Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ņemot vērā pēdējo dienu notikumus Irānā, Pietiek šodien ekskluzīvi publicē apjomīgāku fragmentu no Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda bārdas - vienas no 2016. gada lasītākajām un pieprasītākajām grāmatām Latvijā, kas reizē ar izsmeļošu stāstījumu par citām islāma pasaules valstīm sniedz arī detalizētu skaidrojumu - kas tad īsti notiek Irānā. Kā zināms, jau tuvākajos mēnešos klajā nāks šīs grāmatas sava veida turpinājums - Zem Muhameda palmas.

Uz mani skatās nazguls no „Gredzenu pavēlnieka” – nu, tas tumsas spēks, kurš izrauts no nāves valstības, lai kalpotu ļaunuma iemiesojumam un to arī dara. No tumšās šķirbas starp ķiveri un sejas masku manī blenž divas aukstas acis. Arī runā nazguls savā nazgulu valodā, no kuras es nesaprotu ne bū, ne bē, kaut gan ir skaidrs – nazgulam es ļoti nepatīku, un viņš ļoti labprāt mani izbarotu savam apseglotajam nezvēram, ja vien tas nebūtu nez kur aizmaldījies.

Taču viņš to nevar – ne tāpēc, ka man mugurā būtu necaurduramais elfu vai rūķu, vai vēl nezin kā radītā brīnummateriāla mitrila kamzolītis, bet tāpēc, ka es acīm redzami esmu ārzemnieks un viesis, kas nez kā iekūlies vienā no vispretvalstiskākajiem pasākumiem, kāds vien šeit iespējams. Ballītē.

Nē, nē, jūs nepārklausījāties – nedaudz īpatnā, tomēr ballītē. Tiesa, visi puiši te ir melnīgsnēji un neliela auguma, meitenes skaistas un tā vien dzirkstī ar tumšajām acīm, bet ģērbušās samērā konservatīvi, dzērienu izvēle diezgan maza, mūzika diezgan atturīga, taču galu galā – kādas tik visādas ballītes nav redzētas.

Šo par absolūti unikālu manā ballīšu pieredzē padara tas, ka pat sen, sen, mazpadsmit gadu vecumā, neviena vecākiem neko nenojaušot, kādā vasarnīcā sarīkotais gana alkoholizētais pasākums, kura gaitā, šķiet, pāris skolas biedru un klases biedreņu zaudēja nevainību, salīdzinot ar šo it kā piedienīgo, pat konservatīvo ballīti, bija absolūti atļauts un nevainojams sarīkojums. Šis ir vienkārši pretlikumīga un atklāti pretvalstiska rīcība.

Šeit, kur pat kino vīrieši un sievietes sēž (ir spiesti sēdēt) atsevišķi, ballīte ar, pirmkārt, alkoholu, otrkārt, abu dzimumu pārstāvjiem, treškārt, sievietēm bez lakatiem un pat līdz pleciem kailām rokām ir nepārspīlējot kaut kas pēc nodarījuma smaguma valsts nodevībai līdzīgs. Pavisam traki būtu, ja mēs vēl spēlētu kārtis: šahs, visticamāk, tieši Persijā arī tika izgudrots, pēc islāma revolūcijas tas uz desmit gadiem bija aizliegts, bet tagad to spēlēt drīkst, toties nardus un kārtis gan ne.

Savukārt nazguli, kas šajās nomales telpās ir ielauzušies pašā jautrības karstumā, ir basidži – kaut kas ļoti attāli līdzīgs padomjlaika brīvprātīgajiem kārtības sargiem, tikai ar daudz sakompostrētākām smadzenēm, pilnīgi pārliecināti par sevi kā pēdējiem un izšķirošajiem islāma revolūcijas un tās iekarojumu sargiem un aizstāvjiem. Šo kārtības sargu pilnais nosaukums ir Basij Mostazafan – Apspiesto mobilizācijas organizācija. Ikdienā basidžus saukā vienkārši par bārdām.

Apspiestajiem un viņu mobilizācijai gan ar šo organizāciju skaidra sakara nav, toties „pareizi domājošu vīriešu” kursus izgājušie tiek pie armijas dienesta laika saīsināšanas, katrā vidēja lieluma uzņēmumā ir noteikta basidžu kvota. Algu viņiem nemaksā, taču uzskaita balles, kas var pārvērsties gan rīsa maisā, gan prēmijā, gan citos motivējošos labumos. Bārdaini, ar maniakāli degošām acīm – tādu te ir tūkstošiem un tūkstošiem.

Tiesa, lai tu būtu kaut desmitreiz basidžs un islāma revolūcijas sargs, tu nedrīksti tā vienkārši ielauzties kādā mājā, kur, atšķirībā no publiskām vietām, sievietes staigā bez lakatiem un kā tik vēl ne. Šī ir zeme, kur, ja vēlaties ieiet telpās, kurās var būt arī sievietes, drošības dēļ reizē ar klaudzināšanu vajag arī skaļi pieteikties, piemēram, jalla, jalla!

Šī ir zeme, kur kopējā politika attiecībā pret sievietēm ir „nošķirti, bet vienlīdzīgi”, kur ir oficiāli noteikts, ka vīriešiem jāuzņemas vadība publiskās vietās, sievietēm – mājās, kur benzīntankos vīrieši degvielu uzpilda paši, bet sieviešu vietā to dara degvielas uzpildes stacijas darbinieks, kur autobusā vīrieši sēž priekšējā daļā, sievietes – aizmugurē, bet maršruta taksometros gan viss ir juku jukām un nekāda dzimumu nodalīšana nepastāv.

Šī ir zeme, kur metro sastāvos pirmais un pēdējais vagons ir paredzēts tikai sievietēm, bet pārējie – abiem dzimumiem, kur, ja ir medicīniska nepieciešamība, musulmaņu sievietei ir atļauts apmeklēt arī ārstu – vīrieti, kur sievietēm nav nekādu problēmu vadīt automašīnu, toties autoskolu beidzējiem pēc tiesību saņemšanas pirmo gadu ir aizliegts braukt pa autostrādēm (kad ieraudzīsiet Irānas satiksmi, sapratīsiet, kāpēc).

Taču šajā gadījumā nekādi smalkumi netiek ievēroti. Kā man paspēj pačukstēt telpu saimnieks – kalsnais students Isims, acīmredzot kāds jau iepriekš ir noziņojis, līdz ar ko basidžiem ir bijis pietiekami laika savu akciju saskaņot.

Ballītes, kur skan neislāmiska mūzika, kur tās pavadībā kopā dejo vīrieši un sievietes un kur piedevām lieto alkoholiskus dzērienus, – tas šeit ir pat ļoti aizliegts. Taču aizliegtais auglis ir vēl saldāks nekā daudzviet citur, un, tā kā režīms ir pietiekami izkurtējis un korumpēts, arī šajā gadījumā pēc ilgākām pārrunām un ne pārāk maskētas prāva naudas žūkšņa pārceļošanas basidžu vadoņa azotē nazguli dodas prom. Ballīte var turpināties.

Vienmēr gan viss nebeidzas tik labi. Es šajā pretvalstiskajā pasākumā, protams, esmu nokļuvis pilnīgi nejauši – visticamāk, kā sava veida eksponāts, kuram ar nepārprotami ārzemnieciski rietumniecisko izcelsmi jāapstiprina baļļuka rīkotāja prestižs un iespējas. Un tas viss tikai tāpēc, ka dienu iepriekš pārāk ieinteresēti esmu dirnējis pie kādas lielākoties tikai Teherānas iedzīvotājiem zināmas ēkas Vozara (Ministru) ielā.

Tas gan ir ielas vecais, „šaha laiku” nosaukums: atbilstoši uzvarējušās islāma revolūcijas nostādnēm, tā tagad nosaukta Haleda Eslamboli vārdā – tas bija virsnieks, kurš savulaik sekmīgi īstenoja atentātu pret Ēģiptes prezidentu Anvaru Sadatu. Un arī ēkā „šaha laikos” droši vien ir atradusies kāda cita iestāde, savukārt tagad šeit ir Īpašā tiesa sociālo netikumu apkarošanai, kas izskata visu veidu morāles noziegumus, par kādiem šeit tiek uzskatīts viss – sākot ar kosmētikas izmantošanu meitenēm un beidzot ar piedalīšanos šādās te ballītēs.

Ja pusaudzis vakarā nepārnāk mājās un arī nedod nekādas ziņas par savu atrašanās vietu, viens no pirmajiem norūpējušos vecāku maršruta galapunktiem ir tieši šī ēka, kur iespējams noskaidrot, vai mazgadīgais dumpinieks nav aizturēts par islāmiskās valsts morāles likumu pārkāpšanu. Atkarībā no nedēļas dienas, reizēm pūlis pie ēkas ieejas var būt pat simtiem cilvēku liels.

Dienā, kad notiekošo no ielas otras puses vēroju es, cilvēku nav pārāk daudz – trīsdesmit, varbūt četrdesmit. Iekšā uz „izrādi” nepiederošiem, protams, nav nekādu izredžu nonākt – no ēkas ik pa laikam iznāk bārdains revolūcijas gvards olīvzaļā uniformā un aicina iekšā tā vai cita tiesājamā vecākus, kuri visi kā viens ir paķēruši līdzi kādu summu skaidrā naudā, lai samaksātu par saviem bērniem drošības naudu.

Tālāko gan zinu tikai no grāmatu, preses un Irānas paziņu aprakstītā – vecākus aizved uz tiesas zāli, kur galvenā persona ir garīdznieks, kurš nolasa apsūdzību pret viņu bērnu un nosauc sodu vai drošības naudu, kas jāsamaksā, lai pārkāpējs tiktu atbrīvots. Viņš aizturēto jau ir nopratinājis un notiesājis, jo Irānas juridiskajā sistēmā izmeklētājs, prokurors un tiesnesis ir viena un tā pati persona. Papildus soda vai drošības naudas iemaksai notiesātajiem ir jāparaksta nožēlas vēstule, dodot zvērestu neatkārtot pārkāpumu.

Tieši šeit tad arī sapazīstos ar Isimu, kurš atnācis, lai līdzjustu kādai aizturētai paziņai – viņai, lūk, bijis pārāk daudz kosmētikas, arī sievietēm obligātais lakats bijis atbīdīts pārāk tālu pakausī, un, pats galvenais, viņa bijusi tādā noskaņojumā, kad gribas nevis atrunāties vai atpirkties, bet vienkārši iespējami skaļāk paķīvēties un paskandalēties.

Tas par kosmētiku un lakatu nav nekāds joks. Pēc islāma revolūcijas, kad sievietēm tika aizliegtas gan kleitas, gan kailas rokas (par kājām nemaz nerunājot), gan iziešana uz ielas bez galvas lakata, gan kosmētika un smēķēšana, sievietēm uz ielas lūpas graizīja ar žiletēm, lai atbaidītu no lūpu krāsas lietošanas, – un graizītājas lielākoties bija sievietes.

Šie brutālie laiki gan it kā pagājuši, bet īsti drosmīga irāņu sieviete joprojām ir tā, kura valkā eiropeisku mēteli, pat lietainā laikā nēsā milzīgas saulesbrilles (lai nebūtu redzamas uzkrāsotās acis), iekrāso matus un smēķē, apģērba ierobežojumus dāsni kompensē ar kurpēm, rotaslietām, džinsiem, kāju sprādzēm utt., bet obligāto lakatu atstumj pašā pakausī. (Ak jā, un vēl sievietes šeit masveidā aizraujas ar kosmētisko ķirurģiju – vispirms jau, lai kļūtu par ideālu degunu īpašniecēm.) Turklāt atkarībā no politiski reliģiskās gaisotnes neredzamā sarkanā līnija, aiz kuras aizbīdīts lakats jau uzskatāms par morāles pārkāpumu, var pavirzīties par vairākiem centimetriem uz vienu vai otru pusi. Jā, šī ir zeme, kur pēc apģērba spriež par pilsonisko stāju.

Kad divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados pirmā šaha Rezas valdība sāka modernizēt Persiju tikpat brutāli un skarbi kā Ataturks Turciju, čadra (liels, parasti melns palagveida apmetnis, kurā no galvas līdz kājām ietinas īsti tikumīgas irāņu sievietes, pogu tam nav, priekšā apmetnis jāsatur ar rokām) tika pasludināta par atpalicības un sieviešu apspiestības simbolu, un tās publiska valkāšana vienkārši bija aizliegta.

Tas, protams, bija bezgala progresīvi, taču, kā jau minēts, daudzas sievietes atlikušo dzīves daļu pavadīja, neizejot uz ielas, jo nespēja iedomāties parādīties cilvēkos bez čadras. Savukārt pēc 1979. gada islāma revolūcijas viss mainījās gandrīz vienā mirklī – apģērba un uzvedības ierobežojumu ziņā sievietes pamatīgi zaudēja (vismaz no rietumnieka redzes viedokļa), toties citā ziņā, iespējams, vēl pamatīgāk ieguva – izglītības un darba pieejamības ziņā, piemēram.

Isimu gan es, kā izrādās, vairāk tiešām interesēju tikai kā ballītes eksponāts, ne kā sarunu biedrs, taču vienu labu darbu viņš izdara – sadod man veselu baru interneta adrešu vietējo jauniešu arī angliski rakstītajiem blogiem, kuri man paver tādu pasauli, kādu neatrast ne pilsētas ielās, ne sarunās ar taksistiem un citiem gadījuma paziņām.

Re, piemēram, meitenes stāsts, kurai divi basidži pieprasījuši notīrīt kosmētiku:

„Es biju nedaudz nobijusies... Bet es atcerējos, ko mana draudzene bija izdarījusi pirms dažām nedēļām. Viņa bija sākusi protestēt, un cilvēki bija devušies viņai palīgā... un es arī domāju, ka nekādā gadījumā neņemšu vērā divas smirdīgas žurkas, it īpaši tāpēc, ka es gatavojos satikt dažus draugus un mana kosmētika šodien bija tik perfekta...

Mirdamada iela bija cilvēku pilna... Es te nebiju nevietā – viņi bija... Tā nu es sāku kliegt... Pēc dažām sekundēm bija sapulcējies pūlis... Lieliskā lieta bija tā, ka neviens neizskatījās nobijies un visi par viņiem smējās... Pāris pusmūžā, kuru es nekad nebiju satikusi, pat paziņoja, ka esmu viņu meita, un ieteica basidžiem lasīties prom. Vīrietis bija īpaši lielisks un sacīja: „Kā jūs vispār uzdrīkstaties uzrunāt manu meitu, jūs, nekaunīgie vazaņķi?”

Vispirms viņi turpināja draudēt, ka viņi izsauks papildspēkus un savāks visu pūli... Bet pūlis kļuva lielāks un lielāks... Tā nu viņi teica manai lieliskajai jaunajai mammai un tētim, lai viņi savāc savu meitu un iet mājās... Tā nu tas beidzās labi... Bet es būtu gribējusi, lai kāds lielisks vīrietis uz to dienu būtu pasludinājis mani par savu sievu... Labi, tāda ir dzīve...”

Vēl par kosmētiku – un arī matiem:

„Pirmā lieta, ko viņi pamanīja, bija mana kosmētika! Un sāk man stāstīt, ka es par to atbildēšot viņā saulē! Vai kosmētika ir kanibālisms vai kaut kas tamlīdzīgs? Un kas ar mūsu korumpētajiem ierēdņiem? Vai viņiem jelkad liks par kaut ko atbildēt? Viņi saka, ka mūsu plīvuri kļūstot pārāk mazi. Desmit centimetru – pārāk mazi? Kāpēc tad viņi nenosaka zēniem ar gariem matiem obligātas galvassegas? Mati ir mati!”

Par obligāto visu aizsedzošo un nosedzošo apģērbu:

„Es varēju sajust sauli kā kvēlošas ogles gabalu uz mana plīvura... Mans plīvurs un manas garās drēbes liek man smirdēt kā līķim... Es eju pa ielu un neredzu galu... Un tad es iedomājos – man mugurā balts tops ar īsām piedurknēm, zaļi šorti un salmu cepure... Es vairs nesmirdu kā līķis vai kā manas vecāsmammas mitrais pagrabs.”

