Iesaki rakstu:

Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.

Aizvien biežāk novērojamais naidīgums pret kristietību mūsdienu liberālajās demokrātijās liek jautāt, kā reliģijai vajadzētu izpausties sabiedrības dzīvē. Vienkāršākā atbilde – tuva tam, ko savulaik sniedza dažas protestantu kustības – ir tāda, ka reliģiskajai dzīvei un politiskajai dzīvei ir jābūt nošķirtām. Reliģija būtībā esot privāta lieta, ģimenes lieta, dažkārt arī kopienas lieta, bet noteikti ne valsts lieta. Mūsdienās ir daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku, savas nozares profesionāļu un politiķu, par kuriem mēs lielākoties nezinām, kādai reliģijai viņi pieder un vai vispār pieder, un, pat ja mēs to zinātu, tas, vērtējot viņu publisko darbību, nebūtu būtiski. Šāds stingrs reliģiskās un publiskās sfēras nošķīrums lieliski atbilst mūsdienu modernitātes ideoloģijai. Un tas ir vēl jo pārliecinošāks, jo apstiprina pieņēmumu, kuru uzskata par pašsaprotamu, bet kas patiesībā ir apšaubāms – proti, ka Rietumu demokrātijas garantē reliģijas brīvību un ka kristiešiem nebūtu pamata sūdzēties.

Šī stratēģija – sauksim to par samierināšanas stratēģiju – ir jānošķir no citas stratēģijas – sauksim to par kapitulācijas stratēģiju. Atšķirība starp pirmo un otro stratēģiju sākumā ir tikai pakāpē, bet galu galā – pēc būtības. Samierināšanas aizstāvju kristiešu mērķis sākumā ir izvairīties no konfliktiem ar liberālajiem demokrātiem un pielāgoties pastāvošajai sistēmai, kas, viņuprāt, ir pietiekami elastīga un draudzīga, lai tajā līdz ar citām reliģijām iekļautos arī kristietība. Kapitulējušo kristiešu mērķis ir tikt uzņemtiem liberālajā klubā, un, lai to panāktu, viņi ir gatavi pieņemt jebkādus nosacījumus un piekāpties, jo ir pārliecināti, ka palikšana ārpus šī kluba vai atteikums tikt uzņemtiem būtu pazemojums.

Protams, var aizstāvēt abas stratēģijas – gan samierināšanas, gan kapitulācijas. Parastais aizstāvības arguments ir šāds: baznīcu darbībām un reliģijai lielākoties nav nekāda sakara ar politiku, sociālismu, liberālo demokrātiju un jebko saistītu. Reliģija un baznīcas nodarbojas ar Dievu, dvēselēm un pestīšanu. Attiecīgi, tā kā mēs dzīvojam pilsoniskā sabiedrībā, kurā valda tiesiskums, lielu politisku cīņu izcīnīšana no reliģijas viedokļa ir ne tikai bezjēdzīga, bet arī atrauj baznīcu no tās galvenās misijas – evaņģelizācijas. Tā kā kristietības pamata mērķi nav saistīti ar politiku, baznīcām un ticīgajiem ir jānodarbojas ar savām lietām.

Tomēr šis visādi citādi saprotamais apgalvojums ignorē vienu būtisku faktu: liberālās demokrātijas pieaugošo infiltrāciju reliģijā. Liberālajai demokrātijai, tāpat kā sociālismam, ir nepārvarama tieksme politizēt un ideoloģizēt sociālo dzīvi visos tās aspektos – arī tajos, kurus savulaik uzskatīja par privātiem. Attiecīgi reliģijai ir grūti atrast vietu sabiedrībā, kur tā būtu brīva no liberālās ortodoksijas spiediena un neriskētu nonākt konfliktā ar tās komisāriem. Pat jautājumi, kurus parasti redz kā nesaistītus ar politiku, pakrīt zem cenzūras āmura ideoloģiskās tīrības uzraugu rokās. Minot tikai vienu piemēru: Vatikāna deklarācija Dominus Iesus izraisīja dusmas daudzās grupās – biežāk sekulāristu un pat ateistu nekā protestantu un pareizticīgo –, un tiešais iemesls bija šis teikums: “Tāpēc pastāv viena Kristus Baznīca, kas turpinās Katoļu Baznīcā, kuru pārvalda Pētera pēctecis un ar viņu komūnijā esošie Bīskapi” (IV nodaļa, 17). Tie, kuri protestēja, apgalvoja, ka aizstāvot nekatoļus, kuri, kā likās, nevarēja tikt pestīti (ņemot vērā Deklarācijas tekstu), un tādējādi viņu eshatoloģiskais statuss bija netaisnīgi samazināts attiecībā pret katoļiem. Kāpēc ateisti bija tik sašutuši par to, ka neiemantos pestīšanu, kurai viņi neticēja, caur Dievu, kura eksistenci viņi noliedza, var izskaidrot vienīgi kā pilnīgu prāta pakļaušanu politikai un ideoloģijai. Pestīšanu viņi skatīja nevis kā teoloģisku problēmu, bet gan kā Katoļu baznīcas politisku instrumentu, kas, prasmīgi nomaskēts zem teoloģiskas retorikas, attaisno tās kundzību pār citām reliģiskām un nereliģiskām grupām. Minētais teikums arī aizvainoja viņu egalitāro jūtīgumu – pestīšana, tāpat kā viss, ko cilvēki vēlas un kas nav atzīts par cilvēktiesībām un vienlīdzīgi sadalīts, viņiem šķita ideoloģiski aizdomīga.

