Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Es jums neteikšu ne „jā”, ne „nē”, ne arī kaut ko citu, - tā par iespēju, ka viņš varētu mēģināt atkārtoti pretendēt uz Valsts prezidenta amatu, šajās dienās televīzijā izteicās pašreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis. Pašlaik, kad jau ir izziņota Indriķa Latvieša „Baiļu” triloģijas trešās daļas – romāna „Nauda” iznākšana jau maija vidū, Pietiek ekskluzīvi publicē divas nodaļas no triloģijas otrās daļas – pagājušā gada trešās pieprasītākās grāmatas „Vara”. Šīs nodaļas, kas veltītas kādam iedomātam tēlam vārdā Raimonds Vājonis, var šo to paskaidrot arī par valsts prezidenta tagadējo minstināšanos.

13. nodaļa. Raimonds Vājonis

Raimondam Vājonim gribējās raudāt.

Jā, tieši tā – raudāt. Viņš zināja, ka tas nav vīrišķīgi, bet neko ar sevi nespēja padarīt. Asaras riesās acīs, zods trīcēja, elpu nācās ievilkt krietni biežāk nekā parasti.

Viņa stulbeņi padomdevēji bija mēģinājuši šo rakstiņu neiekļaut ikdienas ziņu apskatā, kura pamata sadaļa bija veltīta vienam cilvēkam – viņam pašam. Taču kaut kur viņš par to bija padzirdējis un nu raudzījās datora ekrānā ar skumjas nolemtības sajūtu. Zem virsraksta “Pārdomas par vājonismu un stulbu izdabāšanu publikai” bija lasāmas šādas rindas:

“Nu jau nez kurā no iepriekšējām dzīvēm man reiz bija tāds gadījums. Ieklīdu kādas sabiedrisko attiecību vai vienkārši piristu firmas kantorī tieši brīdī, kad tur apsprieda, ko pasākt ar klientu, kuram “kaut ko vajag”. Nu, saprotiet, viņam vienkārši kaut ko gribas, tā ka vajag kaut ko piedāvāt.

Viņi acīmredzami gaidīja no manis padomu, bet es tā vietā viņiem uzdevu savu tradicionālo jautājumu: vai jums – vai varbūt klientam – ir kaut kāds stratēģijas dokuments? Jo, redziet, lai puslīdz sakarīgi iznāktu klajā ar dajebko, tam pamatā jābūt iepriekš apstiprinātai stratēģijai vai kaut kam tādam.

Bet jaunieši piristu kantorītī uz mani skatījās ar neviltotu nožēlu – kā uz tādu konservatīvu, neglābjamu retrogrādu. Kāds tur dokuments, kāda stratēģija, ko es te uzmācoties ar savām pārgudrībām? Viss esot daudz vienkāršāk – klientam kaut ko vajag, un tas nozīmē, ka viņam vajag kaut ko piedāvāt. Kaut ko. Vienalga ko.

Piristu kantorīša jaunieši kaut ko arī sacerēja. Vispirms vienā dzeltenajā žurnālītī viņi noorganizēja rakstiņu par to, kā viņu klients, kuram vajadzēja “dajebko”, ir nopircis suni. Melni baltu sugas suni.

Pēc tam, tā kā klients vēl bija gatavs maksāt un viņam vajadzēja “vēl kaut ko”, piristu kantorītis pāris nedēļas vēlāk otrā dzeltenajā žurnālā noorganizēja vēl otru rakstiņu – šoreiz par to, ka klients ir nopircis sev jaunu mašīnu. Laikam sarkanu, ja nemaldos.

Tā viņi arī strādāja – bez jebkādas jēgas un sapratnes. Vienkārši, tikko klients sāka justies nenovērtēts un nepamanīts, jaunieši sarosījās un pēc ilgākiem vai neilgākiem “kautkotakvaig”, “dajebkovaig” un “dauispābākaukotakvaig” noorganizēja kārtējo rakstiņu par autiņu, suni, šlipsi vai vēl kaut ko.

Šim stāstam diemžēl bija kaut arī skumjas, toties pamācošas beigas. Klients, kuram derēja “dajebkas”, beigu beigās nobankrotēja un pēdējoreiz bija redzēts kādā nakts patversmē.

Tas man ienāca prātā, skatoties, cik apbrīnojami tizli notiek ņemšanās ap Valsts prezidenta saturiski dziļi bezjēdzīgo, taču skaļo un publisko iniciatīvu par “nepilsoņu bērniņiem”.

Mūsu masmēdiji ir pilni ar visvisādām interesantām un sarežģītām versijām un prātuļojumiem par to, kas gan varētu slēpties aiz šīs iniciatīvas. Varbūt politiskā atbalsta meklēšana savai pārvēlēšanai jau nākamās Saeimas izpildījumā, varbūt kaut kāda sarežģīta triju vai piecu gājienu politiska kombinācija, varbūt vēl kaut kas.

Mīļie prātuļotāji, vai jūs tiešām nezināt, ka mūsu politikā nekādu triju gājienu politisko kombināciju nav, par pieciem gājieniem nemaz nerunājot? Pat ar diviem gājieniem ir problēma, jo gluži vienkārši nav pietiekami daudz personāžu to sekmīgai īstenošanai…

Tas, ko mēs redzam mūsu ne visai cienījamā valsts galvas izpildījumā, ir nevis kaut kāda kombinācija, bet kaut kas nesalīdzināmi primitīvāks. Vienkārši mūsu valsts galva, kas arī pats nav nekāds intelektuāls spīdeklis, ir sev noalgojis tādus pašus “suņa un autiņa” stāstu ražotājus – alkatīgus, aprobežotus un augsti apmaksātus slaistus.

