Iesaki rakstu:

Kāpēc Alvim Hermanim neizdevās Latvijas politikā radīt revolūciju? Piedāvājam savus secinājumus.

1. Nebija stipras KOMANDAS. Izvēlētie līderi bija bez vilkmes Latvijas sabiedrībā. Cilvēkiem jānotic, ka līderi viņu intereses pārstāvēs, un šeit tā nebija. Ap Hermani nolasījās tādi cilvēki, kur katram ir SAVAS intereses. NEVIENS no viņiem nebija  ne populārs, ne ar autoritāti sabiedrībā.

2. ACĪMREDZAMAS SLĒPTĀS INTERESES. Hermani izmantoja kā reklāmas baneri to personu interesēs, kas šo kustību finansē. Uzņēmējs Broks un viņa kuratori no Krievijas Hermani izvēlējās, jo viņš ir Latvijā atpazīstams tēls un cerēja, ka uz viņa rēķina panāks citu cilvēku pievienošanos partijai un atbalstu sabiedrībā.

3. PIEDĀVĀJUMA TRŪKUMS. Kustība sevi prezentēja ar nesagatavotu piedāvājumu par vēlēšanu kārtības maiņu. Nenoliedzami, esošā būtu jāuzlabo, bet tā sabiedrības acīs nav pirmā vajadzība. Esam kara priekšvakarā, un mums ir milzīgas ekonomiskās problēmas, kā arī nebeidzama stagnācija veselības un izglītības jomās. Visam pa virsu - neaptverami liela sistēmiskā korupcija. Vajadzēja nākt klajā ar citiem tematiem.

4. Politiskā revolūcija sākas no apakšas - no tautas. Šī NAV tautas kustība, kurā skaidri un atklāti formulēti gan mērķi, gan līdzekļi, kā tos sasniegt. Kustība, kas veidojas slepenās sarunās restorānos un dzīvokļos, nevar būt TAUTAS KUSTĪBA. Ja būtu reāla iedzīvotāju iesaiste un atklātība, tauta noticētu.

5. SABIEDRĪBAS NOSKAŅOJUMS.  Kā atzina arī pats Hermanis, sabiedrība ir morāli nospiesta un kūtra. Iedzīvotāji ir zaudējuši ticību politiskajam procesam kā tādam -  tikai milzīgs satricinājums var sabiedrību no šī stāvokļa izsist. Visticamāk, tas būs karš - tauta būs spiesta mobilizēties, jo būs jāizdzīvo. Tad arī ieraudzīsim patiesos un īstos LĪDERUS, kuri nāks no tautas. Esošā politiskā vadība tiks aizslaucīta mēslainē kā valsts un tautas nodevēji, kuri noveda valsti līdz bankrotam un nedarīja neko, lai sagatavotos karam.