Jau par nopietnākām lietām:

„Dārgais Revolūcijas Vadoni, Tava Svētība, vai tu jebkad esi iemīlējies? Vai tu esi ielūkojies vīna sārtumā, kad tu vēl sajūti, kā viņa noskūpstīja tevi uz plakstiņiem? Vai tu jelkad esi dejojis? Vai tu kādreiz esi Maz Maz biskvītus iemērcis Mast Moseer jogurtā? Vai tu jelkad esi valkājis džinsus? Vai tu zini, kas ir Mum dezodorants?

Vai tu jelkad esi naktī raudājis? Cik gadu tu gāji skolā? Vai tu jelkad esi gatavojis Abghosht sautējumu? Vai tu jelkad esi cepis bārbekjū? Pasaki man, kāds ir Ņūtona trešais likums? Vai tev jebkad ir gadījies, ka tu raudi, kad tava zelta zivtiņa Jaunajā gadā izlec no akvārija un nomirst? Cik reižu pavasara smarža ir tevi padarījusi īsti mežonīgu?

Vai tu jelkad esi noskūpstījis suni? Vai tu jelkad esi klausījies persiešu klasisko mūziku? Un kā ar repu? Vai tu jelkad svilpo? Vai tu jelkad esi noskūpstījis viņas kaklu? Un aiz auss? Vai tu jebkad esi ielādējis MP3 mūziku no interneta? Vai tu jelkad pajautā puisim, kurš kioskā tirgo cigaretes, kā viņam iet? Gājis cauri pilsētai pusnaktī?

Vai viņi ir kratījuši tavu māju un konfiscējuši tavas grāmatas? Vai tu jebkad esi bijis spiests doties trimdā? Vai tev jelkad ir gadījies, ka tu vienkārši nespēj izsviest no galvas flīžu rakstu savas mātes virtuvē (trīs naktis pēc kārtas), bet neatceries krāsu? Vai tu jelkad esi zvanījis savai mātei no tāltālas vietas un lūdzis viņai aprakstīt šo flīžu krāsu, kuras pieminot, jūs abi sākat nekontrolējami šņukstēt? Vai tu jebkad esi ilgojies pēc sava dzīvokļa logiem Teherānā?”

Vēl nopietnāk:

„Protams, es mīlu imāmu Husainu, visi viņu mīl. Bet tūkstoš četrsimt gadu laikā pasaule ir mainījusies, un es nedomāju, ka viņš bija tāds, kādu viņu tagad iztēlo mullas. Viņš mīlēja brīvību, es arī mīlu brīvību...”

Un pavisam nopietni – par ko tādu šeit arī var iesēsties:

„Es uzaugu, dzirdot aicinājumus uz lūgšanu. Allah Akbar lika man justies kā stiprākam cilvēkam. Ka ir mīlošais, labais, visvarenais Dievs. Lielāks par manām muļķīgajām problēmām. Es skrēju uz mošeju un stāvēju tur sava Dieva priekšā, un devos prom stiprāks. Viss, kas man bija jādara grūtos brīžos, bija atgādināt pašam sev – Allah Akbar.

Sēžot savā pirmajā eksāmenā (septiņu gadu vecumā) vai tuvojoties meitenei, kurā es biju iemīlējies (četrpadsmit gadu vecumā), vai kad mans tēvs mani rāja par viņa mašīnas paņemšanu un sadauzīšanu (septiņpadsmit gadu vecumā), vai kad mana vecāmāte nomira (deviņpadsmit gadu vecumā). Bet tagad Allah Akbar skandē Basij un Hezbollah slepkavas un resni, korumpēti mullas...

Aicinājums uz lūgšanu, Allah Akbar, joprojām liek man justies stiprākam. Bet es reti ieeju mošejā. Tur priekšā ir liekuļi, slepkavas un apspiedēji. Mēs aizvietojām vienu korumpētu monarhu ar tūkstošiem korumpētu garīdznieku. Un vienīgais, ko viņi iznīcināja, bija mūsu ticība reliģijai, ko viņi teicās sargājam.

Mēs jau bijām musulmaņi, un revolūcija mums nebija tāpēc, lai mēs kļūtu par musulmaņiem. Mūsu sapņi bija par vienlīdzību, neatkarību un taisnīgumu. Bet es ceru, ka tad, kad viņu vairs nebūs, mēs joprojām būsim musulmaņi un mans Dievs atkal varēs būt Varens...”

Jā, tas ir tas, ko man pat bez kādas minstināšanās un stostīšanās saka visdažādākie cilvēki – no ūsaina, nikotīna piesūcināta taksometra šofera Teherānā un resna paklāju tirgoņa Isfahānā līdz sīkbodniekam Šīrāzā un jau citam taksistam savulaik kara nopostītajā Horamšahrā. Viņi visi tādos vai citādos vārdos saka vienu un to pašu – kaut kā galīgi nav sanācis tas, uz ko bijām cerējuši. „Šajā valstī es brīvs jūtos tikai savā mašīnā un savā mājā,” – tas ir tipisks situācijas raksturojums.

Neatceros, kas tas bija par žurnālu, no kura esmu izrakstījis šo izcili precīzo situācijas raksturojumu: „Viņi dzīvo Smaragda pilsētā, kurā labajam burvim atļauts pārāk daudz, un tāpēc aizvien vairāk cilvēku viņu ienīst. Atšķirībā no astoņdesmito gadu Padomju Savienības, šeit nav modīgu preču deficīta, bet ir to vietu deficīts, kur tās varētu nēsāt. Mājas pārvēršas par modes galeriju līdziniecēm, kur draudzenēm var parādīt jaunu apģērbu. Mums stāstīja par privātām modes skatēm – ar īstu „mēli”, modelēm un modes māksliniekiem. Uz ielas par pārāk modernu apģērbu var nokļūt policijā, kur nāksies rakstiski solīt, ka tu vairāk tā nedarīsi. Šī liekulīgā atmosfēra visus ļoti kaitina...”

Nu, ne pilnīgi visus, protams, bet daudzus. Piemēram, visus teherāniešus, kuriem agri vai vēlu nākas mērot ceļu uz Nasira Hosrova ielu – te ir medikamentu melnais tirgus, kurp jādodas, ja aptiekā kaut kā (aizvien biežāk) nav. Visi Teherānā zina – vai ir pilnīgi pārliecināti, ka zina, – aptiekāriem visu medikamentu ir pārpārēm, taču viņi tos nevis pārdod par taisnīgām cenām, bet nodod melnā tirgus pārdevējiem. Un līdzīgas noskaņas valda ikvienā sadzīves jomā.

Aizkaitinājums laužas ārā visdažādākajos veidos. Teherānā ir, piemēram, tāda lieta kā „balss no debesīm” – nevis dievs, bet īsti teherānisks protesta veids. Balss skan tieši no debesīm, un tā nav jau pierastais muedzinu aicinājums uz vakara lūgšanu. Pa logiem kliegt nedrīkst – kaimiņi var nosūdzēt, taču pilsētā lielākā daļa jumtu ir horizontāli, uz tiem var uzrāpties un protestēt uz nebēdu – policija no apakšas nav spējīga noteikt, kur tieši atrodas protestētāji.

„Balss no debesīm” skanēja islāma revolūcijas laikā, un tā skan arī tagad. Un, protams, jebkura protesta laikā vislabāk ir kliegt „Dievs ir varens!”– policija un basidži nevar jūs piekaut par to, ka slavināt Dievu, kaut visi labi saprot, kas konkrētajā gadījumā ar to domāts.

Nākamreiz patrāpos Irānā laikā, kad nozīmīga cilvēku daļa – it īpaši jaunatne – ārkārtīgi nopietni gatavojas vienam no gada būtiskākajiem pilsoniskās nepakļaušanās (irāņu modernajā izpratnē) datumiem. Tā ir Valentīna diena, kura Irānā simbolizē visu to, kas nepatīk stīvo garīdznieku režīmam.

Aiz muguras ir 2009. gada karstā vasara ar ne visai godīgajām prezidenta vēlēšanām un nemieriem, kas bija lielākie kopš 1979. gada revolūcijas un cita starpā uzskatāmi parādīja, ka no bļaustīgas un enerģiskas jaunatnes režīmam nav ko bīties. Revolūcijas laikos tika skandēts sauklis „Lielgabali, tanki un šautenes, neko vairāk jūs nespējat!”, 2009. gadā tas pārvērtās par „Lielgabali, tanki un basidži, neko vairāk jūs nespējat!”, taču 2009. gadā, atšķirībā no trīsdesmit gadu senas pagātnes, neviens ar šo saukli uz lūpām īsti nebija gatavs ne mirt, ne nopietni ciest. Pietika ar to, ka rahbars paziņoja, ka nupat jau pietiks un ka nākamā demonstrācija tiks likvidēta īsti stingri un nežēlīgi, lai viss pieklustu un izbeigtos.

Tā nu tagad pretestība izpaužas komfortablākās un drošākās formās. Kamēr vietējie šiītu garīdznieki un nez kāpēc arī Maskavas patriarhijas pārstāvji īpašā kopējā pasākumā te visā nopietnībā apspriež pasaules gala iespējamo pienākšanu, Valentīna dienas priekšvakarā veikali ir piegāzti pilni ar visvisādām rozīgām mantām. Ajatolla Homeini savulaik teica, ka islāmā nav izpriecu, bet irāņu jauniešiem izpriecas un izklaide šķiet absolūti nepieciešami – neatkarīgi no tā, kādā režīmā viņi dzīvo. Tas nenozīmē, ka viņi noteikti gribētu uzspļaut Pravietim un Allāham, un visam islāmam – nē, viņi vienkārši grib izklaidēties un dzīvot pa savam.

Valentīna dienas preces veikalos varas iestādes vēl var aizliegt, bet pilnīgi bezspēcīgas tās izrādās pret jaunāko tendenci – par veidu un vietu, kur jauniešiem salīdzinoši brīvi kontaktēties, kļūst reliģiskie svētki. Muharama – skumju mēneša desmitā diena – ir Ašura, ikgadējā Husaina nāves apraudāšanas diena. Tā kā islāmam ir mēness kalendārs, muharams var iegadīties gan oktobrī vai novembrī, gan decembrī vai janvārī, bet, kad Irānas pilsētu ielās pamanāt, ka aizvien biežāk sāk plīvot zaļi un melni karogi un plakāti, skaidrs – tuvojas Ašura.

Ašuru var atzīmēt dažādi. Divarpus miljonu cilvēku lielajā Mašhādā, kur atrodas arī šiītu svētnīca – astotā imāma Rezas mauzolejs, Husainu piemin pa īstam: iespaidīgajā reliģiskajā gājienā vieni vīrieši, ietinušies baltās drānās, sevi ritmiski dauza ar dzelkšņainām ķēdēm, citi ar zobeniem plakaniski sit sev pa gludi skūtajām galvām, bet gājiena kulminācijā zobeni pavēršas ar asmeņiem uz leju, un asinis plūst aumaļām.

Viens no ajatollas Homeini slavenajiem izteikumiem ir par Husaina apraudāšanu muharama mēnesī: „Viss, kas mums šodien ir, ir, pateicoties šai apraudāšanai... mēs esam politiskas apraudāšanas nācija.” Mašhādā tas tā arī var šķist, toties Teherānā, pienākot Ašuras dienas saulrietam, ielas ir pilnas ar cilvēkiem, kas izskatās pēc visa kā, tikai ne pēc apraudātājiem un sērotājiem, un jaunieši izmanto tumsas aizsegu un relatīvo brīvību, lai ne tikai pastaigātos vien, rokās sadevušies.

Un arī tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar Chaharshanbeh Suri svētkiem, kuri parasti iekrīt marta trešajā nedēļā. Protams, ka tiem ir vistiešākais sakars ar zoroastrisma ugunīgo mantojumu, un svētku redzamākajā daļā tiek spridzināts un blīkšķināts, un dedzināts, un laists gaisā viss, kas vien gada laikā ir sakrāts vai sapirkts. Līdz ar saulrietu vai ikvienā pilsētas laukumā notiek kas tāds, kas liek domāt – ir sācies karš!

Viens no ajatollām vēl nesen paziņoja, ka šādas „māņticīgas ieražas nepiedien Irānas musulmaņu pašcieņai” un ka „tie, kas piedalās šādās ceremonijās, lielākoties ir tumsonīgi cilvēki, lai gan daži no viņiem mēģina iedragāt sabiedrības islāmisko identitāti”. Pēc revolūcijas bija pat mēģinājums aizliegt svētku svinēšanu, bet nu režīms ir sapratis aizlieguma bezjēdzību un tagad tikai brīdina par paštaisīto spridzekļu bīstamību.

Re, vēl viens fragments no kāda bloga:

„Šodien [Irānas policijas] komandieris Gakibafs paziņoja, ka gada pēdējās trešdienas tradīcijas (viņš nespēja piespiest sevi izrunāt vārdus Chaharshanbeh Suri) ir daļa no mūsu nacionālajām tradīcijām un ka drošības spēki ir noteikuši drošas vietas „gaismas spēlēm” (nevis pirotehnikai). Mūsu civilajam režīmam bija vajadzīgi divdesmit pieci gadi, lai aptvertu, ka viņiem pār mums ir mazāk varas nekā mūsu vēstures tūkstošgadēm. Pirmajos revolūcijas gados viņi sauca Chaharshanbeh Suri par uguns pielūdzēju pagānisko tradīciju, bet mēs vienalga lecām pāri ugunskuriem, kaut viņi uzbruka, arestēja mūs un veda prom...”

Un tad jau klāt ir arī vēl viens dadzis reliģiskā režīma acīs – irāņu Jaunais gads Noruzs. Chaharshanbeh Suri tiek svinēti pēdējās trešdienas priekšvakarā pirms tā. Noruzs, kas precīzi tulkojams kā „jauna diena”, ir vēl vieni persiešu vēsturiskie svētki, kurus nav spējušas iznīcināt nekādas revolūcijas. Oficiāli Noruzs, kas tiek svinēts līdz ar saules ierašanos ziemeļu puslodē – 20. vai 21. martā, ilgst tikai četras dienas, taču ikdienas darba dzīve apstājas no marta vidus līdz aprīļa sākumam. Noruza priekšvakarā irānis iegādājas veiksmes un labklājības simbolu – zelta zivtiņu – un cer, ka viss jau būs labi.

Turklāt ne jau jaunieši ir vienīgie, kuriem mullu uzspiestās islāmiskās sadzīves normas šķiet pārspīlētas un kuri neaizraujas ar to pildīšanu. Kā jau visur, ir paprāvs skaits īsteni un kaisli ticīgo, savukārt pārējie... nu, pārējie Dievu pielūdz laiku palaikam. Nav tā, ka lūgšanu laikā ielas iztukšotos, un visādi mazticīgie veikaliņus sāk vērt vaļā jau piektdien – kas ir galvenā lūgšanu diena – agrā pēcpusdienā.

Isfahānā riskēju pastāstīt paklāju pārdevējam joku iz dzīves par vidusmēra Latvijas ticīgo, kuram ir liels brīnums, ka katru reizi, kad viņš ierodas baznīcā, tur ir egle... Irānis saka, īstenībā pie viņiem esot tāpat, un piebilst – bārda te ir visiem dziļi ticīgiem cilvēkiem un valsts darbiniekiem, bet, ja gribi satusēt ar normāliem cilvēkiem, dzen vien to nost.

Kādreiz Rietumi bija tālu projām, bet tagad tie ir katrās mājās, un nekādas interneta daļējās bloķēšanas un kampaņas pret satelīttelevīzijas šķīvjiem vairs nelīdz: tas, ka jūs, piemēram, pilsētu ielās satelīttelevīzijas šķīvjus neredzat, nenozīmē, ka to nav, tie vienkārši ir saslēpti jumta nišās un vēl viltīgākās vietās. Turklāt valstī ir arī personiskās brīvības saliņas – pirmām kārtām jau slēpošanas kūrorti, pusotras stundas attālumā no Teherānas ir Šemšakas kūrortpilsēta, tad vēl ir arī Kīšas sala Persijas līcī, kur notiekošo varas iestādes izmisīgi cenšas neievērot.

