Iesaki rakstu:

Es, Diana Pantjuhova, esmu oficiālais aizbildnis savai nepilngadīgajai meitai (bērnam pašlaik ir 13 gadi). Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija pieņēma lēmumu lietā Nr. C29409421 sakarā ar dzīvokli Daugavgrīvas ielā 55, Rīgā, kuru meitas tēvs Jurijs Merinkovs pārdeva 2002.gada 3.janvārī.

Ēkas apsaimniekotājs, kurš apsaimnieko māju, kur atrodas dzīvoklis Daugavgrīvas ielā 55, Rīgā, uzskata, ka dzīvoklis nebija pārdots, dzīvokļa īpašnieks nav maksājis apsaimniekošanas maksu un komunālos maksājumus par dzīvokli, līdz ar ko ēkas apsaimniekotājs ir tiesīgs piedzīt parādus tiesas ceļā. Jurijs Merinkovs ir miris 18.07.2009., bet 2010.gada 08.martā meitai tika apstiprināta mantojuma tiesības uz Jurija Merinkova atstāto mantojumu (piezīme: mantotās mantas sarakstā nebija minēts dzīvoklis Daugavgrīvas ielā 55, Rīgā). Lai piedzītu parādus no mirušā Jurija Merinkova, Rīgā apsaimniekotājs ir vērsies ar prasības pieteikumu tiesā pret nepilngadīgo, jo uzskata, ka viņa, saņemot J.Merinkova mantu mantojumā, “pārņēma” arī dzīvokli Daugavgrīvas ielā 55, Rīgā.

Situācijas apraksts (no tiesas materiāliem). 2021.gada 20.jūlijā Biedrība “Daugavgrīvas 55”, reģ.Nr. 40008297411 (turpmāk - Biedrība) vērsās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā ar prasības pieteikumu pret nepilngadīgo (bērnam 13 gadi) vienkāršotajā procedūrā par naudas piedziņu. Biedrība prasības pieteikumā norādīja, ka meitene neveica rēķinu apmaksu par ēkas pārvaldīšanu, neveica uzkrājuma maksājumus ēkas remontdarbiem un neapmaksāja komunālus maksājumus par dzīvokli Daugavgrīvas ielā 55, Rīgā. Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022.gada 19.aprīļa spriedumu civillietā Nr.C29409421 daļēji apmierināta Biedrības “Daugavgrīvas 55” prasība un no nepilngadīgās piedzīti parādi.  

Sakarā ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022.gada 19.aprīļa spriedumu civillietā Nr.C29409421 2022.gada 2022.gada jūnijā es kā nepilngadīgās pārstāve vērsos ar apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. 2022.gada 12.jūlijā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija pieņēma lēmumu lietā Nr. C29409421, ar kuru Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā iesniegtā apelācijas sūdzība tika atdota iesniedzējai nepilngadīgās likumīgajai pārstāvei Dianai Pantjuhovai. Lēmumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija pamatoja ar to, ka nepastāv neviens no Civilprocesa likuma 440.² pantā minētajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022.gada 19.aprīļa spriedumam civillietā Nr.C29409421 un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija lēmumam lietā Nr. C29409421 nepiekrītu jo Biedrības “Daugavgrīvas 55”  prasījums nav pamatots pēc būtības. Uzskatu, ka Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa, skatot lietu Nr. C29409421, ir pārkāpusi procesuālo tiesību normu, ir nepareizi konstatējusi faktus, nepareizi novērtējusi pierādījumus, sniegusi nepareizu lietas apstākļu juridisko novērtējumu un tas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.

Savukārt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija lēmumā Nr. C29409421 norādīja, ka pirmās instances tiesa spriedumā saskaņā ar prasības pieteikumā norādīto un lietā esošajiem pierādījumiem ir konstatējusi faktus un sniegusi pareizu lietas apstākļu juridisko novērtējumu, atbilstoši piemērojot materiālo tiesību normas un ievērojot procesuālo tiesību normas, kā rezultātā taisījusi likumīgu spriedumu. Uzskatu, ka gan Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa, gan Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, skatot lietu, pārkāpa Tiesu darbības principus.

Taisnīguma princips: ikvienam tiesas nolēmumam ir jābūt taisnīgam. Augstākā tiesa savulaik ir atzinusi, ka atbilstoši objektīvai izpratnei par taisnīgumu ikviens saņem to, kas viņam pienākas. Situācijā, kad secināms, ka valsts rīcība attiecībā pret privātpersonu bijusi netaisnīga, atzīstams, ka ir pārkāpts taisnīguma princips. Tomēr, kā norādījusi Satversmes tiesa, šis princips neietver tikai vienas ieinteresētās puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir nepieciešams panākt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām interesēm, tas ir, taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā.

