Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Man tā vien šķiet, jo tālāk, jo bezjēdzīgāk runāt par to, kas notiek Latvijas valstī un konkrēti, kas notiek ar Latvijas valsts pārvaldību.

Jau 25 gadi pagājuši, kopš Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas aizsāka valsts neatkarības reālas atjaunošanas ceļu un jau 25 gadi plaisa starp tautu un politiķiem tikai palielinās. Paziņoti skaisti labas pārvaldības principi, atjaunota Satversme, nodibinātas dažādas institūcijas, un pieņemts lērums dažādu formālu dokumentu, un no tā visa tik vien jēgas, cik melns aiz Perdunovas Izidora naga…

Manuprāt, politiķi dzīvo savā pasaulē un līdz ar to viss, kas tur notiek, pievīlēts Saeimas deputātu nenodeldējamo bikšu vīlēm. Savukārt tautai atvēlēta brīvas izklaigāšanās telpa, un viss, kas notiek šajā valsts vārtu rūmē, ir ne vairāk kā bezspēcīgas nievas un vaimanas. Rodas loģisks jautājums - tad kā interesēs notiek Latvijas valsts pārvaldība? Skaidrs, ne jau to, kas vārtu rūmē žēlojas par politiķu patvaļu un ļaunprātīgu varas izmantošanu.

Ko darīt mums, kas esam valsts vārtu rūmē? Pats par sevi saprotams, ka ar gaudošanu neko nepanāksim. Varam kliegt un nomirt bezcerībā, bet no tā nekas nemainīsies. Varam visam atmest ar roku un aizbraukt uz Skandināviju vai Vāciju, bet arī ar to līdzēts nebūs. Tad kas paliek? Nu, protams, vien pašu rokas, prāts un āda…

Lielākoties mēs prasām no citiem, bet ne paši sev. Vispirms man jāpajautā pašam sev: Ko esmu darījis, lai vieta, kurā eksistēju, kļūtu par dzīvotspējīgu sev un sabiedrībai? Un kā ir ar atbildību? Vai apzinos savu atbildību ģimenes, līdzcilvēku un sabiedrības interesēs? Galu galā, man jāpaskatās pašam uz sevi, kā intereses pārstāvu pats.

Ir arī labas lietas. Bēgļi jeb patvēruma meklētāji paši bēg no Latvijas un brīnās, kā te cilvēki var vēl dzīvot. Bet dzīvo un laikam ne slikti, jo vienam otram pensija ir 19 tūkstoši eiro mēnesī. Citi bērnus skolo elitārās mācību iestādēs un gatavi maksāt pusotru tūkstoti mēnesī. Elegantu auto un greznu māju arī netrūkst. Dažādos izklaides pasākumos par apmeklētāju trūkumu sūdzēties arī nevar, un kur nu vēl vai katram otrajam moderns mobilais telefons un citas ierīces.

Kas attiecas uz esošajiem politiķiem, tad šiem kundziņiem būtu jāatceras, ka par visu mēs maksājam un ne jau ar naudaszīmēm, bet ar sirdsapziņu. Netīra sirdsapziņa tāpat kā netīra nauda agrāk vai vēlāk, bet nogrimst elles katla dibenā… Par to brīdina arī tautas gudrība:

Kas tur kliedza, kas tur brēca,

Elles katla dibenā?

Tā kundziņa dvēselīte,

Kas zemniekus vārdzināja. /LD 31306./

Pārpublicēts no http://meiravietis.typepad.com

Novērtē šo rakstu:

0
0