Taču tās, protams, ir tikai saliņas, un dzīve tajās ir pieejama vienīgi vietējai zelta jaunatnei un tās zelta tētukiem. Tikmēr otrs reliģiozās tikumības pols Koma atrodas vien nepilnu simt trīsdesmit kilometru attālumā no Teherānas. Par šo vietu, kur uzkavējos tikai nepilnu dienu ceļā uz netālo milzīgo sālsezeru ar grūti izrunājamo nosaukumu Daryache-ye-Namak, visu izsaka daži skaitļi: vairāk nekā miljons cilvēku, vīriešu vairāk nekā sieviešu, pilns ar ajatollām, arī liela daļa Irānas lielo ajatollu dzīvo un māca šeit, un uz katriem desmit vīriešiem eiropeiskās biksēs un kreklā noteikti satiksiet vismaz vienu šiītu garīdznieka paltrakā.

Pretēji gaidītajam, neviens gan te uz eiropieti neskatās ne caur pieri, ne kā citādi naidīgi. Tieši pretēji, pie Hazrat-e Masumeh mauzoleja, kas ir centrālā šīs pasaules šiītu mācību galvaspilsētas svētvieta, man itin viegli izdodas komunicēt ar bariņu visādā ziņā normāla izskata un uzvedības medreses audzēkņu, kuri gluži ciešamā angļu valodā man pastāsta gan to, kā viņi mācoties Dievam, nevis grādam, gan to, ka islāms ir vienīgais, kas padara cilvēkus par cilvēkiem, gan to, ka īsākais mācību laiks Komas reliģiskajās skolās ir seši gadi, bet nekāds retums neesot arī piecreiz ilgākas studijas, jo islāms esot mūžīgi pētāms.

„Viens no Komas lielajiem skolotājiem, kurš joprojām lasīja lekcijas un vadīja lūgšanas piecreiz dienā, bija sagatavojis divdesmit piecu sējumu komentārus (vai sagatavojis materiālus komentāriem) par labi zināmu darbu, kas apskata šiītu ideju par imāmu. Septiņi sējumi jau bija publicēti. Vesels mācīto vīru kolektīvs – bez šaubām, salīdzinot savus lekciju pierakstus, kā to darīja viduslaikos – strādāja pie atlikušajiem astoņpadsmit,” – izrādās, šis indiešu izcelsmes rakstnieka Vidijadhara Suradžprasada Naipola pieminētais fakts nav nekāds pārspīlējums. Cilvēki te islāmu uztver patiešām nopietni, turklāt nevis kā stīvu dogmu (kas raksturīgi sunnītiem), bet kā intelektuālu pētījumu objektu.

Globālā propaganda ir tik spēcīga, kad tad, kad tu, cilvēks, taisies uz Irānu, lielākā daļa radu, draugu un paziņu noteikti izbrīnā jautās – vai tu esi traks? Tu tiešām taisies braukt uz to šausmīgo valsti, kur ir islāma fanātiķi, atombumbas un tātad arī islāmisti, džihādisti, teroristi un viss pārējais?

Patiesība ir pilnīgi cita, un ne tikai tāpēc, ka, kā jau visās stingra režīma valstīs, arī Irānā iebraucējs, ja vien viņš nezaimos Dievu, nespļaus sejā policistiem, netirgos (un labāk jau arī nelietos) narkotikas, nevazāsies gar kodolobjektiem un nekāps pār armijas objektu sētām, var justies pilnīgā un absolūtā drošībā. Tas, ka viņš var ciest kādā vietējās briesmīgās satiksmes negadījumā, – jā, tas gan, bet ne jau nu fanātiķi un džihādisti.

Patiesībā, raugoties uz caurmērā bezgala pieklājīgajiem, smalkajiem, izglītotajiem, kulturālajiem un labvēlīgajiem Irānas iedzīvotājiem, rodas gluži cits jautājums – kā gan varēja gadīties, ka šie jaukie cilvēki ar senseno vēsturi un civilizāciju sadomāja ieviest tik dīvainu islāmistisku režīmu un joprojām tam vairāk vai mazāk pakļaujas, kaut arī burkšķ pa kaktiem? Un te nu bez kārtējā atskata vēsturē neiztikt.

Sāksim ar to, ka irānis – tā ir valsts piederība, bet dzīvo Irānā persieši, kurdi, arābi, luri, azerbaidžāņi un vēl nezin kas, kuriem visiem ir valsts valoda – persiešu (farsi), bet kuru lielākā daļa savā starpā runā kādā citā valodā. Tikai 1935. gadā absolūtais monarhs Reza Šahs (pirmais un priekšpēdējais Pehlevi dinastijā) valsti pārdēvēja par Irānu, lai visi zinātu, ka šī ir pasaules galvenā un pirmā āriešu valsts. Turklāt Irāna ir viena no retajām Tuvo Austrumu valstīm, kuras robežas nekad nav novilkušas koloniālās lielvalstis.

Šo zemi, ko pēc tās dienvidu provinces Pārsas (jeb Fārsas) nosaukuma daudzus gadsimtus sauca par Persiju, apvienoja Kīrs Lielais, un tas bija sestais gadsimts pirms mūsu ēras. Turklāt, kas pavisam neparasti gan tiem, gan jebkuriem citiem laikiem, Kīrs nebija nekāds asiņains varmāka un despots – plašas teritorijas viņš sev pakļāva sarunu rezultātā, Babilonijā sagūstītos jūdus, kā atceramies, vispār laipni atbrīvoja un palaida mājās.

Savukārt pēc viņa nāca tādi no vēstures labi zināmi Persijas impērijas valdnieki kā Dārijs, kura karaspēks 490. gadā pirms mūsu ēras cieta sakāvi kaujā pret grieķiem pie Maratonas, un viņa dēls Kserkss, kurš vēl vienu sakāvi cieta desmit gadu vēlāk pie Salamīnas. Ar to arī sākās Persijas monarhijas noriets, taču vēl pāris gadu tūkstošus Persija palika nepārspētas kultūras zeme. „Arābus interesē tikai divas lietas – sekss un kā tikt pie naudas. Irāņus interesē šīs pašas divas lietas – un vēl arī kultūra,” – tas ir vecs un gana patiesīgs pašu irāņu stāstīts joks.

Bankas čeks, pasts, cilvēktiesību harta, moderna astronomiskā observatorija, kalkulators, algebra un trigonometrija, astrolābs, elektriskās baterijas, vējdzirnavas, vīnogas, burkāns, roze, tulpe, slavenais Koh-i-noor briljants, Tadžmahals, Ziemassvētku datums, krāsainie stikli, svecītes, protams, arī persiešu kaķi – to visu ir izgudrojuši, radījuši, attīstījuši un/vai ieviesuši (vai domā, ka ir izgudrojuši un ieviesuši) persieši. Pat trīs Austrumu gudrie, kuri debesīs saskatīja zvaigzni, kas vēstīja par Kristus dzimšanu, ceļā devās tieši no Komas.

Gadu tūkstošiem ilgi persiešiem bija arī pašiem sava reliģija – jau pieminētais zoroastrisms. No savas pieredzes varu teikt, ka tā ir diezgan drebelīgi svētsvinīga sajūta – visnotaļ pieticīgā zoroastriešu templītī skatīties uz uguni, kas ir iedegta pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem un kopš tā laika dienu dienā un stundu stundā uzmanīta, lolota un barota.

Savukārt par citu sajūtu spriediet paši: tā kā zoroastrieši tic dabas elementu tīrībai, viņi nevēlas savus mirušos ne apglabāt, ne kremēt, jo tādā veidā tiktu piesārņota zeme vai gaiss. Kas atliek – novietot tos „klusuma torņos”, kur par viņiem parūpējas maitasputni. (Mūsu dienās gan ir alternatīvs risinājums – apglabāšana no iekšpuses izcementētās kapavietās.)

Zaratustra dzīvoja ap tūkstošo, bet varbūt arī tūkstoš piecsimto gadu pirms mūsu ēras, un vispār nekas par viņu lāga nav zināms – ieskaitot to, vai tas vispār ir bijis viens cilvēks. Pašlaik pasaulē ir labi ja pārsimt tūkstoši zoroastriešu, no kuriem desmitā daļa dzīvo Irānā, galvenokārt Teherānā un Jazdā. Taču, paknibinot jebkuru mūsdienu irāņu dzīves sfēru, no tās agri vai vēlu sāks rēgoties kaut kas no zoroastrisma mantojuma.

Protams, līdz ar triumfālo uzvaras gājienu islāms pārņēma arī Persiju, un persieši pieņēma ne tikai jauno ticību, bet arī lielu daļu arābu valodas, ko iekļāva fārsi. Taču arābu kultūru – vai kā nu to saukt – persieši nepieņēma neparko. Vēl vairāk, jau vienpadsmitajā gadsimtā irāņi sāka virzīties uz pilnīgi citu, nearābu islāmu – to pašu mums jau zināmo šiītismu.

Nekādā gadījumā nevajag aizvainot irāni, piemēram, nosaucot Persijas līci par Arābu līci, – irāņi, tāpat kā turki, nav nekādi arābi, viņi negrib būt arābi, un viņi arī nemaz īpaši nemīl arābus. Vienalga, vai jūs apmeklētu savulaik Maķedonijas Aleksandra izlaupītās Persepoles majestātiskās drupas vai pēdējo čūksli tālu provincē, vidusmēra irānis jums, tā sacīt, uz pirkstiem parādīs savu atšķirību no kaut kādiem tur nomadu pēctečiem, kas savā tuksnesī kopojas ar kamieļiem vai kazām.

Nudien neatceros, no kurienes savulaik esmu izkopējis šo visnotaļ patiesīgo atziņu: „Ir grūti, piemēram, aprakstīt „īstu” Jordānijas tradīciju vai Saūda Arābijas mantojumu, vai Irākas pašapzināšanos. Ar Irānu ir tieši pretēji. Tā ir viena no pasaules vecākajām un pašapzinīgākajām nācijām. Tās cilvēku uzskatos viņi ir runājuši vairāk vai mazāk tajā pašā valoda un dzīvojuši vairāk vai mazāk tajās pašās robežās tūkstošiem gadu. Viņi ļoti spēcīgi apzinās sevi un savas bagātīgās tradīcijas. Viņi jūtas aizskarti, kad jaunākas valstis – tādas kā Savienotās Valstis, kas ir vareni apbruņotas, bet vājas vēsturiskajā izpratnē, – mēģina stāstīt, kas viņiem jādara...”

Kā Irānas viesis jūs gan, visticamāk, pat nepamanīsiet, ka esat kādu irāni ar kaut ko aizvainojis (protams, ja runa nav par reliģiskām lietām un tīšu aizskārumu). Atšķirībā no arābu pasaules, šeit jums ir ļoti mazas izredzes pamanīt irāni paceļam balsi, skaļi strīdamies, izrādām agresivitāti. Un, ja arī no malas izskatās, ka divi irāņi tūlīt viens otru strīda karstumā piežmiegs, neticiet savām acīm un sajūtām. Lai gan Kaukāzs no šejienes nebūt neatrodas tik milzīgi tālu, cilvēki ir pavisam citi – šeit aizvainojumus atceras nevis simtgadēm ilgi, bet reizēm tikai minūtes, nu, stundas, cilvēki ātri iekarst, bet viņiem arī viss ātri pāriet.

Taču arī iekaršana parasti tiek paturēta pie sevis, jo, skaļi bļaustoties un vicinoties rokām, irānis aši vien var pazaudēt par visu dārgāko aberu – godu, ko viņš iegūst un sargā caur savām darbībām un sociālajām mijattiecībām. Nav labi publiski izrādīt dusmas, toties bēdas – cik vien uziet, un arī vīriešiem ir gluži labi raudāt skaļi un publiski. Smalku, emocionālu uztveri ir pat labi demonstrēt – irāņi noteikti novērtēs, ja, klausoties īpaši aizkustinošu mūziku, jūs laiku pa laikam māsiet ar galvu un pie sevis murmināsiet – bā–bā–bā...

Trīs galvenie irāņu uzvedības principi ir cieņas, pieticības un labvēlības izrādīšana, un, kad kādā aptaujā irāņiem vaicāja, kāda ir svarīgākā īpašība, kam būtu jāpiemīt viņu bērniem, deviņdesmit procenti atbildēja – labas manieres. Irāņu standarta nacionālo rakstura īpatnību klāstā ietilpst labvēlīgums, pieticīgums, sapratne, iejūtība, atsaucība, līdzjūtība, dāsnums, uzticība, garīgums. Savaldīgi, saticīgi, iejūtīgi, draudzīgi, klusi un pieklājīgi – gandrīz vai neticami, ka runa ir par islāma revolūcijas mantiniekiem, kuri tad, ja divatā viens otru uzrunā uz „tu”, svešu cilvēku klātbūtnē arī savstarpējā sarunā pāriet uz „jūs”.

Fārsi ir tāds termins kā ta'arof, ko varētu tulkot kā – rituāla pieklājība. Ta'arof nozīmē gan kaut ko piedāvāt, gan izteikt piedāvājumu, rēķinoties ar to, ka tas netiks pieņemts, gan vismaz vienu reizi atteikties no tā, no kā ir pieņemts atteikties. Piemēram, ja gribat, lai irānis jūsu dāvanu pieņemtu, jums tā ir uzstājīgi jāpiedāvā vismaz divas vai trīs reizes.

Bet, ja gribat dāvanu pieņemt, jums noteikti tā jānoraida ar vārdiem „tas radīs jums neērtības”, kuri dāvinātājam signalizēs, ka jūs to gribētu gan, un beigu beigās jāpieņem ar pateicību un vārdiem „man negribējās sagādāt jums šo neērtību”. Savukārt, ja kaut ko neparko nevēlaties pieņemt, atsakieties ar vārdiem „man ir labāk tā”.

Tālāk – trakāk. Kad jūs veikalā prasāt, cik kaut kas maksā, un jums atbild ar vārdiem „jums – necik”, tas nebūt nenozīmē, ka varat preci ņemt ciet un nest prom, – tā ir vienkārši pieklājība irāņu gaumē un izpratnē. Un šādu situāciju, kas var radīt arī nopietnus pārpratumus, šajā pieklājīgo cilvēku zemē var būt bez sava gala.

Šeit jums noteikti noderēs dažas formulas, kas ļauj pieklājīgi pārtraukt šķietami bezgalīgas sarunas, – „nu, es tikai piezvanīju, lai uzzinātu, kā jums klājas”, „piedodiet, ka atņēmu jūsu laiku” (kas nozīmē – „man jāskrien!”), „atnāciet kādreiz ciemos”.

Ko darīt? Ja jums, dodoties uz šo zemi, ir laiks izlasīt tikai vienu vienīgu grāmatu, es silti ieteiktu – ceļvedis lai paliek lasīšanai lidmašīnā, bet noteikti vajag vismaz pāršķirstīt jau iepriekš pieminēto Irānā ieprecējušās grieķietes Sofijas Koutlaki grāmatu „Irāņu vidū”, lai saprastu, ka ir lietas, kuras iebraucējs rietumnieks ar savu pasaules uztveri tā vienkārši, pats no sevis izsecināt nespēj.

Nu, piemēram, par teicienu „jums – necik”:

„Ubags Muhamads aga parasti pēc ubaga dāvanas Huseina [Sofijas vīra] vecāku mājās ieradās ceturtdienu vakaros. Reiz tieši vārtos viņi sāka sarunāties. Ubags nesa smagu maisu un divus garus vilnas drēbes atgriezumus – tas bija viņa tāvakara loms. Huseins painteresējās, kam domāti šie auduma gabali. „Ja vēlaties, būs jūsu,” atbildēja Muhamads aga. Huseinam atlika tikai pateikties un atteikties.

Ubagam nemaz nav tik daudz lietu, ko viņš var saukt par savām. Viņa eksistence ir atkarīga no citu cilvēku labās gribas. Bet tik un tā viņā ir saglabājusies iedzimtā spēja dāvāt, spēja pašuzupurēties. Protams, viņš pat nedomāja, ka Huseins pieņems viņa piedāvājumu, drīzāk izteica pateicību cilvēkiem, kas viņam darījuši daudz laba...”

