Menu
Pilnā versija
Foto

Kad valsts kļūst par bendi

Ainārs Kadišs · 05.12.2018. · Komentāri (34)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Gandrīz visiem Latvijas iedzīvotājiem jau sen skaidrs, ka ar šo valsti kaut kas nav kārtībā. Lielākas vai mazākas problēmas ir katrā valstī, pat katrā ģimenē. Bet ir “sarkanās līnijas”, kuras nedrīkst pārkāpt. Tas ir pats valsts pastāvēšanas pamats – iedzīvotāju drošība, veselība un dzīvība. Ja tās tiek pārkāptas, zūd pati valsts pastāvēšanas jēga.

Nesen notika bezprecedenta gadījums, par kuru arī būs šis stāsts.

Veselības uzlabošanas nolūkos atrados ārzemēs. Kādā brīdī, veicot kārtējo maksājumu ibankā, pievērsu uzmanību tam, ka gandrīz visai kontā esošajai naudai uzlikts arests. Sazinoties ar SEB bankas darbinieku, noskaidrojās, ka arestu uzlikusi LR Valsts kase, bet reāli tas nozīmē, ka to izdarījis VID.

Nonācu neapskaužamā situācijā – atrados vairāk nekā trīs tūkstošus kilometru no mājām, svešā valstī, bez naudas. Labi, ka kontā atstātās summas pietika viesnīcas apmaksai. Un viss. Ēšanai un pārējam – nē. Es vēl sevišķi nesatraucos, jo cerēju, ka pārpratums tūlīt noskaidrosies un konts tiks atbloķēts.

Tūlīt pat uzrakstīju un nosūtīju VID šādu vēstuli:

„Labdien! Šodien, atrodoties ārpus Latvijas, konstatēju,ka arestēta gandrīz visa manā bankas kontā atrodošās naudas summa. Banka ziņoja, ka arestu uzlicis LV Ieņēmumu Dienests. Telefoniski sazināties ar VID darbiniekiem neizdevās. Lūdzu pārpratumu noskaidrot un kontam noņemt arestu. Situācija ir ļoti nopietna, jo šie ir vienīgie manā rīcībā esošie naudas līdzekļi, tā kā esmu 2.grupas invalīds ar ierobežotām darba spējām un algotu darbu nestrādāju jau vairākus gadus. Tā kā invaliditātes valsts pabalsts nav pietiekošs izdzīvošanai un veselības uzlabošanai, esmu pārdevis daļu no mantota īpašuma. Šiem maniem vienīgajiem līdzekļiem VID arī ir uzlicis arestu. Ņemot vērā situāciju, lūdzu reağēt steidzamā kārtā. Ar cieņu, Ainārs Kadišs.”

VID darbinieki reaģēja tiešām operatīvi. Kad atkal atvēru savu kontu, ARESTĒTĀS NAUDAS TAJĀ VAIRS NEBIJA! Mazliet vairāk nekā deviņi tūkstoši trīs simti eiro bija pazuduši!

Ko tu, LR, māni cilvēkus? Latvijas Republikas pilsoņa pasē (tiesa gan – visai maziem burtiņiem) ir šādi vārdi: “Šīs pases turētājs ir Latvijas Republikas aizsardzībā. Latvijas Republikas valdība lūdz visus, no kuriem tas atkarīgs, ļaut šīs pases turētājam brīvi pārvietoties, kā arī sniegt viņam tādu palīdzību un aizsardzību, kāda varētu būt nepieciešama. Šī pase ir derīga ceļošanai uz visām valstīm. Šīs pases turētājam ir tiesības izbraukt no Latvijas Republikas un atgriezties Latvijas Republikā.” Te nu realitāte parādīja, ko nozīmē būt “Latvijas Republikas aizsardzībā”. Labāk nebūt.

Tikai pateicoties tam, ka es ceļojumā nebiju viens, man izdevās nodzīvot līdz aizbraukšanas dienai un atgriezties Latvijā. Aviobiļete man bija nopirkta jau iepriekš.

Lai lasītājs labāk saprastu situācijas nopietnību, VID nekaunības apmēru un valsts bezprecedenta ignoranci attiecībā uz saviem pilsoņiem, mazliet paskaidrošu situāciju. Pirms vairākiem gadiem sievas personības izmaiņu dēļ izira mana ģimene. Kā parasts Eiropā, neskatoties uz visiem maniem iesniegumiem un protestiem, bāriņtiesa un tiesa lēma bērnus atstāt mātei. Arī manu māju. Es paliku faktiski uz ielas. VISI tiesu, prokuratūras, bāriņtiesas, ģenerālprokuratūras, prezidenta kancelejas, tiesībsarga biroja lēmumi bija par labu manai bijušajai sievai.

