Menu
Pilnā versija
Foto

Laikmeta ainiņas IV

Jānis Erlats · 16.01.2017. · Komentāri (13)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Gistavs Flobērs rakstīja, ka revolūcijas piedzīvošana ir pats labākais, kas var notikt cilvēka dzīvē, ja vien revolūcija no cilvēka nav izveidojusi fanātiķi. Šo uzskatu pilnā mērā var attiecināt arī uz stāsta galveno varoni – tolaik jaunu un perspektīvu prokuratūras darbinieku, kurš tika ierauts pašu karstāko notikumu virpulī. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai toreiz uzbangotās kaislības norimtu un aiz nesakarīgiem emocionāliem izvirdumiem izkristalizētos vēsā loģikā balstītu notikumu virkne.

Pirmoreiz uz apsūdzēto sola jauneklis nonāca par huligānisku uzvedību sabiedriskā vietā. Tam par iemeslu bija prokuratūras telpās sarīkotais skandāls - viņš no Goda dēļa bija izplēsis savu fotogrāfiju un formā tērptai personai no pleciem norāvis uzplečus. Tiesa varēja piemērot ļoti bargu pantu par regāliju zaimošanu, taču izvēlējās daudz maigāku sodu. Ikdienišķais spriedums un nosacītais sods palika nepamanīts plašākai publikai, kaut gan jaunekļa neparastās uzvedības mērķis bija saistīts ar cerību atrast atbalstu sabiedrībā.

Konflikta cēlonis bija kāds izmeklētājs, kurš bija atvaļinājies no dienesta milicijā un paņēmis sev līdz viņam uzticēto aģentūru. Vecie likumi bija atcelti, bet jaunie vēl nebija pieņemti, tāpēc bijušā miliča darbībā netika saskatītas nozieguma pazīmes. Informatori bija pati lielākā milicijas bagātība, tāpēc pret tās izsaimniekošanu tik vētraini iebilda jaunais censonis.

Jauneklis savus uzskatus nemainīja arī pēc tiesas procesa. Valsts viņam bija uzticējusi sargāt sabiedrības intereses, tāpēc viņš vērsīsies pret jebkuru mēģinājumu privatizēt miliciju. Daudzi kolēģi gaidīja, ka jauneklis uzrakstīs atlūgumu, taču šīs cerības nepiepildījās. Kā par spīti, viņa darbība kļuva arvien neprognozējamāka, un arvien vairāk kļuva skaidrs, ka viņš nespēs pielāgoties jaunās sistēmas prasībām…

Kādu vakaru, atgriežoties mājās no veikala, jaunekli apstādināja milicijas mašīna. Esot saņemts izsaukums par sabiedriskā miera traucēšanu, tāpēc jauneklis esot jānogādā milicijas nodaļā līdz turpmāko apstākļu noskaidrošanai. Sakarā ar to, ka viņam jau bija nosacītais sods, šoreiz tiesa lēma par reālu cietumsodu.

Ar pasūtījumu lietu organizēšanu un izpildi padomju Latvijā nodarbojās VDK 6. nodaļa, jo tās kompetencē bija valsts noslēpumu glabāšana. No sākuma paredzamā operācija bija rūpīgi jāizplāno, bet pēc tās pabeigšanas visām iesaistītajām personām bija jāraksta atskaites par padarīto darbu.

No lietas materiāliem bija pazudusi informācija par iepirkumu maisiņu, un šis fakts agrākajos laikos varēja kļūt liktenīgs kādam no operatīvajiem darbiniekiem. Laiki bija mainījušies, un acīmredzot bija mainījušies arī tikumi. Jaunajā valstī VDK 6. nodaļu apvienoja ar noziedznieku uzraudzīšanas 3. nodaļu un pārdēvēja par iestādi cīņai ar organizēto noziedzību. Ironiski, ka šīs nodaļas pirmie upuri bija tieši valsts intereses aizstāvošie cilvēki, it kā valsts būtu organizētās noziedzības veidojums.