Prezidentam – klientam ir ieniezējies, ka viņam “kaut ko vajag”, ka viņš jūtas nenovērtēts, pamests, vientuļš. Šo niezēšanu viņš ir darījis zināmu saviem kancelejā savāktajiem slaistiem un teicis īsi – nu, izdomājiet kaut ko, čaļi!

Slaistiem tāpat kā viņu klientam nav bijis nekādas stratēģijas, nekādu plānu. Toties viņi, tāpat kā manis aprakstītie piristi, ir uztvēruši galveno – vajag “dajebko”, lai klients būtu priecīgs un apmaksātu rēķinu.

Rezultātā arī prezidents ir dabūjis savu rakstiņu par sarkano autiņu un melnbalto suni – pilnīgi bejēdzīgu no kaut kāda stratēģiska viedokļa, tikai stulbu un paskaļu publicitāti dodošu. Bez jebkādiem rezultātiem – ja par tādiem neuzskata pilnīgu izgāšanos…”

Nē, to nevarēja tālāk lasīt – prezidents Vājonis no datora atstūmās tik enerģiski, ka gandrīz apgāzās ar visu krēslu. Balamutīgo autoru viņš pāris reizes dzīvē bija saticis, šķiet, pat kaut kādus viņa pakalpojumus apmaksājis. Necik augstu viņš to nevērtēja – taču nelaime bija tā, ka muldoņam diemžēl bija taisnība.

Prezidents Vājonis nebija dumjš. Cita lieta, ka, kāpjot amatos augstāk un augstāk, viņš aizvien biežāk un biežāk nespēja rast risinājumu un bija spiests paļauties uz saviem padomdevējiem, kuri viņu atkal un atkal pievīla. Viņš viņus mainīja un mainīja, bet sajūta bija, ka kļūst tikai sliktāk un sliktāk.

Un ne tāpēc, ka viņš būtu dumjš. Jā, viņam bija citi trūkumi, un vienmēr viņš bija zinājis, ka nekāds Hokingsons… tā taču sauca to paralizēto ģēniju, ne?… no viņa nesanāks, bet tā, lai viņš nespētu reālistiski novērtēt situāciju, – nē, tā nebija. Arī pašlaik viņam viss bija skaidrs – tāpēc arī šī izmisuma sajūta.

Kādreiz tā nebija. Vēl tikai pirms dažiem gadiem – nu, piemēram, kad vajadzēja kandidēt Saeimas vēlēšanās. Viss bija ērti un komfortabli – viss bija apmaksāts, ne par ko nevajadzēja saspringti domāt un vērtēt.

Noteiktajā laikā pie viņa atnāca izdarīgi, klanīgi puiši, kas visu spēja labi izskaidrot: tā un tā, mums būs pieci apmaksāti rakstiņi sieviešu žurnālos, jums tur labi jāizskatās, jums jārada simpātijas. Tātad šis tas no bērnības, šis tas par laimīgo laulību, šis tas par vaļaspriekiem, tad vēl kaut kas traģisks, un būs labi.

Viņš bija ieminējies, ka vispār ir vides ministrs – varbūt vajadzētu arī kaut ko par to? Klanīgie puiši izskatījās izbrīnīti, acīmredzot viņi to nebija zinājuši, taču ātri apķērās – jā, protams, Vājoņa kungs, tas noteikti derēs. Mums noteikti kaut kas jāizdomā par dabas aizsardzību.

Vājonim tobrīd nekas prātīgs neienāca prātā, bet klanīgie un izdarīgie puiši teica, ka tā neesot liela nelaime – viņi paši izdomāšot pareizos vēstījumus. Lai ministra kungs neuztraucoties. Viņš arī paļāvās – un pēc tam pirmajā reklāmrakstā izlasīja kaut ko apmēram šādu:

“Jau no agras bērnības mazajam Raimondam parādījās interese par aizsargājamiem augiem. Tas viss sākās ar parasto margrietiņu. Raimonds klīda pa pļavu netālu no dzimtas mājām Kuldīgā un atrada pļavu, kas visa bija kā nosēta ar mazām zilām puķītēm. Viņš sāka internetā meklēt – kas tās tādas. Tā viņam radās patiesa interese par aizsargājamiem augiem, viņš braukāja pa visu rajonu un pētīja. Tā arī Raimonds nolēma kļūt par biologu…”

Klanīgie puiši bija salaiduši dēlī visu, ko vien varēja. Nu kāds Vājoņa bērnībā varēja būt internets? Un kādas mājas Kuldīgā? Un mazas zilas puķītes varēja būt viss kas, tikai ne margrietiņas…

Taču sieviešu publikai, izskatījās, tas viss labi patika. Turklāt puiši viņam pārliecinoši, faktiski uz pirkstiem pierādīja un pārliecināja, ka par šādām lietām sekmīgs politiķis nedrīkst uztraukties. Ka tās visas ir tikai metaforiski simboli, detaļas, kam jāizceļ galvenais – lieliskā, lādzīgā vīra un politiķa Raimonda Vājoņa rakstura iezīmes.