Arī pareizā kaulēšanās irāņu gaumē nav iedomājama bez pieklājības nosacījumu ievērošanas:

„Vispirms nepieciešams pārliecināt pārdevēju, ka jūs esat nopietns pircējs, nevis vienkārši atnācis, lai paskatītos uz preci. Pajautājiet cenu un izsakiet izbrīnu vai vilšanos – vārdos vai ar mīmiku. Pārdevējs uz to atbildēs – „tā ir tirgus cena” vai „jūs nekur neatradīsiet lētāk”. Jūs varat atbildēt, ka veikalā blakus ielā tādu pašu preci pārdod lētāk, un pie reizes nosaukt cenu, kas nedaudz zemāka par to, ko jūs reāli esat gatavi samaksāt. Pārdevējs nedaudz samazinās cenu.

Ja neesat gatavi samaksāt šo summu vai vienkārši vēlaties vēl nedaudz pakaulēties paša procesa dēļ, paaugstiniet savu likmi, taču nevienādojiet to ar cenu, ko prasa pārdevējs. Atkarībā no pušu elastīguma diskusija var turpināties vēl kādu laiku. Kad pārdevējs kaulējoties nonāks līdz iespējami zemākajai cenai, viņš dos par to zināt ar šādiem vārdiem: „XXX tūkstoši tumanu, pēdējais piedāvājums.” Tad jūs vai nu piekrītat pirkumam, vai arī joprojām no tā atsakāties.

Tikko jūs piekritīsiet cenai, jūsu irāņu sarunas biedrs teiks – tas nav jūsu cienīgi, faktiski – jūs to varat ņemt par velti. Veikalu īpašnieki un taksometru vadītāji vienmēr tā saka, kad viņiem prasa, cik jāmaksā. Tādu priekšlikumu, pat ja tas atkārtojas, nevajag uztvert nopietni. Tas vienkārši kalpo par runājošā labas gribas un tīru nodomu izpausmi. Tādā veidā viņš grib sacīt: ideālā pasaulē jūs būtu viņa viesis, bet mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, un ikvienam ir jāmaksā pēc rēķina. Uz šo priekšlikumu ir jāatbild – lūdzu, un ar šiem vārdiem jūs izsakāt atzinību par cēlsirdīgo atteikšanos pieņemt samaksu...”

Ja jums ir iespēja kaut ko palūgt pastarpināti, netieši, Irānā noteikti dariet tā!

„Vienkārši izklāstiet savu problēmu. Ja vēlaties noīrēt dzīvokli, pastāstiet, kā vērsāties vairākos nekustamo īpašumu birojos, kā vairāki varianti jums nederēja. Ja būs iespējams, jums palīdzēs. Ja draugs dalās ar jums savās problēmās (bet nevis tieši prasa), jums ir izvēles iespēja. Jūs varat vai nu piedāvāt viņam savu palīdzību, vai arī atteikt, izmantojot standarta frāzi „ceru, ka ar laiku viss nokārtosies”. Maz ticams, ka jums kaut ko palūgs tieši. Ja tomēr tas notiks un jūs vēlaties izvairīties no palīdzēšanas, jums nāksies norādīt uz ārkārtas apstākļiem, kurus pārvarēt nav jūsu spēkos (salūzusi mašīna, saslimis bērns). Ja forsmažora apstākļu nav, tas nozīmē, ka jūs spējat palīdzēt.”

Tiesa, dažās Irānas dzīves jomās, kā var šķist ārpusniekam, nekādas pieklājības normas neeksistē un visu izšķir brutāls spēks un nekaunība, un pirmā to vidū noteikti būs satiksme. Tiek aizpildīta brīvā telpa – tā varētu definēt vispārējo satiksmes formulu Irānā: automašīnai vienmēr būs priekšroka attiecībās ar gājēju, autotaure vienmēr būs ļoti nopietns arguments (turklāt taurēšanai var būt ļoti dažādas formas un attiecīgi nozīmes), automašīnas lielums – vēl nopietnāks, drošības jostas šeit valkā īpašā veidā – vienkārši pārmestas pār plecu, lai ceļu policija atšujas, un izplatītākais šoferu skaidrojums – mēs tā braucam, jo citādi vienkārši nav iespējams.

It kā rakstniekam Naipaulam kā cilvēkam ar indiešu radurakstiem satiksmei nevajadzētu radīt nekādus pārsteigumus, bet, izrādās, rada gan:

„Viņi brauca kā cilvēki, kam automašīna ir kaut kas jauns. Viņi brauca tāpat, kā gāja kājām, un Teherānas satiksmes plūsma, saraustīta individuālu apstāšanos un pagriezienu dēļ, bez skaidrām braukšanas joslām, bija kā grūstīgs pūlis. Turklāt šai braukšanas manierei komplektā nenāca kāda īpaša Teherānas šoferu veiksmīte. Katras otrās automašīnas durvis vai buferi bija iebumsīti vai arī iebumsīti un laboti. Raksts vietējā laikrakstā (kas vainoja šahu par to, ka pilsētā nebija modernākas satiksmes sistēmas) apgalvoja, ka satiksmes negadījumi ir lielākais nāves cēlonis Teherānā; ik mēnesī tajos gāja bojā vai tika ievainoti divi tūkstoši cilvēku.”

Īpaši baisi ir Irānas autobusi – ne tik daudz paši par sevi (piesmēķēts salons un pats braucamais uz izjukšanas robežas šajā pasaules daļā ir normāla lieta), cik braukšanas īpatnību dēļ. Ko baisāku esmu piedzīvojis tikai Ēģiptē, kur autobuss visu nakti trakā ātrumā nesās pāri visai Sīnāja pussalai: ik pa brīdim pavēru acis, paskatījos pa logu un sapratu, ka vienīgā izeja no šausmām ir aši doties atpakaļ čučumuižas virzienā un paļauties uz Allāha neizmērojamo labvēlību un žēlastību.

Kā šī superbrutalitāte savienojama ar ekstrauzvedīgumu? Ar to, ka irāņi varētu būt pasaules čempioni atvainošanās disciplīnā? Izrādās, gluži labi – lūk, kā to skaidro Sofija Koutlaki:

„Irāņi ar entuziasmu dod cits citam ceļu durvīs un bieži vien pat uzstāj, lai jūs ietu pirmais. Tāda uzvedība ir acīm redzamā pretrunā ar irāņu automašīnas vadīšanas stilu. Irānas autovadītāji ļoti reti dod cits citam ceļu, katrs grib braukt pirmais. Tāpēc arī sastrēgumstundās uz krustojumiem, ko nekontrolē ceļu policijas darbinieki, var rasties pamatīgi korķi – neviens nevēlas palaist citu pa priekšu.

Šo, kā varētu šķist, paradoksālās uzvedības piemēru var izskaidrot ar pieklājības noteikumu statusu un atšķirību starp savējiem un svešajiem. Pieklājības noteikumiem ir lielāka nozīme nekā ceļu satiksmes noteikumiem, tie ir irāņu sabiedrības un kultūras daudzu gadsimtu attīstības rezultāts, ko nevar teikt par ceļu satiksmes noteikumiem, ko valdība noteikusi ne tik sen un kuriem nav nekā kopēja ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem irāņi būvē attiecības ar apkārtējiem.

Irāņi izrāda pieklājību pret pazīstamu cilvēku, piedāvājot viņam iet pa priekšu. Atrodoties paziņu loka iekšienē, ir nepieciešams gan saglabāt seju pašam, gan arī uzturēt citu grupas dalībnieku pašcieņu. Vadot automobili (kas neapšaubāmi ir anonīma nodarbe), noteikumi, kas ir spēkā savējo grupā, izrādās neizmantojami. Uz ceļa katrs ir pats par sevi, bet pārējiem lai Dievs palīdz. Tāpēc valsts propaganda, atbalstot drošu uzvedību uz ceļiem, tiek būvēta tieši uz pieklājības likumiem.”

Ar vārdu sakot, irāņiem ir savējie – mahram, un ir arī nesavējie – namahram. Šaurākā nozīmē namahram ir visi tie, ar kuriem vismaz teorētiski ir iespējamas laulības, kaut arī tās būtu nevēlamas un neiedomājamas, bet plašākā – visi, kas ir ārpus jūsu kaut vai ļoti attālu paziņu loka. Nu, lūk, un savējais, savas grupas pārstāvis vienmēr būs svarīgāks par svešo; pret svešo pieklājības izpausmes vienmēr būs ne tik svarīgas kā pret savējo. Tiesa, irāņi ir tik jauki cilvēki, ka arī svešinieks var kļūt par savējo, – pietiek, lai pāris vārdu, ko jūs garāmejot izmetat, iekristu irāņa sirdī.

Savukārt pret tiem, kas jau ir savējie, superpieklājība ir obligāta. Sofija Koutlaki atstāsta kādu raksturīgu gadījumu skolā:

„Sasveicināties ar saviem paziņām un atbildēt uz sveicieniem ir obligāti, kaut arī tā dēļ nākas atrauties no pašreiz darāmā. Skolā, kur mācās mana meita, aktu zālē notika vecāku komitejas vēlēšanas. Direktorei vajadzēja sasveicināties ar aptuveni simt vecākiem. Stāvot uz paaugstinājuma, viņa noturēja runu, bet šajā laikā zālē mazā straumītē plūda nokavējušie vecāki.

Viņas runa izklausījās apmēram šādi: „Šajā gadā mēs esam labi pārveidojuši skolas konsultāciju sistēmu – sapam alpeikum! – mēs esam piesaistījuši konsultantes, kuras ir daudz tuvākas mūsu skolniecēm pēc vecuma – sapam alpeikum! – ceram, ka mūsu darba pozitīvos rezultātus ļoti drīz ieraudzīsim – sapam alpeikum!” Runu daudzkārt pārtraukusī sasveicināšanās netraucēja auditorijai, visi turpināja uzmanīgi klausīties direktori...”

Tiesa, uz jums kā ārzemnieku šis dalījums īsti neattieksies: tikko, piemēram, taksists atpazīst ārzemnieku, viņa attieksme strauji mainās – viņš kļūst bezgala laipns un pieklājīgs, kaut jūs būtu desmitkārt amerikānis. Un ne tikai taksists vien, – kā valsts viesi jūs visi centīsies lolot un lutināt. Tiesa, vienlaikus – jau atkal nesaskatot nekādu pretrunu – pieklājīgie irāņi jums uzskatāmi demonstrēs, ka otrs viņu nacionālo īpašību komplekts ietver arī liekulīgu divkosību un pieglaimīgumu, kam cauri spiežas aprēķinātāja daba un pārspīlēts praktiskums.

Būs virkne dažādas absurduma pakāpes argumentu, ar kuriem tas pats superlaipnais Teherānas taksists no jums mēģinās izdabūt vairāk naudas, nekā jūs sākumā bijāt vienojušies: mans radinieks vai visa ģimene ir slimi; es esmu nabadzīgs, bet tu esi bagāts ārzemnieks vai vienkārši mans draugs, tev taču tas nav svarīgi; ir agrs, ir vēls, ir tumšs; tā ir godīga cena, ko nosaka likums; tā ir godīga cena, uz ko likums neattiecas; cenas ir cēlušās, degvielas cenas ir cēlušās; ceļš bija tālāks, nekā bija domāts, ceļš bija ilgāks, nekā bija domāts; šorīt man policija uzlika lielu sodu; mēs braucām manā brīvdienā, pusdienlaikā. Un tā tālāk.

Papildus tam ārzemniekam drīzāk agrāk nekā vēlāk nāksies konstatēt arī to, ka pret viņu caurmēra irānis izturas diezgan familiāri. Kā izrādās, arī tas nav tāpat vien un nekādā veidā neliecina par necienīgu attieksmi – un paldies Sofijai Koutlaki, jo Irānā man to kaut cik saprotami (ņemot vērā, ka angļu valoda šeit nav īpaši izplatīta) nespēja izskaidrot neviens:

„Esmu saskārusies ar to, ka, tikko nepazīstams cilvēks (tas var būt tirgonis, bankas darbinieks, taksists vai pat ārsts) saprot, ka viņam ir darīšana ar ārzemnieku, viņš nekavējoties pārslēdzas uz „tu”. Sākumā man šķita, ka pret mani izturas kā pret lielu bērnu. Taču, pateicoties irāņu draugu paskaidrojumiem, man izdevās saprast iemeslu.

Irāņu kultūra obligāti ietver esamības ārējā un iekšējā aspekta, redzamā un slēptā (zaher/baten) pretnostatījumu. Ikdienas dzīvē tiem bieži gadās sadursmes un konflikti. Irāņi ievēro pieklājības noteikumus, lai parādītu savu cieņu pret sarunas biedru. Tajā pašā laikā viņi jūt, ka ārzemnieki nav tik jutīgi pret tās formālo pusi, tāpēc uzskata, ka viņiem ir tiesības izturēties pret viņiem familiārāk, tā sacīt, atslābināti.

„Galu galā,” man teica draugi irāņi, „pret ārzemniekiem mēs izturamies vienmēr labvēlīgi un viesmīlīgi. Nevienam pat prātā neienāks jūs apvainot.” Rezultātā es sev situāciju izskaidroju šādi: irāņi uzskata, ka ārzemnieku klātbūtnē formalitātes ir liekas. Viņi ir gatavi atteikties no formalitāšu ievērošanas, kuras ir obligātas saskarsmē ar tautiešiem. Ja viņi izrādītu šādu dīvainu atvērtību attiecībās ar irāņiem, tas visdrīzāk radītu draudus sarunas biedra reputācijai; bet ar ārzemniekiem tas šķiet droši. Ārzemnieki neuzskatīs šādu familiaritāti par kompromitējošu.”

Pat tad, kad irānis sarunā „es” vietā sāk lietot „mēs”, tas paradoksālā kārtā nozīmē pilnīgi ko citu, nekā jums var šķist. Rietumu tradīcijā tad, ja cilvēks par sevi sāk runāt „mēs” formā, to parasti izmanto galvenokārt karaliskas personas, tā norādot uz savu hiperaugsto stāvokli. Toties šeit šī vietniekvārda loma ir diametrāli pretēja: „mēs” (ma) norāda uz runājošā pieticību un viņa zemo statusu, – ar „mēs” viņš it kā atsakās no sava „es”, to sadrumstalojot un izkaisot kolektīvajā daudzskaitļa vietniekvārdā.

Ņemot vērā uzvedības normas un vēl arī reliģisko normu faktoru, ir bezgala amizanti noraudzīties, kas notiek, ja irāniete ar vīriešu kārtas pavadoni iet pa ielu un priekšā gadās šķērslis. Protams, viss beigsies ar to, ka vīrietis ies pirmais, jo nekādi nav sagaidāms, ka vīrietis varētu iet nopakaļ, veroties uz sievietes pēcpusi. Taču tas arī nenotiks uzreiz – kā pienākas normāliem irāņiem, viņi abi labu brīdi viens otram dos priekšroku, līdz beidzot vīrietis ļausies pierunāties.

Tas tā – ļoti vienkāršoti, kaut patiesībā viss, kā skaidro Sofija Koutlaki, ir daudz, daudz komplicētāk:

„Jūs kaut kur dodaties kopā ar irāni. Nav svarīgi, vai jūs esat vīrietis vai sieviete, vai jūs pavada irānis vai irāniete. Jūs esat nonākuši vietā, kur var iet tikai pa vienam (šaurā koridorā, durvju vai lifta priekšā).

Nav ne mazāko šaubu, ka jūsu pavadonis apstāsies un kā cieņas apliecinājumu piedāvās jums iet pa priekšu. Šādā gadījumā irāņu rituāls ir šāds: A apstājas un laiž B pa priekšu; B dara to pašu; A uzstāj, un B atbildot arī uzstāj. Ja A ir vīrietis un B – sieviete, visdrīzāk A atvainosies un aizies pa priekšu. Ja A un B ir viena dzimuma pārstāvji, tad parasti vecākais un redzamāku stāvokli ieņemošais ļausies pierunāties un aizies pa priekšu, taču to izdarīs, noteikti atvainojoties. Taču ir arī iespējams, ka vecākais turpinās uzstāt, lai pirmais ietu jaunākais, un pat pastums viņu uz durvju pusi, – tā viņš demonstrēs savu pieticīgumu.

