Iesaki rakstu:

Šis raksts tapis pēc iekšlietu ministra Riharda Kozlovska radio intervijas Latvijas Radio 16.10.2025. noklausīšanās, - tajā izskanēja pretrunīgi un maldinoši apgalvojumi par policijas reformām, kas prasa strukturētu un faktos balstītu izvērtējumu.

Policists vai birokrāts ar pakāpi?

Kad dzirdam vārdu “policists”, acu priekšā parādās patrulējošs inspektors, izmeklētājs nozieguma vietā vai operatīvais darbinieks, kas atklāj narkotiku tirdzniecības tīklu. Tomēr realitāte ir sarežģītāka.

Latvijas Valsts policijā ikvienam darbiniekam ar speciālo dienesta pakāpi – no iecirkņa inspektora līdz kriminālizlūkošanas speciālistam – ir tiesības saukties par “policistu”. Viņiem visiem ir piemaksas par dienestu, īpaša pensiju shēma un statuss, kas saistīts ar valsts varas īstenošanu.

Bet vai kriminālizlūkošanas speciālists (jeb excel speciālists policijas izpratnē), IT administrators vai nodaļas analītiķis patiešām izmanto šo varu? Vai viņi kaut ko “apkaro”?

Oficiālie dokumenti liecina: nē. Un tomēr Valsts policija neliek skaidru robežu starp tiem, kas cīnās ar noziedzību, un tiem, kas pārvalda dokumentus un datus. Kāpēc?

Struktūrvienības, nevis amati: kur slēpjas patiesība

Lai saprastu, kas notiek, jāskatās nevis uz atsevišķiem amatiem, bet uz policijas struktūrvienībām – jo tās atklāj, kurš darbojas operatīvi un kurš – tikai “aiz skatuves”.

Tiešās noziedzības apkarošanas (TNA) vienības

Šeit patiešām notiek cīņa ar noziedzību:

Kriminālpolicijas pārvalžu izmeklēšanas un operatīvās nodaļas (piemēram, ENAP, ONAP, u.c.);

Kibernoziegumu apkarošanas pārvalde (KIAP) – 1. un 2. nodaļa, kas izmeklē bērnu seksuālās izmantošanas lietas un finanšu krāpšanas shēmas;

Kārtības policijas reaģēšanas vienības – tie, kas patrulē un reaģē uz izsaukumiem.

Šīs vienības izmanto procesuālās pilnvaras: aiztur, veic kratīšanas, uzsāk kriminālprocesus. Viņu darbs ir redzams, riskants un tieši saistīts ar sabiedrības drošību.

Netiešās atbalsta funkcijas (NAF) – “policisti”, kas neko neapkaro

Taču līdzās tām pastāv veselas administratīvās un analītiskās struktūras, kur neviens nevienu neaiztur:

Galvenā administratīvā pārvalde – ietver Plānošanas un kontroles nodaļu (statistika, rādītāji), Dokumentu pārvaldības nodaļu, Nodrošinājuma pārvaldi (iepirkumi, degviela, formas tērpi);

Kriminālizlūkošanas vadības pārvalde (KVP) – analītika, plānošana, koordinēšana;

Iekšējās kontroles birojs (IKB) – pārbauda policistu rīcību, bet neizmeklē noziegumus pret sabiedrību (to dara atsevišķa iestāde – Iekšējās drošības birojs);

KIAP 3. nodaļa – tehniskais atbalsts, programmētāji, digitālo pierādījumu apstrāde – nevis izmeklēšana.

Šīs struktūrvienības un vēl dažas mazākas neveic procesuālas darbības. Tomēr daudzi to darbinieki joprojām ir “policisti” ar dienesta pakāpi – un ar visām šī statusa priekšrocībām.

Kāpēc robeža netiek skaidri vilkta?

Šeit sākas visinteresantākais.

Valsts policija publiski neizdala, cik no tās vairāk nekā 6000 darbinieku patiešām strādā TNA vienībās un cik – NAF. Nav pieejama vienota štatu tabula, kas parādītu, cik “policistu” patiesībā ir administratīvie un analītiskie darbinieki.

Vakances bieži tiek sludinātas kā “amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi” arī tad, kad amats ir, piemēram, kriminālizlūkošanas speciālists vai IT speciālists.

Un tas nav nejaušība.

Izdienas pensijas – slēptais stimuls

Iekšlietu resora darbinieki ar dienesta pakāpi var pensionēties pēc 20 gadiem, saņemot līdz 80% no amata algas. Šī sistēma ir dārga valsts budžetam – un tā darbojas tikai tad, ja cilvēks ir “dienestā”.

Ja kriminālizlūkošanas jeb excel speciālists pārietu uz civilo darba līgumu, viņš zaudētu tiesības uz izdienas pensiju. Tā vietā būtu jāgaida parastā vecuma pensija.

Vai tas nav iemesls, kāpēc administratīvās un analītiskās funkcijas tiek mākslīgi “policētas”? Lai saglabātu nevis drošību, bet privileģētu statusu?

Vai tā ir “sazvērestība”?

Ne obligāti – taču tā izskatās pēc sistēmiskas klusēšanas.

Valsts policija neapstrīd faktu, ka lielu daļu NAF amatu varētu pildīt kā civildarbinieki. Tomēr tā nepublicē datus, kas ļautu sabiedrībai novērtēt, cik liela daļa “policistu” patiesībā nekad nav stāvējusi patrulē.

Turklāt, runājot par policijas efektivitāti, skaitļi tiek sniegti kopā – it kā visi vairāk nekā 6000 darbinieki būtu vienlīdzīgi iesaistīti noziedzības apkarošanā. Bet vai tas ir taisnīgi pret tiem, kas katru dienu riskē ar dzīvību?

Kas būtu jādara?

Skaidri nodalīt TNA un NAF struktūrvienības – un to darīt publiski.

Pārklasificēt NAF amatus par civildarbinieku pozīcijām, ja tiem nav nepieciešamas policijas pilnvaras.

Publicēt štatu sadalījumu – cik policistu strādā operatīvi, cik – administrācijā un analītikā.

Pārskatīt izdienas pensiju kritērijus, lai tās attiektos tikai uz tiem, kuri tieši izmanto valsts varu un pakļaujas attiecīgajiem riskiem.

Secinājums: nevis “visi ir policisti”, bet “visi, kuri vajadzīgi, ir policisti”

Mūsdienu policijai nepieciešama gan operatīvā, gan administratīvi analītiskā komanda. Taču statuss jāpiešķir pēc funkcijas, nevis pēc inerces.

Kamēr Valsts policija slēpj struktūrvienību sadalījumu un ļauj, piemēram, kriminālizlūkošanas speciālistam jeb policijas excel speciālistam būt “policistam” neatkarīgi no reālo pilnvaru nepieciešamības, tā kaitē gan budžetam, gan uzticamībai.

Un sabiedrība pamatoti sāk prātot: “Ja pat kriminālizlūkošanas/excel speciālists ir policists – vai kāds vispār apkaro noziedzību? Vai tas viss ir tikai izrāde?”

Ja šāds jautājums rodas – tad kaut kas nav kārtībā.