Menu
Pilnā versija
Foto

Kad bezgoži ir celti godā

Jānis Miezītis · 10.01.2021. · Komentāri (40)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāpēc pie mums Latvijā deputātu kandidāti ļoti labi spēj saprast visas tautas vajadzības un māk saskatīt risinājumus daudziem sasāpējušiem jautājumiem, bet, tikko viņi kļūst par deputātiem, tā vairs neko nespēj ne saprast, ne saskatīt? Kāpēc mūsu valstsvīri apzināti melo tautai un vēl dusmojas, ja tauta viņiem netic? Vai tad godīgums un atklātība nav tie principi, pēc kuriem viņi ir solījušies vadīties savā darbībā?

Lai atbildētu uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, mums vispirms ir jāparunā par tādiem jēdzieniem kā “gods” un “godīgums”. Tie, kuri vēl mūsdienās lasa grāmatas, zina, ka senajos laikos cilvēki ļoti augsti vērtēja godu. Un ne tikai savu godu, bet arī to aprindu vai kārtas godu, kam viņi piederēja. Katrs amatnieks ļoti rūpējās, lai neapkaunotu savas ģildes, korporācijas vai cunftes godu. Un tas arī ir saprotams, jo cilvēku auglīgai sadarbībai nepieciešama savstarpēja uzticēšanās, bet negodīgiem cilvēkiem uzticēties nevar. Tādēļ tā laika sabiedrība negodīgus cilvēkus nicināja, izstūma no sava vidus un bargi sodīja par izdarītajiem noziegumiem. Savukārt godīgie cilvēki iemantoja sabiedrības cieņu un par saviem nopelniem saņēma dažādus pagodinājumus, uzslavas un apbalvojumus. Viņiem uzticēja pildīt sabiedrībai nozīmīgus amatus, jo zināja, ka tie ir goda vīri, kas turēs doto vārdu un apzinīgi pildīs savus pienākumus.

Gods, goda jūtas ir kaut kas tāds, kas ne tikai cilvēku padara labāku, tikumiskāku, uzticamāku un lielā mērā neitralizē cilvēkā tādas viņa sliktās īpašības kā alkatība, skaudība, nenovīdība. Godīgums, cieņa, patiesīgums uztur kārtību sabiedrībā un stiprina tās kopību. Goda jūtas savieno cilvēku ar pārējo sabiedrību, un viņš vairs nav vientuļnieks, kas viens šai pasaulē cīnās par savu izdzīvošanu. Viņš ir daļa no tādu pašu godīgu un godājamu cilvēku kopas, kurus saista savstarpējā uzticēšanās, savstarpēja cieņa un kopēja sadarbība.

Un cilvēks ir lepns par piederību šādai kopai un to vērtē augstāk par savu personīgo labklājību vai pat dzīvību. Ne velti vairāk nekā simt gadu atpakaļ latviešu prozaiķis, dramaturgs un žurnālists Rūdolfs Blaumanis savas poēmas “Tālavas taurētājs” varonim lika teikt šādus vārdus: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”. Padomājiet, kāda būtu izveidojusies Latvijas valsts pa šiem trīsdesmit formālās neatkarības gadiem, ja mūsu valstsvīri un politiķi savā darbībā vadītos no šāda principa.

Diemžēl, pieaugot sabiedrības materiālajai labklājībai, arvien vairāk cilvēku savu godu iemācījās visai izdevīgi pārdot par naudu vai iemainīt pret citiem materiāliem labumiem. Un tā, pavisam nemanāmi sabiedrības vienotību arvien mazāk nodrošināja kopēji ideāli, gods kalpot šiem ideāliem un gods piederēt šādai sabiedrībai, bet tā vietā stājās kopēja kalpība naudas varai. Taču, zaudējot godu, sabiedrības kopība zaudē savu garīgumu, un kā vienīgais vienojošais faktors tad pāri paliek tikai mehāniskie sabiedrības uzbūves principi, kas balstās uz varas hierarhiju, likumiem, sodiem un bailēm no soda.

