Iesaki rakstu:

Nesen Eiropas Komisija prezentēja "ReArm Europe" aizsardzības finansējuma plānu līdz 2030. gadam. Kā tas ir ierasts ES publisko attiecību specifikā, ir svarīgi izlasīt ne tikai preses relīzes, bet arī pavadošos dokumentu projektus un noskaidrot, ko tieši paredz šie plāni, vai tie patiešām būtiski veicinās Eiropas kopējās drošības stiprināšanu un vai to nevarētu izdarīt labāk.

Pagaidām izskatās, ka Eiropas Komisijas (EK) plaši "izreklamētie" 800 miljardi eiro un 1,5% budžeta deficīta noteikumu atlaišana uz četriem gadiem ir vien cēls mērķis, nevis pārdomāts plāns. Diemžēl arī īpašs un noformulēts atbalsts austrumu robežas stiprināšanai (t.s. Eastern Border Shield), uz ko cerīgi raudzījāmies EK komisāru noklausīšanās laikā, vismaz priekšlikuma fāzē neparādās. Kāpēc? Jo acīmredzot, EK ieskatā Eiropas robežu sargāšana no agresīvajiem kaimiņiem ir un paliek tikai to valstu pienākums, kuras ar šiem kaimiņiem robežojas. Vismaz tā "nolasās" apspriešanai nodotajos "ReArm Europe" piedāvājuma dokumentos.

Te gan vērts atgādināt, ka ES dalībvalstu savstarpējo solidaritāti nosaka ne tikai NATO 5. pants, bet arī ES pamatlīguma 42. (7) pants, kas paredz – ja kāda ES dalībvalsts piedzīvo militāru uzbrukumu savā teritorijā, pārējās dalībvalstis tai sniedz palīdzību ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. "ReArm Europe" plānu attiecīgi varētu uztvert kā gatavošanos šī panta īstenošanai, un tad tas nozīmē bruņošanos arī Spānijai, Itālijai un citām valstīm, kas atrodas tālu no agresīvajām ES kaimiņvalstīm.

Ja Covid-19 krīzi ES sagaidīja ar ambiciozu Atveseļošanas un noturības mehānismu, kur aptuveni pusi – teju 400 miljardus eiro – dalībvalstis saņēma kā neatmaksājamos grantus un nedaudz mazāk bija iespēja arī aizņemties, tad Eiropas drošības stiprināšanai grantu diemžēl nebūs. Pašlaik visa nauda ir aizdevumi. Acīmredzot Covid-19 vīruss bija lielāks bieds un stimuls atbalstīt dalībvalstis ar grantiem nekā karš Ukrainā.

Atcerēsimies, ka Covid-19 laikā vislielāko daļu grantu saņēma valstis, kuru ekonomikas cieta visvairāk, – Spānija un Itālija. Zīmīgi, ka arī šobrīd Spānijas sociālistu premjerministrs Pedro Sančess, labi saprotot, ka krievi, visticamāk, neuzbruks Spānijai pāri Pireneju kalniem, atbalsta līdzīgu pieeju kā Covid-19 laikā, proti, ka šobrīd ES valstīm, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju, vajadzētu piešķirt atbalstu grantu veidā. Taču šobrīd piedāvātajā EK plānā Eiropas apbruņošanās balstīsies tikai uz nosacīti dārgāku aizņemšanos (aptuveni 650 miljardi eiro) un nosacīti lētāku aizņemšanos (līdz 150 miljardiem eiro), par ko detalizētāk paskaidrošu tālāk rakstā.

Atļauja palielināt budžeta deficītu. Bet vai pieejama Baltijai?

EK ir negribīgi piekāpusies un atlaidusi kāju no budžeta deficīta bremzes pedāļa, it kā ļaujot uz neilgu laiku dalībvalstīm vairāk aizņemties naudu specifiskām aizsardzības funkcijām. Taču šis mehānisms nerada patiesu solidaritāti, jo mazām valstīm, tādām kā Latvija, aizņemšanās finanšu tirgos ir dārgāka nekā, piemēram, Vācijai vai Francijai.

