Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Antisemītisms Latvijā ir sarežģīts temats, kur bija un būs daudz diskusiju. Un, kā jau ierasts, - arī spekulāciju un dažādu sazvērestības teoriju. Tai pašā laikā ir arī labas ziņas - ir gana daudz labu akadēmisku pētījumu un speciālistu, kas patiesi ieinteresētajiem spēj piedāvāt labi izpētītu, objektīvu un godīgu vēsturisko kopainu.

Protams, antisemītisms tāpat kā citas līdzīgas parādības - rasisms, ksenofobija - ir nopietns temats, par ko atbildīgās sabiedrības ir jārunā. Un jāizdara viss, lai šīs parādības ja ne pilnībā izskaustu, tad vismaz maksimāli samazinātu.

Tomēr jaunākie notikumi ap tā dēvēto 40 miljono eiro sāgu vedina uz rūgtām pārdomām. Lai dažādas ļaunas sazvērestības teorijas plauktu un zeltu, ir jābūt kādiem, kuri sagatavo un kārtīgi aplej augsni, kur tām vairoties.

Šķiet, ka šoreiz šeit savu roku būs krietni pielikuši politiķi no “Attīstībai/Par!” un “Vienotības.” Tāpat, kā tās personas politikas aizkulisēs, kuras viņus, teiksim tā, pamudināja cīnīties par vēsturisko taisnīgumu. Kaut gan šajā gadījumā “vēsturiskais taisnīgums” vairāk izskatās pēc ciniska eifēmisma pavisam citiem nolūkiem.

Bet vispirms nedaudz par patieso antisemītisma izplatību Latvijā. Ja būtu nosacīts “antisemītisma termometrs,” tad Latvijā tas rādītu diezgan zemu līmeni. Pirmajos Atmodas gados teju populārākais politiķis, lielā sabiedrības daļā pat varonis, bija ebrejs Mavriks Vulfosons. Viņš pirmais uzdrošinājās publiski pateikt, ka Latvijā 1940. gadā tika okupēta. Lielā mērā tas burtiski salauza sabiedriskās domas ledu. Vulfsons baudīja tik plašu sabiedrības atzinību, kāda nekad nebūtu iespējama antisemītiskā vidē.

Antisemītisms nav izplatīts, visbiežāk strikti noraidīts arī Latvijas kultūras un zinātnes aprindās. Daudzi ievērojami zinātnieki, mākslinieki, ārkārtīgi augsti vērtēti pedagogi ir ebreji vai ar ebreju saknēm - kāds no vecākiem, vecvecākiem ir ebreju tautības. Mākslas zinātniece, ebrejiete Valentīna Freimane bija personība, kuru nepārspīlējot bezgalīgi cienīja un mīlēja vairākas paaudzes latviešu inteliģences spožākās daļas. Viņa bija, ir un paliks patiesa leģenda Latvijas kultūras vidē.

Līdzīga leģenda Latvijas mūzikas pasaulē ir pianists, pedagogs un koncertmeistars Hermanis Brauns. Viņš bija arī Raimonda Paula skolotājs Mūzikas akadēmijā, koncertmeistars labākajiem Latvijas vokālistiem. Žurnālists, publicists, "GULAGa arhipelāga” tulkotājs latviešu valodā, ebrejs Gordons Franks pat savos cienījamos gados ir ļoti populārs un patiesi cienīts Latvijas patriotisko avīžu lasītāju lokā.

Šie ir tikai daži piemēri sarakstam, kuru vēl varētu turpināt ar personībām, kuras plašākai publikai nav tik labi zināmas, bet tiek augsti vērtētas savās profesionālajās vidēs. Tādēļ antisemītisms Latvijas sabiedrībā nebauda lielu atsaucību, drīzāk raisa nosodošu pretreakciju. Ebreju izcelsmes cilvēki daudziem ir rados, labi draugi, kolēģi, autoritātes, skolotāji arī šī vārda plašākajā nozīmē. Tādēļ daudziem latviešiem antisemītisms dabiski šķiet atbaidoša un pretīga parādība.

Tai pašā laikā, protams, nenoliedzami Latvijā joprojām ir daļa vairāk vai mazāk redzamu antisemītu. Grūti noteikt, cik daudz viņu ir? Daži ir visai aktīvi sociālajos medijos un spēj pievērst sev uzmanību ar žultainu klaigāšanu. Bet dažu, desmit vai divdesmit personu skaļums nekādi neliecina par visas sabiedrības kopējo noskaņojumu. Iespējams, redzamāka antisemītisma izpausme ir marginālais portāls “Tautas tribunāls,” par kura veidotāju ir aizdomas, ka viņa garīgā veselība jau sen nelido ar pilnu apkalpi.

Kopumā it kā nav daudz pazīmju, ka Latvijā antisemītisms būtu plaši izplatīts un populārs. Tomēr ir vairāki gadījumi un personas, kas tīši vai netīši radījušas apstākļus, kas to nopietni veicina. Un 40 miljonu eiro sāga noteikti dos savu pienesumu.