Pret jums kā pret ārzemju viesi irāņi izturēsies ar uzsvērtu cieņu. Jums dos ceļu arī gados vecākie. Ja jums gribas izrādīt, ka jums nav svešas vecās labās irāņu tradīcijas, varat pateikt – tikai pēc jums! –, taču neceriet, ka irānis sekos jūsu ierosinājumam...”

Vai kāds brīnums, ka arī klasiskā persiešu poēzija, kur kvienam tēlam un darbībai ir sava slēptā, iekšējā nozīme, Irānā ir labi saprotama visiem neatkarīgi no izglītības līmeņa. Atkal Sofija Koutlaki – bez viņas te nudien nekur: „Tā atbalsojas irāņu dvēselēs pat tad, kad vārdu nozīmi nav iespējams precīzi izskaidrot un līdz galam aptvert, jo tie runā par kaut ko neizteicamu un slēptu. Kāds mans irāņu sarunu biedrs nosauca irāņu dvēseli par „maigu un smalku”. Pēc viņa domām, smalkā dvēsele visvairāk izpaužas mīlestībā uz metaforām un salīdzinājumiem.”

Tas pats Teherānas ballītes rīkotājs Isims man noskaita diezgan īsiņas dzejnieka Ahmada Šamlu vārsmas – pēc atgriešanās es tās (domājams, ka tās) atrodu internetā:

„Mani nomoka sāpes,

kas nav manas, es dzīvoju zemē,

kas nav mana, es esmu dzīvojis ar vārdu,

kas nav mans, es esmu raudājis no sāpēm,

kas nav manas, es piedzimu no prieka,

kas nav mans, es mirstu nāvē,

kas nav mana.”

Skaisti, vai ne, bet neko nevar saprast? Nuja, jūs taču neesat irānis, un es arī ne. „Poēziju irāņi izmanto visur – uzrakstos uz kapakmeņiem, politiskos paziņojumos, televīzijas pārraidēs, plānošanas sapulcēs un kāzu ielūgumos. Poētiskās tēmas, tēli un alūzijas iespraucas prozā un mākslā, reklāmā un ikdienas valodā. Pieradināti pie domas, ka aiz ārējā slēpjas dziļāka jēga, irāņi sliecas meklēt slēptu jēgu visur, sākot ar klasisko poēziju un politiķa runu un beidzot ar piezīmi, ko nejauši izmetis draugs. Tieši tāpat irāņi viegli iestarpina sarunā līdzības un klasiķu citātus,” tā Sofija Koutlaki.

Ikdienā visi šie smalkumi izpaužas tā, ka, lai gan šī ir patiesi milzīga valsts ar pietiekami milzīgu iedzīvotāju skaitu un ka ar to likumsakarīgi ir tāpat kā ar veco labo stāstiņu par ziloni, kuru aptausta te aklie, te tumšā telpā ievestie, visās tās malās cilvēki pret ārzemnieku ir ļoti jauki un ļoti draudzīgi. Vilcienā viņi noteikti vēlēsies ar jums iepazīties (tāpat kā cits ar citu), policists pienāks klāt un apjautāsies, vai kas nav vajadzīgs, autobusa konduktors painteresēsies, kā jūs sauc un no kurienes esat, līdzbraucēji piedāvās sēkliņas, ūdeni, riekstiņus vai vēl kaut ko, bet mazāku pilsētiņu ielās jums visu laiku būs uz sveicieniem jāatmāj ar roku un jāsmaida.

Agri vai vēlu jums noteikti nāksies ar viņiem kopā arī ieēst vai vismaz iedzert, un tas Irānā nav tāpat vien. Ēdienam irāņu acīs vispirms ir garīga, pat sakrāla nozīme, ēst vienam – tas ir ļoti skumji un nožēlojami, bet ēst televizora kompānijā – tas ir kaut kas irānim neiedomājams. Ja brīvdienās nav iespējams izbraukt no pilsētas, ģimene dodas uz kādu tuvējo parku – ar ēdieniem, dzērieniem, tējkanniņām, paklājiem un spilveniem. Turklāt irāņi spēj piknikot gandrīz visur – ceļu malās viņi par labām uzskata vietas, kas latvietim nešķistu pieņemamas pat pačurāšanai.

Piektdienas vakarā Isfahānas centrālais laukums ņudzēt ņudz, ģimenes izvietojušās zālājā uz lielo pikniku, izrakstīts galdauts, patvāris, sālīti gurķi kā standartpiekožamais – varētu pat šķist, ka jūs esat Krievijā, bet nē, tā ir klasiska Irāna. Savējo atmosfērā visi tēju dzer no stikla glāzītēm, taču, tā kā jūs esat svarīgais ārzemju ciemiņš, jums tēju pasniegs porcelāna tasītē. Pareizi – tagad es to zinu – ar irāņiem tēja jādzer tā: no trauciņa uz galda ar rokām paņemiet gand – cukura gabaliņu, kas šeit tiek ražots no cukurbietēm, ielieciet to mutē un tad maziem malciņiem dzeriet tēju.

Vissaldākie būs pirmie malki, savukārt pēdējie ļaus vislabāk izgaršot pašu tēju un reizē ar to arī lielisko, sirsnīgo un bezgala laipno kompāniju, kurā visi ir tik izcili pieklājīgi un jauki, ka tā vien šķiet – pat karā viņi pirms ienaidnieka nogalināšanas tam atvainojas un vēl piedāvā labāk tomēr nogalināt viņus pašus. Bet tā nav. Tiešām nav...

Blakus robežai ar Irāku esošās Horamšahras pilsētas aprakstus nevar atrast tūristu ceļvežos, Irānai veltītajā Lonely Planet tā nav pat pieminēta, kaut Irānas iedzīvotāju acīs šī ir ļoti īpaša vieta. Norādīts tikai, ka kopumā šajā valsts reģionā ir garas, karstas vasaras un īsas, siltas ziemas. Vasarās temperatūra var sasniegt pat piecdesmit piecus grādus, ziemā nokrist līdz nullei, arī smilšu vētras šeit ir parasta lieta.

Bet ir jau arī vecas un ne tik vecas preses publikācijas, un, sēžot piebāzta kolektīvā taksometra (tie ir tie, kuros dažādu dzimumu nošķirtība nav jāievēro) aizmugurējā sēdeklī un vienmuļi traucoties pa taisno, patukšo tuksneša ceļu, man ir laiks datorā pārlasīt jau iepriekš savāktos gleznainākos tekstu fragmentus par Horamšahru un Abadānu kaimiņos .

Šādu, piemēram:

„Abadāna ir elle, kurā beidzot ir izdzisusi uguns. Irānas pilsēta, ko no Irākas šķir Šatelarabas upes – persiešu valodā to sauc Arvandruda – lienošie dumbrāji, demonstrē briesmīgās rētas, ko atstājis astoņus gadus ilgais Irānas–Irākas karš. Karunas upes pelēkbrūnais ūdens drīzāk lien nekā plūst caur desanta ierīču, šāviņu čaulu un lādiņu daļu atliekām. Jūdzēm no upes krastiem vispārējā posta ainā rēgojas tā skeleti, kas kādreiz bija ēkas. Šajā šausminošās traģēdijas atmosfērā tās klusi gaida uz cilvēkiem, no kuriem ir izsūkta pēdējā enerģijas kripata.”

Vai atkal šādu:

„Plakans, taisns ceļš, kas ved uz dienvidiem no provinces galvaspilsētas Ahvāzas, ved caur pamestiem laukiem, kur pelēkas zemes ķīpas iezīmē pamestas ieroču pozīcijas. Nekas neaug šeit, kur ne irigācijas grāvīši, ne arkls nevar piekļūt tūkstošiem ieraktu mīnu dēļ. Horamšahra, 1980. gada varonīgās, bet veltīgās aizstāvēšanās vieta, atrodas šī ceļa galā. Līdzīgi skeletam, kurš mēģina savākt paša kaulus, nokausētā pilsēta mēģina sevi salikt kopā.

Gubernatora ēka ir uzbūvēta blakus satiksmes aplim, kurā uzcelts savāds tērauda piemineklis par godu Horamšahras aizstāvjiem. Valdības hostelis, kas ir knapi lielāks par vidusmēra divstāvu māju, nodrošina pārtiku un apmešanos tiem nedaudzajiem viesiem, kas šeit ierodas. Horamšahra kara laikā nāvei un bēgļu gaitām atdeva vairāk nekā pusi savu iedzīvotāju. Lielākā daļa bēgļu nav atgriezušies, jo šeit ir tik maz kā, pie kā atgriezties. Jaunu veikalu rinda izvietota ceļa malā pilsētas nomalē. Taču tie nav nekas daudz vairāk kā fasāde absolūtajai iztukšotībai, kas redzama visapkārt.

Vislabāk Horamšahras iznīcību parāda rajoni pilsētas centrā. Kādreiz te bija tirgus, bet nu tas ir nolīdzināts ar zemi. Piecus gadus pēc kara beigām vienīgā redzamā būvniecības aktivitāte te bija kāds vīrs, kurš no kravas auto gausi izkrāva dzeltenus ķieģeļus. Auto kabīnes vējstiklu greznoja uzraksts „Par Dievu” vai varbūt „Dievam”...”

Kad beidzot Horamšahra ir klāt, izrādās, ka te nebūt nav tik traki. Jā, tā nav nekāda Venēcija vai Roma, bet ir redzēts ne mazums tikpat vienmuļu, totālas pamestības un dzīves bezjēdzīguma sajūtu uzdzenošu pustuksneša pilsētu, kur svelmains, putekļains vējš dzenā pa ielām plastmasas maisiņus un visādu citādu drazu.

Pēc Horamšahras kaujas, kas notika no 1980. gada 22. septembra līdz 10. novembrim, irāņi pilsētu iesauca par Huninšahru – Asiņu pilsētu, un vēl desmit gadu pēc kara tā tiešām bija rēgu pilsēta. Bet nu jau Horamšahra ir atguvusies, – te dzīvo (vai kā nu to sauc) jau apmēram simt piecdesmit tūkstoši cilvēku, un pilsētai ir visi Irānas standarta civilizācijas atribūti: ir viesnīcas un veikali, ir pa kādai mošejai un tirgum, ir nomaskēti satelīttelevīzijas šķīvji un brīžam gana briesmīga satiksmes plūsma, kurai, protams, tālu līdz Teherānas izsmalcinātajam četrriteņu haosam. Dažas ēkas joprojām ir atstātas drupās, uz vienas no sienām lasāms uzraksts arābiski – nu, man vismaz stāsta, ka tā tur rakstīts: „Mēs esam atnākuši, lai paliktu uz mūžiem.” „Mēs” – tie, protams, ir irākieši.

Tikai viena šeit trūkst – ir ārkārtīgi grūti atrast kādu cilvēku, kurš te būtu dzīvojis pirms kara, un to arī gluži labi var izskaidrot: 1986. gada tautas skaitīšanā Horamšahras iedzīvotāju skaits tika reģistrēts kā apaļa nulle. Tikai apmēram desmit kilometru attālajā Abadānā, vienā no nozīmīgajām Irānas naftas pilsētām, es iepazīstos ar Montezuru. Tā arī īsti nesaprotu, vai vienrokainais un vienkājainais vīrelis, kas runā pietiekami tekošā angļu valodā, dzīvo šeit vai ar savu invalīda vajadzībām amatnieciski piemēroto Irānas žiguli Paikan atbraucis pie radiem no kaimiņu Horamšahras, bet tas arī nav būtiski, – svarīgais ir tas, ka viņš sakās esam pieredzējis karu un tieši tur arī šķīries no tagad trūkstošajiem locekļiem.

Kādreiz Abadānā gar Šatelarabas upes malu kilometriem stiepās palmu audzes, tagad te ir izdegusi zeme, taču viens pluss ir – Horamšahrā pēc kauju beigām bija palikušas gandrīz vienas vienīgas drupu kaudzes, savukārt Montezura ģimene Abadānas nomalē mīt mājā, kas acīmredzot būvēta divdesmitā gadsimta pirmajā pusē vai viducī un karadarbībā nav būtiski cietusi, līdz ar to uzskatāmi demonstrējot visas irāņu tradicionālo māju īpatnības.

Irānas māju pagalmi iziet uz dienvidiem, un, lai iekļūtu mājās, kas izvietotas ielu ziemeļu pusē, ir jāiziet caur pagalmu, savukārt dienvidu puses mājās ieeja ir tieši no ielas. „Ielas šķiet platākas, nekā būtu tad, ja mājas cieši pie ielas malas stāvētu abās ielas pusēs, un arī zaļumu ir vairāk, vismaz vienā ielas pusē. Tādas mājas īpašniekiem, kura iziet uz ielu, kura stiepjas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, vienā ziņā ir lielāka brīvība. Tā kā dārzs vienmēr ir dienvidu pusē, bet iela robežojas ar vienu no mājas sienām, var izvēlēties vietu, kur būs ieeja – vai sākumā būs jāiziet caur dārzu, vai arī varēt mājā iekļūt tieši no ielas. Daudzi izvēlas uzreiz abus variantus,” skaidro irāņu dzīves zinātāja Sofija Koutlaki.

Apavus vajag novilkt un atstāt pagalmā pie mājas ieejas durvīm. Taču sievietēm zeķes noteikti jāatstāj kājās – un arī vīriešiem, ja vien tās nav viņu pašu mājas. Kāpēc apavi jānovelk? Tāpēc, ka mājas galvenais priekšmets bieži vien ir paklājs vai paklāji. Savukārt paklājs ir gan svēts, gan obligātu tīrību prasošs priekšmets, jo uz tā notiek lūgšanas un bieži vien tas ir arī ēdamgalda vietā.

Vispār Rietumu mēbeles mājās ir nevis izņēmums, bet pilnīgi otrādi. Ja arī mājas iemītnieki ir tiešām reliģiozi, viņi no Rietumu mēbelēm tāpēc vien neatteiksies, jo tās tiek uzskatītas arī par turīguma un sociālā statusa pazīmi. Un, protams, lai cik nabadzīgs būtu dzīvoklis vai māja, tas noteikti būs tīrs un kārtīgs. Kā daudzas nācijas pasaulē, arī irāņi ne visai rūpējas par tīrību sabiedriskās vietās, toties pašu mājoklim ir jāspīd un jālaistās.

Ak, un vēl, protams, tualetes īpatnības. Montezura ģimenes māja acīm redzami būvēta vēl tajos laikos, kad tualete kā absolūtās netīrības – visa, kas saistīts ar cilvēka ķermeņa slapjiem izdalījumiem, – iemiesojums noteikti tika ieprojektēta visvisvistālākajā mājokļa galā. Tas gan attiecas tikai uz tualeti, savukārt vannas istaba irāņu mājā var atrasties visur, un tas jau nekas, ka bieži vien tualetes pods ir arī tajā.

Turklāt pie jebkuras tualetes durvīm – neatkarīgi no tā, vai jūs sagaidīs rietumniecisks pods vai musulmaņu pasaulē ierastais caurums grīdā ar divām betona peciņām kājām, – jebkurā Irānas mājā noteikti būs noliktas plastmasas čībiņas, kuru uzvilkšana apmeklējuma laikā tiek uzskatīta par obligātu. Tualetes čībiņas ir domātas tikai un vienīgi tualetei, nekur citur tās izmantot nedrīkst.

Parasti tradicionālajā irāņu mājā jūs ķemertiņā neatradīsiet neko līdzīgu tualetes papīram. Kā atceraties, islāma pasaulē to aizvieto „nešķīstā” kreisā roka un apmazgāšanās, kā īstenošanai parastā musulmaņu tualetē ir lielais ūdens trauks ar kausiņu vai arī šļūtene. Un jāatceras – vienreizēju apmazgāšanos tekošā ūdenī saskaņā ar islāma priekšrakstiem var aizstāt ar trīsreizēju apmazgāšanos stāvošā ūdenī.

