Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

OIK afēras, Parex un Citadele, KNAB nekompetence un regulāra izmantošana politisko konkurentu aplikšanai ar krimināllietām, bēgļu un migrantu mīlēšana vairāk nekā atbalsts pamatiedzīvotājiem - šī ir tā politika, pret kuru 6. oktobrī viennozīmīgi nobalsoja vēlētājs, un kura ir tā, kas atgriezīsies mūsu valstī, ja tiks apstiprināts Jaunās Vienotības politiķa vadīts kabinets.

Šodien iestājas rekords: aprit 81. diena pēc Saeimas vēlēšanām, kopš nav izveidota jaunā valdība - iepriekšējo rekordu uzstādīja 1925. gadā, kad Hugo Celmiņa kabinetu tikai 80. dienā pēc vēlēšanām nomainīja Kārļa Ulmaņa otrais kabinets.

Nesekmīgi beidzoties Jāņa Bordāna un Alda Gobzema oficiālajiem mēģinājumiem sastādīt Ministru kabinetu, prezidents deva iespēju izmēģināt Jaunajai Vienotībai veiksmi neoficiālā kārtā. Ko tad nozīmē tie iespējamie ministru un premjera kandidāti, kas nosaukti līdz šim? Kādu politiku un kādas, piedošanu, “vērtības” viņi iemieso?

Krišjānis Kariņš - nav uzrādījis izšķirīgas valstsvīra kvalitātes nevienā karjeras posmā, kā biznesmenis pirms tam arīdzan visai parasts. Skaļākā lieta, ar ko palicis kolektīvajā atmiņā - inspirējis un ierosinājis “Ojāru Grinbergu tiesas farsu” (norīkoja iecelt Ventspils brīvostas valdē vecu karjeras komunistu, Viļņas Augstākās PSKP skolas absolventu, bet brīdī, kad tas neizdevās, arīdzan pēc tiesu lietas izgāšanās visās instancēs nenosedza valstij nodarītos zaudējumus).

Arvils Ašeradens - bija starp tiem, kas deviņdesmito gadu sākumā par 9500 latiem privatizēja AS Diena koncernu (kuru 1990. g. bija dibinājusi valsts, iedodot naudu un materiālos resursus avīzes palaišanai). Kļuvis par miljonāru ar mediju biznesa un ievedmuitas shēmu palīdzību (centās deklarēt importētas salvetes kā avīžpapīru, kam bija zemāki tarifi), kamēr mūsu laikos atzīmējies ar to, ka gatavs darīt itin visu, lai OIK shēmotājiem neatņemtu viņu shēmas.

Edgars Rinkēvičs - samērā aktīvs ārlietu ministrs, taču visiem radusies sajūta, ka viņa vadītā ministrija pēdējā laikā lielākus resursus pielieto nevis Latvijas interešu veicināšanai ārzemēs, bet gan migrantu interešu lobēšanai Latvijā.

Ilze Viņķele kā ministra amata kandidāte - viņas sistemātiski neoliberālā politika, “dzimumu lomu grāmateles”, izteikumi pret pensionāriem un ģimenēm utt. nodrošināja to, ka viņa no 1. vietas sarakstā tika nosvītrota uz pašu pēdējo, turklāt ar 2867 mīnusiem kļuva par visvairāk svītroto kandidāti savā Zemgales vēlēšanu apgabalā.

Jānis Bordāns (gan kā premjera, gan kā ministra kandidāts): Latvijas ceļa neoliberālās prihvatizācijas politikas dalībnieks deviņdesmitajos, šajā tūkstošgadē - maksātnespējas administratoru un tiesu izpildītāju - miljonāru “ziedu laiku” tieslietu ministrs. Viņš astoņdesmitajos bijis komunists, deviņdesmitajos - brīvā tirgus liberālis, divtūkstošajos - nacionālists (it kā) un tagad - konservatīvais. No komunisma laiku amatpersonas par laupītājkapitālisma laiku politiķi: lielāku kažokmetēju varētu ar lukturi pameklēt.

Jānis Reirs (neatkarīgi no tā, kurā ministrijā varētu tikt ierotēts) sabiedrībai saistās ar Prudentia “biznesiem” un visu pārējo bagāžu, kas viņam velkas pakaļ jau kopš komjaunieša laikiem.

