiesā norādīt, ka viņa ir guvusi ienākumus un pieprasīt pusi no iegūtajiem līdzekļiem. Tāpat arī nekustamā īpašuma dalīšana.

Tāpat, ja tēvs redz, ka māte liek bērniem darīt kaut ko, kas nav pieņemams, piemēram, nosist kaķi, tad viņam ir jāvēršas bāriņtiesā. Arī tad, ja viņa ar bērniem devusies nezināmā virzienā un klaiņojusi pa ielām, viņam bija jāinformē bāriņtiesa. Viņš uzsver, ka sieviete ir slima, bet, ja cilvēks apzinās savu slimību un lieto medikamentus, tad viņš nav sociāli bīstams.

Ko es varētu ieteikt šim vīrietim – viņa ir iespēja vērsties Advokātu kolēģijā un lūgt iespēju saņemt bezmaksas advokāta konsultāciju."

Zvērināta advokāte Inguna Mieze:

"Uzskatu, ka norma par tuvošanās aizliegumu ir nepieciešama un ir apsveicami, ka tāda ir ieviesta. Nedomāju, ka tas ir kas neparasts, ka viņam ir atļauts tikties ar bērniem, bet liegt tuvoties sievas dzīvesvietai. Var atrast vietu, kur tikties ar bērniem vietā, kur tas ir atļauts. Tas var būt arī psihologa klātbūtnē.

Nezinot lietas apstākļus, es nevaru pateikt, vai šī norma ir piemērota pamatoti un pareizi. Tomēr vispār šāda norma tiešām ir nepieciešama. Un, ja viņš ir pārkāpis tiesas lēmumu, tad tas ir pārkāpums.

Tikpat labi var būt, ka viņš ir neprecīzi izpratis šo tiesas lēmumu. Tikšanās ar bērniem bieži var būt gan bāriņtiesā, gan psihologa klātbūtnē, var tikties skolā. Es tur nesaskatu nekādu nepareizību vai problēmu. Ja tiesnesis ir visus apstākļus izvērtējis, tad arī ir pieņemts šāds lēmums. Mums pagaidām šī norma ir jauna, tādēļ neesam pieraduši, bet vispār šī prakse ir apsveicama un nepieciešama."

Advokāte, kas vēlējās palikt anonīma:

"Esmu šīs normas pretiniece, jo šajā regulējumā joprojām ir daudz caurumu. Lai uzliktu liegumu tuvoties un tikties, pietiek ar vienas puses iesniegumu, bet atbildētājam ir ar pierādījumiem jāapliecina pretējais. Viņam ir jāvāc konkrēti pierādījumi, kaimiņu, paziņu, draugu liecības, iestāžu izziņas utt., turklāt tas prasa laiku. Pati par sevi šī norma liegt varmākam tuvoties upurim nav nepareiza, bet tur ir nepieciešams skaidri atrunāt dažādas situācijas, kā arī dot iespēju otrai pusei sevi aizstāvēt.

Tiesas lēmums paredz, ka varmākam ir liegts tuvoties mājai, kas ir viņa īpašums. Bet nereti ir situācijas, ka tieši uz šo adresi pienāk korespondence, kas ir saistīta ar šī īpašuma apsaimniekošanu – zemes nodokļa rēķins, gāzes, ūdens, elektrības rēķini utt. Bet šim cilvēkam pat nav iespēju iegūt šo korespondenci, jo ir liegums tuvoties. Būtu jāatrunā arī šādas situācijas - vai nu jāuzliek par pienākumu upurim šos dokumentus, piemēram, caur policiju nodot varmākam, kam ir liegts tuvoties īpašumam, vai kā citādi.

Kamēr ir tik daudz caurumu šajos procesos, to izmantošana nereti rada vairāk problēmu nekā labuma. Turklāt nav taisnīgi, ka šī pagaidu regulējuma pieņemšanai pietiek ar vienas personas iesniegumu, kamēr atbildētājam ir ar pierādījumiem jāapliecina pretējais un sava taisnība."