Menu
Pilnā versija
Foto

Kāpēc es raudāju?

Jurģis Liepnieks · 09.07.2018. · Komentāri (68)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Es esmu ļoti nemuzikāls cilvēks. Man ne tikai nav muzikālās dzirdes, man pat ir problēmas ar elementāra ritma sadzirdēšanu (pat valsī man ir problēmas, tam jābūt ļoti elementāram un izteiktam, lai es varētu izdejot visvienkāršāko viens, div’, trīs, viens, div’, trīs, bet par tādām lietām kā tango man pat nav, ko domāt). Man nepatīk arī pasākumi, kuros ir daudz cilvēku. Es varu izturēt, ja vajag, bet man nepatīk. Bet vēl vairāk man nepatīk un īpašas aizdomas raisa masu kultūras produkti. Ja kaut kas patīk visiem, es negribu pat uzzināt, kas tas ir.

Tā ir bijis, kopš es sevi atceros, un es pat gribētu par to uzvelt atbildību saviem vecākiem vai vēl kādam, kas man to ir ieaudzinājuši – ja kaut kas patīk visiem, tā ir “alus dzērāju” kultūra, “alus dzērāju” sports, grāmatas, mūzika, filmas un citi neizglītotajām masām domāti produkti, kas lieliski iet kopā ar šašlikiem un attiecīgi pēc definīcijas ir prasti, viegli sagremojami, sekli utt. Tiem ne tikai nav jāveltī laiks un uzmanība, bet pat būtu jātur pēc iespējas tālāk no sevis, jo tie kā indīgi vīrusi bojā garīgās barības gaumi, veido nepareizu intelektuālo vērtību sistēmu, utt. Tā es pamatā domāju.

Šo visu es uzrakstīju tāpēc, ka tālāk grasos pastāstīt, kā vakar, vērojot Dziesmu svētku gala koncertu, es daudzas reizes nespēju valdīt asaras un raudāju kā… kā daudzi citi svētku dalībnieki un skatītāji. Tagad es atceros, ka iepriekšējos Dziesmu svētkos ar mani notika kas līdzīgs.

Vārds “patika” pat tuvu neapraksta manu pārdzīvojumu. Es raudāju. Sākumā centos valdīties, es īsti nezinu, kā ir jāraud, raudāt šķiet kaut kā nepareizi, bet drīz jau bija vienalga.

Kā tas iespējams? Kāpēc?

Mana māmiņa, kura bija padomju laikiem ārkārtīgi nacionāli noskaņots cilvēks, tika mani kā bērnu vedusi uz Dziesmu svētkiem gan skatīties gājienus, gan deju koncertus un gala koncertus un centusies visādi apgaismot par to nozīmi latviešu tautas veidošanās un pastāvēšanas procesā, bet man tomēr tie nekad nebija raisījuši nekādas īpašas sajūtas.

Ar prātu es visu saprotu – neizglītotā kalpu tauta pārņēma no vāciešiem kopdziedāšanas praksi, jo saprotams, ka neizglītotie kalpi nespēja ne tikai pārņemt, bet pat iepazīties ar, teiksim, vācu klasiskās filozofijas vai literatūras sasniegumiem un procesu, bet toties mācīties dziesmiņas spēja, un tas bija vienojoši un patīkami. Padomju okupācijas gados savukārt dziesmu kustība un paši Dziesmu svētki, par spīti visām uzspiestajām kroplībām, bija viena no daudzajām nacionālās identitātes saglabāšanas formām. Es to visu saprotu, bet nu it kā neredzu arī nekā tāda īpaša tajā visā.

Pat Atmodas gados neskaitāmi citi notikumi man šķita daudz emocionālāki par leģendārajiem 1990. gada Dziesmu un deju svētkiem.

Tad kāpēc tagad man birst asaras, skatoties uz saulrietā lēnām uz tumšās debess fona skaidri iznirstošo Gaismas pili un klausoties labi zināmās dziesmas?

Vienkāršā atbilde, protams, ir – tu paliec vecs. Vecs un sentimentāls, un nav ko te vairāk izgudrot.

Bet ir vēl kāda atbilde (kas neizslēdz iepriekšējo).

Iespējams, tas viss tāpēc, ka tu esi latvietis.

Ir jābūt latvietim, lai Dziesmu svētku kopkoris lielajā estrādē radītu to pazemības sajūtu, lepnumu, prieku, solidaritāti, kopību un skumjas un padarītu to par kaut ko tik īpašu.

Tās asaras, tas kamols kaklā – tā ir tā dvēsele, tas kods, tas unikālais un vienīgais tevī, kas tevi kā latvieti atšķir no visiem citiem šajā pasaulē un kas pēkšņi līst pāri malām.

