Iesaki rakstu:

Vēršu uzmanību uz šobrīd aktīvi notiekošo pārvaldnieku "nepārņemto" māju pārņemšanu no Rīgas namu pārvaldnieka (RNP) puses. Esmu uzrakstījis viedokļrakstu, iespējams, tas varētu cilvēkiem līdzēt vērsties pret pastāvošo - namu pārvaldnieka bezkaunību.

Padomju laika mantojums – tuvojoties izmaiņām likumā, kas nosaka, ka visiem daudzdzīvokļu māju iemītniekiem mājas jāpārņem savā īpašumā līdz nākamā gada 1.janvārim, galvaspilsētas daudzdzīvokļu māju apsaimniekotājs Rīgas namu pārvaldnieks, cenšoties saglabāt savu monopolu, ar kuru rīdziniekiem bijis jāsamierinās arī nu jau vairāk nekā 30 Latvijas neatkarības gadus, šķiet, nonācis galīgā izmisumā. Nekā citādi kā par atklātas panikas izpausmi šī uzņēmuma rīcību nosaukt nevar.

Vispirms RNP atsūtīja iedzīvotājiem labākajās Staļina tradīcijās tapušu lapeli un jaunu līgumu par nama apsaimniekošanu, kurā gluži kā hokeja mačā starp Kanādu un Dienvidāfrikas Republiku RNP uzvar ar basketbola cienīgu rezultātu 100 pret 0. Visas tiesības RNP, visi pienākumi iedzīvotājiem.

Mēs – RNP – darīsim, kā mums ienāk prātā, bet jūs tik piķojiet. Par ko – arī ne par ko. Sētnieku? Paši labi sētnieki! Notīrīt piebraucamo ceļu pie mājas? Tak ņemiet paši lāpstas un tīrāt! Plīsis ūdensvads? Atvainojiet, brīvdienās mēs nestrādājam un neko nelabojam! Un vispār remonti rindas kārtībā. Mums to māju dikti daudz, tā kā – esiet pacietīgi!

Tas, protams, ir mans individuālais šī līguma teksta tulkojums saprotamā valodā, bet diez vai juridiskos kalambūrus, kas tur sadriķelēti, iespējams izskaidrot kā citādāk.

Protams, var jau teikt, ka iedzīvotāji paši vainīgi, ja paši laikus nav nodibinājuši savu kooperatīvu vai kādu citu konstrukciju, lai pārņemtu namu savā apsaimniekošanā. Bet, kā zināms, Saeimas gudrās galvas šo procedūru bija pamanījušās tik ļoti sarežģīt, ka lielākoties šādu kooperatīvu izveide bija neiespējamā misija un ne katrā daudzdzīvokļu namā atradās Toms Krūzs, kam to uzveikt būtu pa spēkam.

Turklāt piedāvātais līgums bija tik klaji bezkaunīgs, ka to vētīt sāka pat Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un to neparakstīt izvēlējās arī Rīgas dome, kas it kā pat skaitās šīs padomju laika iestādes vai nu jau uzņēmuma īpašnieks.

Kad kļuva skaidrs, ka līdz šim tik pacietīgie daudzdzīvokļu namu iemītnieki varētu arī neparakstīt paverdzināšanas un aplaupīšanas līgumus, RNP nebūt necentās veidot dialogu ar potenciālajiem klientiem, bet, šķiet, apstulba, pamanot, ka Latvijā darbojas tirgus ekonomika un viņi nav galvaspilsētas dzīvokļu iemītnieku cari.

Skaidrs, ka jaunais tiesiskais regulējums mudināja citus tirgus dalībniekus, kuri ir apguvuši prasmi ar cieņu un gādību izturēties pret klientiem, piedāvāt rīdziniekiem savus pakalpojumus.

Namu kāpņu telpās parādījās RNP konkurentu reklāmas lapiņas ar piedāvājumiem uzticēt nama apsaimniekošanu.

Un tad RNP, šķiet, līdz niansēm izstudēja latviešu kino klasiku filmā Pie bagātās kundzes, kur sociāldemokrāti rauj no žogiem nost citu politisko partiju lapeles.

Un tad vairs nebija jāžēlojas, ka mums uz 3500 namiem tikai 40 pārvaldnieki un viņi nespēj vienlaikus parūpēties par 90 mājām.

Konkurentu lapiņas mērķtiecīgi tiek rautas nost cerībā, ka - prom no acīm, prom no sirds.

Varbūt Konkurences padome arī šo padomju laiku reliktu var pabiedēt tāpat kā leišu Maksimu par negodīgu komercpraksi?