Vājonis zināja, ka viņš ir lādzīgs un viegli pierunājams – un daiļrunīgajiem puišiem viegli izdevās viņu pierunāt. Nākamos reklāmrakstus lasot, viņš vairs pat nesalēcās, izlasot, kā jau deviņu gadu vecumā viņu rūpēties par dabas aizsardzību pamudinājis fakts, ka vectēvs traktorists zaudējis redzi, jo ar minerālmēsliem strādājis bez aizsarglīdzekļiem.

Viss pārējais jau bija pat ļoti okei – puišiem bija taisnība: kas gan labāk varēja nostrādāt uz sieviešu auditoriju kā stāsts par tēvu asfalta meistaru un viņa pēc dienesta armijā no Pleskavas atvesto māti pārdevēju? Lai gan nē, to puiši norādīja skaidri – ja vēršamies pie nacionāli noskaņotas auditorijas, mātes tautību un dzimto pusi labāk nepieminēsim.

Bet visādi citādi – jā, Vājoņa kungs, tik mauciet uz priekšu! Gan par to, kā jums nekad nekas nav pasniegts uz paplātes, gan par nepārtraukto cīņu un visa sasniegšanu paša spēkiem, gan par to, kā darbs norūda un kā dāvinātais nav tik vērtīgs kā paša rokām izdarītais, gan par to, cik vienkāršs cilvēks esat pats un ka arī jums patīk vienkārši cilvēki – nu, tādi kā jūsu dzīvesbiedre!

Dzīvesbiedre – tas bija tāds drusku neērts jautājums, it īpaši jau ministra gados, kad vīrieša cilvēkam bija pietiekami daudz kārdinājumu. Taču viņi abi bija pieauguši un spēja vienoties – katram dzīvē viss kas var gadīties, bet ir jāiet uz priekšu un jāturas kopā.

Tā nu viņš, ne par ko neuztraucoties un jau sajutis publicitātes garšu, varēja klanīgajiem puišiem gandrīz vai uz pirkstiem uzskaitīt svarīgākās lietas, kam jāparādās kārtējā reklāmrakstā.

Evita jau skolas gados bija ļoti vienkārša, un man vienkārši cilvēki patīk, tas viens. Tad vēl – es viņas portfeli nesu, biešu vagas viņas vietā ravēju, ziedus dāvināju un dāvinu joprojām, pats kādreiz audzēju, vārdu sakot, esmu drošs, uzticams un uzticīgs!

Nekas jau arī nebija tā pa īstam melots – viņš nudien bija vienkāršs cilvēks ar vienkāršām vajadzībām un vienkāršiem priekiem. Bērnībā viņam patika kolhoza laukā lēkāt pa ķirbjiem – un arī tagad viņš patiesībā bija tāds pats. Sacerēt kādai dziesmiņai tekstu uz saviesīgu pasākumu, uzcept kādu kūku – tā bija viņa stihija, tas viņam patika un padevās.

Viņa kādreiz vadītajā ministrijā vēl tagad stāstīja leģendas par pasākumu, kurā viņi kopā ar valsts sekretāru bija kārtīgi pārģērbušies un tēloja divas dāmas laucinieces. Varbūt tas arī nebija ministram īsti piedienīgi – bet viņu tik ilgi pierunāja, ka viņš beigās piekrita. Nu, labi, ja būsim pilnīgi atklāti, tad pat pierunāt ilgi nenācās…

Un tad laimīgā dzīve beidzās.

Viens no viņa vaļaspriekiem bija niršana. Bija gadījies nirt arī zem ledus, un katrā šādā reizē galvā maisījās viena un tā pati doma: jā, tu gan esi iesiets un iestiprināts virvē, kas ved augšup uz āliņģi, bet kas notiks, ja virve ņems un atsiesies? Viss, cauri, peldēsi tu tur zem ledus līdz pat pavasarim.

Tieši tāda sajūta viņu pārņēma, kad, jau ministra amatā esot, viens, otrs, tad vēl trešais nopietnais cilvēks pēkšņi un tiešām negaidīti ieminējās: klau, Raimond, tu tak redzi, kāda te pašlaik situācija, mūsu vecais onka ir galīgi bērna prātā palicis, vajadzētu vietā kādu jaunu un enerģisku. Tu noteikti varētu – varbūt gribi pamēģināt par prezidentu? Mēs tevi atbalstītu…

Jā, virve bija atraisījusies, bet piedāvājums solīja vēl iepriekšējā dienā pat prātā nenākušas iespējas. Vienu Vājonis par sevi zināja droši – protams, dzīvē visādi bija gājis un bija nācies gan uz šo un to acis pievērt, gan roku vajadzības gadījumā pacelt vai nepacelt, gan pat kaut ko parakstīt. Taču kopumā viņš bija labs cilvēks un arī savai zemei vēlēja tikai labu, to viņš zināja droši.

Prezidenta amats – tas taču varēja dot vienreizīgas iespējas šīs vēlmes arī īstenot. Daudz vairāk nekā viens vai otrs ministra amats. Vai gan tieši uz šo pakāpienu un šo lielo iespēju viņš nebija gājis visu iepriekšējo dzīvi? Vai viņam vispār bija tiesības to laist garām?

Kaut kur dziļi, dziļi gan urdīja doma – bet vai tu maz spēsi? Vai tev pietiek prāta un gudrības? Vai šīs kurpes tev nav krietni par lielām?

