Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Zviedru baņķieru ciniskais un alkatīgais pragmatisms Latviju noveda uz sabrukuma robežas 2008. gadā. Ir pamats uzskatīt, ka zviedru kapitāls ir līdzvainīgs pie tā, ka simtiem tūkstošu cilvēku palika bez darba, tika iedzīti parādos, bija spiesti pamest ģimenes, lai dotos uz ārzemēm kalpot vēderam. (…)

Zviedru bankas, rīkojoties kā jau tas rietumu kapitālam ierasts — agresīvi un brutāli, pārplūdināja Latvijas ekonomiku ar lētiem un viegli pieejamiem kredītiem. Valstī uzreiz uzliesmoja inflācija. Latvijā vairākus gadus pēc kārtas bija augstākais inflācijas līmenis Eiropā. Tas zviedrus nemaz nemulsināja — viņi tikai turpināja šo kredītu spiedienu. Zviedru baņķieri, izmantojot nesakārtoto likumdošanu, mākslīgi dzina augšā nekustamo īpašumu cenas, labi apzinoties, ka tas vēl vairāk karsē ekonomiku. Viņiem tas bija izdevīgi — jo augstākas nekustamo īpašumu cenas, jo lielākus kredītus varēja izsniegt. Turklāt viņi tīši pievēra acis un sadarbojās ar nodokļu krāpniekiem. Zviedru bankas mierīgi izsniedza kredītus cilvēkiem, pamatojoties uz it kā faktiskajiem ienākumiem, kas patiesībā bija neoficiālie ienākumi, par kuriem nav maksāti nodokļi. Var tikai minēt, kāpēc viņi deva naudu šai riska grupai, kas bezdarba gadījumā vispār paliek bez jebkādiem ienākumiem un iespējām atdot kredītus.

– Varbūt zviedru baņķieri paši kļūdījās, eiforijā kārtīgi neapdomājoties, ko dara, – prātojam.

– Absolūtas muļķības!

– Viņi ļoti labi zināja, ko un kāpēc dara. Zviedru banku vadībā ir pieredzējuši finansisti ar lieliskām izglītībām, viņi lieliski saprata notiekošo un precīzi bija izskaitļojuši tā sekas. Viņi skaidri redzēja, ka Latvija strauji virzās uz finanšu katastrofas pusi. Visi indikatori par to liecināja — milzīgā inflācija, augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, nekustamo īpašumu cenu burbulis, milzīgais uz patēriņu balstītais tekošā konta deficīts.

– Kas tas tāds?

– Tekošā konta deficīts nozīmē, ka Latvijas valsts tirdzniecības bilance ir negatīva — valsts vairāk nopērk nekā pārdod uz ārzemēm.

Citiem vārdiem, tērē vairāk nekā nopelna. Uz patēriņu balstītais tekošā konta deficīts ir briesmīga lieta — tas nozīmē, ka tiek pirktas nevis valsts ekonomikas attīstībai vajadzīgas lietas, bet visādi patēriņa mēsli. Latvijā radās tieši šāda situācija. Zviedri to redzēja, bet turpināja gāzt iekšā lētos kredītus un karsēt ekonomiku, zinot, ka drīz viss uzsprāgs. Ja viņi apgalvo, ka nav to zinājuši, tie ir kārtējie meli, tas skaidrs jebkuram ekonomikas studentam.

Visticamāk, viņiem bija kādi tālāki plāni, kas liek domāt, ka šī finanšu katastrofa patiesībā bija apzināti izraisīta.

– Skaidrs. Bet kāpēc mēs tik mierīgi ļāvāmies? Tas nozīmē, ka savā ziņā paši vien esam vainīgi.

– Protams, ka Latvija ir pa daļai vainīga. Valdošā elite uzvedās bezatbildīgi, nepievēršot uzmanību briesmu signāliem. Atkal var tikai minēt — kāpēc? Visdrīzāk — banku un nekustamo īpašumu lobiju dēļ. Elite līdz ar zviedriem bija ieslīgusi galējā alkatībā. Jebkurā gadījumā tā bija vājprātīga dzīšanās pēc peļņas, ignorējot gaidāmo katastrofu.

