Menu
Pilnā versija
Foto

Kurp dodies, LTV un NEPLP?

Jānis Rušenieks* · 17.05.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Brīdi atpakaļ Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) atlikušie četri locekļi lēma veikt grozījumus VB SIA Latvijas televīzija statūtos, paredzot, ka turpmāk Latvijas televīzijas priekšgalā būs tikai viens valdes loceklis. Formāli Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 65.pants ir ievērots – “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekli vada valde”. Neapšaubu pašreizējā palikušā valdes locekļa kompetenci kā finanšu jomas speciālistam, bet… Latvijas televīzija nav vienkāršs, ikdienas uzņēmums. Tas ir ļoti specifisks uzņēmums, kurš neražo pienu, maizi, radioaparātus vai televizorus.

Par televīziju

Vēl padomju gados prevalēja uzskats, ka gan radio, gan televīzijā galvenais ir vārds, no kā izrietēja, ka vadītāju amatos tika virzīti žurnālisti. Tikai divi no iepriekšējiem LTV vadītājiem bija tieši saistīti ar bildi – viņi savulaik bija režisori. Nu jau bijušais trīs valdes locekļu amatu/ kompetences sadalījums ilgstoši man ir bijis neizprotams, jo valdes loceklis ar šauru specializāciju – finanšu pārzināšanu, manuprāt, ir neloģiski. Šīs funkcijas vajadzētu izprast un pildīt tieši valdes priekšsēdētājam, atvēlot diviem valdes locekļiem konkrētas jomas – vienam saturu, otram tehnoloģijas, bet visiem sadarbojoties medija attīstības stratēģijas veidošanā un īstenošanā.

Kopš konkursa uz valdes locekļu amatiem LTV rezultātu paziņošanas ir pagājis vairāk nekā mēnesis. Šajā laikā mēģināju analizēt – kāpēc atkal ir sanācis čiks. Diemžēl jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Kāpēc? Tāpēc, ka līdz šim brīdim neesmu nekur atradis atbildi uz galveno jautājumu – kā tā var būt, ka tieši abi valsts pārziņā esošie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija atrodas tādā stāvoklī? Es gribētu teikt - bedrē. Kāpēc bedrē? Tāpēc, ka vismaz 99% no sabiedrības nav apjaušama tā situācija, kurā šie abi mediji neprofesionālas pārraudzības un apzinātas valsts pārvaldes institūciju darbības rezultātā ir novesti.

Nozares pārraudzība, mediju vadība, prasības par saturu, tā realizēšana, valsts budžeta finansējums. Šie varētu būt tikai četri galvenie, analizējamie jautājumi. Viss pārējais jau izriet no tiem – televīzijas atrašanās nepiemērotās telpās, kadru jautājums, neizprotama satura veidošanas politika un autortiesību (ne)ievērošana, un visbeidzot - nespēja plānot LTV kā uzņēmuma darbību ilgtermiņā.

Praktiski jau kopš neatkarības atgūšanas valsts budžeta piešķirtais finansējums ir bijis nepietiekams. Neko nelīdz arī fakts, ka nu jau vairākus gadus likumā ir iestrādāts formulējums par to, kas veido Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu finansiālo nodrošinājumu:

1) valsts budžeta dotācija sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai, turklāt tā nedrīkst būt mazāka nekā iepriekšējā gadā;

2) ieņēmumi no saimnieciskās darbības;

3) dāvinājumi un ziedojumi naudas līdzekļu un mantiskā veidā, tai skaitā ārvalstu fizisko un juridisko personu dāvinājumi un ziedojumi;

4) citi normatīvajos aktos paredzēti finanšu avoti.

Valsts budžeta veidošanā saistoša ir tikai pirmajā punktā minētā daļa, kur ir paredzētais tiešais, caur NEPLPu novirzāmais finansējums, bet kurā netiek līdzskaitīti visi tie finansēšanas avoti, kuri nāk no dažādu ministriju paredzētajiem piešprices finansējumiem. Tas nozīmē, ka no valsts saņemtie līdzekļi 2019.gadā nebūt nav tādā pašā apjomā, kādi tie bija 2018.gadā vai 2017.gadā. Speciālās budžeta programmas netiek pieplusotas, lai gan tieši šīs speciālās programmas tad arī veido būtisku satura veidošanas – oriģinālraidījumu finansējuma daļu.