Baznīca ir nerimtīgā konfliktā ar liberālo demokrātiju morāles jautājumos, kurus šī sistēma ir piesavinājusies un pakļāvusi likumdošanas iestāžu un tiesu varai. Šodien tie ir likumdevēji un tiesneši, kas lemj par atļauto un aizliegto, pareizo un nepareizo, labo un ļauno dzīvības un nāves jautājumos. Vēl salīdzinoši nesen ģimenes ētiku lielā mērā – un ar labiem rezultātiem – noteica kristieši, kas turpināja un attīstīja klasisko domātāju mācību. Taču pēdējās desmitgadēs šī ētika viņiem tika atņemta un iekļauta liberāli demokrātiskajā mehānismā. Tika pieņemti dučiem juridisku lēmumu, kas tieši ietekmēja ģimenes un pat seksuālo dzīvi, un šie spriedumi, kas krasi atšķīrās no kristīgās mācības, piemēram, par abortiem, homoseksualitāti un eitanāziju, kļuva par likumu. Kristieši bija spiesti samierināties ar pazemojošu pakļaušanu likumam, kuru viņi uzskatīja par amorālu, un par tā neievērošanu bija paredzēts sods.

Nereti šādu lēmumu pamatojumam ir spēcīga pret kristiešiem vērsta pieskaņa: kristiešu argumentus noraida kā vienkārši “reliģiskus”, ar mājienu, ka tie ir iracionāli, provinciāli, anahroniski un nepārstāv vairākumu. Daudzās valstīs sirdsapziņas apsvērumos balstītie izņēmumi, kas aizsargā kristiešus, ir vai nu atcelti, vai tiesas tos ir atzinušas par spēkā neesošiem. Nav gandrīz nevienas jomas, kurā kristietības ietekme nebūtu tikusi apstrīdēta. Visu, ko caurstrāvoja kristietības gars, mantojums un gudrība – izglītību, morāli, attieksmi, uzvedības normas, pat uzturu –, liberāli demokrātiskā kārtība apšaubīja un daudzos gadījumos likvidēja. Svētdiena kļuva par brīvdienu no darba, nevis par svētu dienu. Tika organizētas akcijas – līdz šim veiksmīgas –, lai atceltu aizliegumu rīkot publiskas diskotēkas Lielajā piektdienā, kas joprojām pastāv dažos Eiropas reģionos. Pelnu trešdiena vairs netiek godināta, un Ziemassvētku laiks ir kļuvis par komercijas paradīzi, savukārt Ziemassvētku vakars ar draugiem alus bārā aizvien biežāk tiek atbalstīts kā kaut kas stilīgs. Likumi un domāšanas veids ir pārstrukturēti tā, ka liberālās demokrātijas uzbrukumam nevar pretoties neviena kristietībā sakņota paraža vai noteikums.

