Iesaki rakstu:

Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.

Ielūkoties laikrakstu arhīvos ir ne tikai interesanti, bet reizēm arī noderīgi. Šķirstot Šveices laikrakstu Bieler Tagblatt, tā 1929.gada 22.maija (iedomājieties tikai!) numurā uzdūros rakstam par tajā mēnesī Londonā notikušu starptautisku kongresu ar 50 valstu piedalīšanos, kura galvenā tēma bija, kā apgalvo laikraksts, - pirmo reizi vēsturē apzināt planētas enerģētisko resursu rezerves. Kongresa dalībnieki pret darāmo darbu izturējās visnotaļ zinātniski, savus pētījumus un prātojumus balstot uz stabiliem statistikas pamatiem un, kā jau tas pienākas modernā pasaulē, aplēšot gan optimistiskos, gan pesimistiskos attīstības variantus.

Kongresa uzmanība bija pievērsta oglēm, kas tolaik bija galvenais civilizācijas enerģijas avots. Saskaņā ar optimistiskajām aplēsēm, kur pieprasījums paliktu esošajā līmenī, ogļu krājumu cilvēcei pietiktu nākamajiem četrtūkstoš gadiem. Turpretim, ja pieprasījums, pasaulei industrializējoties, strauji augtu, tad laiks, līdz ogļu krājumi tiktu izsmelti, saruka uz četriem simtiem gadu. Desmitkārtīga atšķirība starp optimismu un pesimismu pati par sevi var šokēt, tomēr arī četri simti gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai neiespringtu un problēmas risināšanu atstātu nākamajām paaudzēm.

Pavisam citādi bija ar naftu - jaunu, modernu resursu, pieprasījums pēc kura kopš iekšdedzes motora izgudrošanas strauji auga. Saskaņā ar kāda norvēģu profesora aplēsēm naftas resursa pietiktu optimistiskajā variantā (ja pieprasījums paliek, kā ir) sešdesmit gadiem, bet pesimistiskajā (ja tas turpinās pieaugt kā līdz 1928.gadam) - tikai 22 gadiem. Te gan arī izcēlās karstākās debates, jo daļa kongresa dalībnieku šīs aplēses enerģiski apstrīdēja. Tomēr prognoze par naftas civilizācijas galu pēc plus/mīnus 50 gadiem kopš tā laika atkārtojās ar apbrīnojamu regularitāti. Ik reizes, kad naftas cenu grafiks saslēja kūkumu, cenas kāpuma dziļākais pamatojums tika meklēts ne jau militārajos konfliktos vai naftas karteļa kombinācijās, bet gan grūti apstrīdamajā faktā, ka tā manta nav neizsmeļama.

Uz visām šīm izdarībām pirms simt un mazāk gadiem mēs šodien, protams, varam noraudzīties no vēsturisko zināšanu un faktu augstumiem. Ko mēs tur redzam? Zinot, ka ne ogles, ne nafta arī pēc simt gadiem nav izbeigušās, pirmais, kas nāk prātā, protams, ir, kā mūsu tēvi zinātnieki kļūdījās attiecīgo resursu rezervju novērtējumā. Tomēr ne jau tas ir interesantākais un svarīgākais.

Ja atveram Pasaules Enerģētikas aģentūras sagatavoto Pasaules enerģētikas apskatu 2023.gadam, tad atrodam, ka pasaules pieprasījums pēc naftas 2022.gadā bija 35,2 miljardi barelu gadā, kamēr norvēģu profesora Londonas kongresa aplēsēs tas bija vidēji 2,6 miljardi barelu gadā pesimistiskajā variantā!

Turpretim pasaules pieprasījums pēc oglēm saskaņā ar to pašu PEA apskatu 2022.gadā bija 5,8 miljardi tonnu gadā pret Londonas kongresa aplēsēm vidēji 18,5 miljardi tonnu gadā pesimistiskajā novērtējumā, tātad trīs reizes mazāk!

Tātad runa nav tikai par to, ka kaut kur tika atklāts kaut kas, kas 1929.gadā vēl nebija zināms. Fakts ir tāds, ka nākamo simt gadu attīstība bija ārpus 1929.gada kongresa dalībnieku iztēles iespējām. Faktiski viņi nekļūdījās tikai vienā - pieņēmumā, ka oglēm varētu atrasties kāds aizstājējs. Taču aizstājējs izrādījās nevis kāds superjauns materiāls, bet gan… nafta. Resurss kas kongresa dalībniekiem jau bija deguna priekšā un kura izredzes viņi tik bēdīgi novērtēja.

Ko šis stāsts mums vēsta, izņemot to, ka zinātniska prognozēšana ir viena no nepateicīgākajām nodarbēm pasaulē? Stāstam ir otra puse un turpinājums. Otra puse ir tāda, ka prognozes (īpaši jau zinātniski pamatotās) netiek taisītas aiz gara laika vai prieka pēc, bet gan, lai pamatotu praktisku lēmumu pieņemšanu. No šejienes jautājums, kādi praktiski lēmumi tika pieņemti vai varēja tikt pieņemti, vadoties no Londonas kongresa secinājumiem? Turpinājums ir tāds, ka pēdējo divdesmit gadu laikā bažas par resursu, pirmām kārtām naftas, izbeigšanos ir kaut kur pagaisušas no informatīvās telpas. Kāpēc un kur?