Turklāt EK priekšlikumā ir būtiskas detaļas, kas rada šaubas par to, cik šī komisijas labvēlība ir patiesa. Kā lasāms attiecīgajā EK ceļa kartē (t.s. baltajā grāmatā), kas paredz atļaut palielināt aizsardzības izdevumus par 1,5% no IKP, pieaugums būtu aprēķināms, par atskaites punktu ņemot aizsardzības izdevumu līmeni, kāds dalībvalstij bijis 2021. gadā.

Atsauce uz 2021. gadu ir ļoti būtiska, pat fundamentāla. Atcerēsimies, ka Latvijai 2021. gadā aizsardzības budžets bija ap 2,1% no IKP. Attiecīgi pēc jaunajiem EK noteikumiem Latvija, sākot ar šo gadu, varētu tos palielināt par 1,5 procentiem bez papildu deficīta aizrādījumiem no EK, tādējādi sasniedzot 3,6% no IKP. Taču Latvijas aizsardzības budžets jau šogad ir ap 3,6% no IKP. Tādā gadījumā mūsu limits ir faktiski izsmelts jau tagad, un EK dāsnais aizņemšanās iespēju vilciens Latvijas pieturai iet garām (visticamāk, arī Polijai un Baltijai kopumā).

Vai tā tas patiešām ir, un ko ar to darīt? Situācija ir labojama. ES Padomei (dalībvalstu valdībām) jāpanāk, ka vai nu tiek mainīts bāzes gads no 2021. uz 2024., vai vismaz daļēji grantu veidā vairāk naudas tiek novirzīts valstīm, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju. Citādi esošais piedāvājums ir netaisnīgs pret tām valstīm, kas līdz šim ir stiprinājušas aizsardzību, samazinot līdzekļus citām nozarēm, kamēr citas valstis darīja to, kas viņu sabiedrībai labāk patika, piemēram, stiprināja sociālo politiku vai Zaļā kursa iniciatīvas.

Tādējādi šīm valstīm, kas iepriekš maz investēja aizsardzībā, šobrīd atkal ir priekšroka un ieguvums. Piemēram, Luksemburgai, kura ir viena no bagātākajām valstīm ES, bet ilgstoši bijusi NATO dalībvalsts, kas aizsardzībai tērē vismazāk, zem 1% no IKP (šogad gan pieaugums uz 1,29%, bet vienalga zems).

Kopējā Eiropas aizņemšanās – nosacīti lētāka, bet ar sarežģītākiem nosacījumiem

EK piedāvā tā saucamo SAFE programmu – papildu iespēju ņemt dalībvalstīm arī lētākus aizdevumus, kurus sākotnēji aizņemtos kopīgi visa ES ar tās nevainojamo kredītreitingu kā garantiju. Šādā veidā plānots aizņemties kopumā ne vairāk kā 150 miljardus eiro. Turklāt uz šiem aizdevumiem arī neattiektos budžeta deficīta ierobežojošie noteikumi, kas ir labi.

Šo programmu Latvijai vajadzētu maksimāli izmantot, jo tā piedāvātu zemākas procentu likmes un aizņēmuma atdošanas termiņu līdz pat 45 gadiem. Taču vai spēsim izmantot šo iespēju? Piesakoties šim, ES galvotajam, aizņēmumam, dalībvalstīm individuāli ir jāiesniedz konkurētspējīgi nacionālie drošības stiprināšanas plāni un, kas ir vēl svarīgāk un īpaši izaicinoši, projekti ir jāīsteno kopīgi ar kādu citu ES dalībvalsti, ieskaitot Ukrainu, Norvēģiju, Lihtenšteinu, Islandi un ar nosacījumiem arī Šveici. Bet ne ar ASV, Turciju un citām NATO valstīm, kas ir ārpus ES.