Taču no otras puses – kas nu tur īpašs? Arī no aizsardzības lietām viņš nekā nebija jēdzis – un nekas, ar laiku iemanījās. Galvenais bija spēt kā savējam aprunāties ar ļaudīm uniformā, – viņiem patika gan viņa vienkāršība, gan viegli krieviskais akcents. Bet kaut kādas nopietnās dokumentu lietas – tur taču bija ministrijas ierēdņi, kas visu zināja un nokārtoja.

Tikmēr pierunātāju un atbalstītāju kļuva aizvien vairāk, un viņš saņēma apliecinājumu, ka arī mazais ūsainais un hūtainais Venpils čigānebrejzēns neiebilst. Dienu pēc dienas arvien vairāk šķita, ka nu jau straume viņu nes tā, ka izkļūt no tās vairs vienkārši nav iespējams.

Kaut ko tādu viņš jau reiz dzīvē bija pieredzējis. Tās gan nebija patīkamas atmiņas. Cik viņam bija gadu – laikam pieci, varbūt seši. Viņi bija kuplā pulkā braukuši ar busiņu un piestājuši Daugavas malā nopeldēties. Mazais Raimonds peldēt, protams, nemācēja, bet ūdenī devās arī viņš, māte neiebilda.

Un tad viņu ierāva straumē – krasts bija stāvs, atpakaļ viņš netika, ūdens rāva prom. Māte… māte varēja tikai noskatīties, jo tāpat nemācēja peldēt. Par laimi, viens no līdzbraucējiem ielēca upē un puiku izvilka, bet totālās bezpalīdzības un nenovēršamības sajūtu viņš atcerēsies uz visu mūžu.

Attāli līdzīga sajūta bija arī tagad – bet tikai attāli. Šī tagadējā taču bija straume, kas viņu nesa nevis nebūtībā, bet gan uz labu un gaišu mērķi, tāda, kurai bija jēga pat piepalīdzēt. Un tā nu Vājonis arī izlēma: kāda jēga nepamatoti pretoties – kas lemts, lai notiek.

Izrādījās gan, ka lemtas bija arī lietas, kas viņam īsti labi nepatika. Kā jau parasti, vēlēšanu aizkulises nebija nekādas patīkamās, un šādas tādas vienošanās ar frakciju “Saticība” nācās noslēgt – tāda bija matemātika, un tur neko nevarēja darīt. Gribēji tikt pie labo valstisko darbu darīšanas – nācās dažu krupi apēst uzreiz un vēl dažu apsolīt apēst tuvākajā nākotnē. Vai gan mērķis neattaisnoja līdzekļus? Protams, attaisnoja.

Tad kā gan atgadījās, ka tas, kas bija sācies tik labi, kaut kā nemanāmi nonāca tiktāl, ka viņš tagad Rīgas pilī sēdēja un bezspēcīgi raudzījās datora ekrānā? Viņš taču bija tik… patiesībā jau tieši tāds, kāds viņš bija sieviešu žurnālu priekšvēlēšanu reklāmrakstos.

Atšķirībā no senilā onkas viņš taču spēja parunāt! Viņš spēja smaidīt, brīvi kustēties, viņš bija komunikabls un jautrs, sadzīvisks un lādzīgs. Viņš taču bija kauls no tautas kaula un miesa no tautas miesas! To viņam atzina viņa padomnieki un kancelejas vadība – un tā jau arī bija.

Sākumā viss gāja tik labi. Reitingi bija lieliski un kļuva tikai lieliskāki. Viņš pabraukāja pa Latviju šur un tur – un cilvēki visur bija sajūsmā, ka viņiem tagad ir jauns prezidents, kurš spēj ar viņiem sarunāties, spēj runu teikt, bet spēj arī častušku nodziedāt un čarku iedzert. Ne vienu vien čarku.

Kas attiecas uz ārzemju braucieniem, tur viņš bija apbružājies jau ministra amatā. Svešvalodas, ja neskaita krievu, nebija viņa stiprā puse, bet patiesībā tās arī īsti nevajadzēja. Mierīgi varēja iztikt ar dažām standartfrāzēm, bet visu pārējo nodarīja un norunāja līdzpaņemtais personāls.

Vārdu sakot, viss gāja labi – līdz brīdim, kad pārstāja iet labi. Viens olis, tad otrs, un tad jau sekoja gandrīz vai lavīna.

Nē, neviens viņu hokejā neizsvilpa, un arī ar reitingiem viss bija kārtībā – vismaz uz kopējā fona jau nu noteikti. Taču, kā kaut kur izteicās vēl kāds cits balamute, tauta, kurai nekad un ne ar ko nebija gana, pamazām sāka gribēt, lai prezidents ne tikai spētu runāt, bet arī runātu kaut ko nozīmīgu un būtisku.

To, ka viņš pats tam nebija radīts, Vājonis zināja labi. Viņš bija radīts saviesīgām, draudzīgām sarunām, viņš bija radīts aliņa iedzeršanai pēc basīša vai voļuka, viņš bija radīts kūku cepšanai un uzdziedāšanai pie galda, un tādai mazai ieraušanai savējo lokā. Bet viņš nebija domāts visādiem gudriem bla–bla–bla. Ne viņš mācēja, ne viņam tas patika.

Bet tā vēl būtu mazākā nelaime. Mēnešiem ejot, izrādījās, ka no prezidenta bija vajadzīgs vēl kaut kas, jau krietni būtiskāks par pareiziem vārdiem pareizā vietā un laikā. Bija vajadzīga kaut kāda programma, kaut kādas nostādnes, kaut kas tāds.