Ja vecie komunisti būtu nodzīvojuši pietiekami ilgi, lai redzētu mūsdienu pasauli, viņus satriektu kontrasts starp to, cik maz viņiem pašiem izdevās sasniegt savā karā pret reliģiju un cik veiksmīgi ir bijuši liberālie demokrāti. Visus mērķus, kurus komunisti sev izvirzīja un kurus viņi īstenoja ar mežonīgu brutalitāti, ir sasnieguši liberāļi. Gandrīz bez pūlēm, vienkārši ļaujot cilvēkiem plūst līdzi modernitātes straumei, viņi ir spējuši pārvērst baznīcas par muzejiem, restorāniem un sabiedriskām ēkām, viņi ir sekularizējuši veselas sabiedrības, padarot sekulārismu par karojošu ideoloģiju, nostumjot reliģiju malā, piespiežot garīdzniecību būt paklausīgai un iedvešot varenā masu kultūrā izteikti antireliģisku un aizpriedumainu noskaņojumu, tā ka priesteris var būt vienīgi liberālis, kurš izaicina Baznīcu, vai arī pretīgs ļaundaris. Jājautā: vai šī nereliģiozā un antireliģiozā mūsdienu Rietumu pasaules realitāte nelīdzinās vīzijai par nākotni bez reliģijas, par kuru komunisti tik ļoti jūsmoja un kuru viņiem neizdevās īstenot, par spīti miljoniem cilvēku dzīvību, kas upurētas uz progresa altāra?

Antikristietības triumfs, šķiet, ir labvēlīgs samierināšanas stratēģijai. Daudzas kristiešu kopienas, kuras pārņēma laikmeta gars, atteicās no jebkādiem centieniem tieši pretoties liberālajai demokrātijai un pat no enerģiskas aizsardzības politikas. Tām, kas kapitulēja bez nosacījumiem, nācās izpildīt teoloģiskus akrobātikas trikus, lai pamatotu savu nostāju, un, to darot, viņi piekrita atteikties no jebkādām nākotnes ambīcijām un klusēja, kad viņu acu priekšā tika iznīcinātas kristīgās prakses un idejas. Sākumā izrādījuši dažus kautrīgus pretestības žestus, viņi drīz vien sāka atbalstīt tā sauktās homoseksuāļu laulības, pieļaut abortus un pat tolerēt eitanāziju. Liberālo tiesību un ētiskās visatļautības plašā izplatība daudzos kristiešos, šķiet, radīja tādu rezignāciju, ka jebkāda enerģiska pretestība viņiem šķita veltīga. Vienīgā iespēja, kas kristiešiem palika, lai jaunajā pasaulē saglabātu minimālu cieņu, bija pievienoties lielajai progresīvo nometnei – tā, lai viņiem dažkārt izdotos runās iemānīt kādu frāzi, kuru var uzskatīt par reliģisku vēstījumu.

Taču šī samierināšanas attieksme noteikti ir alošanās. Tās pamatā ir pārliecība, ka pašreizējā naidīgā attieksme pret reliģiju ir kāda pārpratuma, sociālo apstākļu, kristiešu pieļauto kļūdu vai dažu mūsdienu sabiedrības maznozīmīgu kaišu rezultāts. Patiesībā visas šīs parādības, kā arī citas pret kristiešiem vērstas akcijas ir modernitātes gara loģiskās sekas, savukārt liberālā demokrātija balstās šajā modernitātē. Modernitāti un naidīgumu pret kristietību nav iespējams nošķirt, jo tie aug no vienas un tās pašas saknes un jau kopš pirmsākumiem ir bijuši savstarpēji saistīti. Šajā Eiropas tradīcijas atzarā nav un nekad nav bijis nekā tāda, kas to noskaņotu labvēlīgi pret kristietību. Naidīguma viļņi cēlās un plaka, ietverot gan atklātu agresiju, gan vienaldzību, kas mijās ar nicinājumu, bet nekad šī viļņošanās nav izpaudusi atklātas un patiesas simpātijas.

Ir bijuši vairāki kristīgi domātāji ar liberālu pārliecību, kas centušies atrast kristietības un liberālisma kopīgos elementus, reizēm nonākot pie interesantām teorētiskām atziņām. Taču kopumā nepielūdzamā pasaules liberalizācijas un demokratizācijas tendence, kuras liecinieki esam bijuši pēdējos gadsimtos, vienmēr ir atbalstījusi pret kristietību vērstos spēkus. Tādēļ ikviens, kurš šodien aizstāv samierināšanas stratēģiju, nespēj vai atsakās objektīvi novērtēt apstākļus, kādos dzīvo kristieši. Pilnīgi kļūdaina ir daudzu paustā nostāja, ka Baznīcai būtu jāpārņem daži liberālie elementi, jāatveras modernām idejām un vēlmēm un tad, kad pašmodernizēšanās process būs noslēdzies, jāmāk izlauzties cauri naidīgumam un sasniegt cilvēkus ar kristīgo mācību. Var saprast, kāpēc šis plāns ir guvis ievērojamu popularitāti, taču, lai kādas būtu tā priekšrocības, tas nevar izdoties.