– Skaidrs, biznesmeņi ir bijuši alkatīgi visur un vienmēr, bet kādā sakarā tas jokainais jēdziens “pedofilie kapitālisti”? – nesapratu.

– Padomā pats, Latvijas sabiedrība kapitālisma pasaulē uzskatāma par briedumu nesasniegušu bērnu. Tai trūkst gan zināšanu, gan pieredzes, kas pateiktu priekšā, kā pareizi rīkoties, gan dabisko aizsargmehānismu, kādi izveidojas tikai apzinātā vecumā. Latvija tāpat kā tīnis ilgojas pēc vieglas dzīves, skaistām mantām un spožiem niekiem. Tajā pašā laikā tā ir vēl nenoturīga pret dažādiem kārdinājumiem. Būtībā Latvija ir kā jauna, nenobriedusi meitene, kas mēģina iedzīvoties skarbajā kapitālisma pasaulē, — gan naiva, gan nekritiski kāra pēc naudas un spīguļiem. Bet te uzrodas zviedru baņķieru kungi un ar saldiem smaidiem, bieziem makiem un rafinētu biznesa dendiju manierēm dodas piesmiet jauno valsti un sabiedrību.

Piesmiet - tas ir precīzs un godīgs apzīmējums. Tieši tā arī bija un nav, ko liekuļot. Lai laupītu sabiedrībai pēdējās pretošanās spējas, uzbrukumā tika sūtītas rūdītas PR kompānijas, tika algoti un uzpirkti lobiji, sabiedrības “domu līderi” un visādi eksperti. Tas viss — lai piespiestu ļaudis kreditēties, kreditēties un tad vēl pārkreditēties. Padomā pats — vai cilvēks spēj pretoties mārketinga profesionāļu armijām, publiskām autoritātēm un starptautiskām reitingu aģentūrām? Visi rādītāji taču liecināja, ka IKP strauji kāpj, algas turpina palielināties un kapitālisma solītā paradīze zemes virsū ir atnākusi.

Taču cilvēki neredzēja to, ko redzēja un apzinājās zviedru baņķieri — IKP pieaugums bija fiktīvs, un to lielākoties veidoja kredītu masas apgrozījums. Cilvēki naivi ļāvās banku kārdinājumiem, līdz kādu rītu atmodās un saprata, ka ir nežēlīgi piesmieti. Uzsprāgstot pārkarsētajai ekonomikai, cietuši ne tikai kredītņēmēji, bet būtībā ikkatrs Latvijas iedzīvotājs.

– Godīgi sakot, es nesaprotu, kāda jēga bankām bija uzspiest kredītus, zinot, ka liela daļa no klientiem drīz būs maksātnespējīgi?

– Es no sākuma nesaredzēju zviedru baņķieru rīcības jēgu. Tomēr tajā brīdī, kad Swedbank tika pasludināta par lielāko Latvijas komercbanku, viss tapa skaidrs.

Pirmkārt, ārkārtīgi daudz cilvēku kļuva atkarīgi no zviedru bankām. Otrkārt, šīs bankas ieguva kontroli gan pār milzīgu nekustamo īpašumu daudzumu, gan arī pār biznesu. Vēl trakāk — arī Latvijas valdība, nespējot sabalansēt budžetu, kļuva atkarīga no starptautiskajiem aizdevējiem. Rīga allaž bijusi aktīvāka un rosīgāka pilsēta nekā Stokholma. Loģiski, ka Rīga vienmēr bijusi Stokholmas konkurente, bet šobrīd zviedri ar savu agresīvo rīcību panākuši, ka Latvijas attīstība strupceļā iedzītās ekonomikas dēļ atmesta atpakaļ par vairākiem gadiem, turklāt zviedri nu lielā mērā kontrolē šo nozīmīgo tranzīta krustpunktu, kāda ir Rīga un visa Latvija. Būtībā Latvijas valsts un tās sabiedrība ir nospiesta uz ceļiem viņu priekšā.