Runājot par kopējo LTV budžetu, neviens nekad necenšas pievērst uzmanību tam, ka atvēlētajos skaitļos ir ietverta arī vecās infrastruktūras uzturēšana – gan valdījumā esošo ēku, zemes, telpu, iekārtu un tehniskā aprīkojuma iegāde un uzturēšana, gan lietošanā esošo ēku, zemes, telpu, iekārtu un tehniskā aprīkojuma noma, gan visi komunālo un nodokļu maksājumi, kā arī citi ar uzturēšanu saistītie izdevumi. Tāpat netiek akcentēts fakts, ka jau ilgstoši divdesmit stāvus augstā ēka (neanalizēšu ēkas tehnisko stāvokli, jau vairākus gadus esošo slēdzienu par tās drīzāk neatbilstību nekā atbilstību ekspluatēšanai) pilnībā netiek noslogota tieši LTV vajadzībām, bet gan lielākoties tiek izīrēta citiem programmu veidotājiem, aģentūrām, ārvalstu telekompānijām vai ar televīziju nesaistītiem komersantiem. Nozīmīgu budžeta daļu veido arī ieņēmumi no tehnikas izīrēšanas un pakalpojumu sniegšanas. Tas nozīmē, pa papildus saviem tiešajiem uzdevumiem – programmu gatavošanai LTV1, LTV un internetā VISIEMLTV.lv, kā arī interneta kopprojekta ar Latvijas Radio – LSM.lv virsvadīšanas, Latvijas televīzijai ir jāiesaistās komercdarbībā.

Gan pirms dokumentu iesniegšanas par dalību konkursā, gan tā laikā padziļināti centos pētīt visu publiski pieejamo informāciju par LTV, izprast tā stāvokli, esošo situāciju. Arī no skopajiem datiem, gada pārskatiem, citiem darbību reglamentējošajiem dokumentiem, arī Valsts kontroles paustajām atziņām sapratu, ka raksta sākumā minētā bedre, tās dziļums aug un aug. Tā tiek grauts nacionālā medija pamatu pamats, bet visiem tas laikam ir vienalga. Visiem un vienalga?

Vārdos jau atkal tiek izteiktas gudras atziņas, kurus vairāk negribas saukt pat par slima suņa murgiem. Situācijas nezinātājiem ir jāskaidro, ka nu jau gadiem elektronisko mediju jomā eksistē muļķīga sistēma – viens un tas pats uzraugs (NEPLP) uzmana visus elektroniskos medijus – televīzijas, radio un arī kabeļniekus, tajā pat laikā tas ir arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas uzraugs. Tieši NEPLPs apstiprina abu raidorganizāciju ikgada un plašāka termiņa dokumentus, dala pieprasītos un piešķirtos valsts budžeta līdzekļus, kā arī kontrolē abu organizāciju darbību – vai reālie darbi atbilst solītajam. Jocīga situācija, spēlējot demokrātiju, kad valsts dibinātiem medijiem katru gadu hroniski pietrūkst finansējuma, NEPLPs katru gadu vērā ņemamu summu “piešķir” arī privātajiem medijiem, jo saskaņā ar EPL likuma 60.pantu tieši viņi rūpējas un nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu efektīvu un lietderīgu izlietošanu sabiedrības interesēs. Netaisos tagad analizēt, kāda ir par šo valsts naudu sagatavoto raidījumu kvalitāte, nepieciešamība, kā arī valsts finansējuma apjoms katrā šajā privātajā medijā, to procents no kopējā medija gada budžeta, jo mans mērķis ir pavisam cits.

      Nepārskaitīšu EPL likuma 62.pantā minēto NEPLP kompetenci un pienākumus par sabiedriskajiem medijiem pilnībā, uzmanību pievēršot tikai atsevišķiem punktiem, tāpat atsevišķi nepētīšu Latvijas Radio. Visu pamatu pamats sabiedrisko vai precīzāk gan valsts elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbībā ir jau minētais likums, tajā veiktā sabiedriskā pasūtījuma izplūdušais uzskaitījums, kā arī NEPLPs stratēģija un pašas Latvijas televīzijas sagatavotais un apstiprināšanai padomē iesniegtais ikgadējais dokuments – Sabiedriskais pasūtījums. Ja godīgi, tad šis pašas LTV sastādītais dokuments man atgādina tipisku Latvijas valsts pārvaldē strādājošo sastādītu dokumentu – veicināt, uzrunāt, izzināt, radīt, nodrošināt… Tikai 32. lpp beidzot ir iespējams iepazīties ar konkrētiem skaitļiem oriģinālā satura veidošanā.