Ja godīgs cilvēks nekad nepiesavināsies kaut ko tādu, kas viņam nepieder, pat ja rodas tāda iespēja, tad negodīgs cilvēks, tieši otrādi, meklē iespēju, lai pievāktu to, kas viņam nepieder, ko viņš nav nopelnījis ar savu darbu un uz ko viņam nav tiesību. Ja godīgs cilvēks savtīgu mērķu un pašlabuma dēļ nekad nemelos, tad negodīgam cilvēkam meli un krāpšanās ir galvenais līdzeklis savu egoistisko mērķu piepildīšanai. Un tikai likuma vara un bailes no soda ierobežo bezgožu neremdināmo tieksmi apmierināt savu alkatību.

Un nav jau tā, ka cilvēks, kas zaudējis savu godu apmaiņai pret naudu vai citiem materiālajiem labumiem, justos pa īstam laimīgs. Goda jūtas ir cilvēka personības un gara spēka apliecinājums ne tikai sabiedrības priekšā, bet arī viņa paša acīs. Cilvēks var to neapzināties, bet zemapziņā viņš sava goda zaudēšanu nenovēršami izjūt kā pazemojumu, apkaunojumu un savas gara nabadzības apliecinājumu. Lai kaut kā apslāpētu šīs negatīvās izjūtas, cilvēks pazaudēto godu cenšas kompensēt ar lepnību, augstprātību un lielību.

Bezgoži lielās ar savu negodīgi iegūto bagātību, greznību, sabiedrisko stāvokli… Un tomēr viņi izjūt iekšēju nepatiku, tādu kā greizsirdību vai pat naidu pret godīgiem cilvēkiem. Tāpēc vadošos amatos iekļuvušie bezgoži bieži cenšas izmantot savu dienesta stāvokli, lai pazemotu, apkaunotu un paņirgātos par tiem cilvēkiem, kas nonākuši viņu varā. Tā viņi cenšas kompensēt savu iekšējo nepilnvērtību. Labi viņi jūtas tikai sev līdzīgo vidū. Tādēļ godu pazaudējušie, cenšas panākt, lai arī citi “sasmērējas” un zaudē savu godu.

To vislabāk var panākt, bezgožiem sagrābjot varu un visā valstī iedibinot savu, uz meliem un krāpšanu balstītu sistēmu. Iekļaujoties šādā negodīgā sistēmā, neviens nevar palikt godīgs. Godīgs cilvēks var palikt, tikai distancējoties no šādas uz meliem un krāpšanu balstītas sistēmas. Ja ne fiziski, tad vismaz garīgi. Taču, lai spētu garīgi distancēties, vispirms ir jāiemācās aiz cildinošajām runām un rakstiem saskatīt tos melus, divkosību un liekulību, kas patiesībā valda šādā sistēmā.

Sāksim ar pašiem pamatiem. Satversmē ir rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Bet kā var būt neatkarīga valsts, kura atteikusies no savas nacionālās valūtas un iestājusies Eiropas Savienībā, kur savienības likumiem un direktīvām ir prioritāte jeb pārākums pār vietējo likumdošanu un šo saistību nepildīšanas gadījumā pret valsti tiek vērstas soda sankcijas? Atliek secināt – pastāvošās valsts atbilstība Satversmē deklarētajai neatkarībai ir klaji meli.

Tālāk – par demokrātiju. Tiesības izvirzīt deputātu kandidātus uz mūsu valsts augstāko lēmējinstitūciju Saeimu ir tikai partijām. Pēc pēdējiem presē publicētajiem datiem, partijās ir tikai 1,1% Latvijas iedzīvotāju. Tātad, pat ja pieņemam, ka partiju iekšienē valda demokrātija, deputātu kandidātu izvirzīšanā dalību no katriem simt Latvijas cilvēkiem ir ņēmis tikai viens.

