Iesaki rakstu:

Aizvadītajā nedēļā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki ieradušies Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) telpās, reaģējot uz saņemtu signālu par centra darbinieku sarakstos atrodamām „mirušajām dvēselēm” – personām, kuras šajā struktūrā reāli nestrādā un kuru alga tiek izmantota citiem mērķiem.

„KNAB ir bijis pie mums, bet vairāk es neko neteikšu,” – šādu īpatnu atbildi Pietiek trešdien sniedza SPKC komunikāciju nodaļas vadītāja Ilze Arāja, un arī centra direktore Iveta Gavare (attēlā) nekādus skaidrojumus sniegt nevēlējās.

Pats KNAB ceturtdien oficiāli paziņojis, ka uzsācis kriminālprocesu par iespējamu dienesta dokumentu viltošanu saistībā ar vairāku fiktīvu darbinieku nodarbināšanu SPKC.

KNAB rīcībā esošie materiālie liecinaot, ka SPKC amatpersonas, iespējams, mantkārīgā nolūkā veikušas dienesta dokumentu viltošanu (Krimināllikuma 327.panta otrā daļa) ar nolūku fiktīvi nodarbināt vairākas personas.

Pēc Pietiek rīcībā esošām ziņām, KNAB ir reaģējis uz biroja saņemtām ziņām par to, ka šī iestāde, kas nodarbojas ar statistiku, pētījumiem, atsevišķu infekcijas slimību gadījumu reģistrāciju un ar veselīga dzīvesveida un slimību profilakses reklāmas kampaņām, ir „nodarbinājusi” vairākus cilvēkus, kuri tajā tikai skaitās strādājoši.

KNAB iepriekš līdzīgu sistēmu ir atklājis vienā no Rīgas tiesām, - arī tur vairāki darbinieki reāli nestrādāja, bet viņu atalgojumu dažādiem mērķiem izlietoja tiesas priekšsēdētājs. Nu, spriežot pēc Pietiek rīcībā esošām ziņām, līdzīga sistēma atklāta arī SPKC.

Kāds informēts Pietiek lasītājs jau pirms vairākām dienām sniedza šādu informāciju par iespējamo KNAB intereses objektu:

„Laikā, kad SPKC pamatdarbības struktūrvienības un it īpaši IT speciālisti sūdzas par cilvēkresursu trūkumu, SPKC ir "darbinieki", kam nav jānāk uz darbu, tikai jāatdod sava alga kādam citam. KNAB tagad skaidro, kam. 

Iespējams, tā ir SPKC direktore Iveta Gavare vai uzpūstā Personāla un procesu vadības departamenta direktore Sanita Sīpola, vai vēl kāds cits. Ceru, ka drīzumā ziņās lasīsim, ka ierosināts kriminālprocess un vainīgie tiks nodoti tiesai.

Vēl viens juridisks kāzuss, kurā iesaistīta šī iestāde, saistīts ar Ministru kabineta 2015. gada 4. augusta noteikumiem Nr. 446 "Kārtība, kādā atļauj izmantot pacienta datus konkrētā pētījumā".

Izskaidrojot ļoti vienkāršoti, Pacientu tiesību likuma 10. pants principā aizliedz izmantot pacienta slimības vēsturi medicīnas pētījumiem bez pacienta piekrišanas. Domājat, ka Latvijā netiek veikti pētījumi? Katrs medicīnas studenta kursa vai diploma darbs prasa veikt lielāku vai mazāku pētījumu! Un kur nu vēl zāļu firmas. MK noteikumu anotācijā minēts, ka Latvijā ik gadus tiek veikti 4000 pētījumu.

Parasti pētniekam vai studentam izdodas ievākt datus anonīmi (tad piekrišana nav nepieciešama), vai savākt prasītās piekrišanas no vairākiem vai dažiem desmitiem pacientu, kas nu tajā brīdī ir ārstniecības iestādē, tādā gadījumā viss ir kārtībā.

Bet ko darīt tad, ja nopietnam pētījumam tomēr vajadzīgi dati par vairākiem tūkstošiem pacientu vai arī par pacientiem, kas sen devušies mājās vai uz labākiem medību laukiem? Tam Saeima paredzēja minētajā likumā izņēmumu, kas valdībai ļauj izstrādāt noteikumus, kā šo principu drīkst apiet.

Un valdība izstrādāja minētos noteikumus nr. 446, kuros salika tad lielus šķēršļus, lai pētījuma veicējam ir jādodas pēc atļaujas kā Daiļajam Princim pēc Princeses Fionas. 

Īsumā, atļauja ir jāformē caur divām iestādēm - Datu valsts inspekciju (DVI, kas ir atsevišķa stāsta vērta Tieslietu ministrijas - t.i. LOŠA iestāde) un SPKC. SPKC pārstāvji noteikumu apspriešanā: 30 pētījumi gadā? ar cepurēm nomētāsim! 

Kad nu noteikumi bija pieņemti, Rīgas Stradiņa universitāte satraucās, kā tad īsti lai tos izpilda? Arī SPKC īsti nesaprata, ko tad nu bija uzņēmušies darīt. Tad nu Veselības ministrija pieņēma Zālamana cienīgu lēmumu, un nosūtīja šīm iestādēm indulgences vēstuli, ka MK noteikumus nevajag pildīt! Jo, lūk, K.Ketnera vadītajai ierēd-niecībai liekas, ka ja jau dažos pētījumos izmanto informāciju, kur nevar identificēt pacientu, tad jau tā notiek vienmēr.

Jā, arī tad, ja pētnieks vai students tur rokās pacienta slimības vēsturi, uz kuras rakstīts vārds, uzvārds, personas kods, adrese un darbavieta. Līdz ar to, tā arī nevienam pētījumam atļauja nav izdota! Domājat, tie tāpēc nenotiek??? Notiek gan, tikai šie noteikumi kļuvuši par kārtējo birokrātisko dokumentu, kas netiek pildīts.”