Zinot, cik dramatiski mums ir klājies ar Covid-19 laika Atveseļošanas un noturības mehānisma plānu izveidi, pielāgošanu, ieviešanu un atkal mainīšanu, paredzu, ka šis būs īpaši izaicinoši mūsu ministrijām. Iepirkumu plāniem būs jābūt koordinētiem ar citām dalībvalstīm, un tām nāksies savstarpēji konkurēt ar savu plānu kvalitāti un argumentāciju, ja izrādīsies, ka pieteikumu uz aizņēmumiem ir vairāk nekā EK atvēlētā 150 miljardu kopējā aploksne.

Šīs prasības par kopīgiem projektiem ir pārspīlētas. Turklāt, līdzīgi kā tas notiek ar ES zinātnes projektiem, ir diezgan skaidrs, ka lielajām valstīm būs savas priekšrocības plānu izstrādē, jo tām ir pieredze starpvalstu sadarbībā. Kā piemēru var minēt uzņēmumu "Airbus", kas specializējas aviācijas, kosmosa un aizsardzības tehnoloģiju pētniecībā un ražošanā, kur sadarbojas Vācija, Francija un Spānija.

Kas tālāk?

Šobrīd "ReArm Europe" nevar uzskatīt par gatavu risinājumu ES drošības problēmām. Tas ir tikai ceļa sākums. Plāns nav slikts, tas, visticamāk, būs izdevīgs arī Ukrainai, bet tas noteikti būs jāuzlabo. Un, spriežot pēc ES procesuālajām likumdošanas niansēm, šoreiz pamatā šis būs darbs valdībām jeb ES Padomei, ne Eiropas Parlamentam (EP). Visticamāk, pamatā būs "piekrišanas procedūra", kas nozīmē, ka EP vienīgi varēs vai nu pieņemt, vai noraidīt valdību izveidoto kompromisu. Tas nav slikti, jo paātrina procesu.

Kopēji starpvalstu aizsardzības projekti, Eiropā ražotas tehnikas iepirkumi – tie ir labi mērķi, bet šobrīd svarīgākais ir ātrums. Mums ir jāspēj ātri bruņoties, iepirkt labāko tehniku, kas pārsvarā nozīmē pirkt ASV un ārpus Eiropas ražotu tehniku, jo Eiropā gluži vienkārši neražo visu nepieciešamo un to nav iespējams ātri mainīt. Kopš Ukrainas kara sākuma ES dalībvalstis to arī ir darījušas, un ārpus ES ražotas tehnikas iepirkumu apjoms ir ievērojami palielinājies.

Šobrīd Eiropa pārskata savas attiecības ar ASV un vārdos pauž vēlmi kļūt par militāri spēcīgu valstu bloku, ar kuru pasaule nevar nerēķināties. Dažādām Eiropas valstīm ir dažāda izpratne par to, cik ātri varam un vai vajag atteikties no sadarbības ar ASV. Mums, valstīm, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju, ir svarīgi, cik iespējams, turpināt sadarbību ar ASV. Patīk mums tas vai nepatīk, bet Eiropas spēkos šobrīd nebūtu ātri aizvietot ASV kā militārā partnera iztrūkumu.

Lai atturētu Krieviju no tīkojumiem pārbaudīt Eiropas spēka robežas un veikt militārus uzbrukumus Eiropas austrumu reģiona valstīm, ir jāparedz īpašs atbalsts dalībvalstīm, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju. Tas ir izdarāms, vajadzīga tikai politiskā griba, tāpat kā tas bija Covid-19 laikā. EK finansējuma plānos ir jāpiedāvā ne tikai aizņēmumi, bet arī neatmaksājamie granti valstīm, kurām visvairāk nepieciešams stiprināt savas aizsardzības spējas. Tas būtu pareizais ceļš, kā veicināt patiesu solidaritāti un stiprināt Eiropas kopējo drošību.