Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Valdības nodoms piespiedu kārtā vakcinēt skolotājus, ārstus un sociālos darbiniekus neapšaubāmi ir cilvēktiesību pārkāpums. Taču cilvēktiesību pārkāpums var būt arī pamatots. Vispārējā labuma interesēs dažkārt ir jāignorē indivīda tiesības. Tāpēc ir svarīgi saprast, vai šajā gadījumā cilvēktiesību pārkāpums ir pamatots. Mēģināsim tikt skaidrībā.

I

Ārstus, pedagogus un sociālos darbiniekus apvieno tas, ka viņi kontaktē ar lielām cilvēku grupām. Tiek pieņemts, ka viņi, nebūdami vakcinēti, apdraud šīs cilvēku grupas.  Var inficēt tās. Savukārt vakcinēts ārsts, pedagogs un sociālais darbinieks šādu apdraudējumu nerada. Vai arī rada, bet ievērojami mazākā mērā.

Patlaban tas ir tikai pieņēmums, hipotēze. Pētījumi ir rādījuši, ka pilnīgi vakcinētajiem, ja viņi saslimst, vīrusa slodze (vīrusa daļiņu daudzums izdalījumos, tai skaitā siekalās) ir mazāka nekā nevakcinētajiem.

Vai no tā izriet, ka vakcinētie retāk inficē apkārtējos? Nē. Jo nav zināms, kāda vīrusa slodze ir nepieciešama, lai inficētos. Varbūt pilnīgi pietiek ar tām daļiņām, ko satur vakcinētā siekalas.

Ir tikai aptuveni vērtējumi. Saskaņā ar šiem vērtējumiem varbūtība, ka saslimis un vakcinēts cilvēks kādu inficēs, ir divas reizes mazāka nekā tad, ja viņa vietā būtu saslimis nevakcinēts cilvēks.

Divas reizes – tās nav 20 vai 200 reizes. Un arī tās „divas” pagaidām ir tikai hipotēze.

II

Tomēr epidēmija attiecas ne tikai uz bioloģiju. Šeit ir runa arī par sabiedrību. Ir svarīga ne tikai vīrusa slodze vien. Svarīgi, kā ir iekārtota dažādu iedzīvotāju grupu dzīve sabiedrībā. Kādi likumi regulē šo dzīvi.

Un šis ir reāls stāsts par pavisam neseniem notikumiem.

Divi uzņēmēji no Rīgas devās uz lietišķu tikšanos kādā Kurzemes pilsētā. Viens ir vakcinēts, otrs – nav.

Pēc pāris dienām, kad uzņēmēji jau bija Rīgā, viņiem piezvanīja un paziņoja, ka viens no šīs lietišķās tikšanās dalībniekiem ir saslimis. Nevakcinētajam rīdziniekam kā kontaktpersonai nozīmēja divu nedēļu karantīnu. Ko viņš arī ievēroja, būdams likumpaklausīgs cilvēks.

Un kā ar viņa vakcinēto kolēģi? Viņam nelika izolēties. Kāpēc? Tāpēc, ka tāds ir likums. Precīzāk teikt, Ministru kabineta noteikumi. Saskaņā ar šiem noteikumiem pret koronavīrusu vakcinētu personu nevar atzīt par „kontaktpersonu”. Tai tikai jāizdara tests nedēļas laikā.

Rezultātā vakcinētais uzņēmējs izdarīja testu septītajā dienā. Tests izrādījās pozitīvs. Iepriekšējās dienās viņš paspēja inficēt divus cilvēkus savā Rīgas birojā

Par laimi, viss beidzās labi, turklāt visiem. Neviens nebija nokļuvis slimnīcā un nebija miris.

III

Šis stāsts rāda, ka vakcinētais var būt efektīvāks infekcijas pārnēsātājs nekā nevakcinētais.

Pieņemsim, ka vakcinētajam vīrusa slodze saslimšanas gadījumā ir divreiz mazāka. Toties kontaktu var būt vairākiem desmitiem reižu vairāk. Un ar savu mazo vīrusa devu viņš ar kādu dalīsies. Tanī pašā laikā nevakcinētais paklausīgi sēdēs izolācijā.

Secinājums. Nesaskatu racionālus pamatojumus, lai piespiestu vakcinēties skolotājus, ārstus un sociālos darbiniekus. Manuprāt, tā ir nepamatota cilvēktiesību pārkāpšana.

Man nav taisnība? Mana loģika ir nepilnīga? Es neņemu vērā kādus faktus? Labi. Tad lai valdība pamato savu rīcību – speciāli tādiem stūrgalvjiem kā es.

IV

Piespiedu vakcinācijas piekritējiem varētu būt arī tāds arguments: nevakcinētie slimo biežāk un jau tāpēc vien tie ir bīstamāks inficēšanās avots.

Šo tēmu esmu sīki jo sīki izklāstījis šeit:

https://pietiek.com/raksti/kada_ir_patiesa_vakcineto_un_nevakcineto_attieciba_starp_saslimusajiem_ar_covid-19/,

paskaidrojot, kāpēc uz Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) publicēto datu pamata nav iespējams izdarīt secinājumu, kas inficējas biežāk – vakcinētie vai nevakcinētie.

Līdz ar to visnopietnākais politiskais lēmums, kas atņem tiesības vairākās profesijās strādājošiem cilvēkiem, balstās uz nepierādītām hipotēzēm un propagandistu izdomājumiem.

Novērtē šo rakstu:

156
14