Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau vairākus mēnešus Latvijas sabiedrībai ir pieejams daļējs tā saucamo čekas maisu saturs, un atgādināšu – „kartītes” apskatei ir pieejamas ikvienam no mums. Loģisks jautājums būtu, vai kas ir mainījies pa šo laiku? Nē, pilnībā nekas, tikai sabiedrība uzzinājusi jaunus vārdus, kas savulaik tieši vai netieši ir iesaistījušies „kopīgajās” lopiskajās aktivitātēs ar PSRS KGB.

Cits stāsts ir par to, kā šie „stukači” attaisno savu sadarbību ar padomijas specdienestu. Reizēm tie ir gaužām absurdi un smieklīgi skaidrojumi, kuriem būtu nepieciešami papildus skaidrojumi. Taču stāsts šoreiz nav par to, kā katrs attaisnojas, bet par to, vai fundamentāli sabiedrībā ir kas mainījies.

Īsi pirms čekas maisu atvēršanas pagājuša gada nogalē tika piesauktas dažādas briesmas, ko sagaida šo maišeļu atvēršana. Piemēram, sabiedrībā labi zināmais Jānis Maizītis, kurš nu jau vairākus gadus ieņem Satversmes aizsardzības biroja priekšnieka krēslu, savā un biroja vārdā bija tiešs: lustrācijas sākšana šobrīd radīšot sabiedrības šķelšanos, un tā varot radīt draudus valsts drošībai un sabiedriskai kārtībai. Turklāt SAB vērtējumā VDK kartotēkas publicēšana internetā varot radīt atsevišķus riskus, tostarp pazemināt uzticēšanos drošības iestādēm, kas varot atstāt iespaidu uz valsts drošības iestāžu līdzšinējo darbu.

Vienlaikus ar Maizītim līdzīgu viedokli klajā nāca arī tagad par Valsts drošības dienestu pārdēvētās Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets, kurš intervijā ar pilnu nopietnību teica: “Es arī uzskatu, ka šīs informācijas publiskošana var radīt zināmus riskus nacionālajai drošībai.”

Toreiz kā piemēru DP priekšnieks minēja iespējamo uzticības mazināšanos drošības iestādēm: “Ir jāsaprot, ka arī mūsdienu Latvijā ir personas, kas sadarbojas ar valsts drošības iestādēm – tā ir ārkārtīgi slepena un sensitīva informācija. Cilvēki, piekrītot sniegt atbalstu savas valsts drošības iestādēm, viņi rēķinās, ka šī informācija vienmēr, mūžīgos laikos paliks slepena, diskrēta un nekad to neviens neuzzinās. Ja mēs atklājam informāciju par personām, kuras savulaik sadarbojušās ar totalitāras valsts drošības iestādēm, tas zināmā mērā var atturēt sniegt atbalstu savas valsts drošības iestādēm.”

Pretēji specdienestu „draudīgajām” prognozēm, sabiedrība to visu ir uztvērusi visai mierīgi. Jā, ir bijušas situācijas, kad sabiedrībā labi zināmi cilvēki ir skaidrojušies, kādēļ viņi ir fiksēti „stukaču” kartītēs. Bet tas arī viss! Arīdzan katrs otrais Latvijas iedzīvotājs ir izgājis cauri kartotēkām, pārliecinoties, vai tajās nav kāds viņam zināms cilvēks.

Tātad sabiedrība nav sašķēlusies, nav sākusies masveida izrēķināšanās ar „stukačiem”. Nekas neliecina par to, ka mūsu klusajā, mierīgajā valstī mostos revolūcijas gars franču manierē. Savukārt uzticība valsts drošības iestādēm, ko pieminēja gan Mežviets, gan Maizītis, ir stiepts jēdziens, ja mani atmiņa neviļ, tad pa 29 neatkarības gadiem tas vēl nav mērīts, un uzticēšanās šīm iestādēm ir ar mistisku plīvuru apklāts paša indivīda vērtējums.

Varbūt specdienestiem vajadzētu būt prātīgākiem un konkrētākiem savos spriedelējumos par sabiedrību un tās reakciju uz dažādiem procesiem?! Iespējams, „stukaču” kartīšu publiska izlikšana ir viens no labākajiem lēmumiem, kas ir izdarīts pa šiem 29 gadiem. Realitātē tas mūsu dzīvi nav mainījis, jo īstenie VDK aģenti un štata darbinieki turpina bezrūpīgi pavadīt savas vecumdienas peldoties naudā, ko sekmīgi sarausa pēc PSRS sabrukuma, un turpina raust uz Latvijas sabiedrības rēķina.

Novērtē šo rakstu:

110
19