Iesaki rakstu:

Meklēt Latvijā jomu, ko nebūtu skārusi zādzība, ir kā meklēt politisku utopiju. Patiesība ir skarba: korupcija nav atsevišķi pārkāpumi, bet sistēmas pamatmehānisms. Tā ir lēna, bet noteikta slimība, kas apēd valsts organismu no iekšpuses.

Un šeit mēs nonākam pie patiesās dilemmas: mēs visi esam apzagti, bet mēs visi klusējam. Kāpēc?

Cipari un shēmas: kā mūs sistemātiski apzog

Princips “nezog visi, bet apzagti ir visi” vairs nav tikai sarunu tēma, bet kolektīva realitāte. Mūsu kopējie resursi tiek izsūkti trīs galvenajos līmeņos.

1. Valsts un pašvaldību budžeti: caurumi kabatās

Nodokļu maksātāju nauda pazūd sistēmiski:

- Publiskā iepirkuma "piemaksa": pētījumi atklāj, ka lielo infrastruktūras projektu izmaksas Latvijā par 20-40% pārsniedz līdzīgus projektus Igaunijā vai Lietuvā. Šī "inflācija" nozīmē, ka miljoni eiro, kas varētu tikt izmantoti veselības aprūpei vai izglītībai, tiek pārdalīti šaurākos aprindos.

- PVN krāpniecība: pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, valsts ik gadu zaudē apmēram 400-500 miljonus eiro no PVN nemaksāšanas. Šie naudas plūsmas tiek organizētas, un to ietekmētspēja ir milzīga.

- Sekas ikdienā: bedrainie ceļi, nolietotās skolas un gari gaidīšanas saraksti veselības aprūpē nav tikai sliktas vadības pazīmes. Tie ir tiešs apliecinājums tam, ka līdzekļi, kas tiem vajadzīgi, ir nonākuši citur.

2. ES fondi: mūsu nozagtā nākotne

Eiropas nauda,kas domāta, lai mūs tuvinātu Rietumeiropai, bieži vien kļūst par kāpnes ātrai bagātināšanās.

- Valsts kontroles institūcijas atzīmē, ka vairāk nekā 10% no izmaksātajiem ES līdzekļiem tiek atzīti par riska potenciālu. Runājot par simtiem miljonu eiro.

- Tiek radīti "mākslīgi projekti", kuru vienīgais mērķis ir apgūt līdzekļus, neko reālu neradot. Tādējādi tiek nozagtas iespējas nākamajām paaudzēm.

Klusēšana kā līdzdalība: kāpēc mēs pieļaujam, ka tas notiek?

Šī ir patiesā dilemma. Kamēr zādzību īsteno neliela grupa, sistēmu uztur mūsu kolektīvā klusēšana. Mēs esam upuri, kuri ir kļuvuši par sistēmas uzturētājiem.

Klusēšanas ekoloģija:

- Bailes: daudzi klusē, jo baidās zaudēt darbu, līgumus vai saskarties ar administratīvām sekām. Bailes ir reālas, un tās ir sistēmiski radītas.

- Apātija un nogurums: "nekas nemainīsies" ir kļuvis par nacionālo devīzi. Cilvēki ir noguruši no nemainīgās korupcijas vēstījuma un ir zaudējuši ticību iespējām to mainīt.

- "Neredzība" augstākajos līmeņos: bieži vien augstas līmeņa amatpersones atsakās atzīt problēmas apjomu, norādot uz atsevišķiem gadījumiem, nevis sistēmisku mehānismu. Šāda "neredzība" legalizē status quo.

Paradokss: Latvijā par lielāko draudu sistēmai kļūst nevis zaglis, bet tas, kurš uzdrīkstas runāt. Tādējādi mēs kā sabiedrība kļūstam par līdzvainīgiem — apzagto, kas ar savu klusēšanu atļauj sistēmas turpināties.

Secinājums: no dilemmas uz rīcību

Jautājums vairs nav "vai korupcija pastāv", bet "vai mums pietiek gribasspēka to apturēt?".

Lai pārtrauktu šo dilemmu, nepieciešams:

1. Atzīt sistēmisko raksturu: pārtraukt runāt par "atsevišķiem gadījumiem" un sākt runāt par korupciju kā organizētu nozari, kas darbojas valsts iekārtā.

2. Pieprasīt pilnīgu caurspīdīgumu: visi publiskie iepirkumi, līgumi un lēmumu pieņēmēji ir jāpadara pilnībā pieejami. Tehnoloģijas to padara iespējamu — trūkst tikai politiskās gribas.

3. Pārtraukt godināt klusēšanu: kā sabiedrībai mums jāaptur attieksme, ka "klusēšana ir zelts". Klusēšana šajā kontekstā ir nodevība mūsu kopējai nākotnei.

Klusēšana nav nekustība. Tā ir aktīva izvēle uzturēt sistēmu, kas mūs apzog. Katrs klusējamo diena maksā mums miljonus eiro un nozog mūsu bērnu nākotni.

Mums ir jāizvēlas: vai mēs turpināsim būt apzagtie, kas klusē, vai kļūsim par pilsoņiem, kas runā? Jo mūsu klusēšana nav zelts — tā ir nozagto miljardu cena.