Taču ne jau tupēt uz eksotiskajām peciņām un trenēties pareizajās kreisās rokas kustībās es šeit esmu ieradies, – mani par visu vairāk interesē... jā, pat precīzi nepateikšu, kas vairāk – Montezura stāsts par to, kas īsti notika Horamšahras slaktiņā, vai arī izpratne par to, kā gan jaukie, pieklājīgie irāņi bija gatavi masveidā bez kādas atvainošanās slaktēt kaimiņus irākiešus un arī paši tikpat masveidā iet bojā: Irāna karā ar Irāku zaudēja apmēram septiņsimt piecdesmit tūkstošus cilvēku – vairāk nekā ASV Otrā pasaules kara laikā, un būs ļoti grūti atrast kādu irāni, kura ģimeni, radus, draugus vai paziņas šis karš nebūtu skāris vissāpīgākajā veidā.

Pēkšņi uzsprāgstot konfliktam starp Irānu un virkni arābu – pēc būtības sunnītu – valstu un pirmām kārtām Sadama Huseina Irāku, daudzi bija neizpratnē: kā tad tā? Taču patiesībā tās bija un ir absolūti dažādas pasaules. Tā nu sanāca, ka Irāku šajā karā pret uzvarējušās islāma revolūcijas zemi Irānu atbalstīja gan arābu nauda, gan Rietumu tehnoloģijas, ieroči un izlūkinformācija.

Lai gan nebija, protams, tā, ka Sadams viens pats bija briesmeklis, bet Irānas jaunais režīms – balts un pūkains. Irānas mullām savu islāma revolūciju eksportēt uz kaimiņvalstīm gribējās nebūt ne mazāk kā savulaik Ļeņinam ar Trocki. 1980. gada pavasarī Irānas atbalstītie šiītu kaujinieki pat mēģināja nogalināt Irākas vicepremjeru, un tas, kura valsts pirms oficiālā kara sākuma sarīkoja vairāk pierobežas incidentu un provokāciju, ir, tā sacīt, ļoti labs (un neatbildams) jautājums.

Lai nu kā, Sadama Huseina armija uz nebēdu izmantoja izdedzinātās zemes taktiku, un Horamšahra to izbaudīja visā pilnībā. 1980. gada 22. septembrī irākieši sāka apšaudi ar aptuveni pusotru simtu artilērijas bateriju, pēc kuras no pilsētas lielas daļas palika tikai gruveši. Sekoja apmēram piecsimt irākiešu tanku uzbrukums, mēģinot ieņemt pilsētu un pārņemt savās rokās Horamšahras–Ahvāzas ceļu. Taču tik viegli tas nenācās – irāņi nikni aizstāvējās, un tikai 30. septembrī irākiešiem bija izdevies pārraut lielāko daļu aizsardzības aizsprostu.

Šajā dienā pirmie irākieši arī ienāca pilsētā, un viņu tankus irāņi spēja sagaidīt lielākoties tikai ar granātmetējiem un Molotova kokteiļiem. Tiesa, irāņiem bija arī daži britu tanki, ar kuriem izdevās apturēt irākiešu virzīšanos uz priekšu. Rezultātā pirmajā uzbrukumā irākiešiem izdevās ieņemt dzelzceļa staciju un... lopkautuvi, taču pēc tam viņi tika atsisti uz pozīcijām ārpus pilsētas.

Cietuši smagus zaudējumus, irākieši nākamo uzbrukumu sāka 11. oktobrī, to atkal ievadīja smaga artilērijas apšaude, bija arī mainīta taktika, un tagad irākiešu speciālo uzdevumu vienības ieņēma jau nozīmīgu pilsētas daļu, viņu kontrolē nonāca arī centrālā iela, kas veda uz Lielo mošeju, kur bija ierīkots irāņu štābs. Viss notika gluži kā Staļingradā – cīņa risinājās par katru māju, stāvu un istabu. Irākieši vēlāk bija ziņojuši, ka viņiem pretim stājušies arī tikai ar nažiem un nūjām bruņoti irāņi.

21. oktobrī sākās kārtējais uzbrukums, un, par spīti sīkstajai pretestībai, irākiešiem izdevās dažu stundu laikā ieņemt tiltu, kas veda no Horamšahras uz Abadānu, 24. oktobrī irākieši pirmoreiz ieņēma vietējās pašvaldības ēku, tika no tās izsisti, bet jau uz palikšanu to ieņēma tajā pašā naktī. 25.–26. oktobrī atlikušie pilsētas aizstāvji sāka pamest Horamšahru, un 10. novembrī tā pilnībā bija irākiešu rokās. Nekas daudz no pilsētas gan nebija atlicis.

Montezurs ar īstām asarām acīs man rāda nez no kurienes izvilktu – vai varētu būt, ka viņš to pastāvīgi nēsā līdzi? – noņurcītu fotogrāfiju, kurā redzams bārdains jauneklis, šķiet, armijas formas kreklā ar skatienu, kas vienlīdz labi iederētos gan līgavas skūpstīšanas, gan rīkles pārgriešanas brīdī. Tas, lūk, esot viņa ģenerālis – Mohammads Džahanara, kurš tā arī neesot piedzīvojis Horamšahras atbrīvošanu no irākiešiem pusotru gadu vēlāk.

Džahanara Horamšahras kaujā komandēja Irānas revolucionāro gvardu vienības, un, lai gan karš ātri vien pierādīja, ka Irānas revolucionārā gvarde ir vizuāli iespaidīga, bet pilnīgi neefektīva karošanas ziņā, tomēr cilvēku piemiņā viņš palicis vēl tagad. Vienrocis un vienkājis Montezurs, ierāvis šļuku no nez kur izvilktas paštecinātas kandžas „ar brīvības garšu”, pat uzvelk dziesmiņu, kura tikusi sacerēta par godu ģenerālim Džahanaram ar vārdiem: „Mamad, tu neesi šeit, lai redzētu, ka mūsu pilsēta ir brīva!”

Ģenerālis, rau, esot piedalījies Horamšahras atbrīvošanā, taču traģiski kritis vēl pirms irākiešu pilnīgas izdzīšanas no pilsētas. Tā gan ir tikai leģenda – kara varonis jau 1981. gada rudenī gāja bojā pilnīgi nejaušā aviokatastrofā tālu no frontes līnijas un palika mūžam jauns. Viņš bija dzimis 1954. gada 31. augustā. Horamšahras kaujas laikā ģenerālim Džahanaram tātad bija divdesmit seši gadi.

1982. gadā Irāna Horamšahru atkaroja atpakaļ no irākiešiem, un vairākas dienas karadarbība norisinājās tieši pilsētā jeb, precīzāk, tajā, kas no tās vēl bija palicis. Tieši šeit tad arī Montezurs palicis bez rokas un kājas – cik noprotu, tajā idiotismā, ko Irānas revolucionārā valsts vara dēvēja par „dzīvo viļņu” taktiku, ja, protams, vāji apbruņotu cilvēku mešanu pret tankiem un ložmetējiem vispār var nosaukt par taktiku. Karā ar Irāku Irānas režīms ilgu laiku uzskatīja, ka gatavība uzupurēties un revolucionārais dedzīgums ir svarīgāks par kādu tur tehnoloģisku pārākumu.

Ar Horamšahras atgūšanu nekas vēl nebeidzās – ne tuvu ne. 1985. gadā abas valstis tā pa īstam ķērās pie ienaidnieka pilsētu un naftas industrijas objektu bombardēšanas, un tikai 1988. gada 20. augustā stājās spēkā pamiers, drīz pēc tam nomira Irānas vadonis – ajatolla Homeini. Turklāt karam bija arī tālejošākas sekas, ne tikai vienas paaudzes totāla fiziska un garīga sakropļošana, – Irākas četrpadsmit miljardu parāds Kuveitai, kas bija radies kara laikā, kļuva par būtisku iemeslu Sadama iebrukumam šajā valstī un viņa sagrāvei, un tāpat ļoti var būt, ka ar kara sākšanu Sadams īstenībā palīdzēja nostiprināties jaunajai Irānas varai.

Tad nu loģisks jautājums – kas šos uzvedīgos, pieklājīgos, sen, sen civilizētos cilvēkus tā satracināja, ka viņi bija gan gatavi uz tik briesmīgu un ilgu karu, gan pie sevis ieviesuši tik nebrīvu režīmu? Atbilde, lai cik tas dīvaini izklausītos, vislabāk sameklējama Teherānas milzīgajā tirgū, sauktā arī par Dienvidteherānas Lielo bazāru.

Teherānas centrālais tirgus it kā nav īpaši antīks, –pašreizējā vietā netālu no Gulistānas pils tas ierīkots tikai pirms aptuveni pusotra gadsimta. Tas nav ne varenskaists kā Stambulā, ne reliģiski iekrāsots kā Jeruzalemes vecpilsētā, ne askētiski vienkāršs, bet grandiozs kā Damaskā. Taču, atšķirībā no citiem līdziniekiem šajā pasaules daļā, tas ir kas vairāk nekā parasts austrumu tirgus, – Teherānas tirgus nepārspīlējot nosaucams par visas Irānas komerciālo sirdi.

Tiek uzskatīts, ka Teherānas tirgus kontrolē apmēram trešo daļu Irānas mazumtirdzniecības. Standarta tirdzniecības vieta te īstenībā ir caurums sienā, kas ar visu to, kas tajā atrodas tālāk, līdzinās Alises truša alai, bet man stāsta, ka pirms dažiem gadiem četru reiz sešu metru tirgus vieta vienā no centrālajām ejām tikusi pārdota par miljonu dolāru. Pircējs, kas gatavojies te tirgot lētu apakšveļu no Ķīnas, plānojis pirmajā gadā sasniegt divu miljonu dolāru apgrozījumu.

Kā viņam īsti gāja, es nezinu – Teherānas tirgū lētas Ķīnas apakšveļas ir bez sava gala, tāpat kā visa cita. Sešdesmit ejās te ir, piemēram, vairāk nekā četri tūkstoši paklāju tirgotāju. Es ieklīstu arī Kilo-ee-ha ieliņā, kur pārdod tikai un vienīgi čadru audumu. Tiek lēsts, ka kopumā Teherānas tirgus ielu, ieliņu un eju kopgarums ir vairāk nekā simt kilometru, un katra ieliņa, eja vai to kopums specializējas noteiktu preču tirdzniecībā.

Austrumu bazāri savā būtībā ir kopienas centri, kuros ir viss dzīvei un sadzīvei nepieciešamais, un Teherānas tirgū ir gan vairāk nekā desmit mošeju, gan armēņu baznīca, gan ugunsdzēsēju depo. Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka šejienes divu un trīs stāvu būves no ķieģeļiem, akmeņiem, finiera, plastmasas un stikla knapi satur kopā auklas, elektrības vadi un telefona kabeļi, un tā tas brīžam tiešām izskatās.

Šī ir pasaule, kas pēdējos gadu desmitos, neraugoties uz pārmaiņām valstī un pasaulē, pēc būtības ir mainījusies ļoti maz, – jā, ir parādījusies elektrība, ir mainījies preču sortiments, bet būtība ir tā pati, un arī cilvēki savā būtībā ir apmēram tādi paši. Bazaari – tā dēvē visus, kas tirgū strādā, no pēdējā sīktirgotāja un palīgstrādnieka līdz ietekmīgiem vairumtirgotājiem, kuri nosaka cenu līmeni visā valstī.

Teherānas tirgus tiešām ir kas vairāk par tirgu, – būtībā tas ir kaut kas Volstrītai un Sitijai līdzīgs, arī šeit tiek noteikti neskaitāmi kursi un cenas. Arī garīdzniecība Irānā vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar tirgu – liela daļa mullu nāk no tirgoņu ģimenēm, mullas vienmēr ir klāt, kad nepieciešams uzticams starpnieks, un tā tālāk, un tā tālāk. Nu, lūk, un tad pienāca brīdis, kad visvarenais Teherānas tirgus sanaidojās ar visvareno Irānas valdnieku – Pehlevi dinastijas pēdējo pārstāvi, šahu Mohammadu Rezā, kurš par absolūto monarhu kļuva jau kopš divdesmit viena gada vecuma...

Irānas pēdējais – vismaz pagaidām – šahs bija diezgan jokains cilvēks, pārliecināts, ka viņu izvēlējies pats Dievs. Viņš atklāti aprakstīja, kā sapņos un vīzijās sarunājas ar izcilām islāma pagātnes personībām, pat ar pašu imāmu Ali. „Neviens ārzemnieks nevar patiesi saprast, ko Irānai nozīmē monarhija. Tas ir mūsu dzīvesveids. Mēs nevaram būt nācija bez monarhijas,” 1971. gadā šahs paziņoja kādā intervijā.

1963. gadā šahs pavēstīja par savas Baltās revolūcijas sākumu. Zemes reforma, mežu nacionalizācija, valsts uzņēmumu pārdošana, vēlēšanu pārmaiņas, dodot vēlēšanu tiesības sievietēm un tiesības tikt ievēlētiem nemusulmaņiem, peļņas sadale rūpniecībā un analfabētisma likvidēšana, – to visu paredzēja patiešām iespaidīgais reformu plāns.

Viena no Irānas leģendārajām personībām ir britu ģeologs Džeimss Reinolds, kurš pirms tam bija meklējis naftu arī Sumatrā. Tieši viņš 1904. gada janvārī Irānā pirmoreiz atrada naftu, un, neraugoties uz visām politiskajām pārmaiņām, viņa nopelnus neviens nenoliedz arī uzvarējušā islāma Irānā, – uzraksts leģendārajā vietā, kur tika atrasta nafta, arī pašlaik vēsta: „Aka nr. 1 Masjid-i-Sulaiman, sākta 1908. gada 23. janvārī, uzieta nafta un urbums pabeigts 1908. gada 26. maijā. Dziļums 1179 pēdas/360 metru, ieguves apjoms 36 000 litru/8000 galonu dienā.”

Mūsu dienās Masdžida e Suleimana ir tikai gabaliņš no viena no astoņdesmit pašlaik aktīvajiem Irānas naftas laukiem. Turklāt Allāhs ir mīlējis Irānas tautu tik ļoti, ka lielākoties spiediens pazemē ir tik liels, lai nemaz nevajadzētu sūkņus naftas dabūšanai virs zemes. Sešdesmitajos gados naftas naudas Irānā bija tik daudz, ka šaham nevajadzēja vienoties par iecerēto modernizāciju ar sabiedrību un tās ietekmīgākajām daļām, – viņš savu Balto revolūciju organizēja, kā pats uzskatīja par labāku.

Daudz kas bija tiešām labi iecerēts – un arī īstenots. Arī pašlaik reti kur var ieraudzīt tik milzīgu atšķirību starp divām pilsētas daļām kā starp joprojām, pat pēc visiem revolūcijas un pēcrevolūcijas gadiem pietiekami lepno, betonā un stiklos zaigojošo Ziemeļteherānu un zemajiem, nošņurkušajiem un nabadzīgajiem pilsētas dienvidiem – Dienvidteherānu, kas islāma revolūcijas laikā ierādīja Ziemeļiem to īsto vietu.

Līdz 1963. gadam Irānas laukos valdīja kaut kas diezgan līdzīgs dzimtbūšanai, bet šahs ar savu Balto revolūciju visu mainīja – 1963. gadā sāka atpirkt no vietējiem magnātiem zemi un to nodeva zemniekiem: nevis gluži atdeva, bet pārdeva par cenu, kas bija trešdaļu zemāka par tirgus cenu, samaksāt varēja 25 gadu laikā, nekādu kredītprocentu nebija. Deviņi miljoni cilvēku izmantoja šo iespēju.

Tiesa, kā ar visu, ko šahs pasāka, arī ar zemes reformu īsti labi nesanāca –gabali bija maziņi, lielas ģimenes nevarēja pabarot, zemnieki jaunajiem apstākļiem nebija gatavi, sezonas strādniekiem nekādas zemes netika, un viņi miljoniem vien metās uz pilsētām – tāpat kā izputējušie zemnieki.

Arī visas citas revolucionārās ieceres šaham gāja šķērsām – valsts tika industrializēta, bet profesionāla darbaspēka trūka, jo izglītības sistēma netika līdzi viņa plāniem, pilsētu iedzīvotāju būtiska daļa strauji lumpenizējās, bet valdības līgumu saņēmēji no Rietumiem šķina uz nebēdu: vai zinājāt, ka Mercedes savu Gelandewagen sākotnēji izstrādāja pēc šaha pasūtījuma Irānas armijai, un tikai tad, kad Irānā viss nobruka, sāka domāt, kam un kā to vēl varētu pārdot?

