Menu
Pilnā versija
Foto

Ko nevar celt, to nevar nest

Leonards Inkins · 28.12.2021. · Komentāri (28)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Runa neiet, jo tai nav kāju un tāpēc tā nevar paiet. Runa nav arī par to, ka cilvēki būtu tendēti darīt pāri citiem. Zagt, nodot. Nē, šoreiz runa ir par to, ka tad, kad mums ir jāapliecina sava pārliecība, sava morālā stāja un citiem izrādītā būtība praksē, tad bieži izrādās, ka mēs neesam tādi, par kādiem sevi deklarējam. Bieži pat paši esam pārsteigti par to, cik vāji un nespējīgi patiesībā esam. Prakse no teorijas šai ziņā, izrādās, ļoti atšķiras.

Bieži mēs patiešām vēlamies ko izdarīt, kaut ko izrakt, uzcelt, bet tad, kad sākam darīt, tad, kad tam nepieciešamie materiāli ir nopirkti, nauda iztērēta, kad sākas pirmās grūtības, īstenojot ieceri, un kad saņemam pirmo sitienu pa pirkstu naglas vietā, tad mūsu attieksme pret iecerēto bieži mainās. Vēlme to īstenot samazinās proporcionāli tai piepūlei, kura, izrādās, ir nepieciešama.

Runa ir tikai par šo. Runa nav par to, ka kāds gūst gandarījumu no tā, ka viņš neizdara, vai no tā, ka viņš ir slinks vai ka viņš citam izdara pāri. Veic nelietības vai nodod.

Runa ir par personisko izdevīgumu, un cilvēkam ir izdevīgāk dzīvot bez piepūles, izvairoties no grūtībām. Līdzko saskaramies ar grūtībām, piepūli un zaudējumiem, kā arī neveiksmēm, tā izvēlamies nepiepūlēties, tas ir, izvairīties no piepūles un grūtībām. Ne tikai izvairīties, bet protam arī labi šo izvairīšanos pamatot, attaisnot un skaidrot.

Orgāni

Kā domā, kad vislabāk jūtas mūsu iekšējie orgāni? Piemēram, kuņģis, akna, nieres. Pareizi, – tad, kad nekas nav jādara.

Kad tu liec nierēm pārstrādāt un filtrēt aliņu, tā viņām ir nevēlama piepūle, par kuru tās nepriecājas un no kuras tās labprāt izvairītos.

Tad, kad tu liec kuņģim pārstrādāt to, ko dēvējam par neveselīgu ēdienu vai par ēdiena aizvietotāju, tad viņš nejūtas īpaši labi.

Tad, kad tu smadzenēm liec domāt, saspringt, un ne vienmēr jau tu, pūloties domāt, vari izdomāt, ne vienmēr, pielietojot muskuļu spēku, vari izdarīt. Tu dari, dari un secini, ka tiešām – to, ko nevar celt, nevar arī nest. Tam ir arī psiholoģiskas un morālas sekas.

Runa nav arī par to, ka cilvēks ir tendēts izbaudīt grūtības un pārbaudījumus vai sāpes, jo to dēvē par mazohismu un sadismu. Es runāju par to, ka tajā brīdī, kad tev ir jāapliecina iecerētais un apgalvotais ar savu piepūli, ar kaloriju zaudējumu un pat sāpēm, tajā brīdī tas, ko tu sludini par pareizu un labu esam, vairs nav tik labs un vēlams, jo šajā brīdī tu šo pārbaudījumu priekšā piekāpies.

Arī smadzenes labāk jūtas, ja tām nav jāpiepūlas un jādomā. Lai domā zirgs, tam galva ir lielāka.

Valsts

Kas ir valsts, un kā īstenojas valsts vara? Valsts – tas ir policists, tas ir ierēdnis, tas ir izmeklētājs, tas ir tiesnesis, tas ir prokurors un arī skolotājs. Praktiski ar valsti satiekamies tad, kad saskaramies ar tiem, kuriem dod darba uzdevumu, nosaka pienākumus un algu maksā valsts.

Lai saglabātu amatu, viņi cenšas valstij izpatikt, pārcenšas vai atļaujas atkāpties no prasībām gadījumos, kad valsts tos pietiekami neuzmana vai ir vāja. Atkāpšanos no prasībām stimulē un veicina arī mūsu dāvanas.