Vatikāna II koncila laikā un sekojošajos gados daži kristieši izvēlējās līdzīgu ceļu, lai viņu teiktais vismaz ārēji saskanētu ar liberāli demokrātiskajām jūtām, tā ka naidīgums vājinātos un antikristīgās tendences izzustu. Tomēr adaptēšanās ideja nebūt nebija pašsaprotama, un šajā kustībā tika iestrādātas daudzas pretrunīgas teorijas un stratēģijas. Ilgtermiņa sekas, plānotas vai ne, diemžēl ir labi redzamas. Baznīcas arhitektonika no monarhiskas uzbūves pārorientējās uz kopienu; liturģiju vienkāršoja, lai tā nebūtu pārāk uzmācīga mūsdienu cilvēkam, kuram reliģijai ir arvien mazāk laika; latīņu valodu – nesaprotamu un nepatīkami elitāru – aizstāja ar visiem saprotamām vietējām valodām; priesteri dievkalpojuma laikā pārstāja uzvesties kā vadītāji un virzītāji un pavērsās pret tautu, lai radītu iespaidu, ka ir līdzīgie starp līdzīgajiem. Tomēr visas šīs pārmaiņas nesamazināja pret kristiešiem vērstos aizspriedumus, kas stiprināja liberāli demokrātisko garu, un tās arī nevilināja Baznīcai pievienoties vairāk cilvēku, lai palielinātu noplicinātos ticīgo pulkus. Labie laiki, kurus pareģoja, nepienāca.

Tie nepienāca – es atkārtoju vēlreiz –, jo tie nevarēja pienākt. Nepatika pret kristietību modernitātes kultūrā ir tik dziļa, ka to nevar mainīt nekāda izdabāšana vai pieglaimošanās no Baznīcas puses. Pārāk tālu aizejot šajā ceļā, patiesībā tiek apdraudēta pati kristietības būtība. Kopš Vatikāna II koncila arī Polijā izdabāšanas tendence ir drīzāk pastiprinājusies nekā mazinājusies, par spīti tam, ka liberālie demokrāti nekad nav izrādījuši nekādu pretimnākšanu; tieši pretēji – viņu prasības paradoksālā kārtā ir kļuvušas pavēlnieciskākas. [..]

Naidīgums nemazināsies un jauni ticīgo pulki neparādīsies, jo dekristianizācijas mehānismam ir pašam sava dinamika. Kristiešu piekāpšanās to drīzāk pastiprina nekā vājina. Ja Vatikāna II koncila progresistiem būtu zināms, ko no Baznīcas pieprasa mūsdienu liberālie demokrāti, viņi būtu šokā. [..] Lai Baznīcu uzslavētu vai pat tikai pasargātu no smagākajiem triecieniem, vairs nepietiek ar to, ka sakrālo arhitektūru padarām mazāk hierarhisku un demokrātiskāku, ka priesteri Mises laikā stāv ar seju pret ticīgajiem vai ka apsveram celibāta atcelšanu. Šodien ir jāiet daudz tālāk: ir jāaizliedz nosodīt jebkas cits, kas nesakrīt ar to, ko liberāli demokrātiskā ortodoksija pieprasa nosodīt, un jāliek slavēt viss, ko šī ortodoksija pieprasa slavēt. Mūsdienās kristiešu uzticība – vai drīzāk pakļaušanās liberālajai demokrātijai – tiek mērīta pēc tā, ka viņi ar entuziasmu atbalsta homoseksuālu aktīvistu prasības un akceptē to, ko feministes sauc par sieviešu reproduktīvajām tiesībām. Bail iedomāties, ko no kristiešiem sagaidīs pēc pāris gadiem.