Mīti un sazvērestības teorijas nedraudzējas ar objektīviem faktiem. Tomēr vairāku secīgu, skaļu notikumu virkne var piespiest domāt par iespējamām likumsakarībām un sekām. Un par to der padomāt. Tādēļ ir vērts doties nelielā Latvijas jaunākās vēstures ceļojumā.

Mavriks Vulfsons 90. gadu pirmajā pusē nebija vienīgais ļoti pazīstamais ebreju tautības pārstāvis. Dažus gadus vēlāk pilnīgi pretēju - totāli negatīvu uzmanību piesaistīja baņķieris Aleksandrs Lavents. Viņš un viņa ģimene tika uzskatīti par faktiskajiem īpašniekiem bēdīgi slavenajā “Bankai Baltija”.

Tā tika izlaupīta un izputināta, apzogot tūkstošiem noguldītāju visā valstī. Daudzi tā pazaudēja teju vai visus dzīves ietaupījumus. Pats Lavents no atbildības dažādos veidos faktiski izvairījās un joprojām dzīvo cepuri kuldams baudot dzīvi dažādos vulgāru jaunbagātnieku pasākumos.

Paralēli Laventu ģimenes finanšu “aktivitātēm,” politikā sev spoži pieteica politiķe Tatjana Ždanoka. 80./90. gadu mijā viņa kļuva par vienu no redzamākajām neatkarības pretinieku kustības zvaigznēm, vēlāk turpināja politisko karjeru, kļūstot par aktīvu Latvijas starptautisko apmelotāju un neoimperiālistiskā Putina režīma dzeguzi Eiropas Parlamentā. Latvijā nav liels noslēpums, ka Ždanokai ir ebreju saknes.

Protams, ka šo atsevišķo personu aktivitātes nevar liecināt par visu ebreju tautu. Protams, ka gudri cilvēki to saprata un dažādas sazvērestības konspirācijas vienkārši noraidīja, kā jau tas pieklājas ar veselo saprātu apveltītām personām. Tomēr nenoliedzami šie gadījumi nenoliedzami deva pamatīgu ieguldījumu antisemītisma augsnes dzīvelīgumam.

2008. gada decembrī Latviju burtiski satricināja kāds cits finanšu skandāls. Ar milzīgu troksni sabruka viena no lielākajām Latvijas bankām - “Parex banka.” Oficiāli tiek minēts, ka Latvijas valsts “Parex” bankas glābšanā ieguldīja ap 800 miljonus latu jeb apmēram 1,1 miljardu eiro. Tomēr kopējo ekonomikai nodarīto zaudējumu ir teju vai neiespējams aprēķināt.

Bankas pārņemšanas, vēlākais sadalīšanās un tālāk pārdošanas process tāpat ir apvīts ir ļoti nelāgām aizdomu ēnām. Protams, ka Latvijas sabiedrībai nav liels noslēpums, ka abiem bankas īpašniekiem Valērijai Karginam un Viktoram Krasovickim ir ebreju saknes, lai cik skaļi Kargins būtu publiski deklarējis, ka esot īstens krievs.

Un atkal - šie skaļie un atsevišķie gadījumi nevar kalpot par kādām ļauniem vispārinājumiem par visu ebreju tautu kopumā. Un ar veselo saprātu apveltītie Latvijas iedzīvotāji turpināja ignorēt dažādas spekulācijas un antisemītiskās sazvērestības teorijas.

Bet tad pienāca diena, ka Latvijas augstākajā politiskajā līmenī - Saeimā divi politiskie spēki ierosināja atjaunot “vēsturisko taisnīgumu” un izmaksāt atsevišķu personu grupai 40 miljonus eiro uz nodokļu maksātāju rēķina. Viens no pamatojumiem - viņi pārstāv ebreju tautu.

No tiesiskā viedokļa šī prasība ir acīmredzami šūta ar “baltiem diegiem”, un politiķu motivācijai “atjaunot vēsturisko taisnīgumu” tic vai nu klīniskie naivie, vai tie, kuriem ir kāds ļoti nopietns iemesls tam “noticēt.” Vēsturiskais taisnīgums ir laba un svarīga lieta, bet šī nu ir tā reize, kad šīs idejas un tās aizstāvju īstā motivācija lien ārā pa visiem iespējamiem galiem.

Protams, ka saprātīgi cilvēki atkal teiks, ka te nav un nevar būt nekāda pamata kārtējām antisemītiskām sazvērestības teorijām. Bet kāda daļa no viņiem smagi nopūtīsies un klusi, klusi, pavisam klusi pie sevis noteiks - lai dejotu tango, vajag divus.

Bet par rūdīto politikas vecmeistaru no “Vienotības” un “Attīstībai/Par!” spēju melot un pat acis nemirkšķinot, šķiet, sen vairs neviens nebrīnās. Šo mākslu viņi ir izkopuši līdz pilnībai.

Novērtē šo rakstu:

152
4