Kad pēc kāda atgadījuma tevi izsauc, tev jautā, kaut ko pieraksta un liek parakstīt, tu nokļūsti nekomfortablā situācijā. Tādā, kurā tu neesi ikdienā. Šādā neapskaužamā situācijā tu nokļūsti tikai dažas reizes dzīvē. Kad ar tevi tā ir noticis, tu centies atgriezties tā saucamajā «normālajā dzīvē», kaut tas nav savienojams ar to, ko tu esi paudis, par ko esi cīnījies un ko tu esi apgalvojis.

Lai tu varētu atgriezties normālā dzīvē, tev ir no paustā jāatsakās. Un tu normālas dzīves dēļ piekāpies. Vairumā gadījumu notiek tieši tā. Valsts represīvā sistēma to lieliski zina un tāpēc ar šādām metodēm tevi savalda un noliek pie vietas.

Bērni

Līdzīgi uzvedas arī bērni. Bērns katru dienu ar dažādām metodēm neatlaidīgi pārbauda, kurš ģimenē ir galvenais. Pārbaudīšanas metodes ir tik dažādas, tik niansētas un nepamanāmas, ka vecāki bieži piekāpjas. Viņi ir gatavi uz visu, lai saglabātu iespēju dzīvot komfortablā zonā, kurā ir kāds mājdzīvnieks bērna izskatā, kuru var paglāstīt, kurš rada patīkamas emocijas, kuru var pabarot, saķemmēt un izvest pastaigāties. Lai šo saglabātu, ir nepieciešams piekāpties bērna kaprīzēm un iegribām. Pat apzinoties, ka tas bojā bērnu un padara viņa dzīvi neveiksmīgāku... Padara viņu grūtībām nepiemērotāku. Nesagatavo pieaugušo dzīvei.

Šādas piekāpšanās, šādas novēršanās, šādas solījumu, uzskatu un apgalvojumu nepildīšanas ir gana daudz. Domāju, ka daudziem ir zināms un daudzi ir lasījuši par gadījumu, kad nacionālie partizāni padomju varas pirmsākumos, neilgi pēc Otrā pasaules kara iebruka kādā apdzīvotā vietā un, izmantojot reālu bruņojumu, fizisko un skaitlisko pārspēku, nostādīja komunistus pie sienas. Pārliecinātos, uzticīgos, stipros un kvēlos komunistus, kuri vēl vakar apgalvoja un uzskatīja, ka cīnās, lai ieviestu sociālo taisnību un visu, kas tiem šķita pareizs.

Šie komunisti, kuriem mugurās bija iespiesti šaujamieroču stobri un durkļi, veikli atteicās no komunistiskās pārliecības, publiski nosodīja un norobežojās no tā, ko viņi iepriekš bija darījuši, lūdza piedošanu, taisnojās un solīja tā vairs nedarīt. Viņi tā rīkojās, lai saglabātu savu kailo dzīvību un atgrieztos normālā dzīvē. Tai brīdī tikai tas bija svarīgi un primāri, jo, ja dzīvība tiks atņemta, tad nebūs svarīgi, vai tevi nošāva paēdušu vai arī pirms nāves cigaretes dūmu neievilkušu.

Viņi neizslējās un bravūrīgi neapgalvoja – tā ir mana pārliecība, es tā domāju. Esmu rīkojies pareizi, un jūs varat mani iznīcināt, bet ideja dzīvos. Nē, nē! Tāds, lūk, ir cilvēks!

Sprediķis

Cilvēks aiziet uz dievkalpojumu, noklausās sprediķi, dievnamā dzirdētajam pat piekrīt. Un ne tikai piekrīt, viņam rodas sajūta, ka, pēc dievkalpojuma iznācis no baznīcas, tā arī darīs. Bet, nepaspējis tālu aiziet  un saskaroties ar realitāti,  ir spiests atzīt, ka ir pārāk vājš, lai paveiktu iecerēto.

Es bērnībā un jaunībā, kad nācu ārā no kinoteātra, filmas iespaidā gāju mājup ar tālejošiem dzīves plāniem un pat iecerētām rīcībām, ka nu viss mainīsies, nu es dzīvošu un rīkošos citādi, bet tas man ātri pārgāja. Kā saka, tikai, kad apprecējos, es uzzināju, kas ir patiesa laime, bet bija jau par vēlu!