Diemžēl, šie lēmumi nesekmēja bērnu labklājību – vien dažus mēnešus pēc manas izlikšanas no mājām bojā aizgāja viens no maniem dēliem. Man bija četri dēli, un jābūt pilnīgam idiotam, lai domātu, ka māte, kurai darbs galvenokārt ir vakaros un brīvdienās, varētu sekmīgi viņus pieskatīt. Bet visas instances, kurās griezos, tā lēma. Vēl pēc nepilniem četriem gadiem aizgāja bojā otrs.

Domāju, lasītājs sapratīs, kādēļ man “uzdeva” veselība. Ilggadējais stress darīja savu un iedragāja imūnsistēmu. Es saslimu ar vairākām smagām slimībām, tajā skaitā – vēzi. No tā ārstējos joprojām. Slimības summējoties noveda pie darbaspēju ievērojama zuduma, un DEĀK noteica otrās grupas invaliditāti. VSAA piešķīra pensiju – apm. deviņdesmit eiro mēnesī. Tiesa piesprieda maksāt atlikušajam nepilngadīgajam dēlam uzturlīdzekļus – apm. simt trīsdesmit eiro mēnesī. Lai izdzīvotu un lai būtu, ko maksāt dēlam, pārdevu savu mantoto īpašumu.

Ak, jā – diezgan ilgi dzīvoju bez bankas konta, bez transporta, bez iespējām veikt kādu darījumu, jo tiesu izpildītāji bija visu arestējuši dažādu nesamaksāto tiesas izdevumu, sodu un Uzturlīdzekļu garantijas fonda maksājumu dēļ. Tiklīdz manā kontā parādījās nauda, tā tika noņemta. Apmēram astoņi tūkstoši. Tad pārdevu vēl daļu no mantotā īpašuma, lai nopirktu vecu māju un būtu, par ko dzīvot un maksāt dēlam uzturlīdzekļus. Manā kontā bija tuvu desmit tūkstošiem, kas bija pietiekoši, lai varētu pārskaitīt uzturlīdzekļus līdz pat dēla pilngadībai un dažus gadus iztikt pašam. Lūk, šo – pēdējo naudu VID man arī nozaga. Bankā man bija uzturlīdzekļu pārskaitījuma automātiskais maksājums. Nu vairs nav, ko pārskaitīt.

Bet pats velnišķīgākais scenārijs paredz vēl vairāk, proti: manā bankas kontā vairs nav pietiekošu naudas līdzekļu ikmēneša uzturlīdzekļu pārskaitījumam, iesaistās Uzturlīdzekļu garantijas fonds un pārskaita naudu manā vietā, man veidojas parāds un tiek iesaistīti suņi – tiesu izpildītāji. Viņi uzliek arestus maniem transporta līdzekļiem (nevar iziet tehnisko apskati vai pārdot, tātad – paliec bez automašīnas). Tiek uzlikts apgrūtinājums (Zemesgrāmatā) manai mājai. Kādā jaukā dienā manā pagalmā iebrauc automašīna, no kuras izkāpušais cilvēks paskaidro, ka nopircis izsolē manu māju un man tā jāatstāj. Mani pēdējie palikušie divi dēli paliek bez šī iespējamā mantojuma

Tā darbojas šī velnišķīgā sistēma, kuras darbību nodrošina Latvijas valsts ar veselas ierēdņu armijas, policijas un citu institūciju palīdzību. Īsti bendes, vai ne?

Drīz pēc atgriešanās no ārzemēm devos uz VID, kur mani iepazīstināja ar lēmumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu un piedziņu. Velti es jau pa telefonu iepriekš biju skaidrojis inspektorei, ka MAN NAV IENĀKUMU, tādēļ (pret saviem principiem) esmu spiests pārdot no senčiem mantoto īpašumu. Lai IZDZĪVOTU. Tie, kuriem ir ienākumi, parasti iegādājas īpašumus, nevis tos pārdod. Vēl varētu saprast, ja es tirgotos ar nekustamajiem īpašumiem un ar to pelnītu. Bet es pārdevu mantotu. To, ko pārdevu, otrreiz vairs nepārdošu. Viss. Vairs nav.