Skaļus smieklus izraisa NEPLP uzdevumi sabiedriskā pasūtījuma plāna izstrādei, kur LTV7 ir jāattīsta kā aktīva dzīvesveida un sporta kanāls, bet krieviski runājošajiem pat tiks veidota jauna multimediju saturu platforma! Šie cilvēki laikam dzīvo uz citas planētas vai pasaku tēlu vidē. Diemžēl daudzas lietas, tajā skaitā izpildes indikatori šajā dokumentā nav tieši definēti, sabiedriskā labuma mērķi arī, bet lielākā daļa teksta ir tik izplūdusi, tik neskaidra, ka dažbrīd gribas vemt. Manuprāt, šādu dokumentu radītājus un NEPLPa īstenos locekļus un darbiniekus, kuri šādus plānošanas dokumentus sastāda, apstiprina vajadzētu saukt pie atbildības. Varbūt pat trīskārtīgi – gan pie civiltiesiskās, gan kriminālās, gan administratīvās, ja vien tas būtu iespējams. Par ko? Par piešķirto pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, par kaitniecību, par nolaidību. Formāli jau viss ir kārtībā, jo nevienā normatīvajā aktā nav tieši definēts, ka noziegums pret valsti ir arī likuma nepildīšana, savu darba pienākumu nolaidīga pil – drīzāk jau nepildīšana.

Kāds brīnums vai atklājums, ka tikai jau 2019.gadā LTV atbildīgās personas un NEPLP pamanīja, ka šajā gadā samazināsies LTV budžets, pie kam – par trijiem miljoniem eiro. Nevis trīs eiro, pat ne 3000 eiro, bet “nieka” trīs miljoniem! Tā rezultātā šogad tiks par 600 stundām samazināts oriģinālraidījumu veidošanas apjoms, kas liks lielāko daļu LTV radošo un tehnisko darbinieku vasaras periodā “palaist piespiedu bezalgas atvaļinājumā”.

To visu neviens nepamanīja? Neviens no trijiem valdes locekļiem? Neviens no pieciem padomes neplistiem? Neviens LTV pētnieciskais žurnālists? Nē, jo baļķi savā acī jau neviens nemeklēja, pat negribēja meklēt. Kāpēc? Es atbildi saskatu pavisam vienkārši – tie, kuriem bija jāpamana, to neizdarīja vecum vecā ieraduma, pat pieraduma pēc, ka gan jau kā katru gadu no ārkārtas līdzekļiem valdība atkal piešķirs vismaz daļu.

Kāpēc nebļāva visu varenais LTV ziņu dienests vai informatīvo programmu žurnālisti? Kāpēc kliegt, ja viņu stāvoklis faktiski nemainās, atalgojums gada griezumā praktiski nemainās, viņi joprojām ir vienlīdzīgāki par citiem, jo atrodas priviliģētā stāvoklī. Latviešu ziņām samazinājums gadā ir drusku vairāk par 50 stundām, latviešu analītiskajiem raidījumiem – drusku vairāk par četrdesmit stundām. Neesot olimpiādei, sporta translāciju samazinājums gan ir jūtamāks stundu ziņā – LTV1 apjoms samazinās par 10 stundām, LTV7 par 220 stundām, bet kopējais apjoms ir joprojām augsts. Kas notiek ar citiem? Tikai filmu apjoms stundās paliek nemainīgs, bet ētera apjoma procentos pat pieaug. Jau tā mazajam bērnu raidījumu skaitam samazinājums, kultūras programmām – samazinājums par trešdaļu, zinātnei – vairāk nekā uz pusi, mūzikai – dalām ar 3,5. Izklaide gan saglabā gandrīz esošo apjomu, jo samazinājums ir tikai 8 stundas.