Ar vārdu sakot, īsās Pehlevi dinastijas pārstāvji modernizēja, modernizēja, bet neko pa īstam tā arī nemodernizēja. Kamēr Ataturka brutālās metodes attiecībā uz turkiem nostrādāja, Irānas pēdējo monarhu pūliņi izrādījās nepietiekami – tie tikai visu saķēzīja un noveda persiešus mulsumā un neizpratnē par to, kas īsti ir viņi un kas – viņu valsts.

Reizē ar visu rietumniecisko, ko ieviesa šahs, ieviesās arī visi rietumnieciskie grēki un netikumi. Šaha laikos Irāna bija īsteni liberāla valsts – izsakoties kāda žurnāla vārdiem, „modes dāmas nēsāja minisvārkus, kinoteātros demonstrēja pornofilmas, ballītes Kaspijas jūras malā varētu apskaust mūsdienu Holande, geju laulības būtībā bija legalizētas”. Lieki teikt, ko par šo izvirtību, ķecerību un zaimošanu domāja reliģiozi noskaņotie ļaudis un garīdzniecība.

Šahs savās reformās nerēķinājās ar ajatollām, un ajatollas ar ļoti retiem izņēmumiem šahu, maigi izsakoties, neatbalstīja. Visu laicīgo opozīciju šahs bija iznīcinājis, un tā nu likumsakarīgi gandrīz vienīgie, kas varēja būt pretinieki ar izredzēm uz uzvaru, bija garīdznieki. Taču ilgus gadus mullas grieza zobus, bet neko lāga padarīt nevarēja.

Šahs modernizēja rūpnīcas, cēla lielveikalus (ar subsidētām cenām), bet vecmodīgo tirgu tieši neaiztika, ja neņem vērā jaunu ielu izbuldozerēšanu tam cauri. Netieši gan – šahs izveidoja valsts iepirkuma struktūras, piešķīra lētus kredītus lielveikaliem un ļāva valstī ieplūst milzīgai lētu importa preču straumei, liekot bankrotēt būtiskai bazaari daļai, turklāt vēl vairāk nekā vairumtirgotāji un baņķieri cieta amatnieki un mazumtirgotāji. Taču arī tad tirgus vēl klusēja – līdz brīdim, kad septiņdesmito gadu vidū sākās superinflācija un valdības spēki diezgan brutāli sāka rūpēties par to, lai tirgotāji turētu cenas šaha noteiktajās robežās. Tirgotājiem bieži vien nebija vienprātības pat visbūtiskākajos jautājumos, taču šo pāridarījumu tirgus šaham vairs nepiedeva.

Jau iepriekš bazaari bija pa drusciņai vien, pa drusciņai vien stājušies pretī šaha iecerēm, un vienā no šādiem konfliktiem pirmoreiz plašāk parādījās arī nākamais ajatolla Homeini. Četrdesmito gadu sākumā viņš vēl nebūt nebija pirmā lieluma mācīts vīrs Komā un tieši pēc bazaari lūguma 1942. gadā uzrakstīja darbu „Atklāti noslēpumi”, kurā skaidri uzstājās par privātīpašuma svētumu islāmā, – skaidrs, ka bazaari šī nostāja gāja pie sirds un simpātijas gadu gaitā tikai auga augumā. Savukārt Homeini ar šahu pirmoreiz saķērās 1963.–1964. gadā, un nāvīgais cīniņš beidzās ar Homeini izsūtīšanu no valsts, jo šahs bija atteicies dot pavēli viņa nonāvēšanai. Arī vēlāk šahs izšķirīgos brīžos izrādījās nepietiekami nežēlīgs.

Līdz pat septiņdesmito gadu vidum, lai kādas arī būtu naftas cenas pasaulē, šahs turpināja savus projektus, ko atbalstīja aizvien mazāk Irānas iedzīvotāju. Kad atbraucu apskatīt antīkās Persepoles drupas, netālu no kompleksa ieejas, aiz tualetēm caur kokiem vīd kaut kādas dīvainas atliekas, kaut kādi karkasi. Izrādās, tur šahs 1971. gadā bija uzslējis lepnu telšu pilsētu, lai šādā veidā atzīmētu Persijas karalistes divarpus tūkstošu gadu jubileju.

Viss bija skaisti un grezni, un bezgala dārgi, teltīs bija pat marmora tualetes, ēdieni un dzērieni tika vesti arī no Parīzes, teltis bija izvietotas gar piecām ielām piecstaru zvaigznes formā, kas simbolizēja Eiropu, Āziju, Āfriku, Ameriku un Okeāniju, īpaši svarīgo valstisko viesu bija milzīgs lērums. Taču tā vietā, lai Irānas iedzīvotāji izjustu prieku un lepnumu par savu vareno dzimteni, viņus vienkārši vēl vairāk nokaitināja nejēdzīgā greznība.

„Savas ilgās valdīšanas vairāk nekā trīs gadu desmitos šahs Mohammads Rezā irāņiem bija gribējis lietas, kas atšķīrās no tām, ko viņi paši sev gribēja. Kultūrā, kurā garīgums ir svarīgāka vērtība nekā materiālisms, šahs par svarīgāko bija izvirzījis fizisku attīstību uz reliģiskā mantojuma rēķina. Ļoti līdzīgi savam tēvam, viņš deva savai tautai infrastruktūru un savu modernas Irānas vīziju. Bet šiem pašiem cilvēkiem viņš atņēma viņu brīvību un viņu ticību,” – šis no kaut kurienes izrakstītais citāts šķiet pārgudrs, bet tieši tā arī bija. Piedevām liela daļa iedzīvotāju bija pilnīgi pārliecināti, ka šahs tikai izliekas par kārtīgu musulmani, bet paslepus ir zoroastrietis vai bahaists.

1978. gadā jau bija skaidrs, ka ir pienācis beigu sākums. Šahs zināja, ka viņam ir vēzis, un jutās pietiekami slikti, visu gadu turpinājās masu protesti, monarhs bija gana skarbs, taču – ne pietiekami skarbs: viņš nekad nebija bijis īsti asinskārs un supernežēlīgs. Revolucionārā situācija bija nobriedusi, pret šahu bija gandrīz visi. Glābiņa nebija – pieklājīgie, labi audzinātie, sen, sen civilizētie ļaudis bija, latviski sakot, davesti...

Dīvaini, bet laikam jau tā arī jābūt – Irānā es nesatieku briesmīgi daudz cilvēku, kuri būtu sajūsmā par rezultātiem, kurus viņu dzīvei un visai valstij kopā atnesusi islāma revolūcija. Bet, re, ir nesalīdzināmi vairāk irāņu, kuri par šīs revolūcijas galveno figūru – ajatollu Homeini, pilnā vārdā un titulā Lielo Ajatollu Sajidu Ruhollu Mūsavi Homeini – vēl šobaltdien runā ar dziļu cieņu un respektu pat tad, kad simpātijas acīm redzami izpaliek.

Cilvēks, kurš ne tikai spēja stāties pretī Irānas ietvaros absolūti visspēcīgajam šaham, bet pēc nepilnu divdesmit gadu cīniņa viņu arī uzvarēt, jau ar to vien būtu pelnījis visdziļāko respektu. Taču tieši viņš arī bija cilvēks, kurš panāca, ka Irānas 1979. gada revolūcija aizvirzījās tieši islāma gultnē, – revolūcijā bija daudz dažādu spēku, un daudzi no tiem nebija neko reliģiozi, bet Homeini ar saviem sekotājiem izrādījās visizmanīgākie, visnežēlīgākie un līdz ar to arī kļuva par vienīgajiem uzvarētājiem. Homeini bija vienīgais Irānas garīdznieks, kurš pēdējos gadsimtos ir ticis uzrunāts un arī saukts par imāmu, bet viņa pretinieki dēvēti par Mofsed–e–filarz – zemes sagandētājiem, kā dēvē Divpadsmitā imāma ienaidniekus.

Tieši viņa dēļ Irāna pašlaik ir tāda, kāda tā ir, kaut pats Homeini diezgan negaidīti nomira jau pasen, nieka desmit gadus pēc viņam uzvaru nesušās revolūcijas – 1989. gada 3. jūnijā un tagad atdusas mauzolejā ar zeltītu kupolu Behesht–e Zahra kapos uz dienvidiem no Teherānas. Uz kapiem, kuru nosaukums tulkojams kā Zahras paradīze, var ērti aizbraukt ar metro un palūkoties, kā te izskatās, kamēr vēl nav īstenoti visi memoriālās celtniecības plāni.

Iecerētajā kompleksā paredzēts ne tikai jau uzbūvētais mauzolejs, kur reizē ar ajatollu atdusas viņa sieva, dēls un vairāki līdzgaitnieki, bet arī islāma mācību centrs, kultūras centrs, autostāvvieta divdesmit tūkstošiem mašīnu un pat tirdzniecības centrs, un tas viss kopumā apmēram divdesmit kvadrātkilometru platībā. Taču pagaidām te ir tikai iespaidīgais Homeini mauzolejs.

Pēc statusa tā ir nevis mošeja, bet husainija – speciāli šiītu atceres ceremonijām izveidota būve. Tā ir bijusi Homeini vēlme, lai viņš tiktu apglabāts vietā, kuras statuss ļauj cilvēkiem atpūsties un izklaidēties (lai ko arī ajatolla mūža laikā būtu teicis par izklaižu neatbilstību islāmam). Taču citādi viss te ir bezgala simboliski – četri deviņdesmit vienu metru augstie torņi malās simbolizē Homeini vecumu nāves brīdī, bet centrālo kupolu grezno septiņdesmit divas tulpes par godu to cilvēku skaitam, kuri gāja bojā mocekļu nāvē Kerbelā kopā ar imāmu Husainu.

Ārzemnieku apmeklējumi te nekādi netiek ierobežoti, un mana apmeklējuma dienā te vispār ir diezgan klusi – nu, pāris tūkstoši cilvēku, ne vairāk, tīrais nieks salīdzinājumā ar tiem simtiem tūkstošu, kuri joprojām te ik gadu bez jebkādas piespiešanas un mudināšanas ierodas pasērot par godu dienai, kad Dieva gars pievienojās Viņam. (Homeini vārds Ruholla nozīmē – Dieva gars, līdz ar to, viņam nomirstot, šāda bija oficiālā frāze.) Un – jau pavisam nenozīmīgs sīkums salīdzinājumā ar to, kā te gāja apbedīšanas dienā. Nekādi nespēju atrast, no kurienes nācis šis fragments, taču tas ir iespaidīgākais Homeini bēru apraksts, kādu gadījies lasīt:

„Ajatollas Ruhollas Musavi Homeini nāvi miljoni viņa sekotāji apraudāja tā, ka izbrīnīja pat Irānas varas iestādes. Vēl un vēlreiz bēru plānus izjauca milzīgi pūļi, kuri nevēlējās pakļauties ne grafikiem, ne politiķiem. Teherānā bija vērojams nevaldāms haoss. Tradicionālajā šiītu manierē vīrieši dauzīja sev krūtis un sita sevi ar ķēdēm. Daži ziedoja aitas, un daži kliedza: „Mēs vēlētos būt miruši, lai neredzētu mirušu savu mīļoto imāmu.” Citi skrēja divdesmit piecas jūdzes līdz kapsētai. Kapu, kas bija izrakts ajatollas Homeini mirstīgajām atliekām, ieņēma sērotāji, kuri atteicās to atstāt. Varas iestādes aicināja pilsoņus pamest ajatollas Homeini māju un kapsētu, taču velti.

Ugunsdzēsēju automašīnas aplaistīja sērotājus, lai viņi masveidā neģībtu no jūnija karstuma un spiešanās. Saskaņā ar oficiālajiem avotiem 10 879 cilvēki tika ievainoti un saņēma medicīnisko palīdzību turpat uz vietas, četrsimt trīsdesmit astoņi tika aizvesti uz slimnīcām, un astoņi gāja bojā spiešanās laikā, vēloties ieraudzīs ajatollas Homeini ķermeni. Kapsētā sērotāji kāpa uz autobusu jumtiem, lai labāk saskatītu ķermeni, un vienā gadījumā autobusa jumts iebruka, savainojot tā pasažierus. Alī Hāmeneji, republikas prezidents, pat netika līdz speciālajam augstāko amatpersonu podestam. Valsts amatpersonu un ārvalstu pārstāvju tribīne gandrīz sabruka no pūļa spiediena.

Trakuma kulminācija bija pie paša kapa. Pa zemi atvest ķermeni bija neiespējami, tāpēc to atveda ar helikopteru. Pirmoreiz, kad helikopters nolaidās, pūlis metās virsū un ķēra pēc līķauta skrandā, tā ka līķis pat nokrita zemē. Pēc piecpadsmit trakām minūtēm zārku iekrāva atpakaļ helikopterā, kurš tad aizveda ķermeni prom. Lai samazinātu pūli, tika paziņots, ka bēres ir par dienu pārceltas. Triks izdevās, daudzi devās mājās. Tad, sešas stundas pēc pirmā mēģinājuma, helikopters raudzīja nosēsties vēlreiz. Šoreiz bija vairāk sargu, un ķermenis tika ievietots metāla šķirstā. Taču tas tik un tā nebija viegli. Kā rakstīja Irānas ziņu aģentūra, kaps bija tikai desmit metru attākumā, taču tūkstošu cilvēku spiediens un grūstīšanās šim attālumam lika šķist mērāmam kilometros. Šķirsta novietošana blakus kapam prasīja desmit baisas minūtes. Pēc tam, kad ķermenis beidzot bija apbedīts, uz kapa novietoja betona blokus...”

Par Homeini noteikti mēdz pieminēt gan to, ka viņš bija cilvēks, kas ideāli saprata Irānu un irāņus – labāk nekā viņi paši sevi, gan to, ka viņš bija augstākajā mērā neparasts un neikdienišķs, – daudz kas no tā, ko viņš zināja par cilvēkiem, viņu motivāciju un gaidāmo rīcību, viņa līdzgaitniekiem un arī pretiniekiem ļoti izskatījās pēc nākuša „no augšas”. Visu viņš savārīja vienā putrā – islāma principus, populistiskus saukļus, persiešu nacionālistu idejas un kreiso tēmas, un arī viņa izdomātajam Irānas valsts jaunajam pārvaldīšanas modelim – tam pašam, kas ar dievu uz pusēm funkcionē joprojām, – pasaulē nebija analogu.

Islāma pasaule ir lielisks piemērs tam, ka nekad un nekas nav tik vienkārši, kā izskatās un kā jums mēģina iegalvot. Lai ko dažādi propagandoni stāstītu par Irānu, tā gan ir autoritāra valsts, bet nekādā gadījumā ne viena cilvēka diktatūra, – šeit nav pieļaujamas diskusijas par pareizo ticību, bet viss pārējais gan ir apspriežams un diskutējams. Un arī tā nebūt nav, ka Irānā pēc 1979. gada islāma revolūcijas visa vara būtu nodota ortodoksāliem musulmaņu garīdzniekiem, kuri tad nu arī rīkojas, kā vien vēlas.

Kopējais Irānas valsts vadības princips nāk no ajatollas Homeini mantojuma – tas ir slavenais velayat-e fatih, musulmaņu garīdznieka-likumu zinātāja valdīšanas nosacījums. No sešiem virsajatollām neviens nebija pilnīgi vienisprātis ar Homeini par viņa garīgā virsvadoņa ideju, taču, kamēr viņi šaubījās un svārstījās, Homeini ar saviem politiskajiem klerikāļiem viņus sakāva un pārspēja citu pēc cita.

Ko šis princips īsti nozīmē? Tā kā Divpadsmitais imāms, kā zināms, ir pazudis jau vairāk nekā tūkstoš gadus un atgriezīsies nezin kad, viņa prombūtnes laikā musulmaņu valsts pārvaldīšana tiek uzticēta viskompetentākajam šiītu teologam, un ajatollas brīvprātīgi nodod daļu savu tiesību vadīt savas draudzes viscienīgākajam – fakiham (rahbaram), kuru izvēlas astoņdesmit sešus cilvēkus lielā Ekspertu padome (asambleja). Augstākajam līderim ir tiesības gan iecelt valsts augstāko tiesnesi, gan apstiprināt prezidenta vēlēšanu rezultātus.

