Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Juvenālajā laikmetā jauniešu mentalitātē veikli izritinās divi varianti – tradicionālā mentalitāte un postmodernistiskā mentalitāte. Tradicionālajā mentalitātē jauniešu garīgais satvars balstās uz cilvēces vēsturē aprobētās audzināšanas un izglītības klasisko pieeju. Šīs pieejas mērķis ir izaudzināt un izglītot visādā ziņā cienīgu jauno paaudzi, kas spētu bagātināt tautas iepriekšējo paaudžu kultūras mantojumu. Audzināšanas un izglītības centrā ir iepriekšējo paaudžu dzīves pieredze. Klasiskā pieeja respektē vēsturiski pārbaudīto principu: tautai, kura nemācās no pagātnes, nevar būt nākotne. Jaunatne ir tautas nākotne. Jaunatnei īpaši dedzīgi ir jāmācās no pagātnes.

Tradicionālās mentalitātes apdāvinātie jaunieši juvenālajā laikmetā darbojās, uzvedās un komunicē tādā pašā manierē, kādā to vienmēr darīja viņu vienaudži cilvēces vēsturē. Turpretī postmodernistiskajā mentalitātē izpaužas postmodernisma audzināšanas un izglītības panākumi. Par šo mentalitātes variantu būs runa nākamajā etīdē. Šis variants ir godam nopelnījis speciālu diskursu.

Jaunatne ir tautas privileģētākā daļa. Privileģētība izpaužas mobilitātē, intelektuālajā aktivitātē un veselībā.

Tautā jaunatnei ir vislabākā veselība. Jaunatne tāpēc var būt mobila. Tā var viegli pārvietoties. Tai ir maksimāls kustīgums, kas nevar būt vecāko paaudžu cilvēkiem.

Jaunatne visu laiku strādā ar galvu. Jaunatnes prāts nepārtraukti ir nodarbināts mācībās un profesijas studijās. Ar jaunatnes intelektuālo aktivitāti grūti ir mēroties citām vecuma grupām, kuru pārstāvji pēc vispārējās vai augstākās izglītības parasti pārstāj regulāri un intensīvi uzkrāt jaunas zināšanas. Pēcpadomju Latvijā šis process sākās jau pēc pamatskolas, jo obligāta ir tikai pamatizglītība.

Arī obligāto pamatizglītību var uzskatīt par mūsdienu Latvijas jaunatnes privilēģiju. Nevienam nav noslēpums, ka no minētajām privileģētībām intelektuālā aktivitāte jaunatnē ir vismazākajā cieņā. Jauniešiem ne visai patīk mācīties. Ja to neviens (vecāki, valsts) voluntāri nespiež darīt, tad daudzi nemācās. Pēcpadomju Latvijā nav ilgi jāmācās. Turklāt pamatizglītības obligātuma konsekventa ievērošana Lielajai Bandai neinteresē. Skolu neapmeklē tūkstošiem jauniešu. Faktiski neviens precīzi nezina, cik liels jauniešu skaits neapmeklē skolu.

Pēcpadomju Latvijā noziedzīgajai valdošajai kliķei nav nekādas intereses par tautu. Valsts neizmanto iespējas voluntāri nepieļaut nemācīšanos. Nesen medijos rakstīja: „Iniciatīvas Jauniešu programma aktīvisti apkopojuši informāciju, kas liecina, ka vairāk nekā 50 000 Latvijas jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nestrādā, nemācās un neapgūst arodu.” Mazajai latviešu tautai tas ir milzīgs skaitlis.

Cilvēces vēsturē aprobētās klasiskās audzināšanas un izglītības mērķis vienmēr ir bijis jaunatni audzināt un mācīt tā, lai tā pēc iespējas vairāk dotu tautai. Tāpēc tauta cenšas pēc iespējas labāk un pamatīgāk sagatavot jaunatni. Ja jaunatne slikti uzvedās un slikti mācās, tad tā galvenokārt ir tautas (inteliģences, politiskās elites) vaina, bet nevis jauniešu vaina. Tādā gadījumā nevis jaunatne ir vāja, bet tauta (tās garīgie līderi - inteliģence, politiskā elite) ir vāja. Tautas garīgie līderi pilnā mērā neizprot jaunatnes perspektīvo sūtību. Tauta nerūpējas par savu nākotni. Tauta vispār var neticēt savai nākotnei.

Jaunatnes tradicionālās mentalitātes īpašību klāstā pirmajā vietā ir mātes un tēva cieņa, gados vecāko cilvēku cieņa, dzimtenes, valsts, tautas un tās kultūras cieņa. Pirmajā vietā ir arī morāli tikumisko normu un vērtību cieņa, morālā un sociālā pienākuma apziņa.

Tradicionālajā mentalitātē stabili izpaužas patriotisms, gatavība aizstāvēt dzimteni, uzticīgi kalpot sabiedrībai. Tradicionālajā mentalitātē primārās ir sabiedrības intereses, bet nevis personiskās intereses.