Un pēkšņi mēs visi jūtamies tik vienoti. Nevienam netraucē tas, kādā partijā ir bijis dziesmas autors, ko kādam ne tā pateicis kāds virsdiriģents, ko okupācijas laikā nepareizi izdarījis dzejnieks un vai visus nodokļus ir samaksājis mūziķis. Visam var pacelties pāri un vienoties kopīgai lietai, jo mēs esam latvieši, jo mums visiem ir viena dvēsele, vai sauciet to par etnisko vai kultūras identitāti, vai kā savādāk, bet šī vienojošā komponente – tā ir reāla, dzīva, tā pastāv, un tā mums ir ļoti svarīga.

Skatoties koncertu televīzijā, nevar nepieķert sevi pie domas, ka latvieši, izrādās, ir arī ļoti skaisti cilvēki. Gan jauni, gan veci, gan vīri, gan sievas.

Skeptiskais prāts liek domāt, varbūt tā ir kāda īpaša LTV operatoru un pults režisoru acs, kas atlasa tikai skaistākās sejas, bet nē.

Visticamāk, viņi ir skaisti tāpēc, ka laimīgs cilvēks vienmēr ir skaists, un skaisti viņi šķiet arī tāpēc, ka šādos brīžos tā kopīgā dvēsele padara mūs visus vienu otram tuvus un skaistus.

Uzreiz, protams, rodas jautājums. Kāpēc mēs nevarētu ar šādu pat kopību, ar šādu pat spēju mērķtiecīgi sadarboties, neskatoties ne uz kādām viedokļu atšķirībām vai personiskiem aizvainojumiem, simpātijām un antipātijām, kāpēc mēs šādi pat nevarētu sekmīgi sadarboties arī citu svarīgu mērķu sasniegšanā? Piemēram, valsts pārvaldē? Kāpēc ar šādu pat kopību un saliedētību mēs nevarētu, piemēram, izveidot labas skolas saviem bērniem? Ja mēs varam izveidot tik labus korus un deju kolektīvus visā Latvijā, kāpēc mēs turpat blakus nevaram izveidot bērnudārzus, skolas un daudzas citas lietas, kurām pat nauda ir, pietrūkst tikai spējas vienoties un sadarboties?

Diemžēl atbilde nav tālu jāmeklē.

Ļauties kopībai un kamolam kaklā speciāli tam inscenētā un noorganizētā pasākumā ir kaut kas pavisam cits, nekā atrast kaut ko kopīgu ar citu latvieti ikdienas darbā vai politikā, kad atšķirībā no Dziesmu svētku gaistošā mirkļa, otrā saskatāms ir tikai atšķirīgais, nevis kopīgais, individuālais, nevis vienojošais, bieži vairāk neglītais nekā skaistais. Ikdienā mūsu katra atšķirīgās privātās intereses dominē pār publiskajām, nacionālajām, kopējām, par kurām mēs pat nevaram vienoties vai tās saprast, jo noorganizēt kori vai koncertu, pat vislielāko, ir nesalīdzināmi vieglāk nekā pārvarēt sevi domāšanā vai, piemēram, vadīt valsti.

Ikdienā mēs savā rīcībā un lēmumos diemžēl nebalstāmies uz to, kas mums ir vai varētu būt kopējs, bet tieši otrādi – uz atšķirīgo un neglīto. Mēs balstāmies simpātijās un antipātijās, aizvainojumos, skaudībā un nenovīdībā, mēs esam pilnīgi citi cilvēki nekā tie, kuri bija sapulcējušies Dziesmu svētku estrādē vai vēroja svētkus televīzijā. Tas vienkārši tā ir, un nav tajā nekā sarežģīta.

Panākt kopībā balstītu politiku ir teorētiski iespējams, tam pasaulē ir piemēri, bet tas ir grūti un vismaz mums, latviešiem, pagaidām pilnīgi nesasniedzami. Un varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc kamols kaklā un kāpēc asaras birst pašas no sevis, jo šādi mirkļi mums uzskatāmi rāda, cik ikdienā tālu mēs esam no tā, cik spēcīgi un vienoti mēs patiesībā spējam būt, bet neesam.

P.S. Prezidenta runa bija briesmīga. To bija rakstījuši un akceptējuši ne tikai neprofesionāļi, kas neko nezina par runu rakstīšanu un politiskajām komunikācijām, bet vienkārši pavirši, intelektuāli neattīstīti mūjābeļi.

P.P.S. Ar neveiklo prezidenta runu sacensties varēja vienīgi embrija vēstule ar aicinājumu saviem vecākiem sadziedāties un kopoties vienā no koncerta kulminācijas brīžiem. Atsvaidzinoša visseklākās banalitātes deva visnepiemērotākajā brīdī. Par laimi, pietiekami īsa, lai neviens nepaspētu īsti aptvert tās vulgāro bezgaumību un tādējādi neko neizbojātu.

Arī kultūras ministre bija lieka tāpat kā pateicības ministrijai, tās iestādēm un apakšuzņēmējiem, ka tie, lūk, dara savu darbu.

(Es sākšu nelamāties un būt labāks latvietis no rītdienas. Iespējams.)

Novērtē šo rakstu:

204
22