Taču vienlaikus Irāna arī ir un paliek republika, kur tiešās vēlēšanās ievēl gan parlamentu un prezidentu, gan pašvaldības un Ekspertu padomi, kura savukārt izvēlas Augstāko līderi un pēc tam strādā par viņa padomniekiem. Papildus tam vēl ir arī Uzraugu (Sargu) padome, kurā ietilpst divpadsmit izcili islāma mācītie vīri – sešus no viņiem ieceļ Augstākais līderis, bet otrus sešus izvirza tiesnešu korpuss un apstiprina parlaments: tā var atcelt jebkuru valdības vai parlamenta lēmumu, ja uzskata, ka tas ir pretrunā ar konstitūciju.

Prezidents šeit ir kas līdzīgs premjerministram, taču premjerministru ievēl vispārējās vēlēšanās un uz četriem gadiem. Savukārt garīgais līderis – rahbars, protams, ir valsts galva, taču pārāk iejaukties valsts politiskajā un ekonomiskajā dzīvē viņš nevar, pat ja gribētu – tā nebūs piedienīgi, jo viņa galvenais uzdevums ir un paliek ticīgo gatavošana Mahdi – mesijas atnākšanai, kura taču nevarētu būt īpaši ilgi jāgaida. Vēl vairāk – atšķirībā no imāma, rahbars nav nekāds Dieva vietnieks zemes virsū, viņš nav nemaldīgs, ar viņu var diskutēt, viņu teorētiski pat var atsaukt no amata.

Tad vēl ir gan Pieņemamo lēmumu mērķtiecības noteikšanas padome, kas izpēta visas parlamenta – Medžlisa – likumdošanas iniciatīvas, gan Revolūcijas sargu korpuss ar milzīgu ietekmi un resursiem, gan armija, gan milzums ļoti dažādi noskaņotu garīdznieku. Un, protams, nekur nav pazudis arī Teherānas bazārs un tā tirgotāji, kuri, kā jau minēts, visos laikos bijuši ārkārtīgi ietekmīgs spēks – mūsu dienās viņu ietekme mazinās, bet nav zudusi.

Ar vārdu sakot, uzvarējušās revolūcijas mullas izveidoja apjomīgu dažādu pretsvaru mehānismu, lai laicīgajai varai dotu pietiekami daudz varas, taču ne izšķiroši daudz varas, – un tā viss arī svārstās, vibrē un mainās te uz vienu, te otru pusi. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata, ka tieši šis šiītisma princips – gandrīz visu gari un plaši apspriest un par visu diskutēt, meklējot iespējamos kompromisus, – ir ļāvis Islāma Republikai pastāvēt tik ilgi.

Arī no etniskajiem konfliktiem Irānu ir paglābis šiītisms – pēc revolūcijas tieši islāma valsts ideāli izrādījās vienojoši un konsolidējoši, lai arī cik asinskāri saukļi tos pavadītu. Lūk, kā izskatās Irānas valstiski apstiprinātie, oficiālie saukļi to rašanās secībā: Khomeini Rahbar! – Homeini ir vadonis, Marg bar Zedd-e Velayat-e Faqih! – Nāvi Velayat-e Faqih pretiniekiem, Marg bar Amrica! – Nāvi Amerikai, Marg bar Shuravi! – Nāvi Padomju Savienībai, Marg bar Monafeqin-o Saddam! – Nāvi divkošiem modžahediem un Sadamam, Marg bar Esrail! – Nāvi Izraēlai. Nāve ir piesolīta vēl visam kam – arī Lielbritānijai, arī liberāļiem. Jā un vēl: „Tu nevari mīlēt Mahdi, ja nemīli Homeini!”

Persija vienmēr sevi ir uztvērusi kā reģiona epicentru, un Irānas islāma revolūcijas nodoms pamēģināt to eksportēt ideāli iederējās šajā pārliecībā. Mūsu dienās brīnāmies par to, kāpēc, piemēram, tik savstarpēji naidīgas ir divas tādas pārliecinošas islāma valstis kā Irāna un Saūda Arābija. Taču, paraugoties nebūt ne tik senā vēsturē, par to nudien nevajadzētu brīnīties.

1982. gadā Homeini kārtīgi pamēģināja par politisku transportlīdzekli revolucionārajam islāmam izmantot hādžu – svētceļojumu uz Meku (kura, kā zināms, atrodas Saūda Arābijā), un aptuveni simt tūkstoši irāņu svētceļnieku, izsaucot revolucionārus lozungus, ar Homeini portretu uz plakātiem metās sadursmēs ar Saūda Arābijas policiju. Nākamajā gadā Homeini jau atklāti mudināja savus svētceļniekus izmantot hādžu „islāma sacelšanās” vārdā pret „kriminālo Padomju Savienību un kriminālo Ameriku”.

Nākamie gadi bija salīdzinoši mierīgi, bet 1987. gadā Irāna nosūtīja uz Meku jau vairāk nekā simt piecdesmit tūkstošus svētceļnieku, viņu vidū pusi Medžlisa locekļu un pat Homeini sievu Hadidžu. Viņi ieradās ar speciālām instrukcijām no ajatollas: „Noliedzot pagānus, viens no monoteisma priekšnosacījumiem un hādža politiskais kritērijs ir jāīsteno hādža periodā ar tik daudz skaļu izpausmju demonstrāciju un maršu formā, cik vien iespējams.”

Tieši tā arī notika, un pēc piektdienas lūgšanām tūkstoši irāņu devās ielās ar lozungiem „Uzvaru rada upuru viļņi!”. Pa ceļam uz Mekas Lielo mošeju viņi sadūrās ar Saūda Arābijas policiju, un sākās pamatīga asinsizliešana, kurā abas puses vainoja viena otru. Nogalināti tikai vairāk nekā četri simti cilvēku, un Saūda Arābijas varas iestādes visā nopietnībā vainoja Teherānu mēģinājumā sagrābt Lielo mošeju, lai pasludinātu ajatollu Homeini par musulmaņu pasaules vadoni.

Taču Homeini palika tikpat spīvs kā iepriekš un vēstīja: „Mēs eksportēsim savu pieredzi visā pasaulē. Šī eksporta rezultāts neapšaubāmi beigsies ar uzvaras un neatkarības pumpuru uzplaukšanu un islāma mācības iedzīvināšanu paverdzināto nāciju vidū. (..) Uzvaru nesasniedz ar zobeniem; to var sasniegt tikai ar asinīm!”

Tuvojās revolūcijas desmitā gadadiena, bet Homeini vēl aizvien tikpat enerģiski cīnījās gan ar ārējiem, gan ar iekšējiem ienaidniekiem. 1988. gadā trīsdesmit tūkstošu ar nāvi sodīto politisko cietumnieku vidū bija arī tūkstoši sieviešu. Kas to lai zina, cik lielā mērā tā ir patiesība, bet politiska leģenda vēsta, ka visas ieslodzītās meitenes pirms nāves soda izpildīšanas tika izvarotas, lai negūtu iespēju pēc nāves bez kavēšanās nonākt paradīzē, kā tas paredzēts jaunavām. (Ak, jā, un ir arī leģenda par gados jaunu revolūcijas sargu, kurš iemīlējies izvarojamajā meitenē un atteicies pildīt šo pavēli.)

Grūti teikt, kā tas būtu turpinājies. Homeini bija radījis valsts pārvaldes sistēmu, kas bija absolūti piemērota apstākļiem, kad viņš bija dzīvs, taču 1989. gadā deviņdesmit viena gada vecumā viņš ņēma un diezgan negaidīti nomira, un fakts, ka visi piecpadsmit viņa mazbērni mūsu dienās tiek uzskatīti par reformistiem, diezgan uzskatāmi ilustrē, cik tālu no revolūcijas laiku kursa ir aizdreifējusi viņa vadītā valsts. Homeini mazdēlu Hasanu kā nepietiekami pareizu pat diskvalificēja no kandidēšanas uz vietu Ekspertu asamblejā: viņam neesot pietiekamu islāma zināšanu, lai palīdzētu izraudzīties nākamo augstāko līderi.

Teherānas ielās reklāmu vietā joprojām izkārti milzu plakāti ar islāma revolūcijas tēliem, revolūcijas laikā studentu ieņemtā bijusī ASV vēstniecība joprojām ir tikpat izgreznota ar revolucionāriem saukļiem, taču pēdējos gadu desmitos oficiālā ideoloģija ir mainījusies, tajā aizvien mazāk ir skaļu saukļu un aicinājumu nest kārtējos upurus, aizvien vairāk – praktiska aprēķina. Pēc revolūcijas aizbrauca mežonīgs daudzums irāņu, bet palika tie, kuriem nebija naudas aizbraukšanai, – tie tad arī noņēma kaklasaites, sāka nēsāt bārdas un krievu kreklus un piecas reizes dienā lūgties.

Ko citu bija darīt, cilvēki pielāgojas visam, bet arī šis režīms jau sen nav tas, kas bija pirms dažiem desmitiem gadu. Šahu te atceras reti un ne ar īpaši labiem vārdiem. Labākais, ko man izdodas dzirdēt, ir – šaha laikos te viss bija zaļš. Taču arī par pašreizējo pietiekami neefektīvo un caurcaurēm korumpēto „mullu režīmu” irāņi bez kādas kautrēšanās izsakās visai nejauki. No taksistu izteikumiem vien es varētu sastādīt nelielu pretvalstisko izteikumu krājumiņu, taču visu izsaka viens: „Mēs domājām, ka revolūcija mums atnesīs brīvību, bet atnesa nezin ko... Pat grūti pateikt, kas tas tāds ir, ko atnesa. Labāk nekļuva, citādāk gan...”

Tas, protams, nenozīmē, ka ar Irānas Islāma Republikas iepriekšējo kursu viss ir cauri un pagalam, – kā jau minēts, labākajās šiītisma tradīcijās notiek nepārtraukta vibrēšana, svārstīšanās, diskutēšana un kompromisu meklēšana, un valsts kuģis, kurš turklāt visu šo laiku ir vismaz daļēji demokrātiski vadīts, pagriežas te pa labi, te pa kreisi.

Tas, ka 2005. gada Irānas prezidenta vēlēšanās varēja uzvarēt tāds skarbs islāma principu aizstāvis kā Mahmuds Ahmadinedžads, skaidri apliecināja, ka sabiedrībā joprojām ir dzīvi Homeini atstātie nosacījumi un vērtības. Ahmadinedžads būtībā atkārtoja Homeini izteiktos pārmetumus šaham, kurš izpļekarējot valsts resursus, tikai Ahmadinedžads asi kritizēja vadošos garīdzniekus, kuri esot pametuši novārtā Homeini vērtības cīniņā par varu un tās privilēģijām. (Tiesa, pirms 2005. gada vēlēšanām šis pats Ahmadinedžads publiski paziņoja, ka Islāma Republika neesot noteikusi sievietēm obligātu hidžābu, un arī visi pārējie prezidenta amata kandidāti izlikās, ka nemaz tik stingri viņi nav.)

Daudzi uzskata, ka arī miris Homeini joprojām ir galvenais aktieris Irānas daudzsēriju melodrāmā. „O, diemžēl atšķirība, debess pilna mākoņiem, saule vairs nespīd, zeme šķiet tuksnesis. Viņš ir aizgājis četrus gadus, un viņš nav atnācis atpakaļ. Mēs bijām mazi stādi, ko viņš padarīja par lieliem kokiem. Mēs bijām tauriņi, kas lidoja ap viņa liesmu,” vēsta kāds no neskaitāmajiem dzejoļiem par godu Homeini. Šis konkrētais sacerēts viņa ceturtajā nāves gadadienā, taču tādi paši tiek radīti arī pašlaik.

Turklāt nekur jau nav zudušas arī vidusmēra irāņa bailes no ārpasaules, kura pēc definīcijas labākajā gadījumā ir neitrāli naidīga, sliktākajā – agresīvi naidīga. Piemēram, uz Izraēlu Irānas oficiālā ideoloģija raugās tādā klasiskā irāniskā skatījumā: gaisma, Irānas islāmiskā pasaule, cīnās ar tumsu – cionistu režīmu. Protams, tumsai jātiek iznīcinātai, tur nevar būt nekādu variantu.

Ar Ameriku labi saprotamu iemeslu dēļ ir līdzīgi, un līdz ar to tieši cietās līnijas piekritēji un aizstāvji ir bijuši tie, kas visvairāk ieguvuši no konflikta ar Ameriku. Turklāt irāņi labi atceras, kas notika piecdesmitajos gados: pēc Otrā pasaules kara Irānā pie varas nonāca Mohamads Mosadeks – liberālis un demokrāts, kura lielā kļūda bija nacionalizēt līdz tam britu kontrolēto naftas ieguves industriju, briti to nespēja pārciest, palūdza amerikāņiem, un 1953. gadā Mosadeks tika gāzts.

Man ir gadījies ar vienu acs kaktiņu redzēt, kā irānis dodas ceļojumā, bet Sofija Koutlaki to ir aprakstījusi izcili precīzi un detalizēti:

„Tālā ceļā irānis taisās kā pēdējā gaitā. Tā priekšvakarā viņš atvadās no tuvākajiem radiniekiem personiski vai pa telefonu. Tuvāk sarunas beigām prombraucošais noteikti pateiks: „Atlaid man manas nogrēkošanās – varbūt mēs vairs neredzēsimies.” Irāņi ir pārliecināti, ka Visaugstais piedod mūsu nodarījumus tikai tad, ja tos ir piedevuši tie, kuru priekšā mēs esam nogrēkojušies. Un runa ir ne tikai par smagiem un acīm redzamiem grēkiem (no tādiem mēs visi cenšamies izvairīties), bet arī par sīkumiem. Piemēram, dusmas un ļaunus vārdus mums jāpiedod mūsu tuvākajiem, lai dvēsele rastu mieru. Atbildot uz lūgumu piedot ir pieņemts novēlēt drīz atgriezties sveikam un veselam.

Īpašs rituāls pavada došanos ceļā. Kāpjot pār savas mājas slieksni, ceļinieks iet zem Korāna – kāds no radiniekiem tur svēto grāmatu durvju ailē. Pēc tam ceļiniekam vajag vispirms ienākt mājā un iziet no tās, noskūpstot Korānu. Kopumā viņš slieksni šķērso trīsreiz. Šis rituāls simbolizē visu ceļojumu kopumā, tam noslēdzoties ar atgriešanos Visaugstākā aizgādībā. Kad ceļinieks iziet pa vārtiem, viens no radiniekiem izlej zemē tasi ūdens – šim ziedojumam ir jāgarantē droša atgriešanās mājās. Līdzīgs rituāls tiek praktizēts arī skolā un armijā. Mācību gada pirmajā dienā vecākais skolotājs tur Korānu virs skolnieku galvām, viņiem vienam pēc otra ienākot skolas ēkā...”

Turklāt, lai kādas arī atkušņa pazīmes būtu vērojamas, šī joprojām ir valsts, kur vismaz teorētiski saskaņā ar likumu var ne tikai nomētāt ar akmeņiem, bet arī sist krustā par noziegšanos pret Islāma Republiku, kuras konstitūcijā joprojām ir ierakstīts kaut kas apmēram tāds: „Saskaņā ar materiālistisko pasaules uzskatu pati ekonomika ir mērķis, un tāpēc dažādos cilvēces attīstības etapos ekonomika kļūst par iznīcības un pagrimuma faktoru. Tajā pašā laikā islāmā ekonomika tiek uzskatīta par līdzekli, no kura nevar gaidīt neko, izņemot labāku ražīgumu izvirzītā mērķa sasniegšanai.”

Savukārt mērķis ir viens – nonākt pie Dieva. Divpadsmitais imāms agri vai vēlu atgriezīsies zemes virsū, viņa uzticīgie viņu gaida, arī visa Irānas revolūcija galu galā bija tikai ziedojums un aicinājums tieši viņam. Mesija var ierasties jebkurā brīdī, un tad visas šīs zemes lietas izrādīsies sīkas un nenozīmīgas.

Novērtē šo rakstu:

5
0