Visnepatīkamākais bija tas, ka pat paša sieva sāka urbt – nu, saņemies taču, saņemies, padomā, kas no tevis paliks. Nevari taču tu visu mūžu turpināt, kā savulaik sāki – paņem govi aiz ķēdes, aizved uz pļavu, iesit mietiņu ar āmuru, tad gaidi, kad zāle noēsta, izvelc mietiņu, pārved govi tālāk, iesit mietiņu ar āmuru… Tu taču vari ko vairāk!

Tik tiešām, lai kā būtu ar citām spējām un izglītību, viņš vienmēr bija spējis piemēroties jaunam, augstākam amatam un domāja, ka nekāds izņēmums nebūs arī šis. Kas par to, ka tev nepatīk rakties pa papīriem un ka tu nejēdz runāt angliski, – atrodi īstos cilvēkus, un viņi to izdarīs tavā vietā. Bet šoreiz kaut kas nenostrādāja.

Varbūt vainīgs bija jaunais kancelejas vadītājs? Iepriekš Arnis Alnājs jau bija izlidināts no Latvijas pasta priekšnieka amata, taču tas neko nenozīmēja. Viņš Vājonim šķita tik izdarīgs, tik veikls un rosīgs – tur visam vajadzēja būt kārtībā.

It īpaši, ja viņam par uzraudzītāju bija ielikta Iveta Drāzeka – kas bijis, tas pagājis, to viņš sievai bija apsolījis, bet Iveta bija cilvēks, kam Vājonis uzticējās pilnīgi visā.

Bet nebija kārtībā. Gan viņi, gan viņu ieteiktie un apstiprinātie padomnieki un citi darbinieki it kā bija ar labiem CV, ar labām izglītībām, viņi bija izdarīgi un rosīgi, taču… nevilka, viņi vienkārši nevilka, un līdz ar to nevilka arī pats Vājonis.

It kā viņš saprata, ka vienīgā izeja viņa gadījumā būtu padzīt visu šo mazspējīgo liekēžu baru un vietā paņemt cilvēkus, kas būtu par viņu daudz gudrāki un spējīgāki katrs savā jomā. Taču… viņš bija pārāk lādzīgs un pārāk neizlēmīgs, lai kaut ko tādu izdarītu.

Dievs liecinieks, viņš tiešām bija domājis, kā to izdarīt. It īpaši jau pēc tā pazemojuma Ņujorkā. Kā viņam gribējās piekaut tos, kuri viņam bija pametuši priekšā runu burtiski pāris minūtes pirms kāpšanas ANO tribīnē.

Labi, viņš arī nebija īsti uzdevumu augstumos, varbūt iepriekšējā vakarā nevajadzēja tās dažas glāzītes. Bet vienalga – sarakstīt tādus vārdus, nu tādus… Un tad tu, cilvēks, stāvi, skaties runas tekstā un… Mister prezident… multi… late… ra… la… ism… Bļiiiin! Multi! Latera! Bļin! Lateralism… Re… i… rei… reite… ration… Omaigod, kas tas ir, kas tas ir???

Bet… nebija iespējams ne atlaist, ne pat piekaut. Atlaist Alnāju viņam vienkārši neļautu tie cilvēki, pēc kuru uzstājīga lūguma bijušais neveiksmīgais pasta priekšnieks bija pieņemts. Viņš jau gandrīz, gandrīz bija sataisījies, bet atskanēja telefona zvans – viens no tiem, uz kuriem nevarēja neatbildēt.

Zvanītājs tā arī skaidri un gaiši bija pateicis – Raimondiņ, tu klasiķi Gogoli esi lasījis? “Tarasu Buļbu”? Nē? Nu, tad es tev pastāstīšu. Tur ir tāds kazaks, kurš saka savam stulbajam dēlam – es tevi radīju, es tevi arī piežmiegšu, ja tu pareizi neuzvedīsies! Dēls nesaprot mājienu – un dēlam iestājas kirdik.

Redzi, Raimondiņ, ar tevi var būt tāpat. Liec mieru Arnim, viņš ir cītīgs un kārtīgs cilvēks, viņam ir ģimene, par kuru jārūpējas. Nemākulīgs? Nekas, gan jau visu apgūs. Bet, ja tev tā niez, ka nekādi nevari izturēt, ņem un atlaid to savu Drāzeku!

Ko, atlaist Ivetu? Nē, lai kādas runas klīstu un ko rakstītu visādas padibenes, to Vājonis vienkārši nespēja izdarīt, viņa krievu asinis uzbangot uzbangoja, ko tādu vienkārši iedomājoties. Nē, tā bija viņa sarkanā līnija – sievas pārmetumus viņš bija izturējis, tātad izturēs visu.

Atlika mainīt padomniekus, preses sekretārus un sīkākus gariņus – viņu Vājonim nebija žēl, bet ar mainīšanu nekas nemainījās, varbūt pat kļuva tikai sliktāk. Katrs nākamais izrādījās vēl klanīgāks un gļēvāks, vēl nespējīgāks palīdzēt viņam – savam prezidentam, jopcik…

It kā ar to vēl nepietiktu, omu maitāja arī viens īpaši piekasīgs maita, kuram kāds, visticamāk, maksāja par neskaitāmu iesniegumu sūtīšanu Vājoņa kancelejai. Viņš bija cerējis, ka vismaz ar šādām lietām Alnājs kā advokāts spēs tikt galā, bet, kad maita bija uzvarējis jau desmit administratīvajās tiesās un vēl vismaz desmit bija priekšā, saprata – visapkārt ir vieni vienīgi nespējnieki.

