Iesaki rakstu:

Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 10. decembra spriedums lietā par faktisku nodarbinātību bēdīgi slavenās Bunkus ģimenes pārstāves Daces Bunkusas viesnīcā “Hotel KKM Design” ir daudz vairāk nekā viena darbinieka uzvara darba strīdā. Tas ir spriedums par to, kā Latvijā dažkārt strādā – vai nestrādā – darba tiesību uzraudzība.

Tiesa šajā lietā skaidri konstatēja: starp darbinieku un SIA “Hotel KKM” pastāvēja faktiskas darba tiesiskās attiecības. Darbs tika veikts darba devēja interesēs, viņa telpās, pēc tiešiem norādījumiem un kontroles. Vienlaikus tiesa nepārprotami atzina, ka darba devēja sniegtie paskaidrojumi ir pretrunīgi un tiem nevar piešķirt pierādījuma vērtību. Juridiskā valodā tas nozīmē vienu – darba devēja versijai nevar ticēt.

Šis secinājums pats par sevi jau būtu pietiekami nopietns. Taču situācija kļūst satraucoša brīdī, kad atklājas, ka tieši šiem pašiem paskaidrojumiem iepriekš bija noticējusi Valsts darba inspekcija. Vēl vairāk – darba devēja aizstāvību ilgstoši nodrošināja bijušais Valsts darba inspekcijas vecākais jurists, persona, kas perfekti pārzina iestādes darba praksi, prasības un “signālus”, uz kuriem tā reaģē.

Tiesa, protams, nevērtēja personas biogrāfiju vai iepriekšējo amatu. Tiesa izdarīja to, kas uzraugošajām iestādēm būtu bijis jāizdara jau sākumā – izvērtēja faktus. Rezultāts bija nepielūdzams: juridiski korekti noformēta aizstāvība sabruka, saskaroties ar pierādījumiem.

Šajā brīdī lieta vairs nav tikai par vienu viesnīcu vai vienu darbinieku. Tā kļūst par sistēmisku jautājumu: kāpēc valsts institūcija pieņem par ticamu informāciju, kuru neatkarīga tiesa vēlāk atzīst par neticamu? Vai juridiskā forma un profesionālais statuss Latvijā joprojām spēj aizvietot faktu pārbaudi?

Šis spriedums izgaismo bīstamu plaisu starp dokumentu formālu pieņemšanu un reālu darba tiesību kontroli. Tiesa faktiski paveica darbu, kas pēc būtības ir Valsts darba inspekcijas pamatuzdevums – analizēja darba organizācijas pazīmes, pakļautību, kontroli un piemēroja Darba likuma prezumpcijas. Fakts, ka šāds darbs bija jāveic tiesai, nevis iestādei, ir pats par sevi signāls par sistēmas vājumu.

Nav runa par ļaunprātību vai noziedzību – par to lems citas institūcijas. Taču runa ir par uzticamību. Ja iestādes notic tam, ko tiesa vēlāk atzīst par neticamu, sabiedrībai ir tiesības uzdot neērtus jautājumus. Un atbildes “viss bija formāli korekti” šeit vairs nepietiek.

Šī lieta jau ir nonākusi arī citu iestāžu – VID, Valsts policijas un KNAB – redzeslokā. Tas nozīmē, ka runa vairs nav par atsevišķu kļūdu, bet par iespējamu modeli, kur juridiska valoda ilgstoši aizsedz faktisku darba tiesību apiešanu.

Tiesas spriedums šajā lietā ir skaidrs vēstījums: ja darba devēja paskaidrojumiem nevar ticēt, tad ar tiem balstīti iestāžu lēmumi nav ilgtspējīgi. Un, ja tiesai regulāri jādara tas, kas būtu jādara uzraugošajām institūcijām, tad problēma nav tikai vienā uzņēmumā. Problēma ir sistēmā.