Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Man tas vienmēr šķitis pašsaprotami. Taču pēdējo notikumu sakarā gribēju pateikt arī tādā melns uz balta formātā. Iespējami īsi un skaidri.

Neliela atkāpe. Es vēl nezinu, kuram politiskajam spēkam tiks mana balss. Sāku kā parasti pēdējos gados – ar izslēgšanu. Bet kaitinoši, ja kāds tevi uzskata par aitu. Un visus mūs – par reizi četros gados noderīgu ganāmpulku.

Tu tur ej tai vienā dienā – viss tāds svarīgs, kā jau pienākas, kad dodies ietekmēt valsts virzību. Stāvi rindā, uzrādi pasi, velc krustiņus un svītriņas. Tad sēdi pie TV un zīlē kafijas biezumos – būs/ nebūs. Beigās ir tā, kā ir, un viena lieta nekad nemainās: sākas partiju tirgus.

Pēc tam turpmākos četrus gadus tev jādzird: paši tādus ievēlējāt. Kaut patiesībā katrs no mums varbūt kādus divdesmit cilvēkus no tiem simts (neatkarīgi no partejiskās piederības) gribētu laist pie valstisku procesu ietekmēšanas.

Smalkās komunikāciju teorijas to visu ganāmpulka štelli, protams, dēvē daiļākos vārdos. Bet nu ratā ar visām teorijām. Tāpat zināms, ka tās ne vienmēr darbojas.

Praksē svarīgas ir nianses. Cilvēki nav figūras ekseļa tabulā, tiem mēdz būt sava pārliecība, izpratne par vērtībām un pieredzē balstītas atziņas. Un cilvēki var arī domāt, izdomāt un pārdomāt. Kā nupat to pieredzējām.

Bet es nebalsotu par “Saskaņu” pat, ja tajā pēkšņi iestātos, piemēram, Juris Rubenis, Vaira Vīķe-Freiberga vai kāds mans tuvs draugs. Nav tāda cilvēka, kura dēļ es to darītu.

Un tam nav nekāda sakara ar nacionālo jautājumu. Nekad neesmu šķirojusi cilvēkus pēc tautības vai ādas krāsas. Un cita starpā viena mana vecmāmiņa bija krieviete, tā ka paši saprotiet – neesmu tīrasiņu un NA vēlētājam arī nekvalificējos.

Teorijas, kuras māca, ka jāpiesaista populāri, harizmātiski cilvēki un tad ļaudis uzreiz laimē starojot skries mest urnās pareizās lapiņas... Nu,”Saskaņas” gadījumā tik vienkārši cauri tas tomēr neies. Kas jau nu balsoja, tie balsos, bet, kas ne, tas arī ne. Ļoti vienkāršu iemeslu dēļ un, pat nestudējot programmu. Es to nedarīšu vispirms jau savas ģimenes piemiņas dēļ.

Manam opapam, Herbertam Ernestam Hugo Upītim bija piecpadsmit gadu, kad viņš skolnieku rotas sastāvā cīnījās pret Bermontu. Par Latviju.

Pēc kaujām atgriezās Rīgas 1.ģimnāzijā, absolvēja to un iestājās karaskolā. Bija tāds asais zēns, jautrs pēc dabas, sabiedrības dvēsele. Dzīve tikai tā pa īstam sākās, kad viņu, jaunu, skaistu, spēcīgu vīrieti, divu mazu meitenīšu tēvu toreiz Litenē kopā ar citiem Latvijas armijas virsniekiem iedzina lopu vagonā.

Pat nepaspēja no sievas atvadīties. Rīgā viņa (ar bērniem pie rokas, baltās atlasa kurpītēs) bija skrējusi gar vagoniem cerībā vismaz vēlreiz ieraudzīt. Viens zaldāts teicis, lai pazūd, ja vispār grib palikt dzīva un izaudzināt savus bērnus. Un vīru lai meklē citu, šito vairs neredzēs.

Viņai paveicās, ieraudzīja. Pēc divdesmit gadiem, kad Noriļska beidzot bija gatava. Sākumā neesot pat pazinusi. Viņš vairs neatgriezās savā dzīvoklī, jo tur tagad dzīvoja padomju armijas virsnieks. Omīte bija laimīga, ka viņu ar meitenēm ielaida turpat pāri ielai divās istabiņās tādā koka namiņā un ļāva vismaz pāris mēbeles un kādus traukus paņemt līdzi.

Neilgi pēc tam, kad viņš atgriezās, piedzimu es. Savas meitas izaugam nebija redzējis, visu savu neizdzīvoto tēva mīlestību atdeva man. Mēs dzīvojām pie Brasas tilta un bieži gājām uz Brāļu kapiem. Es spēlējos ar lelli, viņš sēdēja uz sola un klusi dungoja kādas karavīru dziesmas. Vai vienkārši skatījās tālumā.

Mani opaps sauca par Piekūnu. Dažreiz stāstīja smieklīgus stāstus par karavīru dzīvi. Par lēģeri gan nerunāja nekad. Kad mēs gājām uz Ķīšezeru vai Ogres upi peldēties, viņš nekad nenovilka kreklu un garās bikses. Jo viss ķermenis bija rētās.

Bet opapa vecāko brāli Jāni Upīti es nekad neesmu sastapusi. Neviens no ģimenes viņu nekad vairs neredzēja. Un mēs arī nezinām, kur viņš apglabāts. Visticamāk, kaut kur Piemaskavā, jo toreiz četrus ģenerālštāba virsniekus aizveda uz cietumu Maskavā. Vēlāk sievai kāds svešinieks uz ielas esot iespiedis rokās zīmīti “Mūs ved uz nošaušanu. Mīlu.”. Vēl vēlāk kāds pastāstīja manai krustmātei, ka pirms visi esot nežēlīgi spīdzināti.

Tādas nianses izšķir visu.

Protams, protams, tas ir stāsts par vectēviem, ne par šodienu. Un skaidrs, ka arī “Saskaņā” ir cilvēki, kas vēl labu Latvijai un strādā tās labā. Es tikai gribēju pateikt, kāpēc tās teorijas nedarbojas. Un man tas šķiet pašsaprotami.

Tikpat pašsaprotami kā tas, kāpēc neeju likt ziedus 9.maijā, bet dedzu sveces Lāčplēša dienā.

Pārpublicēts no Facebook.

Novērtē šo rakstu:

257
79