Šī atziņa vēl vienu apstiprinājumu guva pēc tam, kad Vājonis privāti bija palūdzis Satversmes apsardzības biroja priekšniekam Mīzītim noskaidrot, kurš tad galu galā tam maitam maksā. Treknais, noēdies vepris bija solījis palīdzēt – un kur tad bija tā palīdzība? Pēc trim mēnešiem pateikt, ka neko neesot izdevies noskaidrot?

Raudāt – tas galīgi nebija vīrišķīgi. Bet raudiens nāca. Cik nu tur vēl bija palicis no pilnvaru termiņa – izsakoties mammas vārdiem, tik, cik kaķis saraudājis. Un tālāk? Samierināties, ka sanāks tāpat kā senilajam onkam – paldies, čau, uz otro tu vairs neesi vajadzīgs? Un kur paliks vieta vēsturē?

Nē, kaut ko vajadzēja izdomāt, un nemaz nebija tik daudz cilvēku, kas varēja palīdzēt prezidentam šajā grūtajā situācijā. Vājonis vēlreiz pārlika visus plusus un mīnusus, pastiepās pēc telefona un, pirms vēl nebija pārdomājis, ātri atrada numuru, uz kuru no tā paša Mīzīša viedokļa viņam noteikti nevajadzētu zvanīt, un nospieda zaļās klausulītes simbolu.

14. nodaļa. Raimonds Vājonis

Šī bija laba saruna. Iedvesmojoša. Ar jēgu. Būtu Valsts prezidentam Raimondam Vājonim apkārt cilvēki, ar kuriem šādas sarunas varētu risināt regulāri, daudz kas būtu citādi. Noteikti.

Cilvēks, ar kuru Vājonis bija no sirds izrunājies, gan nebija ne biznesa konsultants vai koučs, ne psihoanalītiķis vai kāds cits gudru sfēru eksperts. Nē, viņš bija cilvēks ar pilnīgi citādu biogrāfiju, izglītību, pieredzi un darbības jomu. Ekspertīzi, kā mūsdienās bija moderni sacīt. Varbūt tieši tāpēc viņa padomi patiešām bija vērtīgi.

Vājonis ar viņu bija iepazinies tajos sensenajos laikos, kad viss vēl bija pavisam citādi. Vēlāk, kad Vājonis sāka politisko karjeru un kļuva vispirms par viena, tad cita ministra portfeļa terminētu īpašnieku, viņa paziņa izrādījās viens no retajiem, kuram no Vājoņa nekad un neko nevajadzēja.

Tieši otrādi – izrādījās, ka tieši Vājonis ir tas, kam laiku pa laikam ievajadzējās kādu Latvijas politiskās un ekonomiskās reālijas izcili labi zinoša, tajās ikdienā dzīvojoša cilvēka konsultāciju. Bet tā pavisam pa īstam Vājonis savu gandrīz vai draugu novērtēja pirms dažiem gadiem, kad sākās visa tā šļura ar Āfrikas braucienu.

Padomāt – liela muiža, tādi braucieni bija gadījušies arī iepriekš – gan tuvāki, gan tālāki, gan pavisam tāli. Tādām lietām nodokļu maksātāju nauda atjaunotajā republikā netika taupīta jau kopš pirmajām dienām. Valstiskais slogs bija smags, atslodze bija nepieciešama, Raimonds bija omulīgs, jautrs un komunikabls vīrietis, bez īpašas pārgudrības, daudzām sievietēm tādi patika, sieva reizēm kaut ko nojauta, taču bija pietiekami prātīga, lai aizdomas paturētu pie sevis.

Taču šajā reizē kaut kas nogāja greizi – viņš tā arī īsti nesaprata, kas tieši. Varbūt viņu bija pasūtījis kāds politiskais konkurents, bet varbūt arī kāds kaut kur nevietā bija palaidis muti. Nebija izslēgts vēl cits variants – ka vienkārši šis izrādījās tas brīdis, kad sievas pacietība nebija izturējusi.

Jā, ļoti varēja būt, ka tieši viņa bija tā, kas pati vai caur starpnieku kādam okšķerīgam žurnālistam pačukstēja kaut ko par dažus desmitus tūkstošu izmaksājušu braucienu uz Āfriku, turklāt savdabīgā sastāvā. Nu, ja arī tā, tad šī bija tā reize, kad savukārt viņam vajadzēja būt pietiekami prātīgam un aizdomas vienkārši norīt.

Lai nu kā, viss aizgāja pa skarbo. Derdzīgākie mediji viens pēc otra, katrs atbilstoši savai ievirzei, gari un plaši aprakstīja, kādas attiecības aizsardzības ministru varētu saistīt ar viņa ilggadējo biroja vadītāju un padomnieci Egitu Drāzeku, kādas milzu algas viņai maksātas Vājoņa nokārtotajos amatos, cik izmaksājis pusmilitārais brauciens uz Āfriku un kādas tieši funkcijas tajā varētu būt pildījusi spriganā melnmate.