Kāds tad ir sausais vai slapjais atlikums? 2019.gadā LTV1 pirmizrādes ir tikai 30% (2439,2 stundas) no plānotajām 8007 ētera stundām, bet LTV7 – tikai 13% (1033,2 stundas) no 8007 raidlaika stundām. LTV7 pat nav paredzēti kultūras, izglītojošās, izklaides un mūzikas oriģinālraidījumi, ir tikai ziņas un analītiskie raidījumi krievu valodā, sports, ekranizējumi un veselas 3 oriģinālstundas bērniem! Šādam saturam LTV kopumā ir plānots atvēlēt 8,349 miljonus eiro. Sekas? Jau tagad kā jaunums tiek reklamēti pasen rādīti seriāli un filmas, tā maldinot skatītāju.

Vai ir iespējams ko reāli darīt?

Ir vairāki priekšnoteikumi. Vispirms ir jābūt gribai darīt reālus darbus, nevis ilgstoši tukši pļurkstēt. Ar ko sākt? Ir jāveic normatīvo aktu “sakārtošana”, pareizāk – grozīšana, paredzot, ka NEPLPs vienlaikus nesēž uz diviem krēsliem. Otrs – darboties spējīgas LTV valdes izveidošana, kur tiek grozītas, vai tomēr precizētas valdes locekļu atbildības sfēras, turpmāk paredzot, ka viens no valdes locekļiem atbild tikai par saturu – tā saucamo ideoloģiski māksliniecisko pusi, bet otrs – par tehnoloģisko darbību un attīstību, savukārt priekšsēdim atvēlot uzņēmuma stratēģisko attīstību, finanšu jautājumus. Trešais solis – darāmo darbu kopums, kas ir jāveic nekavējoties.

EPL likumā ir jāveic Sabiedriskā pasūtījuma precīza definēšana, stabila un pieaugoša, ilgtermiņā noteikta valsts budžeta finansējuma piešķiršana (kā vienota dotācija, nevis kombinējot no vairākiem apakšprogrammu avotiem), veicot grozījumus normatīvajos aktos un programmu plānošanā. Nākamais - Latvijas Televīzijas turpmākās darbības juridiskā statusa un budžeta veidošanas nosacījumu un kritēriju precizēšana un ieviešana, kā arī Latvijas Televīzijas mērķu un uzdevumu precizēšana, formulēšana, labas reputācijas nostiprināšana, darbinieku pašapziņas celšana.

Tālākais - Latvijas Televīzijas programmu “ētera tīklu” un satura veidošanas izvērtējums, to pilnveidošana, vienotas mārketinga platformas izveidošana un ieviešana attiecībā uz programmu sagatavošanu un izplatīšanu, tā sekmējot finanšu resursu un medija ilgtermiņa attīstības plānošanu. Lai pildītu Latvijas Televīzijas kā sabiedrības televīzijas attīstību, ir jāveic personāla kompetences izvērtējums, organizatoriskās struktūras iespējamās izmaiņas, to raksturojums, darbinieku motivācijas sistēmas un atalgojuma pilnveidošana, arī Latvijas Televīzijas tehnisko iespēju un telpu izvērtējums, attīstības modelēšana un ieviešana.

Interneta platformas, digitālās vides attīstības izvērtējums un paplašināšana, kā arī Latvijas televīzijas programmu arhivēšana, digitalizācija, arhīva pieejamība sabiedrībai ir ne tikai papildu ienākumus veicinoši, bet arī norisināsies tieši sabiedrības interesēs. Daudzu gadu sāpīgais jautājums - autortiesību un blakustiesību ievērošana, to tarifi, aizsardzība. Tas ir nozīmīgs ne tikai Latvijas televīzijā, bet visā elektronisko mediju jomā visā Latvijas teritorijā. Visiem šiem darbiem praktiski nav nosakāma prioritārā secība, jo ikviens no tiem, ir būtisks turpmākajā Latvijas televīzijas darbībā. Turpinot veicamo darbu sarakstu un apjomu, ir jādefinē un pēc tam arī jārealizē Latvijas Televīzijas kā sabiedriskas raidorganizācijas galvenos pienākumus – attīstīt latviešu valodu un kultūru, veicināt Latvijas valstiskuma unikalitātes apziņu un stiprināt Latvijas kā demokrātiskas valsts reputāciju. Šādu pienākumu realizācija sevī ietver to, ka Latvijas Televīzija ir placdarms Latvijā un latviešu valodā izgatavoto audiovizuālo darbu demonstrēšanai, to pieejamības veicināšanai, tautas pašapziņas stiprināšanā un vēsturiskās atmiņas pilnveidošanai. Latvijas Televīzija - nozares medijs Nr.1, kura programmas veido profesionāļi. Šie profesionāļi:

- Sagatavo un izplata daudzveidīgu un sabalansētu raidījumu programmu, ievērojot visaugstākos kritērijus tehnoloģiju, mākslas, vizuālā noformējuma, režijas un informācijas un žurnālistikas jomā.

- Ir valsts nacionālās kultūras bagātību veidotāji un saglabātāji, ļaujot ar šīm bagātībām iepazīties plašam interesentu lokam Latvijā un ārpus tās.

- Ir profesionālas, patiesas un saturiski atbildīgas informācijas gatavotāji un nodrošinātāji dažādām sabiedrības grupām, realizē viedokļu daudzveidības izpausmes.

- Veicina Latvijas sabiedrības pieejamību pasaules kultūras sasniegumiem (mākslas filmas, dokumentālās filmas, koncerti, utt), nodrošina nozīmīgu sporta sacensību fiksēšanu un izplatīšanu, kā arī veic Latvijas mākslinieku, nacionālo kultūras bagātību, zinātnes sasniegumu popularizēšanu ārvalstīs.

Lai to varētu veikt, ļoti nozīmīgs jautājums ir finanses, jo no tā izriet Latvijas Televīzijas budžeta veidošana. Ļoti ilgu laika posmu sabiedriskā medija - Latvijas televīzijas finansējums notiek bez iespējamas plānošanas ilgtermiņā, jo no valsts budžeta piešķirtie līdzekļi ir ne līdz galam pamatoti - to apjoms neatbilst sabiedriskā pasūtījuma izpildes nepieciešamībai, liedzot tehnisko līdzekļu atjaunošanas un nomaiņas plānošanu ilgtermiņā. Neesot adekvātam finansējumam, ir iespējama medija redakcionālās neatkarības iespaidošana, jo atsevišķiem raidījumu sponsoriem vai politiķiem būtu iespējams ietekmēt raidījuma/u saturu. Diemžēl no publiski pieejamās informācijas var tikai mēģināt apjaust budžeta izlietojumu pa pozīcijām, prognozēt ienākumus – valsts dotāciju, reklāmas laika pārdošanu, sponsoru un citu ienākumu pozīcijas. Tāpat publiski pieejamā informācija nedod pilnīgu priekšstatu par darba samaksas veidošanu (darba alga, autoratlīdzība, uzņēmuma līgumi), iestādes štatiem, medija tehnisko stāvokli.

Pašreizējā situācija, kad sabiedriskā pasūtījuma realizēšanai nav paredzēts adekvāts finansējums, ka tā sabalansēšana tiek panākta, netieši uzdodot valsts kapitālsabiedrībai iztrūkstošos līdzekļus pelnīt ar reklāmas laika pārdošanu, kā arī telpu un tehnikas izīrēšanu, neveicina plānveidīgu stratēģiskās attīstības nodrošinājumu. Jānorāda, ka pēdējās divas norādītās funkcijas īsti neatbilst sabiedriskā medija pamatdarbībai, jo Latvijas Televīzijai tādējādi ir jānodarbojas ar medijam neraksturīgām funkcijām. Darbu saraksts ir pagarš, bet arī tas nav viss, jo tikai tad, ja tiek atrisināts televīzijas finansēšanas modelis un apjoms, tad var ilgtermiņā strādāt pie Latvijas Televīzijas programmu satura veidošanas:

Ir jāveic Latvijas Televīzijas programmu satura audits. Dotajā brīdī ne visi LTV1, LTV7 un VISIEMLTV.LV programmās ietvertie raidījumi atbilst labas kvalitātes (saturs, forma, vizuālais risinājums) kritērijiem. Tas ļaus precīzi definēt katra kanāla mērķus un uzdevumus.