Šādā situācijā “aptīrīt” cilvēku, manuprāt, ir zemiskuma kalngals. Un mani pilnīgi neinteresē, ar kādiem LR likumiem tā ir pamatota. Ja likums ir netaisnīgs, tas nav jāpilda. Tas ir steidzami jāmaina. Nedrīkst būt tādi likumi, kuri apdraud pilsoņu veselību un dzīvību vai nolemj tos iznīcībai un nabadzībai. Esmu daudz ceļojis, redzējis, un nevaru iedomāties, ka kādā no Eiropas valstīm varētu būt situācija, ka valsts atstāj cilvēku bez iztikas līdzekļiem un bez iespējas materiāli atbalstīt savu nepilngadīgo dēlu. Tieši pretēji – tur parasti ir pabiezs sociālais spilvens, un ir diezgan liels ikmēneša ienākums, kuram valsts vispār neķeras klāt. Es taču nevienam neko neesmu parādā un neko neprasu. Tikai vienu – lieciet mani mierā. Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?...

VID(ā) uzrakstīju iesniegumu, lai visu man nozagto naudu (tas saucās “inkasso”) ieskaita atpakaļ manā bankas kontā. Solīja mēneša laikā dot atbildi. Ejot prom no “parādu” piedziņas ierēdnes kabineta, es viņai kā cilvēkam pajautāju: „Sakiet, KO LAI ES TAGAD DARU?! KĀ UN PAR KO LAI DZĪVOJU?” Par atbildi - klusums...

Šī ir trešā reize manā mūžā, kad es bankrotēju. Un visām trijām ir kopīga viena visai zīmīga lieta – ne reizi es neko neesmu ņēmis! Divas pēdējās reizes es aprakstīju, bet pirmā bija deviņdesmito gadu beigās, kad nodarbojos ar mazo uzņēmējdarbību. Uznāca VID pārbaude. Lai gan centos strādāt “gaiši”, vienalga “piesējās”. Vadāja, vadāja pa kabinetiem, deva skaidrus signālus, ka “visi jau maksā”. Bet es vēl biju naivs, jutos puslīdz drošs, jo nekādu lielu pārkāpumu nebija. Kukuli nedevu. Klusībā cerēju vienu – lai neuzliek sodu lielāku par piecdesmit latiem. Jo arī tik daudz man tajā brīdī nebija. Kad man paziņoja uzrēķinu – gandrīz trīs tūkstoši latu, es mazliet apjuku, jo domāju, ka tas ir joks. Tajos gados laukos daudzi strādāja par sešdesmit latiem mēnesī. Iztēlē es ieraudzīju savu ģimeni, divus mazos bērneļus, un manā galvā joņoja domas ”Ko es viņiem teikšu? Ko mēs ēdīsim?...” Jo šī nauda būs atrauta ģimenei, viņiem...

Toreiz mazo ražotni slēdzu, iekārtas izpārdevu, strādniekus atlaidu. VID inspektori divas reizes bija atbraukuši pārbaudīt, vai tik ražotne nestrādā. Laikam bija ļoti apmierināti, jo tur, kur agrāk valdīja rosība, tagad bija klusums... Uz laiku bez ienākumiem paliku ne tikai es, bet arī visi darbinieki.

Tā ir viena no šīs velnišķīgās valsts pazīmēm – tā NEKAD nav pajautājusi:” Kā tu dzīvo? Kā ar veselību? Kā klājas bērniem? Vai jums ir vajadzīga kāda palīdzība? Ko mēs varam palīdzēt?” Dzirdiet – NEKAD! Tā vietā trulā bezpersoniskā vienaldzībā un alkatībā šī valsts vienkārši no tevis ņem. Ņem tik, cik var paņemt. Jo vairāk, jo labāk. Vienalga, vai tev paliek vai ne. Vienalga, kā tu barosi un audzināsi savus bērnus Dod šurp! Nu sakiet – vai tad tāda ir valsts funkcija?! Un – kam mums tāda valsts vajadzīga? Man – noteikti nē. Bet neaizmirsīsim, ka aiz tā visa stāv cilvēki. Ar vārdu un uzvārdu.
Es redzu valsti pavisam citādu. Tādu, kura atvieglo savu pilsoņu dzīvi. Aizsargā. Ārstē. Palīdz. Vienā vārdā – kā ģimeni. Utopija? Varbūt...