Un tagad par pašām vēlēšanām. Pēdējās Saeimas vēlēšanās gandrīz puse (45,44%) no balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem nav piedalījušies. Savukārt 12,9% no nodotajām balsīm vispār nav tikušas ņemtas vērā, jo partijas, par kurām šīs balsis nodotas, nepārvarēja noteikto 5% barjeru, bet divas partijas, par kurām savas balsis nodevuši gandrīz 30% vēlētāju, ir atstumtas no varas un atrodas opozīcijā. Rezultātā mēs esam saņēmuši valdību, kuru vada partija, kas vēlēšanās saņēmusi tikai 6,69% no nodotajām balsīm. Skaidrs, ka arī šādas pastāvošās valsts varas atbilstība Satversmē deklarētajai demokrātijai un tautas pārstāvniecībai ir klaji meli.

Kādēļ tad tik daudzi cilvēki neņem dalību partijās un neiet uz vēlēšanām? Katrai īstai politiskajai partijai vispirms jau ir nepieciešama ideoloģija, no kā vadīties savā darbībā. Un partijai būtu stingri jāseko un jākontrolē, lai par deputātiem kļuvušie partijas biedri strikti ievērotu šīs ideoloģiskās nostādnes un ar savu darbību neapkaunotu savu partiju un tās pārstāvēto ideoloģiju. Tad arī valsts pilsoņi, balsojot par jauno Saeimas sastāvu, varētu skaidri izvēlēties nevis šaubīgas personālijas, bet to politisko spēku (nacionālistisku, komunistisku, sociāldemokrātisku, liberālu…), kam viņi grib uzticēt varu savā valstī, kā arī ar savu dalību attiecīgajā politiskajā partijā šo politisko spēku atbalstīt.

Palasiet Politisko partiju likumu, un jūs tur neatradīsiet neviena vārda par ideoloģiju. Tur ir noteikts, ka, lai izveidotu partiju, jānorāda vien darbības mērķis un jāsaorganizē ne mazāk kā 200 dibinātāju. Saprotams, ka partijas nenes nekādu reālu atbildību ne par saviem izvirzītajiem mērķiem, ne priekšvēlēšanu solījumiem, ne par savu Saeimā iekļuvušo biedru tālāku darbību. Tāpēc jau arī šādas partijas var uz nebēdu sludināt viscēlākos mērķus un bārstīt viskrāšņākos priekšvēlēšanu solījumus, kurus pat nedomā pildīt. Savukārt visi ideoloģiskie saukļi tām ir tikai māneklis vēlētāju pievilināšanai. Ja kāds deputāta kandidāts pirms vēlēšanām stāsta, ka viņš vai viņa partija, iekļuvuši Saeimā, tautas labā visu uzlabos, pilnveidos, sakārotos vai attīstīs - tie ir salti meli, jo kaut ko būtiski mainīt iespējams tikai, attiecīgajai partijai Saeimā iegūstot vairāk kā 50 vietas, bet pastāvošās vēlēšanu kārtības apstākļos to panākt nav iespējams. Un to labi apzinās un saprot ne tikai visu partiju spices vīri, bet arī katrs domājošs cilvēks.

Īstenībā pēc šādiem principiem radīti veidojumi nemaz nav īstas politiskas partijas, bet gan mafiozi ekonomiskie grupējumi, kurus vieno kopēja vēlme nokļūt pie varas, lai realizētu savas vai savu “saimnieku” savtīgās intereses. Tas, ka šādas “partijas” rūpējas par tautu vai pārstāv savu vēlētāju intereses, ir klaji meli. Tāpat meli ir tie, ka par šīm partijām vēlētāji ir nodevuši savas balsis. Vēlētāji savas balsis nodeva par partiju melīgajiem solījumiem, nevis par partijām un viņu savtīgajām interesēm ko tās vēlāk realizē nokļuvušas pie varas. Tauta to redz un saprot, tādēļ godīgi cilvēki atsakās no dalības šādās partijās un daudzi pilsoņi neiet uz vēlēšanām, jo negrib sevi apkaunot, nododot balsis par šādu “partiju” izvirzītajiem kandidātiem.