Tradicionālās mentalitātes pārstāvji apzinās savu statusu sabiedrībā, neprotestē pret to un lojāli gaida savu laiku, kad viņiem vajadzēs kļūt pilntiesīgiem dzīves saimniekiem. Jaunieši apzinās, ka viņus gaida milzīgi atbildīgi pienākumi un uzdevumi, kalpojot savai tautai un valstij. Tāpēc tradicionālās mentalitātes pārstāvji godīgi mācās, apgūst profesiju un cenšas nepārtraukti papildināt savas zināšanas. Grāmata ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Viņi ar dziļu pietāti izturās pret mākslu, literatūru, zinātni, filosofiju. Viņi ar labestīgu bijību uzlūko māksliniekus, rakstniekus, zinātniekus, filosofus. Viņi ļoti labi prot atšķirt dzīves materiālistisko orientāciju no dzīves ideālistiskās orientācijas. Viņi saprot garīguma vitālās funkcijas cilvēka esamībā. Viņiem nav pieņemama materiālistiskā orientācija.

Jaunatnes tradicionālās mentalitātes veidošanā un nostiprināšanā totāla loma ir reliģijai. Rietumu civilizācija tagad ir ateistu civilizācija. Tomēr reliģiskā audzināšana un reliģiskā izglītība vēl nebūt nav pilnā mērā zaudējusi ietekmi un inerces spēku svētīgi atbalsoties jaunajās dvēselēs.

Viens no Latvijas baznīctēviem šodienas stāvokli raksturo kritiski: „Kurš tad ir vainīgs garīgajā tukšumā, kas tik bieži sastopams mūsdienās? Vainīgi vecāki, skola, visbeidzot, sabiedrība, kuri nav ielikuši cilvēkos priekšstatu par cilvēka personības veselumu. Kas īsti ir cilvēks, kur rodams cilvēciskās dzīves mērķis, kur ir cilvēka eksistences būtība? Vēl nesen, kad valdīja ateistiskie uzskati, cilvēkos tomēr dzīvoja kaut kādi reliģiskie priekšstati, ļaudīs zināmā mērā dzīvoja kristīgā ticība, tika ievērotas tradīcijas, tās centās nodot saviem bērniem. Šodien reliģiskā audzināšana nav aizliegta, bet kur tad ir audzinātāji, kuri audzinātu bērnus kristīgā dzīvesveidā? Runājot par reliģisko audzināšanu, mēs, protams, to neuztveram kā fanātisku reliģisko audzināšanu, bet vēlamies atvērt acis bērniem un jauniešiem: kas ir cilvēks, Kurš viņu radījis, kādēļ. Tas ir milzīgs darba lauks visiem mums – vecākiem, skolotājiem, Baznīcai”.

LR baznīca ir šķirta no valsts. Latviešu tauta pret to neiebilst. Acīmredzot neiebilst tāpēc, ka konstitucionālā norma ir tikai formāla nodeva liberālajai demokrātijai. Tās ģimenes, kuru locekļu gēnos ir stingra reliģiskā ticība, drīkst savus bērnus audzināt kristiānisma tikumības garā bez jebkādiem valsts ierobežojumiem.

Latvijā pastāv ne tikai reliģiskā audzināšana, bet arī reliģiskā izglītība. Sastopams jautājums „Vai ir vajadzīga reliģiskā izglītība XXI gadsimtā?”. Latvijas akadēmiskie kadri atbild šādi: „Kādēļ gan ne! Rietumu pasaulei pēdējo 200 gadu laikā strauji sekularizējoties, arvien biežāk tiek uzdots jautājums, vai reliģiskā izglītība vispār ir XXI gadsimtam atbilstoša pazīme. Kā noskaidrojās Latvijas Universitātes gadskārtējās konferences ietvaros, Teoloģijas fakultātes rīkotajā sekcijas sēdē “Reliģiskā izglītība XXI gadsimtā”, tā tomēr iederas kopīgajā izglītības filozofijā un ne tikai. Patiesībā arī pati reliģiskā izglītība mainās gan satura, gan formas ziņā, līdz ar to ievērojami palīdzot sasniegt tos uzdevumus, kurus sabiedrība izvirzījusi izglītībai tuvākajiem gadiem.”

Ja vēl nesen latviešu jaunatnē (tautā) bija sastopama tikai tradicionālā mentalitāte, tad tagad ir savādāk. Pēcpadomju laikā tradicionālajai mentalitātei ir uzradies aktīvs un ambiciozs konkurents – postmodernistiskā mentalitāte. Tā no tradicionālās mentalitātes atšķiras kā nakts no dienas. Toties pilnā mērā iekļaujas Rietumu deģeneratīvajos procesos, ko ar aprobežotiem cilvēkiem tipisku patosu vēlas daudzi latvieši.

Novērtē šo rakstu:

0
0