Neskaidrs ir pašreizējais programmās iekļauto raidījumu kvalitātes izvērtēšanas mehānisms, regulāras satura un kvalitātes analīzes veikšana. Esošais modelis pieļauj lielu subjektivitāti lēmumu pieņemšanā, jo izvērtējumu var veikt un lēmumu pieņemt vienpersonīgi atsevišķiem LTV darbiniekiem. Tas attiecas gan uz Latvijas Televīzijas sagatavotajiem raidījumiem, gan uz neatkarīgo producentu veidotajiem raidījumiem. Tas nozīmē, ka ir jāveic regulārs šāda kopējā satura un vizuālās kvalitātes izvērtējums, piesaistot nozares ekspertus.

Latvijas Televīzijas satura veidošana noris pēc formulas, ka Latvijas Televīzija ir tikai daļas satura ražotājs, jo liels satura apjoms tiek iepirkts, arī adaptēts. Šādā situācijā nav skaidrs – kāpēc konkrētie produkti (filmas, raidījumi, utt.) tiek iepirkti, kāpēc kā sadarbības partneri ir izvēlēti konkrēti komersanti vai privātpersonas. Šāda situācija ir necaurspīdīga, raisa aizdomas par iespējamu atšķirīgas attieksmes izrādīšanu vai pat dienesta stāvokļa izmantošanu lēmumu pieņemšanā. Mērķis un darbība – ir jārada saprotams sadarbības modelis ar neatkarīgajiem producentiem, ievērojot vienotus atlases un vērtēšanas kritērijus. Tā veidotos sistēma, ka LTV konkursa kārtībā veic pasūtījumu - kur sabiedriskā pasūtījuma ietvaros daļu raidījumu izgatavo neatkarīgie producenti, bet pasūtījuma finansējums ir valsts vai LTV pašu pelnītais budžets. Šādi nosacījumi var veicināt arī publiskās un privātās partnerības veidošanu finansējuma piesaistē konkrētiem projektiem/raidījumiem.

Un visbeidzot – ir jāveic atsevišķu satura grupu raidījumu apjoma (kopējās ētera hronometrāžas un regularitātes) palielināšana un satura/valodas korekcijas. Tikai atsevišķi piemēri:

Ir jāizvērtē oriģinālraidījumu apjoma palielināšana gan LTV 1.programmā, gan LTV7, kur palielināšana būtu saistīta arī ar ziņu oriģinālraidījumu skaita palielināšanu (pašlaik ir 3x dienā (Dienas ziņas, Panorāma, Nakts ziņas, neskaitot Labrīt, Latvija) uz vismaz piecām LTV1). Jaunie ziņu ētera laiki pl.12.00, pl.15.00.

Aktuāli būtu arī informatīvi analītiska ikdienas raidījuma izveidošana (sabiedrībā nozīmīgu aktualitāšu analīze, komentāri, speciālistu prognozes), kultūras raidījumu apjoma un daudzveidības palielinājums, bērnu un pusaudžu auditorijai paredzēto oriģinālraidījumu palielināšana (vismaz divas reizes), nepieļaujot tā kāpumu tikai uz kinofilmu vai animācijas filmu skaita palielinājuma.

Daudzus gadus satura veidošanā maz izmantots avots ir Latvijas Televīzijas arhīvs. Tāpēc ir jāizvērtē, kā LTV strādā ar saviem arhīvā esošajiem unikālajiem materiāliem, kā ir sakārtots vai cik nesakārtots ir tiesiskais regulējums (autortiesības, īpašuma tiesības uz raidījumiem, fiksētajām izrādēm, koncertiem, utt.), materiālu digitalizācija.

Radikāls solis - LTV 7 programmas ziņu un analītisko raidījumus pakāpeniski (3 – 4 gadi) orientēt uz latviešu valodas apguvi, nevis divvalodības turpināšanu. No tā izriet – palielināt saturu ar subtitriem krievu valodā, samazinot oriģinālraidījumus, filmas un seriālus krievu valodā.

Realizējot izvirzītos uzdevumus, Latvijas televīzija 4 – 6 gadu laikā kļūs par mediju, kurš ar saviem raidījumiem veido nākotni, nevis fiksē pagātni. Latvijas televīzijā strādā nozares profesionāļi, kuri ir eksperti un sabiedrības viedokļu veidotāji.