Objektivitātes un neitralitātes princips: tiesas neatkarības princips ir ļoti cieši saistīts ar objektivitātes un neitralitātes principu, saskaņā ar kuru tiesa ir brīva no jebkādiem personiskiem uzskatiem un aizspriedumiem pret lietas dalībniekiem. Tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā un nolēmuma pieņemšanā, ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti.

Gan pirmās instances tiesa, gan otrās instances tiesa nav objektīvi un taisnīgi vērtējusi sekojošus lietas apstākļus, kā rezultātā ir sniegts nepareizs lietas apstākļu juridiskais novērtējums un tas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.

Ir amorāli uzspiest nepilngadīgai personai mantot mantu, kas viņai nepienākas – nav šaubu, ka mantojuma atstājējs – Jurijs Merinkovs strīdus dzīvokli ir pārdevis citai trešajai personai, par ko lietā ir iesniegti pierādījumi- 2002.gada 03.janvāra dzīvokļa pirkuma līgums, kas bija notariāli apstiprināts un kurš glabājies Valsts zemes dienestā. Tādēļ nevar piekrist pirmās instances tiesas viedoklim, ka noraidāmi mani iebildumi par to, ka prasība celta pret nepareizu atbildētāju - atbildētājas iebildumu, ka prasība tikusi celta pret nepareizo atbildētāju, tiesa atzīst par nepamatotu, jo tiesas rīcībā nav pierādījumu tam, ka dzīvokļa pircējs Sergejs Fjodorovs savas īpašuma tiesības būtu nostiprinājis likumā noteiktā kārtībā.

Es norādīju uz to, ka konkrētajā situācijā bija ceļama koroborācijas prasība pret dzīvokļa ieguvēju, kas būtu īstais atbildētājs šajā lietā, taču tiesa manis iesniegto pierādījumu – Valsts zemes dienesta Kadastra daļas 2021.gada 29.decembra rakstu Nr.9-04/1089758-1/1 ir vērtējusi nepareizi, nepiedodot šim pierādījumam nekādu nozīmi.

Ar apstrīdēto Spriedumu tiesa bez attiecīga prasījuma ir papildinājusi 18.07.2009 miruša Jurija Merinkova atstātā mantojuma masu, nesaņemot Bāriņtiesas piekrišanu, un ir atzinusi arī meitenes īpašuma tiesības uz strīdus dzīvokli. Taču šāda prasība tiesā celta nav. Līdz ar ko ir secināms, ka tiesa Spriedumu taisījusi izejot ārpus prasījuma robežām, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 192.pantu nav pieļaujams un ir vērtējams kā rupjš procesuālo tiesību normu pārkāpums.

Pirmās instances tiesas spriedumā ir norādīts, ka patiešām no lietā esošajiem pierādījumiem tiesa konstatē, ka atbildētāja mantojuma atstājēja mantojumu pieņēmusi uz inventāra tiesību pamata, kā to nepilngadīgām personām kā obligātu prasību noteic Civillikuma 295.pants (lietas 126. līdz 128.lapa), un, lai arī rēķins Nr.01703 apliecina, ka Rīgas apgabaltiesas zvērināts tiesu izpildītājs Ģirts Dmitrijevs ieguvis informāciju arī no Valsts zemes dienesta, tiesas rīcībā nav ziņu, kas apliecinātu apstākļus, kuru dēļ inventāra sarakstā nav ticis iekļauts 2000.gada 16.novembrī Kadastra informācijas sistēmā, pamatojoties uz Rīgas pilsētas valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas komisijas 2000.gada 1.novembra lēmuma Nr.4032 pamata, uz mantojuma atstājēja vārda nostiprinātais dzīvokļa īpašums. 

Apelācijas sūdzībā es norādīju, ka Spriedumā izdarītais augstāk minētais secinājums, ka zvērināts tiesu izpildītājs ir ieguvis informāciju par mantojumam atstājējam it kā piederošo dzīvokli, bet nav to iekļāvis inventāra sarakstā.  Visticamāk tieši tā iemesla dēļ, ka VZD rīcībā ir notariāli apliecināts pirkuma līgums par strīdus dzīvokļa pārdošanu, tiesu izpildītājam ir sniegta patiesa informācija, ka Jurijam Merinkovam šis īpašums nepieder. Cita starpā to apliecina arī fakts, ka meitene kā Jurija Merinkova mantiniece nekad nav saņēmusi paziņojumu par nepieciešamību maksāt nekustamā īpašuma nodokli par strīdus dzīvokli, kas viennozīmīgi būtu noticis, ja tik tiešām Jurijs Merinkovs būtu bijis strīdus nekustamā īpašuma īpašnieks. Apelācijas instances tiesa nav vērtējusi šo argumentu.