Pēc Centrālcietumā pavadītajiem diviem gadiem jauneklis atgriezās brīvībā. Viņš uzzināja, ka citās Austrumeiropas valstīs ir publiskots bijušo informatoru saraksts, lai tie nenokļūtu valstij nedraudzīgu organizāciju īpašumā, bet Latvija bija izvēlējusies citu ceļu. Informācijas vākšanas vajadzībām tika nodibinātas divas savstarpēji konkurējošas organizācijas – Drošības dienests un Informācijas nodaļa.

Ja kādam no darbiniekiem radās jautājums, kur ir palikuši padomju laika aģenti un uzticamības personas, tad droši varēja norādīt uz konkurentiem. Pagāja vairāki gadi, līdz slēptais kļuva zināms, tāpēc vairs nebija nepieciešama divu paralēlu iestāžu darbība. Deviņdesmito gadu vidū Informācijas nodaļa tika likvidēta, un palika tikai Drošības dienests.

Kontaktpersonas, kuras tieši strādāja ar padomju laika aģentūru, kļuva ļoti pieprasītas biznesa aprindās. Valstī bija parādījušās pirmās privātās komercbankas, un to īpašniekiem bija nepieciešams uzzināt pēc iespējas vairāk par saviem klientiem. Paši informatori gan uzskatīja, ka viņu pūliņi palīdz nodibināt taisnīgas sabiedrības valsti, taču īstenībā informācija aizplūda to personu vajadzībām, kuru labā kontaktpersonas strādāja.

Lai piespiestu informatorus pildīt savus pienākumus, pret viņiem tika radīta krasi negatīva sabiedrības attieksme. Informatorus salīdzināja ar Staļina laika “stukačiem”, kaut gan bez viņu palīdzības pēdējā gadsimtā nav iztikusi neviena valsts. Tikmēr kaimiņvalstī Zviedrijā ziņošanu par kaimiņiem uzskatīja par goda un pienākuma lietu. Ja Latvijā sadarbības dēļ ar VDK nevarēja ieņemt augstus amatus, tad Zviedrijā pirmsvēlēšanu laikā politiķi īpaši uzsvēra savus labos darbus, kas bija radušies no ziņošanas par kaimiņiem.

Pēc soda izciešanas jauneklis vairs nevarēja atgriezties vecajā darbā, tāpēc viņš sāka meklēt kādu citu darbības nozari, kurā varētu izmantot savas zināšanas. Jaunajā darbavietā viņa pirmais uzdevums bija tikt galā ar kādu nekaunīgu tipu, kurš bija nomocījis maza veikala īpašnieku. Veikalnieks bija noķēris sīku zaglēnu un to nodevis policijai, taču no tās zaglēns atgriezās vēl agresīvāks. Nekauņa stāstīja, ka viņš ir kļuvis gandrīz vai par policijas darbinieku, tāpēc var atļauties nesodīti uzvesties. Izmisušais veikalnieks meklēja cita spēka palīdzību, kurš varētu palīdzēt atrisināt radušos problēmu.

Policijai trūka informatoru, tāpēc tā sāka realizēt noziegumu brīvības politiku. Nebija laika rūpēties par kvalitāti, galvenā bija kvantitāte. Vervēts tika gandrīz jebkurš cilvēks, kuru bija iespējams krimināli sodīt. Šāda policijas rīcība grāva sabiedrības uzticību tai, taču citas iespējas nebija. Bez acīm un ausīm policija paliktu akla un kurla.

Informācijas lielo nozīmi pietiek ilustrēt tikai ar vienu piemēru. Policijā izmantotā rācija darbojās frekvencē, kuru varēja noklausīties ar jebkuru padomju laikā ražotu televizoru. Tā atradās starp pirmo un otro kanālu, un bija vajadzīgs tikai tievs un garš skrūvgriezis, lai kanālu pārslēdzēja blokā uz vajadzīgo frekvenci noregulētu attiecīgo pretestību. Attēla nebija, toties bija skaņa. Kontrolējot policistu sarunas, bija iespējams uzzināt, kurā vietā atrodas policijas automašīnas un kurš veikalnieks bija pasūdzējies par viņa apsargāšanu.

