Menu
Pilnā versija
Foto

Kas darās ar "Citadeli"?

Ivars Zariņš* · 21.09.2014. · Komentāri (36)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Slepenība un steiga, deviņdesmito gadu stilā piekopts privatizācijas process, kādu valdība demonstrē, šobrīd pārdodot par neizprotami zemu cenu banku Citadele slepeni izraudzītiem un ekskluzīvi aprūpētiem nezināmiem pircējiem, ir nepieņemama.

Savulaik Parex bankas glābšanā tika iztērēta Latvijas nodokļu maksātāju nauda gandrīz 1,7 miljardu eiro apmērā.

Ir tikusi izveidota sekmīgi strādājoša banka Citadele, bankas darbības rezultātu audits apliecina, ka šī gada pirmajā pusgadā banka jau ir nopelnījusi vairāk nekā 14 miljonus eiro, un bankas rīcībā ir gandrīz viens miljards eiro likvīdu aktīvu, tai skaitā naudas līdzekļi 450 miljonu eiro apmērā.

Bet, kā zināms, valdība aiz slēgtām durvīm nolēma piedāvāt Citadeles akcijas ekskluzīvi vienam pircējam - ASV fondam Ripplewood Holdings par 113 miljoniem eiro.

Kā to nebija grūti saprast, šādas ekskluzīvas iespējas garantēšana vienam pircējam ir devusi tam ērtu iespēju dominēt un nozīmīgi samazināt jau tā zemo tam piedāvāto cenu.

Rezultātā banka tiek pārdota par cenu, kas neizdevīgākā scenārija gadījumā nespētu nosegt pat bankas centrālā ofisa būvniecības izmaksas!

Valdība mums, visai sabiedrībai, cenšas iestāstīt, ka tas ir labākais iespējamais risinājums.

Iespējams, ka šai valdībai tas tā arī ir!

Tomēr jau no tās skopās un rūpīgi slēptās informācijas, kas kļuvusi sabiedrībai pieejama, rodas vairāki pamatoti jautājumi, kas liek apšaubīt valdības apgalvoto un rada pamatotas bažas, ka viss Citadeles pārdošanas process ir kārtējā valdības bezatbildība vai arī ne pārāk rūpīgi plānota afēra.

Pēc Parex bankas Restrukturizācijas plāna apstiprināšanas notiek Krājbankas krahs, kā rezultātā atsevišķos Latvijas reģionos vairs nav pieejami banku pakalpojumi, jo sabiedrības nabadzības un zemās saimnieciskās aktivitātes dēļ komercbankas nav ieinteresētas to sniegšanā.

Banku statistikas dati uzskatāmi apliecina - komercbankas turpina izpumpēt naudu no mūsu ekonomikas, uzņēmēji pauž bažas par banku piekopto kredītpolitiku un iespējām attīstīties.

Nav saprotams, kāpēc šādā situācijā valdība tā vietā, lai grieztos pie Eiropas komisijas (EK) ar lūgumu pārskatīt pašas valdības piedāvāto bankas restrukturizācijas plānu un termiņus, tomēr stūrgalvīgi steidzina pati sevi pārdot banku, lai gan augstāk minētie apstākļi būtu pamats, lai saskaņā ar Eiropas kopienas dibināšanas līguma 87. pantu lūgtu savu izstrādāto plānu pārskatīt un varbūt pat izskatītu iespēju veidot no Citadeles bankas valsts Attīstības banku, lai labotu esošo neatbilstību tautsaimniecības vajadzībām, tādējādi vispār atbrīvojoties no valsts atbalsta problemātikas, jo tad tālākā Citadeles darbība nebūtu saistīta ar komercbanku sektoru un nekropļotu tur konkurenci, bet banka tiktu veidota kā spēcīgs finanšu instruments tautsaimniecības attīstības veicināšanai.

Esošais konflikts Ukrainā un augošais saspīlējums attiecībās ar Krieviju, pieaugošās ekonomiskās sankcijas, kuras ietekmē arī finanšu institūciju darbību un stabilitāti, ir papildus faktors - reāls force majeure, kas pastiprina Latvijas nepieciešamību un pamatotību lūgt pārskatīt vēl 2009.gadā pašas Latvijas valdības piedāvāto (nevis EK noteikto, kā to valdība maldinoši pasniedz sabiedrībai) un 2010. gadā EK apstiprināto restrukturizācijas plānu, kura 76. pants paredz valstij piederošo akciju pārdošanas līguma noslēgšanas termiņu līdz šī gada beigām.

Vai tas tika izdarīts? Mēs redzam, ka tieši pretēji – termiņš ir ticis saīsināts!

Šo termiņu EK nevarēja izmainīt pati bez valdības piekrišanas, jo tas jau bija restrukturizācijas plānā apstiprināts.

Kādēļ valdībai vajadzēja izmainīt šo datumu –- saīsināt to par trim mēnešiem? Lai valdībai nu rastos formāls iemesls, kāpēc bankas akcijas tai ir jāpārdod līdz Saeimas vēlēšanām? Ko tagad valdība arī izmanto, lai pamatotu šo darījumu.

