Iesaki rakstu:

Sieviete, ko bijušais dzīvesbiedrs nodur maza bērna priekšā. Sieviete gaidībās, kuru dzīvesbiedrs nosit līdz nāvei, apzināti spīdzinot pirms nogalināšanas. Sodot sievieti par aiziešanu no vardarbīgām attiecībām, varmāka nožņaudz abu kopējo meitu. Šīs ir tikai DAŽAS no slepkavībām, par ko aizvadīto 3 gadu laikā esmu lasījusi medijos.

Visās ir vairākas kopīgas iezīmes – slepkavas ir (bijušie) dzīvesbiedri, un pēc nozieguma policija allaž stāsta, ka viss, ko varēja, tika darīts, bet tā īsti jau neko nevarēja darīt (jo likums neļauj, jo upuris nav ziņojis, jo šis, jo tas), tāpat nereti atklājas, ka institūcijas, kam par vardarbību bijusi informācija, nav savā starpā jēgpilni sadarbojušās.

Pie labākās gribas nespēju noticēt, ka šajos gadījumos tiešām tiek darīts viss. Mana pieredze, esot lieciniecei, diemžēl ir pretēja.

Kādai man tuvai sievietei, baidoties no sava dzīvesbiedra agresijas, nācās saukt policiju. No pilsētas otra gala ar visparastāko taksi tonakt atbraucu ātrāk par policiju; kopīgi ar cietušo pagalmā gaidījām ekipāžu vēl kādas 30 minūtes, jo neriskējām iet dzīvoklī, kur bija varmāka.

Policijas ekipāža atbrauca tikai pēc uzstājīga otrā zvana. Dispečere nīgri aizbildinājās, ka trūkstot ekipāžu. Patiesi trūka, liela daļa no tām stāvēja dežūrā pie kāda liela pasākuma, kas tonakt notika Rīgā, redzēju, braucot garām.

Atbrauca divi vīri, kuriem prioritāri bija noparkot auto pie kāpņutelpas, nevis uzreiz pievērst uzmanību mums, kas žestikulējot un mājot gāja līdzi ekipāžas auto jau no brīža, kad tas iegriezās pagalmā. Viens no viņiem ar smīnu stādījās priekšā kā "Andronkulis", lūdzot stāstīt, "kas tad nu uz sirds", it kā runa būtu par kādu skolniecisku ķildu.

Sieviete, kas bija no mājas izskrējusi, ātri uzmetot mugurā to apģērbu, kas bija pa rokai, kā nostrostēta skolniece stāvēja pie kāpņutelpas un stāstīja, kas tonakt bija noticis. Izdzirdējis, ka viņa ar dzīvesbiedru ir kopā jau ilgu laiku, Andronkulis smīnīgā izbrīnā pajautāja: "Ko tad jūs neejat no viņa prom?" Mazliet vēlāk policijas pārstāvji – kā atģidušies – nolēma pajautāt, vai nepieciešama medicīniskā palīdzība. Nebija, par laimi.

Kad ar policiju iegājām dzīvoklī, varmāka pa to laiku jau bija paspējis aizlaisties. Likumsargi, pagrozījušies pa dzīvokli, devās prom, lai aši atgrieztos, jo attapa, ka nebija pat pierakstījuši agresora vārdu. Ja nu agresīvais dzīvesbiedrs atgriežoties un esot kādas problēmas, lai sieviete atkal saucot policiju. Kad jautāju, vai tad arī būs jāgaida tik ilgi, man īgni atbildēja, ka trūkstot ekipāžu, te neko nevarot darīt (vai novērojat paradoksu – it kā viss tiek darīts, bet tomēr neko nevar darīt).

Kad bezspēcīgās dusmās jautāju, kā Andronkuli godāt pilnā vārdā (domājot par potenciālu iesnieguma rakstīšanu), viņš norādīja, ka policijas pārstāvjus tagad identificējot pēc ciparu kombinācijas, kas redzama uz viņu uniformas. Tā ir redzama, jā. Ja tai necenšas pielikt priekšā roku. Uzminiet, kurš to darīja (skat. attēlu)?

Šī murgainā nakts beidzās, arī pēc tās viss beidzās nosacīti labi. Paveicās. Visi ir dzīvi. Taču policijas formālā pieeja un attieksme, manuprāt, kategoriski atspēko apgalvojumu, ka šādās un smagākās vardarbības situācijās "tiek darīts viss". Netiek. Kamēr policijā turpinās strādāt šādi andronkuļi, upuri neziņos. Un ja paziņos, tāpat nav zināms, kas sagaida tālāk, jo likumi – kā redzam – nav ne labvēlīgi, ne gana spēcīgi.

Politiķiem ir laiks beigt nodarboties ar demagoģiju, beidzot ir jāratificē Stambulas konvencija. Policijas darbs tomēr ir jāizvērtē kritiskāk, nevis tikai jāturpina birokrātiski atšaudīties, ka esošā pieeja ir laba un strādā. Tā ne velna nestrādā.

Ar šo stāstu dalos ar cietušās atļauju.

Pārpublicēts no Facebook