Nešaubīgi, ka piedāvājumā ir vēl citi ministru kandidāti, tomēr tie vismaz ir kaut cik jauni, un tiem - atšķirībā no augšminētajiem - nevelkas pakaļ afēru astes bezmaz no LPSR laikiem. Tāpat šobrīd nav liela jēga aplūkot tādus vairāk pierastus politiķus (Dūklavs, Čakša, Judins, bars ar saskaņiešiem), kurus uz valdības veidošanas sarunām neaicina - patlaban jāvērtē tie, kuri tajās piedalās!

Vārdu sakot, ja Kariņa (vai kāda cita jenota) vadītā valdība taps, tad šī būs precīzi tā pati vecā politika, kuru raksturo OIK shēmas, valsts īpašuma privatizācijas un izlaupīšanas, bezgalīgs karš par ietekmi KNABā un citās represīvajās struktūrās (paraugiet, kā Strīķe/Potapova un Jurašs uzsver: “Atlaist KNAB priekšnieku Straumi!”, jo vairāk Straumes vadībā KNAB arestē kukuļotājus!).

Kariņa/Ašeradena/Rinkēviča valdība būs tā, kas arvien stādīs migrantu integrāciju latviešu vidū augstāk par nepilsoņu integrāciju. Pabalsti bēgļiem būs augstāki nekā latviešu ģimenēm, utt. Krīzes gadījumā atkal tiks glābti baņķieri - multimiljonāri, kamēr tauta varēs emigrēt. Toties, kad bankas būs izglābtas, tās ar viltus konkursu palīdzību atkal privatizēs vajadzīgajiem darboņiem, no valsts budžeta par to vēl piemaksājot un pārkreditējot ar latvāņiem aizaudzēto premjera sievas zemesgabalu pie Līgatnes.

Aizvadītajās Saeimas vēlēšanās vairākums Latvijas vēlētāju nobalsoja pret šo politiku.

Dažs nobalsoja par ģimenes vērtībām, cits balsoja par nacionālo stāju, cits - par konservatīviem uzskatiem, cits - par liberālu attieksmi pret katru indivīdu, daudzi - par plikiem populistiskiem saukļiem, ka tikai tie būtu pretēji līdzšinējai koruptīvajai politikai. Pat saskaņiešu vēlētāji sākuši atvirzīties nost no saviem ilggadējiem politfavorītiem - Saskaņai krītas gan procents, gan saņemto balsu absolūtais kopskaits, gan iegūtie mandāti. Tomēr teju itin visus vēlētājus vieno kopēja nostāja: gatavi drīzāk nobalsot par Gobzemu un Pūci (ar visiem viņu trūkumiem), nevis to politiku, ko iemieso Kampara “tumbočka”, OIK shēmas un “dzimumu lomas grāmateles”, lai kādās partijās tagad šī politika nebūtu transmutējusies un uz kurieni šie darboņi nebūtu pārmetušies.

Lūk, kā šo pašu aspektu apskata politologs Filips Rajevskis: “Partiju iepriekš piesauktā "jaunā politika" tiek izmesta miskastē. [...] Kariņa [mēģinājuma] laikā nekas netika runāts par deklarāciju un darāmajiem darbiem, bet tika dalīti portfeļi. Tagad portfeļu dalīšana turpināsies, bet pēc tam partijas sāks meklēt, kurš varētu būt premjers.”

Būdams pieredzējis spēlētājs šajā vidē, Vējonis šos visus faktus zina labāk par mums. Tagad viņam jādod savs vērtējums, vai turpināt visu to pašu vēlētājiem rūgti noriebušos politšļuru, vai tomēr atbalstīt to, ka vēlētāji balsoja par pārmaiņām. Jā, katrs vēlētājs balsojot cerēja uz citādām pārmaiņām, taču cerēja uz viennozīmīgi kaut ko citu, nevis atkal kārtējo reizi redzēt ministru krēslos tos pašus OIK shēmotājus un valsts īpašuma prihvatizatorus, migrantu mīlētājus un “tumbočkas” naudas saņēmējus.

Attēlā - komjaunatnes funkcionārs Jānis Reirs padomju presē.

Novērtē šo rakstu:

147
12