Tas viss izskaidro, kāpēc tā sauktās atvērtās katoliskās baznīcas pārstāvji kristīgajai reliģijai patiesībā kaitē. Viņu attiecības ar liberālo demokrātiju atgādina dialogu, kuru viņu vecākie kolēģi veda ar marksismu. Atvērtie katoļi cildina politisko sistēmu un tās ideoloģiju, kategoriski distancējas no slēgtajiem un neliberālajiem katoļiem – acīmredzot cerībā, ka, radoši sadarbojoties ar šo sistēmu, viņiem būs iespēja iepilināt dažus pilienus katolicisma liberālajos kausos. Viņu dialoga biedri ar gandarījumu apsveic šo uzticību liberālajai demokrātijai un uzsver lielo plaisu starp “labajiem katoļiem” un “sliktajiem katoļiem” (taču nekad nepagurst atkārtot, ka šai plaisai vajadzētu būt dziļākai un radīt sava veida sanitāro kordonu ap slikto grupu). Tomēr viņi skaidri liek manīt, ka, lai gan nedaudzo progresīvo disidentu iniciatīvas ir būtiskas, pati kristietība ir mazvērtīga, un, pat ja tajā ir kas vērtīgs, to labāk izsaka un enerģiskāk īsteno liberālā demokrātija.

Nav pārsteidzoši, ka atvērtie katoļi, kuri izlēma spēlēt šo spēli, neko daudz nav ieguvuši. Viņi ir tikuši pakļauti nebeidzamai pazemojumu virknei, pie kuras viņi ir tā pieraduši, ka uzskata to par dabisko lietu kārtību. Ar katru jaunu uzbrukumu kristietībai – vai tā būtu in vitro apaugļošana, tā sauktās reproduktīvās tiesības vai kādas jaunas seksuālas disfunkcijas rehabilitācija – viņi ir pirmie aizstāvji, optimistiski apgalvojot, ka patiesībā nekas slikts nav noticis, ka pie visa ir vainīgi katoļu fundamentālisti un ka pēc tam, kad liberālie demokrāti būs pavirzījušies uz priekšu progresa taisnē, pasaulē viss būs daudz labāk nekā agrāk.

Poļu kardināls Stefans Višinskis, pakļauts milzīgam spiedienam, daudz kur piekāpās komunistiem, bet beigu beigās pateica: Non possumus.[1] Vērojot atvērtos katoļus, grūti iedomāties, ka viņi jebkad spētu izrunāt šos vārdus vai pat tikai par tiem iedomātos – lai cik agresīva kļūtu liberālās demokrātijas kampaņa pret kristiešiem. Atvērtos katoļus drīzāk jāuzskata par karsējmeiteņu grupu ar smieklīgiem pomponiem no Amerikas sporta spēlēm, kas uzmundrina savus favorītus cīnīties par progresu. Skumjā izrāde, kuru maldinoši dēvē par “dialogu”, tāpat kā pirms vairākiem gadu desmitiem kristiešu sarunas ar marksistiem, atklāj dramatisku asimetriju starp abām pusēm – gan varas, gan ideoloģijas ziņā.

Varas ziņā liberāļiem praktiski ir monopols: viņi kontrolē likumdošanu, tieši vai netieši ietekmē tiesu nolēmumus, un viņiem ir spēcīga ietekme uz sabiedrisko domu. Katoļi ir tālu perifērijā: lielākais, ko viņi var spēt, ir izlūgties labvēlību no mūsdienu pasaules valdniekiem – ja vien šie valdnieki ir labā noskaņojumā –, bet viņi nepiedalās šīs pasaules veidošanā. Viņi var tikai lūgt un apelēt, un šie lūgumi ir jāizsaka nevis viņu valodā, bet gan to cilvēku valodā, kuri ir pie varas. Viņi lūdz tolerēt katolicismu nevis kā katoļi, bet kā grupa, kuras ticība neapdraud liberālo demokrātiju un īstenībā to pat atbalsta (ja viņiem izdodas prasmīgi un pārliecinoši aizstāvēt savu vajadzību). Kā lūgumrakstu iesniedzējus varas pārstāvji viņus dažkārt labi novērtē, taču, par spīti paaugstinātai pašapziņai, ko sniedz šis labais novērtējums, viņi parasti aizmirst paša konflikta būtību. Viņi maldina sevi, aiz ik pa brīdim izrādītajiem labvēlības žestiem neredzot kristietības reālo stāvokli pasaulē. Viņi nesaprot, ka šo divu spēku attiecība ir apgriezti proporcionāla: jo vairāk labvēlības tiek izrādīts atvērtajiem katoļiem, jo vājākas kļūst katolicisma (vai kristietības kopumā) pozīcijas.