Tādi esam! Mēs varam kļūt labāki, mēs nevaram kļūt ideāli, bet mēs varam to muskuļu un prāta saspringumu vai ko citu pakāpeniski paaugstināt, pakāpeniski sevi trenējot.

Un šeit bez Dieva palīdzības cilvēks to īsti nespēj. Cilvēks pat nespēj pārstāt darīt to, ko viņam noteikti nevajadzētu darīt. Piemēram, smēķēt, nenodot, nezagt, nekrāpt, nemelot. Viņš nespēj pārtraukt. Viņš apzinās un neskaitāmas reizes atmet un pārstāj, apņemas, pat publiski solās, bet neiztur.

Tā notiek tāpēc, ka cilvēks ir pārāk vājš. Lai to spētu, viņam ir vajadzīgs līdzcilvēku atbalsts, arī Dieva atbalsts.

Aleksandrs Balodis rīcību, kad cilvēks dara to, ko patiesībā nevēlas darīt, definē kā idiotismu.

Tu vari lūgt Dievu, cik gribi, vari pat apmesties uz dzīvi baznīcā, vienalga Viņš tev nedos to, kas tev ir kaitīgs. Nedari to, kas tevi nepadara labāku, nelasi to, kas tevi nepadara labāku un gudrāku, neklausies un neskaties to, kas tevi nepadara labāku. Ja uzskati, ka šis raksts tevi degradē, tad arī šo nelasi.

Napoleons

Tikai tad, ja Viņš zina, un Viņš zina, ka tu vēlies to, kas tevi padara labāku, ka tu vēlies kļūt labāks un tuvāk Dievam, Viņš tev palīdz, un tad jūs divatā spējat uzvarēt grūtības un pārvarēt dzīves smagumus. Bet, esot viens, tu spēj tikai nepamatoti apgalvot, ka esi dižs un varens, bet patiesībā tu neesi spējīgs izturēt pārbaudījumus. Arī es.

Laikam Napoleonam piedēvē apgalvojumu, ka tam, kurš runā gari un daudz, patiesībā nav, ko teikt, bet tam, kurš runā īsi, ir, ko teikt, un viņš to jau ir pateicis...

Runa ir par cilvēka patieso būtību, nevis par to, kā viņš sevi deklarē un citiem stāsta vai rāda sevi no tā saucamās labās puses, bet tieši par to, kāds viņš ir patiesībā. Ja tu jelko būvē, tevi vairāk par to, kā izskatās būvmateriāli, interesē to reālās, praktiskās un fiziskās īpašības.

Ir lietas, par kurām cilvēks nelabprāt izvēlas runāt, un šī ir viena no tām. Ir lietas, kuras cilvēks izvēlas nedzirdēt, nezināt, izlikties, ka tā nav. Es par šo runāju ne tāpēc, ka man patīk bāzt tev acīs vai bakstīt ar pirkstu un uzsvērt, kāds tu esi patiesībā. Runa nav nedz par baļķi acī, nedz par skabargu.

Es to daru tāpēc, ka mums ir jāapzinās, ka iecerētais īstenojas tikai tad, ja esam gana stipri un neesam šai darbā vieni.

Vēlos uzsvērt, ka mīlestība un naids šo ļoti stipri ietekmē un pastiprina.

Un vēl

Man gadās dzirdēt vairumā gadījumu nosodošus un pārmetošus apgalvojumus, ka es esot kristietis. Bieži to man saka cilvēki tādā tonī, ka tas, viņuprāt, nav apspriežams. Tas ir viņiem zināms fakts, bet diemžēl man ne.

To dzirdot, es nejautāju, kas tev liek tā domāt!? Atrodiet kaut vienu raidījumu vismaz pēdējos trīsdesmit gados, kurā es būtu apgalvojis, ka esmu kristietis, kaut vienu publikāciju vai interneta tiešraidi! Ja tev tas izdosies, tad man tas būs liels pārsteigums un atradums.

Zinu, ka atradīsi ko citu, ka es nepraktizēju nevienu reliģiju. Es neapmeklēju nevienas konfesijas baznīcu nedz reizi nedēļā, nedz reizi mēnesī un pat ne Ziemassvētkos un Lieldienās.