Grūti teikt, cik tālu tas būtu aizgājis, ja ne Vājoņa viedais padomdevējs. Šī gan bija reize, kad ar padomiem vien nebija līdzams, bet Vājoņa gandrīz vai draugs izrādījās neaizstājams arī, tā sacīt, praksē. Viņš iedarbināja savus kontaktus un prasmes, un, pateicoties viņam, palīdzīgu roku pielika gan begemotiene un viņas vīrs, gan veseli divi Vājoņa priekšgājēji tagadējā amatā, gan vēl pulks palīdzīgu ļaužu. Kā tieši viņus visus izdevās motivēt, Vājonis tā īsti arī nesaprata.

Un… tiešām visu izdevās izrullēt. Viss noklusa. Vēl vairāk, Vājoņa padomdevējs ar kaut kādām sev vien zināmām metodēm pie reizes spēja panākt vēl kaut ko. Spriganā, bet reizēm arī gana negantā tumšmate kopš tā laika daudz labāk sāka izprast savu vietu un pēc neaizsniedzamām zvaigznēm vairs nemēģināja tiekties.

Tas jau bija vienkārši lieliski – Vājonis skaidri nojauta, uz ko melnmate jau daudzus gadus klusībā bija cerējusi, un viņam nekad nebija pieticis dūšas viņai skaidri pateikt, ka cerībām nav nekāda pamata. Jo vairāk tāpēc, ka vienlaikus viņam bija bažas arī par to, ka strups un skaidrs “nē” no viņa mutes automātiski izbeigtu daudzus gadus ilgušās surogātattiecības, kā viņa “administratīvā pavadone” – sasodītie mediji! – tās reiz niknuma lēkmē bija nosaukusi.

Šādu galīgu attiecību saraušanu viņam galīgi negribējās – pirmkārt, iedibinājusies situācija bija ļoti ērta un patīkama, otrkārt, Egitai Drāzekai bija arī vērā ņemami administratīvie talanti. Divi vienā – ha, ha, ha! –, prezidentam nudien bija žēl, ka šo lielisko joku nebija iespējams kādam pastāstīt. Bet nu nē, nevarēja gan.

Tā nu sākotnēji katastrofālais Āfrikas brauciens beigu beigās izrādījās visnotaļ veiksmīgs un rezultatīvs. Militārajā jomā, protams, tas nedeva pilnīgi un absolūti neko, – bet vai tad nu tas vienmēr bija galvenais? Un pēc nupat beigušās sarunas ar savu neformālo padomnieku Valsts prezidents Vājonis bija pilns cerību, ka tagad saņemtās instrukcijas varētu dot vismaz tikpat labus rezultātus.

Tiesa, šo ideju vispirms vajadzēja, tā sacīt, legalizēt. Vājoņa padomdevējs noteikti nebija tas cilvēks, ko Valsts prezidents varētu publiski – vai pat savējo lokā – pieminēt kā konsultantu īpaši svarīgos jautājumos. Vai vispār jelkādos jautājumos.

Valsts galvam, lūk, diemžēl vajadzēja rēķināties gan ar visvisādiem SABiem un citiem valsts noslēpumu apsargiem, gan ar publikas noskaņām. Un šis tas viņa prātīgā padomdevēja biogrāfijā bija tāds, ko stulbais, aprobežotais vēlētājs nesaprastu, bet konkurenti nekavējoties izmantotu pret pašu Vājoni. Nē, to diemžēl nevarēja atļauties.

Tā nebija vienīgā problēma. Lielu daļu Vājoņa kancelejas darbinieku atbilstoši savai, tā sacīt, gaumei bija izvēlējusies tā pati visādi noderīgā un prātīgā Drāzeka. Turklāt laiku pa laikam viņai arī ienāca prātā, ka kāds no viņiem savam amatam īsti neder – un vietā ātri nāca kāds cits.

Piemēram, lai kā bijušais Latvijas Radio vadītājs Jānis Pliksnis būtu centies pierādīt savu vajadzīgumu, lai cik zemu būtu klanījies ne tikai prezidentam, bet pat pēdējam kancelejas klerkam, nekas nelīdzēja. Drāzekai viņš neiepatikās tāpat kā viņa priekšgājējs – un viss, bai, bai, bjūtī!

Tas nozīmēja, ka savdabīgās atlases rezultātā kancelejā sapulcētie ļaudis nebija ne paši gudrākie savas jomas pārstāvji, ne arī paši patstāvīgāk domājošie. Bet vienalga – arī viņu vidū Vājonis, diplomātiski izsakoties, nebija nekāds intelektuālais spīdeklis.

Viņš, protams, varēja arī nenoticēt kancelejas darbinieku privāto sarunu atstāstam Drāzekas kundzes izpildījumā, taču pilnīgi pietika ar laiku pa laikam pamanītajiem līdzjūtīgi ņirdzīgajiem skatieniem, lai viss būtu skaidrs.

Vārdu sakot, ja viņš tagad nāktu klajā ar lielisko ideju, ko tik eleganti bija pasniedzis un pamatojis viņa nepubliskojamais padomdevējs, neviens nenoticētu, ka tā ir viņa paša radīta. Sāktos runas pa stūriem, aizdomas – un kas to zina, kur tas novestu. Šajā postenī piesardzība nevarēja būt lieka.

Tomēr savas prasmes bija arī Valsts prezidentam Vājonim, un ideju legalizēšanu viņš bija atstrādājis jau iepriekš. Viss bija samērā vienkārši: vispirms vajadzēja sasaukt padomdevējus un kancelejas vadību uz sapulci, lai apspriestu kādu jautājumu, kuram bija attāla saistība ar patieso problēmu. Sekoja gara un bezjēdzīga diskusija, kuras beigās Vājonis vairākiem dalībniekiem lūdza izskanējušos viedokļus apkopot un iesniegt rakstiski.

