Iesaki rakstu:

Latvijas darba tirgus statistika bieži izskatās kā sarežģīts labirints. Oficiālie skaitļi var šķist rūpīgi izkārtoti un politiski ērti, taču tie neatspoguļo reālo ainu. Mēs dzīvojam situācijā, kur patiesībā nav skaidrs, cik cilvēku valstī ir bez darba — jo statistika neaptver trīs atšķirīgas grupas pietiekami konsekventi.

I. Dubultā grāmatvedība: NVA pret CSP

Latvijā pastāv divas atšķirīgas bezdarba definīcijas, kas rada lielas neskaidrības un samazina uzticamību statistikai.

1. NVA reģistrētie bezdarbnieki

Šis rādītājs rāda tikai tos, kuri paši reģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu vai citus atbalsta mehānismus.

Tas ir relatīvi zems skaitlis (2024. gadā aptuveni 55–65 tūkstoši).

Iemesli, kāpēc daudzi nereģistrējas: neuzticas sistēmai, strādā neoficiāli, dzīvo ārpus Latvijas vai vienkārši vairs nav tiesīgi uz atbalstu.

2. CSP bezdarba statistika (LFS metode)

Centrālās statistikas pārvalde, izmantojot darbaspēka apsekojumu (LFS), aptaujā iedzīvotājus un definē bezdarbniekus kā tos, kuri aktīvi meklē darbu un ir gatavi to uzsākt.

Šis rādītājs (2024. gadā aptuveni 65 tūkstoši) ir starptautiski salīdzināms un parasti augstāks nekā NVA dati.

Tomēr arī tas nesedz tos, kas ir zaudējuši cerību vai pārtraukuši darba meklēšanu — un tieši šī grupa ir ļoti liela.

II.  Ekonomiski neaktīvo milzīgā paslēptā daļa — aptuveni 429 000

Trešā un visnepārzīmīgākā grupa ir ekonomiski neaktīvi iedzīvotāji — cilvēki, kuri neizteikti būtu daļa no bezdarba, bet netiek ieskaitīti nevienā “bezdarbnieka” statistikā.

CSP dati liecina, ka 15-74 gadu vecumā Latvijā ir aptuveni 429 tūkstoši ekonomiski neaktīvu cilvēku. Šo skaitu veido:

ilgi bez darba esošie, kuri vairs nemeklē darbu (t.s. “discouraged workers”);

cilvēki, kas strādā pelēkajā ekonomikā (“fantomu darbinieki”);

iedzīvotāji, kas emigrējuši, bet joprojām ir reģistrēti Latvijā;

studenti, pensionāri, cilvēki ar invaliditāti vai hroniskām slimībām.

Galvenā problēma: valstij nav uzticamas metodoloģijas, lai precīzi noteiktu, cik liela daļa no šiem 429 000 ir aktīvi bez darba un teorētiski varētu strādāt.

III. Politiskā aritmētika un patiesības cena

Oficiālie bezdarba dati (no NVA un CSP) parāda skaitli, kas ir zem 10%, bet reālais skaits varētu būt ievērojami lielāks.

Ja aprēķinām trešo grupu — “slēpto” ekonomiski neaktīvo — un pieņemam, ka no tās daļa ir darbspējīga un vēlētos strādāt, patiesais bezdarba skaits varētu sasniegt 200 000–300 000 cilvēku.

Šāda patiesā statistika publiskojot radītu milzīgu politisku spiedienu: parādītu reālos emigrācijas zaudējumus, sociālās sistēmas trūkumus un darba tirgus krīzi reģionos.

Nobeigums.

Patiesais bezdarba līmenis Latvijā netiek atklāts pilnībā, jo visvērtīgākā daļa — ekonomiski neaktīvie, kas varētu strādāt — tiek apiets. Tas ir statistisks “akls pleķis” ar lielu sabiedrisku un politisku nozīmi.