Arī Bībeli un Korānu lasījis neesmu. Reiz jaunībā, kad dzīvoju Jaunolainē un ļoti bieži ar vilcienu braucu uz Rīgu un atpakaļ, laiku izmantoju, lasot Jauno Derību, kuru uz slimnīcu pirmajās augusta pēcpuča dienās man atnesa mācītājs Valdis Baltruks (2020. gada 8. decembrī devās mūžībā.).

Biju nospraudis mērķi izlasīt. Izlasīju. Ko sapratu, kādus secinājumus izdarīju? Nekādus! Biju saskaitījis burtus, klusībā riteņiem klaudzot, izlasījis vārdus, un tas arī bija viss. Tikai vēlāk, kad šim tematam pievērsos gana nopietni, klausījos lekcijas, lasīju un uzzināju, ka Bībele ir pēdējā grāmata, kas kristietim ir jālasa. Retais, kurš sevi dēvē par kristieti, to zina un tam piekrīt.

Vēl es uzzināju, ka kristietība atzīst tikai tās vietas Bībelē, par kurām ir rakstījuši par svētajiem atzītie. Tā ir palīglīdzeklis un instruments profesionāļiem, sludinātājiem, mācītājiem, garīdzniekiem un tiem, kas ar to nodarbojas profesionāli, kam tas ir maizes darbs.

Līdzīgi kā fizikas grāmatas ir domātas zinātniekiem, nopietni instrumenti – profesionāļiem, labi aprīkotas virtuves – pavāriem. Bet pārējiem, kam tas nav iztikas avots un ir tikai aicinājuma izpausme, pietiks, ja paliksim profesionāļi tajās jomās un nozarēs, kurās tādi patiesi esam.

Ticība

Esmu iedziļinājies ne tikai kristietībā, bet pat tajā, ko dēvē par ezotēriku. Esmu tur gana ielūkojies un nopietnu grāmatu par šo izdevis. Esmu pat sazinājies ar tiem, kuru vairs nav šai saulē. Tā bija lieliska pieredze un deva man daudz zināšanu.

Kas ir ticība? Ticība, manuprāt, ir zināšanas, kurām ļauju ietekmēt savu dzīvi. Galilejs ir teicis, ka Bībele nemāca, kā iekārtotas debesis, Bībele māca, kā debesīs nokļūt.

Neatkārto manas kļūdas, lasi svēto darbus, tur visām gaumēm, visiem izpratnes līmeņiem ir pietiekami daudz uzrakstīts. Ir tikai jālasa, un neizprotamais taps skaidrs. Lasot Jāni Zeltamuti, nebeidzu brīnīties – kur viņš ņēma tik daudz papīra un kā spēja tik daudz atcerēties un uzrakstīt, ka pat pēc piecpadsmit gadsimtiem nespējam to aptvert.

Bet, ja jau daudzi mani pieskaita pie kristiešiem, tad par to nejūtos nedz pazemots, nedz aizskarts. Lepns arī ne, jo lepnība nāk pirms bojāejas. Pieļauju, ka no malas ir labāk redzams. Zinu, ka daudziem patīk citus sašķirot, tas ir tāds, tas atkal tāds un šis pavisam ne tāds. Un, kā ir teikts – Tu to teici...

Māte Terēze katru dienu pavadīja šaubās, vai Dievs vispār ir. Un, ja ir, tad kāpēc Viņš pieļauj, ka tik daudzi cieš un dzīvo trūkumā. Manuprāt, ja vispār kas tāds ir, tad tā ir kristietība, jo tā ir vienīgā reliģija, kas sludina nevis taisnīgu sodu un to, ka dots dotam atdodas, bet piedošanu un mīlestību. Bernards Šovs ir teicis – nezinu, vai Dievs ir, bet jādzīvo ir tā, it kā Viņš būtu.

P. S. Runā, ka patiesi laimīgs ir tas, kurš, atbildot uz jautājumu, kā tev iet, var teikt patiesību. Es nepieskaitu sevi pie laimīgajiem, bet dažreiz saņemos un saku to, ko domāju.

Video ir šeit: https://www.youtube.com/watch?v=t12P8lPqgow

Novērtē šo rakstu:

32
54