***

Uz kristietību mūsdienu pasaulē un jo īpaši Eiropā var paraudzīties gan no iekšēja, gan ārēja skatpunkta. Pirmais ir kristieša skatpunkts, kuram reliģijas klātbūtne mūsdienu pasaulē ir vitāli nozīmīga. Viņš pamatoti interpretē karu pret kristietību kā procesu, kura gaitā Rietumi attālinās no reliģijas vārda īstajā nozīmē un virzās uz sava veida pilsonisko reliģiju – tādu, par kādu rakstīja Žans Žaks Ruso –, papildinātu ar dažiem jauniem elementiem. Viņš baidās, ka šī jaunā ticība pārvērtīsies par esošās politiskās sistēmas un tās ideoloģijas elku – ticības apliecību, kurā galīgais kritērijs tam, vai esi labs kristietis, būs entuziasms, ar kādu tu uzņem liberālās demokrātijas politisko un ideoloģisko progresu, un gatavība piešķirt kristīgu leģitimitāti jauniem kapitulācijas aktiem.

Diemžēl šīs bažas nav nepamatotas. Piemēram, ir kļuvis ierasts pāvesta izteikumus un citus kristietības pamatdokumentus vērtēt liberāli demokrātiskās ideoloģijas gaismā, it kā tā būtu augstākā tiesa, kuras spriedumus katoļiem ir pazemīgi jāpieņem. Kā piemēru var minēt Jāņa Pāvila II nozīmīgās enciklikas Centesimus annus recepciju. Encikliku slavēja vai kritizēja no vienas un tās pašas perspektīvas – proti, tās attieksmes pret demokrātiju. Vieni cildināja pāvestu par to, ka viņš izteicies labvēlīgi demokrātijai un brīvajam tirgum, bet citi viņam pārmeta, ka viņš nav uzstājies kā pietiekami dedzīgs demokrātijas un tirgus ekonomikas aizstāvis. Pirmajiem viņš bija uzteicams kā labs demokrāts, bet otrus pāvesta kā demokrātijas un brīvā tirgus aizstāvja uzstāšanās nebija pārliecinājusi. Mūsdienu cilvēks nesaprot, ka šāds pāvesta vārdu vērtējums ir dziļi kļūdains. Arvien mazāk un mazāk cilvēku vispār spēj uztvert ideju, ka varētu būt kādi citi vērtēšanas kritēriji, kas nebūtu liberāli un varētu būt par tiem svarīgāki un ka, iespējams, tieši šo kritēriju gaismā un pazemīgā cieņā pret tiem liberāļiem vajadzētu kritiski paraudzīties uz savām premisām un politisko sistēmu, kuru viņi, īpaši neaizdomājoties, aizstāv.

Visi kristieši, kuri uzskata, ka liberālā ideoloģija vienkārši ir kā mētelis, kuru var uzvilkt, lai būtu vieglāk un ērtāk pārvietoties, bet zem kura viņi joprojām paliek tādi paši kristieši, kļūdās – turklāt divkārši. Pirmā kļūda ir nepareiza stratēģijas izvēle. Liberālās demokrātijas ideoloģija izmanto (turklāt negodprātīgi) multikulturālisma retoriku, kas it kā izrāda taisnīgu attieksmi pret dažādām “kultūrām”. Šīs “kultūras” tieši sava atšķirīguma dēļ padarot sabiedrību bagātāku un daudzveidīgāku. Bet, ja tas būtu tiesa, tad kristiešiem būtu jāsacenšas ar citiem par publisku redzamību un ietekmi. Galu galā, tieši tādai vajadzētu izskatīties dažādu grupu līdzāspastāvēšanai liberālā demokrātijā. Un, lai kristieši būtu veiksmīgi šajā konkurencē, viņiem vajadzētu darboties kā aktīvai un enerģiskai grupai, nelokāmi uzticīgai savam mērķim un gribošai atstāt savu nospiedumu pasaulē. Pretējā stratēģija – robežu izdzēšana, sava vēstījuma atšķaidīšana liberālā žargonā, locīšanās modernitātes elku priekšā, cieņas izrādīšana jaunākajiem māņiem, savas identitātes noliegšana – noved pie skumjas sakāves bez pašcieņas un pēctecības.

Otrā kļūda ir ignorēt faktu, ka liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu. Agrāk vai vēlāk viņiem nāksies parakstīt beznosacījumu kapitulāciju un pievienoties sistēmai bez izņēmuma tiesībām un sirdsapziņas apsvērumu klauzulām. Un, ja tad pēkšņi viņi paziņos Non possumus, viņi momentāli tiks pazemināti līdz nicināmiem liberālās demokrātijas ienaidniekiem. Pagaidām nekas neliecina, ka valdošais režīms zaudē savu ideoloģisko spēku.