Tikmēr sabiedrība kļuva aizdomīga par regulāro policijas nespēju noķert reketierus un uzzināšanu par palīdzības lūgumiem. To vēl vairāk pastiprināja televīzijā demonstrētie seriāli par policijas un kriminālās pasaules saplūšanu. Realitātē policijas atpalicība bija tik liela, ka sadarboties ar to nebija vajadzīgs. Šādu apgalvojumu droši vien nevarēja attiecināt uz visu valsti, taču uz konkrēto vietu noteikti. Visu izšķīra kadru kvalitāte, un tā nebija labvēlīga valsts varai.

Deviņdesmito gadu vidū policija iegādājās “Motorolas” rācijas, kuras vairs nebija iespējams noklausīties ar padomju laika televizoru. Ap šo laiku valstī izzuda rekets, taču tas nebija policijas nopelns. Ekonomiski daudz izdevīgāk kļuva apkalpot lielo biznesu, nevis rūpēties par mazajiem veikalniekiem. Mazais un vidējais bizness tika nodots valsts pārziņā, bet kriminālās struktūras pārkvalificējās uz citu darbības nozari.

Lielo biznesu vienkāršoti varēja salīdzināt ar preču plūsmu no rūpnīcām līdz noliktavām, bet mazo un vidējo biznesu – ar šo preču nogādāšanu no noliktavām līdz patērētājiem. Valsts uzdevums bija likvidēt visus iespējamos šķēršļus lielā biznesa brīvai kustībai un rūpēties par mazā un vidējā biznesa attīstību. Sākumā sabiedrības pirktspēja bija zema, tāpēc lielais bizness maksāja simboliskus nodokļus, lai neciestu zaudējumus. Vēlāk nodokļus sāka iekasēt arvien lielākus, taču tika dota atļauja izmantot tādas nodokļu optimizēšanas shēmas, kuras citur bija aizliegtas.

Rūpes par investoriem pievilcīgas vides izveidošanu ieguva sakrāla jēdziena nozīmi. Jo vājāka kļuva valsts vara, jo lielākas iespējas pavērās izvairīties no nodokļu nomaksas. Kriminālajās aprindās valdīja pārliecība, ka nevis cilvēks, bet gan cilvēka īpašums ir vērtība, un atbilstoši šim uzskatam centās dzīvot. Par valsts varu viņi selektīvi atlasīja tikai slikto, bet lielo biznesu – labo. Pakāpeniski cenas veikalos izlīdzinājās, taču pārdevēju atalgojumi turpināja krasi atšķirties. Cilvēki sāka pārcelties uz dzīvi tajās valstīs, kuras par saviem iedzīvotājiem rūpējās vairāk.

Barikāžu dienās daudzi no mums dzīvoja ar cerību par Latvijas valsts atjaunošanu, nevis izšķīšanu lielākā sistēmā. Diemžēl dažādi apstākļi neatļāva uzcelt tādu valsti, par kādu sapņojām. Pašlaik globālai sistēmai atkal radušās problēmas, un to risināšanai tiek piedāvātas idejas, kas saistītas ar valsts varas stiprināšanu. Toreiz tas šķita neticami, taču mūsu paaudze piedzīvoja to, ka brīnums var notikt. Ogles joprojām vēl saglabā siltumu, gaidot vēju, kurš no jauna uzpūtīs liesmas. Pagātnes kļūdās esam sapratuši, kādu valsti nevēlamies celt. Ticam, ka barikāžu gars palīdzēs saprast, kādu XXI gadsimta valsti mēs vēlamies celt.

Novērtē šo rakstu:

0
0