Tieši šajā “vairākiem” arī slēpās īstā fiška: īstā padomdevēja ideju viņš mierīgi varēja ierakstīt kaut kur pa vidu kādā no iesniegtajiem rakstu darbiem, pēc tam ielaist apritē to kopsavilkumu, brīvi sākt ar to operēt un būt pilnīgi drošs, ka konkrētās idejas izcelsme tā arī paliks neuzzināta, bet neradīs ne mazākās aizdomas. Jā, varbūt kādam gudrelim arī radīsies kāds jautājums, taču Valsts prezidenta Raimonda Vājoņa kanceleja nebija tā vieta, kur gudreļi tika īpaši kultivēti un atzīti.

Tā tas notika arī šoreiz. Oficiāli izziņotā tēma bija nevainojama – kā mums visiem kopā uzlabot Valsts prezidenta kancelejas komunikāciju un izvairīties no līdzšinējām kļūdām, kas var nopietni iedragāt prezidenta institūcijas prestižu, un tā vietā izstrādāt risinājumus, kas var nodrošināt attīstību un pārmantojamību nākamajā Valsts prezidenta pilnvaru periodā. Nu apmēram tā.

Sarežģīti vārdi un to prasmīga kopāsalikšana nebija Raimonda Vājoņa jājamzirdziņš, toties viņš spēja sarežģītas lietas izteikt saprotami un vienkārši – reizēm pat pārāk vienkārši. Nu, mīļie, tad kā mums iet uz priekšu? Jūs labi zināt, ka pēc nepilniem diviem gadiem ir pārvēlēšana. Jūs taču gribat palikt šeit, vai ne, un turpināt palīdzēt Latvijai? Tad vajadzēs palīdzēt pašiem sev un man, un reizē valstij. Kā tieši jūs to izdarīsiet? Nu, lūdzu, pastāstiet, padalieties idejām!

Stundu vēlāk Vājonim jau pamatīgi sāpēja galva. Jēziņ, kā viņam bija sanācis novākt šādu zoodārzu! Kāpēc viņš viņus visus turēja! Nu kā jūs varat man palīdzēt, ja nevarat palīdzēt pat paši sev? Ko der jūsu muļķīgie ierosinājumi par biežāku lauku apmeklēšanu? Par reitingu nopirkšanu? Par jauniem projektiem?

Un ko tas viss dos brīdī, kad sāksies lielais politiskais tirgus? Kurš to visu ņems vērā? Tev ir jābūt kaut kādai sasodītai Vīģei–Treibergai, lai tirgū tiktu ņemts vērā arī tas, kas tu tāds patiešām esi un ko esi darījis. Un arī Vīģi pirmoreiz ievēlēja tādā pašā tirgū – un tam, kādi viņai bija reitingi un cik bieži viņa bija apmeklējusi laukus, nebija ne mazākās nozīmes. Atveda viņu čekists Bajārs – un viss notika.

Nu kāda jēga no tevis, kancelejas vadītāj Alnāj? Pastu gandrīz nolaidi dibenā un tagad esi gatavs palīdzēt man? Un tu, izcilais pašpasludinātais stratēģi Zigurd Klaķi, kam esi vajadzīgs tu, ja neko prātīgāku tu nespēj likt priekšā? Tavs brālis kaut nodokļus mācēja apiet un balsis pirkt – tiesa, sūdīgi mācēja, ja reiz viņu pieķēra, bet nu vismaz kaut kas… Bet nē – šis tik runā un runā, un runā, laikam uzskata, ka šādā veidā atpelnīs tās savas nepilnās divas štukas mēnesī…

Protams, neko no tā visa Vājonis skaļi neteica – viņš arī labi zināja to, ka seja viņam saglabā tradicionāli lādzīgo izteiksmi, lai ko viņš arī patiesībā domātu un justu. Turklāt pēc pirmās sanāksmes stundas viņš arī visas šīs blēņas neko īpaši neklausījās – galvā grozījās un pārgrozījās viņa vienīgā prātīgā padomdevēja ieteikums.

Tas patiesībā bija bezgala vienkāršs – Vājonis bija dzirdējis, ka tieši tādām arī jābūt patiesi ģeniālām idejām, un šī nudien nebija sarežģīta. Bija nepieciešama viena neliela nacionāla mēroga krīze, kurā Valsts prezidents izrādās tas cilvēks, kurš situāciju glābj, kurš apņēmīgi rīkojas kameru priekšā, saka īstos vārdus, dara īstās lietas un gūst pilnīgu tautas mīlestību un uzticēšanos. Viss, priekškars krīt, problēma atrisināta!

Jā, bet kāda tieši krīze? To padomdevējs bija noklusējis, skaidri un nepārprotami pasakot – jūs, Raimond, taču esat prezidents, to jums pašiem labāk jāpamana un jāsajūt. Tā jau arī bija – šādu padomu no malas Vājonis nemaz nepieņemtu, tas tomēr nebūtu valstiski atbildīgi. Un viņš taču bija gan valstiski atbildīgs, gan noteikti arī pietiekami gudrs, lai šādu izdevību pamanītu un izmantotu. Jautājums bija tikai – kad apmēram tā varētu parādīties? Laiks negaidīja.

Novērtē šo rakstu:

93
12