Saprotams, ka uz meliem veidota valsts varas sistēma ne tikai veicina negodīgu cilvēku izvirzīšanos vadošos amatos, bet tieši pēc tādiem rada pieprasījumu. Lai pildītu noziedzīgus vai dumjus, valstij un tautai kaitējošus likumus, pavēles un norādījumus, ir vajadzīgi cilvēki, kas par naudu, karjeru un privilēģijām gatavi zaudēt savu godu. Valsts birokrātiskajā aparātā un politikā izvirzās nevis gudrākie, godīgākie un spējīgākie, bet paklausīgākie, pakalpīgākie – tādi, kurus tautā nicīgi dēvē par noderīgajiem kretīniem. Arvien vairāk bezgožu sevi dēvē par sabiedrības eliti, rīko greznus pasākumus, kur lepojas ar savu negodīgā ceļā iegūto bagātību. Bet pērkamie žurnālisti to visu cildina un apjūsmo savos rakstos. Tā negods tiek godā celts un bagātīgi atalgots par nodokļu maksātāju naudu.

Protams, godīga sabiedrība nepieļautu, ka to pārvalda bezgoži. Tādēļ varas krēslos sēdošie dara visu, lai arī katrs sabiedrības loceklis lielākā vai mazākā mērā būtu spiests rīkoties negodīgi. Pavisam nemanāmi valstī ir radīta situācija, kad cilvēks ar godīgu darbu un godīgu visu likumā noteikto prasību pildīšanu labi, ja spēj nodrošināt sev iztiku, bet par turību var nesapņot. Lielais nodokļu slogs, pārspīlētās birokrātiskās prasības, ierobežojumi un sodi spiež cilvēkus melot, mānīties, ar dažādām viltībām apiet likumā noteiktās prasības, maksāt un saņemt algas aploksnēs, meklēt pazīšanos kādā no valsts iestādēm vai ar kukuļošanu iegūt tur strādājošo amatpersonu labvēlību. Ne velti tauta mēdz ironizēt, ka taisnība Latvijas tiesā ir maksas pakalpojums.

Liekulība, lišķība, melīgums, divkosība sabiedriskajā dzīvē kļūst arvien nozīmīgāki. Cilvēki, kas aizmuguriski savā virtuvē, vai tuvāko draugu lokā nikni lamā valdības vīrus, šos pašus valdības vīrus ieraugot, ir gatavi bučot viņiem roku. Kalpība naudai un negodīgai varai atsvešina cilvēkus. Godprātību, biedriskumu un savstarpēju uzticēšanos cilvēku attiecībās nomaina piesardzība, aizdomīgums, slēpta neuzticība. Bet pērkamie žurnālisti skandina “kāda tauta, tāda valdība” un runā par ”mūsu visu vainu” pie valstī valdošajām nejēdzībām. Savukārt valstsvīri savā iedomībā un uzpūtībā kļūst arvien nekaunīgāki.

Ko es šajā rakstā gribēju pateikt? Kļūdās tie, kuri uzskata, ka melīgi, negodīgi vai dumji ir vienīgi atsevišķi valstsvīri un atliek tikai viņus nomainīt vai vēlēšanās nobalsot par “pareizo partiju” un viss būs kārtībā. Jāmaina ir pati šī uz meliem uzbūvētā varas sistēma, kas bezgožus ceļ godā, bet par godīgajiem ņirgājas, viņus apzog un pazemo! Pretējā gadījumā šai sistēmai nekad nepietrūks bezgožu, ko likt atbildīgos valsts amatos.

Ar ko aizvietot šo, sevi par partijām nodēvējušo ekonomisko grupējumu diktatūru? Nav jāizdomā nekas jauns. Vienkārši Satversmē noteiktais bez viltīgām atrunām un izvairīšanās ir godīgi jāīsteno dzīvē. Un mēs atkal kļūsim par latviešu nāciju, kam ir sava nacionāla valsts. Un katram latvietim būs gods piederēt un kalpot šai valstij un savai tautai.

Novērtē šo rakstu:

103
5