Jautājumus rada arī paša šī darījuma īstenošanas shēma – tā vietā, lai gatavotu publisku piedāvājumu un dotu iespēju sacensties plašākam pretendentu lokam, solot augstāko cenu, banka tiek piedāvāta slēgtā, slepenā procesā, lai īstenotu atsevišķam, valdības izvēlētam pircējam izdevīgu pārdošanas procedūru, turklāt tā, lai šim pircējam būtu spēka pozīcija diktēt sev izdevīgus nosacījumus un samazināt cenu vēl vairāk, kas, ņemot vērā bankas aktīvu vērtību un peļņas rādītājus, varētu būt ļoti izdevīga pircējiem, bet nest daudzu miljonu zaudējumus Latvijas valstij un nodokļu maksātājiem, par kuru naudu šī banka tika izveidota.

Līdzīgi savulaik tika izdarīts ar Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārdošanu - izveidojot tādu pārdošanas procedūru un nosacījumus, kas bija pieņemami tikai pāris pircējiem, kuri tādejādi varēja uzspiest savus nosacījumus valdībai, kā rezultātā valstij vajadzēja vēl piemaksāt 25 miljonus latu, lai spētu īstenot šo valdības iecerēto pārdošanas procesu.

Šoreiz valdība šādu savu rīcību pamato ar nepieciešamību atdot banku drošās rokās, taču pēdējā brīdī pati piekrīt pārdot banku nevis šim izraudzītajam un pārbaudītajam pircējam - ASV fondam Ripplewood Holdings, bet gan nu jau citiem „slepeniem investoriem”...

Kas tad ir noticies – vai fondam pēkšņi ir aptrūkusies nauda vai gribēšana nopirkt banku par sev nokaulētu cenu? Kāpēc pēdējā brīdī ir vajadzīgi „citi investori”? Bet pats fonds šajā darījumā nu paiet malā! Tajā paliek vien fiziska persona, kas ir saistīta ar šo fondu.

Vai tas nozīmē, ka fonds ir noraizējies par savu reputāciju, tāpēc pats izvairās iesaistīties šajā darījumā?

Vai arī šis fonds tika izmantots tikai kā skaists piesegs, lai beigās nodrošinātu iespēju šiem „citiem investoriem” iegādāties bankas akcijas par izdevīgu cenu? Un kas ir šie investori - vai valdība, pieņemot lēmumu pēkšņi pārdot bankas akcijas citiem pircējiem, vispirms ir lūgusi izvērtēt tos mūsu drošības dienestiem un saņemt to kompetento atzinumu? Jo drošība taču tiek pasniegta kā pats galvenais, kāpēc valdība ir izvēlējusies šādu procedūru.

Visdrīzāk, ka šāda izvērtējuma nebija! Jo tik momentāni tas fiziski nebūtu iespējams pat pasaules varenākajiem dienestiem. Tad kāpēc valdība ir piekritusi šādam darījumam, kas ir pretrunā ar darījuma paustajiem principiem?

Ja tomēr šāds izvērtējums ir valdības rīcībā, tad pamatoti rodas jautājums, pa kuru laiku to ir pagūts izdarīt, ja šie „citi investori” parādījās tikai pēdējā brīdī?

Tad jau sanāk, ka šie „investori” jau sen tika slēpti kāda azotē?!

Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem valdībai būtu jāspēj sniegt sabiedrībai skaidras un pārliecinošas atbildes, ja vien tā nav kārtējā valdības bezatbildība un nekompetence vai afēra, kas atkal var nest daudzu miljonu zaudējumus un neiegūtas peļņas Latvijas valstij un nodokļu maksātājiem - lai novērstu šīs pamatoti radušās bažas, vai notiekošais pārdošanas process ir valsts un Latvijas sabiedrības, nevis kādas finanšu vai politiskās grupas interesēs.

Turklāt, ja arī Citadeles banku ir paredzēts pārdot tāpat kā Liepājas Metalurgu, atliekot apmaksu uz vairākiem gadiem, tad, parēķinot sagaidāmo bankas peļņu, kura nozīmīgi pieaugs pēc bankas pārdošanas, jo bankai tiks noņemti pašreizējie nozīmīgie darbības ierobežojumi, var sanākt tā, ka šie „citi investori” nopirks banku nevis par savu, bet gan par Latvijas nodokļu maksātāju naudu, kuru nesaņems budžets kā dividendes, bet gan šie „citi investori” uzreiz pēc bankas pārdošanas.

Varbūt tad tiešām situācijā, kad valdība steidz pārdot sekmīgi strādājošu un labi pelnošu banku ar lieliskām izaugsmes perspektīvām par cenu, kas varbūt pat nesegs vienas tās biroju ēkas celtniecības izmaksas, Latvijai labāk būtu šo procesu uzticēt Eiropas Komisijai?

* 11. Saeimas deputāts, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas loceklis

Novērtē šo rakstu:

0
0