Bet šādā - vampīrvalstī dzīvot es nevēlos...Tā pat vairs nav salīdzināma ar parazītu. Vien retos gadījumos parazīts noved upuri līdz nāvei, bet vampīrs gatavs izsūkt visas asinis. Līdz pēdējai lāsei.

Varbūt lūgt kaut kur patvērumu kā sociālajam bēglim, bet precīzāk – savas valsts reketa upurim? Es zinu, ka šādai valsts taktikai, izņemot laupīšanu, ir arī cits apakšmērķis. Pat vairāki. Viens no tiem – iedzīt cilvēku depresijā, stresā un bezcerībā. Nozagt viņam ne tikai naudu, bet arī prieku, mieru, sauli, putnu dziesmas un ziedu smaržu. Neizdosies! Man aiz muguras jau ir tik daudz kas bijis, ka šāda nožēlojama rīcība, lai arī stipri sarežģī dzīvi, mani no līdzsvara neizsitīs. Un ļaunu arī nepadarīs. Es vienkārši pārliecinos par to, kas valda Latvijā.

P.S.VID solīja dot atbildi mēneša laikā. Šodien piezvanīja no VID(a) un informēja, ka man jāpiemaksā vēl četrdesmit seši eiro deviņdesmit divi centi kā “nokavējuma nauda”. Nu ko - tā jau ir klaja ņirgāšanās...  Vai ne?

 Un tad arī saņēmu VID atbildi uz manu iesniegumu par no konta noņemto 9300 eiro atgriešanu. Pamatojot ar dažādiem likumu pantiem, viņi nolēma iesniegumu NEIZSKATĪT PĒC BŪTĪBAS. Tad manī sarosījās iedvesma, un tapa šis teksts:

„Nolādētā Latvijas valsts! Tu, kas tērēsi simtiem tūkstošus, lai spodrinātu savu tēlu un mānītu pasauli ar saviem neesošajiem simt gadiem, paklusām slepkavo un iznīcini savus iedzīvotājus. Tu zemiski no mana konta nozagi manu pēdējo naudu - šos deviņus tūkstošus trīs simtus. Tev vajag apzagt tikai mazāk nekā trīsdesmit tādus kā es, lai varētu sarīkot krāšņu salūtu un izblīkšķināt šo naudu gaisā. Bet neaizmirsti - tā ir asins nauda. Jo man vairs nav, par ko dzīvot, man vairs nav, ko pārskaitīt manam dēlam. Bet bija taču. kamēr tu ar saviem alkatīgajiem, netīrajiem nagiem neielīdi manā kabatā.

Visticamāk, ka es pieteikšu bada streiku. Bet neceri, ka es klusiņām izdzisīšu savā lauku mājā. Es pievērsīšu visu Latvijas iedzīvotāju, arī citu valstu pilsoņu un valdību uzmanību tev, netīrā zagle, kura kopš "neatkarības" atjaunošanas tā arī nav iemācījusies neko dot. Viss, uz ko tu esi spējīga, ir sūkt pēdējās asinis no cilvēkiem, dabas, mežiem. Daudziem tu izraisi tādu pretīgumu, ka viņi labāk izvēlas dzīvot svešumā, nekā Dzimtenē. Es esmu Latvijas pilsonis, bet man ir kauns par to. Ja es vēl dzīvošu, es publiski atteikšos no Latvijas pilsonības un sadedzināšu pasi. Jebkura pasaules valsts būs pret mani draudzīgāka. Tev nav pat valsts pazīmju. Tu esi nejēdzīgs veidojums no bendēm, zagļiem, prostitūtām un blēžiem. Un vienkārši dzīvniekiem.

Jo cilvēki, kuri ir pazaudējuši cilvēciskās īpašības, tādas, kā līdzjūtība, sapratne, atbildība utt., tikai ārēji līdzinās cilvēkiem. Tie ir dzīvnieki. Tu nerūpējies par saviem iedzīvotājiem; tu viņos redzi tikai resursu. Bet atceries - valsts, kurai nav vajadzīgi iedzīvotāji, arī iedzīvotājiem nav vajadzīga. Es darīšu visu, lai Latvijai būtu cita - tāda valsts, kura rūpējas par saviem iedzīvotājiem - lieliem un maziem...”

Novērtē šo rakstu:

90
9