Pirmās instances tiesas spriedumā izdarīta atsauce uz Ministru kabineta 2008.gada 4.augusta noteikumu Nr.618 “Noteikumi par mantojuma reģistra un mantojuma lietu vešanu” 106.punktu, konstatējot, ka pastāv iespēja mantošanas apliecību papildināt, taču bez ievērības atstāts šo Noteikumu 91.punktā noteiktais paziņošanas pienākums bāriņtiesai. Apelācijas sūdzībā es norādīju, ka manuprāt Tiesa, pat prettiesiski izlemjot pārkāpt prasījuma robežas un atzīstot meitenei īpašuma tiesības uz strīdus dzīvokli, šo jautājumu nedrīkstēja izlemt bez bāriņtiesas piedalīšanās. Šo lietas apstākļi nav vērtējusi Apelācijas instances tiesa.

Pirmās instances tiesas spriedumā ir norādīts: „Kā konstatēts sprieduma 8.1.punktā, pušu starpā strīda par to, ka atbildētāja caur savu likumisko aizbildni izteikusi gribu pieņemt mantojumu un to arī pieņēmusi, nav. Tādējādi ir pamats atzīt, ka atbildētāja, izsakot gribu pieņemt mantojumu un to pieņemot, ir pieņēmusi mantojuma kopību un šajā mantojuma kopībā (masā) ietilpst arī strīdus dzīvokļa īpašums, kas Kadastra informācijas sistēmā jau mantojuma atstājēja nāves brīdī bija reģistrēts. Fakts, ka dzīvokļa īpašums nav ticis uzrādīts inventāra sarakstā, nevar ierobežot mantojuma masas sastāvu. Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka, tā kā mantojuma atstājēja īpašuma tiesības uz strīdus dzīvokļa īpašuma likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” izpratnē ir tikušas nostiprinātas Valsts zemes dienesta Kadastra reģistrā un īpašuma tiesības līdz dzīvojamās mājas privatizācijai minētā likuma izpratnē ir pielīdzinātas īpašuma tiesībām, tiesa atzīst, ka strīdus dzīvoklis ietilpst mantojumā, kuru pieņēmusi atbildētāja, masā.”

Uz minēto apelācijas sūdzībā norādīju, ka tiesa, izejot ārpus prasījuma robežām, ir lēmusi par mantojuma masas sastāvu, papildinot to ar mantojuma atstājējam nepiederošu īpašumu. Minētais netika vērtēts apelācijas instances tiesā.

Apelācijas instances tiesa nav vērtējusi un skatījusi to, ka pirmās instances tiesa izdarot nepareizu lietā esošo pierādījumu novērtējumu, tiesa nepamatoti ir piemērojusi materiālo tiesību normas – Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu un Dzīvokļu īpašuma likumu, kas nenoliedzami ir novedis pie nepamatota nolēmuma taisīšanas.

2022.gada 21.jūlijā es kā nepilngadīgās likumiskā pārstāve iesniedzu blakus sūdzību Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam par 2022.gada 12.jūlija Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas lēmumu lietā Nr. C29409421, kā arī sagatavoju un nosūtīju iesniegumu Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai par manas nepilngadīgās meitas likumīgo interešu būtisko aizskaršanu. Neskatoties uz minēto, 2022.gada 25.jūlijā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa, balstoties uz prasītāja Biedrības “Daugavgrīvas 55”, reģ.Nr. 40008297411, iesniegumu, izsniedza izpildu rakstu Nr. 06831058, civillietā Nr. C29409421. Pašlaik es gatavoju prasības pieteikumu Rīgas Pardaugavas tiesai par saistības piespiedu izpildīšanas apstrīdēšanu, balstoties uz Civilprocesa likuma 406.¹⁰ pantu.

2022.gada 05.augustā es saņēmu paziņojumu no zvērināta tiesu izpildītāja Raimonda Mežiņa par pienākumu izpildīt tiesu nolēmumu līdz 2022.gada 22.augustam labprātīgi. Pēc 2022.gada 22.augusta tiesu izpildītājs veiks piespiedu parāda piedziņu.

Uzskatu, ka gan pirmās instances tiesā, gan otrās instances tiesā, skatot Civillietu Nr. C29409421, pieļāva būtiskus likuma pārkāpumus, nevērtējot manis iesniegtus pierādījumus, sniedzot nepareizu lietas apstākļu juridisko novērtējumu, prettiesiski izlemjot pārkāpt prasījuma robežas, kā rezultātā tas viss ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas un nepilngadīgās personas likumīgo interešu būtiskas pārkāpšanas. Pašlaik es turpinu izmantot visus likumiskus līdzekļus, lai aizstāvētu savas nepilngadīgas meitas tiesības un intereses, tajā skaitā tiesības uz īpašumu, kas būs aizskartas, ja zvērinātais tiesu izpildītājs veiks piespiedu parāda piedziņu. Kā es norādīju augstāk, es par Rīgas apgabaltiesas lēmumu iesniedzu blakus sūdzību Augstākā tiesā, kā arī sagatavoju un nosūtīju iesniegumus Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai.

Uzskatu, ka visa augstāk aprakstītā situācija ir absurda un tiesnešu patvaļu demonstrējoša.