Vairākus gadus visi resursi un enerģija tika neapdomīgi gāzti nekustamā īpašuma projektos, kas laupīja iespēju normāli attīstīties ekonomikai. Līdz ar to valstī vairākus gadus bija ārkārtīgi maz darbavietu un, saprotams, arī viens no augstākajiem bezdarba rādītājiem Eiropā. Skarbo budžeta taupīšanas pasākumu dēļ visvairāk cieta bērni, pensionāri, skolotāji, policisti — neatkarīgi no tā, bija viņiem kaut kāda saistība ar “burbuli” vai nebija.

Un ko zviedri šajā sakarā? Swedbank boss reiz pateica: “Atvainojiet.” Es teiktu citādi — atvainojiet, bet vai šeit īstenībā nav runa par valsts un visas sabiedrības izdrāšanu?

– Bet dzirdēts, ka pašas bankas ar cieta, ka viņiem bija zaudējumi?

– Bankas cieš? Izstāsti — kā! Vakaros raud spilvenā? Nezina, kā bērniem skolā samaksāt par pusdienām? Varbūt dažs svensonu bankas menedžeris lieku reizi neizbrauc ar jahtu, cits reiz retāk brauc uz kalniem paslēpot. Iespējams, kāds rūgti raud, ka no miljardiera pārvērties par miljonāru. Ja bankās kāds cieš, tad tie ir vienkāršie darbinieki, no kuriem liela daļa ir agrākie kredītspeciālisti. Paveikuši savu nepateicīgo darbu, viņi ir izmesti uz ielas un pārtiek no Latvijas valsts lielā sociālā budžeta. Palikušie spiesti samierināties ar dramatiskiem algas samazinājumiem. Bet lielajiem svensonu menedžeriem no tā ne silts, ne auksts. Visi tie stāsti par banku ciešanām un zaudējumiem ir kārtējais apliecinājums viņu liekulībai.

Pajautā, vai kāds no tiem, kuri piedalījās Latvijas ekonomikas pārkarsēšanā, zina, ko nozīmē, kā ir, kad nav naudas, par ko bērnam nopirkt maizi, kad jāatdod ģimenes mājoklis un jāsāk mētāties pa kaut kādiem lētiem īres ūķiem? Vai kāds no šiem smalkajiem kungiem zina, kā tas ir, kad tuvs draugs grimst melnā depresijā, jo zaudējis visu, ieskaitot pašcieņu un veselību?

– Tomēr arī Latvijai jāuzņemas sava vaina par notikušo, – piezīmēju.

– Tieši tā, sasodīts, Latvijā uzņemas savu vainu un raudādama maksās par visu. Pat neraugoties uz to, ka šajos banku orģiju gados galvenais banku uzraugs, kuram valsts un sabiedrība bija uzticējusi uzraudzīt banku godaprātu, bija kāds Uldis Cērps. “Baltā apkaklīte”, kurš, pirms ieņemt finanšu tirgu uzrauga posteni, ilgus gadus izglītojies Zviedrijā. Tieši pirms burbuļa pārsprāgšanas viņš laicīgi pameta šo amatu, lai veikli noslēptos tajā pašā Zviedrijā, kādā finanšu iestādē.

Sakritība? Protams, ka nē — zviedri acīmredzot novērtējuši viņa veikumu.

* Fragments no 2010. gada grāmatas “Latvieši ir visur.”

P.S. 2019. gadā Uldis Cērps ir atgriezies no Zviedrijas un gatavojas kļūt par jauno Latvijas Bankas prezidentu. Ar būtisku ietekmi kopējā banku sistēmā. Neskatoties uz to, ka viņš nav stājies tiesas priekšā par smagajiem valsts satricinājumiem 2008. gadā ar katastrofālām sekām valsts attīstībai.

Novērtē šo rakstu:

287
22