Par pēc Londonas kongresa pieņemtiem praktiskiem lēmumiem man nekas nav zināms. Šķiet, ka tādu vispār nebija, un iemeslu tam varētu būt nevis viens, bet daudz. No tīri zinātniski pētnieciskas dabas apsvērumiem līdz pat organizatoriskiem un tīri praktiskiem, tekošo notikumu diktētiem. Atcerēsimies, ka tas notika 1929.gadā!

Tādā gadījumā – kādi varēja būt praktiski lēmumi, vadoties no mūsu šodien uzkrātām zināšanām un pieredzes? Šķiet, ka tas ir acīmredzami - nafta ir cilvēces strupceļš! Absolūti neilgtspējīgs mūsdienu terminoloģijā resurss no kura atkarības jātiek vaļā visos iespējamos veidos un visiem pieejamiem līdzekļiem! Ar ko aizstāt naftu? Šķiet, ka atkal atbilde ir tikpat acīmredzama - tak ar tām pašām oglēm, kuru vismaz ir krietni vairāk!

Praktiskā plāksnē tas nozīmētu iekšdedzes motora apkarošanu, apkraujot to ar papildu nodevām un nodokļiem, nosakot pielietošanas ierobežojumus un ražošanas samazinājumu pa gadiem un pretī veicinot acīmredzot tvaika dzinēja lietošanu, kuram tiek piešķirtas iegādes subsīdijas, nodevu atvieglojumi un lietošanas priekšrocības.

Papildus varētu apsvērt dažāda veida patēriņa ierobežošanu, motivējot ar nepieciešamību mainīt paradumus un pielāgoties jaunajiem uzstādījumiem. Vēl viens variants būtu elektromotora popularizēšana. Jā, jau tolaik tādi bija. To gadu laikraksti ir pilni ar elektroauto reklāmām! Svina-skābes akumulatori neizklausās iedvesmojoši, bet gan jau tie tiks uzlaboti! Un kur radīsies elektrība? No oglēm taču!

Domāju, ka lielākā daļa piekritīs, ka tā ir laime, ka toreiz nekādi praktiski lēmumi no Londonas kongresa secinājumiem pieņemti netika. Taču tas nebija pēdējais tāda veida saiets un prognoze. 20.gadsimts ir virknes šādu prognožu izgāšanās gadsimts, un 21.gadsimtā ir izdarīts praktisks secinājums ka no tāda veida prognozēm jēgas nav. Vai tas nozīmētu cita starpā naftas un uz tās balstītā progresa reabilitāciju? Absolūti nē. Tas, kas ir noticis pēdējos 20 gados, - te nonākam pie jautājuma par bailēm no zināmu resursu izsīkšanas, - ir galdiņa pagriešana par 180 grādiem, plates nomaiņa, sarunu pārcelšana uz citu telpu.

Nākotnes prognozes ir aizstātas ar pagātnes faktiem. Šādi fakti, kuri tiek proponēti kā pierādīti, kopumā ir divi: 1) klimats pasaulē mainās sasilšanās virzienā un 2) šo izmaiņu iemesls ir cilvēka darbības rezultāts. Priekšrocība šādai pieejai ir milzīga! Jo tagad, redziet, nav nekādas zīlēšanas kafijas biezumos, ir balstīšanās uz pagātnes faktiem! Attiecīgi nav nekādas nozīmes, cik ilgam laikam var pietikt naftas vai cita resursa vai cik tā vispār ir. Nafta un virkne citu izejvielu ir vienkārši kaitīgas jo veicina globālo sasilšanu un tāpēc apkarojamas un aizstājamas.

Atbilde uz jautājumu - ar ko aizstāt - ir tā, kas atklāj saikni starp kongresu Londonā 1929.gadā ar “zaļo kursu” mūsdienās. Tā arī parāda, ka bailes no resursu izsīkšanas nekur nav pazudušas. Aizstāšanai tiek piedāvāts saules starojums - nodrošināts ne uz miljoniem, bet miljardiem gadu, ūdeņradis - visizplatītākais elements Visumā, vēja enerģija - kamēr būs atmosfēra, būs vējš, daži marginālāki risinājumi kā biomasa - tā, redziet, ir atjaunojama.

Visus šos resursus apvieno viena pazīme - to pārpilnība. Kāds jautās - bet kur tad paliek ekoloģisms, emisiju tīrība? Pareizi, tieši tā, tas nav arguments. Precīzāk, tas ir arguments, kas piekabināts, lai tēmai piedotu ētisku, estētisku dimensiju. Turklāt diezgan strīdīgs arguments. Ejiet un nolasiet lekciju par ekoloģiju litija un kobalta raktuvēs nodarbinātajiem! Nē, patiesais arguments, kāpēc vajadzīgs “zaļais kurss” tajā izpildījumā, kāds mums tiek piedāvāts, ir proponēto enerģijas avotu neizsmeļamība no cilvēces viedokļa.