Kristietības likteni liberālajā demokrātijā var aplūkot arī no ārējas, nekristīgas perspektīvas. Cilvēki, kas nav kristieši vai pat ir tai klaji naidīgi, var izjust Schadenfreude, vērojot problēmas, ar kurām šī reliģija saskaras mūsdienu pasaulē – jo īpaši ārkārtīgi straujo sekularizāciju. Tomēr šāda reakcija ir tuvredzīga. Kristietība nav tikai reliģija. Kristietība ir būtisks Rietumu identitātes garīgais elements, kas ļāvis Eiropai saglabāt spēcīgu kontinuitātes sajūtu, savienojot seno ar moderno un absorbējot sevī dažādus intelektuālos strāvojumus. Noraidot kristietību – pēc tam, kad nostumts malā klasiskais mantojums –, Eiropa un pat visi Rietumi ne tikai zaudē kultūras dzīvības spēku (šis process vērojams jau kādu laiku), bet arī tiek pakļauti vienas ideoloģijas žņaudzošajam monopolam. Šīs ideoloģijas vienveidība ir gudri apslēpta zem apdullinošas dažādības retorikas, kas nepārtraukti un visos kontekstos tiek dzīta cilvēkiem galvās.

Kristietība ir pēdējais lielais spēks, kas piedāvā dzīvotspējīgu alternatīvu liberālās antropoloģijas pliekanumam. Šajā aspektā tā ir tuvāka klasiskajam, nevis modernajam skatījumam uz cilvēka dabu. Nostumjot kristietību pagrīdē, liberālisms – kuram nav sāncenšu uz varu un kurš tāpēc jūtas absolūtā drošībā – kļūs par vienīgo mūsdienu cilvēku iztēles iedvesmotāju, dogmatiski nospraužot cilvēka dabas robežas un jau pašā sākumā noraidot visu, kas nesakrīt ar viņa šauro perspektīvu. Vienīgais, ko viņš spēs, būs gadījuma rakstura kaprīzi pretimnākšanas žesti, tolerējot kādu disidentisma izpausmi savas impērijas tālākajā nomalē. Bez spēcīga konkurenta liberālisms valdīs pār cilvēku vēlmēm un mērķiem kā tirāns. Nebūs neviena, kas gribētu vai uzdrošinātos apšaubīt šo valdīšanu. Pastāvošie noteikumi nepieļaus šādas ekstravagantas darbības, un hipotēze, ka varētu būt arī citi noteikumi, jau sen ir atmesta kā absurda.

Var, protams, iztēloties, ka liberālisma cietoksnis galu galā ieplaisās un sāks darboties jauni centrbēdzes spēki, kuru izraisītāji vēl nav zināmi. Veselais saprāts un pieredze mums māca, ka cilvēki nespēj mūžīgi atrasties vienas ideoloģijas valgos un viņu jūtas un domas nevar mūžīgi pakārtoties vienam un tam pašam vektoram. Tomēr karam pret kristīgo mantojumu var būt šādas nepatīkamas sekas: kad pienāks atdzimšanas brīdis, šī atdzimšana sāksies no daudz zemāka punkta nekā kristīgās Eiropas kultūras senāk sasniegtais. Lai atbrīvotos no saviem ieradumiem, māņticības, aizspriedumiem, dogmām, pašapmāna, liekulības un daudzām citām gan iedzimtām, gan ilgstošā monopolistu valdīšanas laikā iegūtām nepilnībām, liberālajam cilvēkam būs veicams daudz garāks ceļš nekā tiem, kas iepriekš valdīja pār cilvēku iztēli. Liberālis ir spītīgāks, šaurpierīgāks un noteikti mazāk gatavs mācīties no citiem. Atklāsmes atkārtota atklāšana pēc tās cilvēka dabas daļas noniecināšanas, kas ļāva to iepriekš pieņemt, prasīs jaunus spēkus un jaunus garīgās enerģijas impulsus. Pieaugošās sekularizācijas laikmetā mēs par šiem impulsiem neko nevaram prognozēt un nevaram pat pateikt, vai tie vispār būs iespējami.

[1] “Nevaram.” (Latīņu val.)

Pārpublicēts no telos.lv