Sekas visam minētajam? Pilnveidojot Valsts SIA “Latvijas Televīzija” šodienas, kā arī prognozējamu vidēja termiņa darbību, ir iespējams veidot attīstības stratēģiju atbilstoši normatīvo aktu prasībām, sekmējot ilgtspējīgu un kvalitatīvu uzņēmuma ražošanu, pārdomātu finanšu resursu plānošanu un izlietošanu. Tad satura veidošanā varēs ievērot augstus satura profesionālās kvalitātes standartus, nodrošinot satura daudzveidīgumu, ievērojot dažādās sabiedrības intereses un vajadzības, kā arī viedokļu un vērtību atspoguļojumu. Tad darbos, nevis vārdos tiktu veikta sabiedrības integrācija, nevis šķelšana, jo LTV programmas veiktu visu sabiedrības slāņu, arī etnisko un reliģisko minoritāšu interešu paušanu un ievērošanu, īstenotu pienākumu saglabāt un attīstīt nacionālo kultūru, valstisko identitāti, valodu. Katrā ziņā tas vestu pie situācijas, ka Latvijas televīzija būtu medijs, kuru gribētos ieslēgt un skatīties atkal un atkal.

Pēcvārda vietā. Šajā rakstā es vēl neanalizēju, manuprāt, pašas būtiskās NEPLPa pieļautās kļūdas konkursa uz LTV valdes locekļu amatiem.

Pirmā no tām bija fakts, ka uz konkursa finālu – trešo kārtu tika virzīti uzreiz seši potenciālie valdes locekļi, neveicot sadalījumu – šis trijnieks pretendē uz valdes priekšsēdētāja amatu, bet šis trijnieks uz valdes locekļa satura un digitālās attīstības jautājumos. Tas radīja lielāku neziņu gan pašiem pretendentiem, gan LTV darbiniekiem, gan sabiedrībai.

Otrā – NEPLPa neprofesionāli organizētā tikšanās ar Latvijas televīzijas darbiniekiem, kura vairāk izvērtās vienas struktūras – ziņu dienesta vispārējos “uzbraucienos” pretendentiem, nevis profesionāli organizētā diskusijā par medija attīstību, satura veidošanu, katra pretendenta prioritātēm un darbību pārredzamā nākotnē. Te visupirms atbildība gulstas uz Aurēliju Ievu Druvieti, gan uz Daci Ķezberi. Ilgstošais “kara stāvoklis” starp padomi un LTV, it īpaši tās ziņu dienestu, tika nogrūsts uz konkursa pretendentiem, visu atstājot pašplūsmā.

Esot šādam konkursa rezultātam, tā nu jau bijušajiem dalībniekiem joprojām nav izprotami galīgā lēmuma pieņemšanas principi un kritēriji, jo līdz šim nav skaidri pretendentu trešās kārtas atlases principi, jo divu pretendentu kvalifikācija, tikai aiz matiem pievelkot atbilda konkursa nolikumam. Tikpat neskaidra ir baumu līmeņa informācija, ka divi lieliski pretendenti atteicās no dalības trešajā kārtā.

Tas viss kopumā grauj ticību valsts iestāžu rīkotajiem amatu konkursiem, jo konkursu vērtētāju darbība nenotiek saskaņa ar nolikumiem, dažbrīd arī normatīvajiem aktiem. Aktuāls ir jautājums – ja LTV var vadīt tikai viens valdes loceklis, varbūt NEPLPā arī vajag atstāt tikai vienu – īsteno, universālo visu zinošo locekli? Šai valstij ir pieaugošs aizbraucošo pilsoņu skaits nu jau gadu no gada. Aizplūst “darba rokas”, aizplūst “smadzenes”. Vai tiešām mēs jūtamies kā valsts tik bagāta un cilvēkresursiem neizsmeļama? Pašreizējā valsts pārvalde jau sen sūta signālus par tajā esošajām pelēcībām un neprasmi strādāt. Pašreizējā situācija LTV – agonēšana turpinās, jo nevienam ne Doma laukumā, ne Jēkaba ielā, ne Pils laukumā, ne Brīvības ielā Latvijas televīzija nav vajadzīga kā spēcīgs, neatkarīgs, pilnvērtīgi finansēts sabiedriskais medijs.

* Televīzijas režisors un producents, Dr.iur, MG.art.

Novērtē šo rakstu:

32
5