Latvijas valsts un tās pārstāvju iespējas atbalstīt tiesiskumu Polijā
Māris Mednis, LL.M. · 22.01.2020. · Komentāri (0)“Tiesnešu neatkarība nav prerogatīva vai privilēģija, ko piešķir tiesnešu pašu interesēs, bet gan tiesiskuma, kā arī objektīva taisnīguma meklētāju interesēs”[1]
Ievads
2020. gada janvārī, kad mēs īpaši atceramies 1991. gada janvāra notikumus Baltijas valstu galvaspilsētās un Polijas palīdzības Latvijas valsts atbrīvošanā simtgadi[2], citi, tostarp no Latvijas Tiesnešu biedrības[3], kopā ar Eiropas Savienības orgāniem izvēlējušies atšķirīgo, plato ceļu uz atbalstu “klusā marša” gājienam ar simtiem tiesnešu iziešanu Varšavas ielās 2020. gada 11. janvārī, protestējot pret Polijas valdības likumprojektu par to tiesnešu disciplināru sodīšanu, kas iebilst pret pretrunīgi vērtētajām tiesu sistēmas reformām, apdraudot tiesu neatkarību un likuma varu[4].
Pati Tiesnešu biedrības aktivizēšanās ir apsveicama, jo tās biedrs esmu no 2004. gada un šai laikā konkrētu tiesu sistēmas problēmu risināšanai esmu veicinājis tiesnešu apmācību, Tieslietu padomes un Tiesnešu ētikas komisijas izveidošanu, Disciplinārtiesas darbības atjaunošanu, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas (turpmāk arī – Kvalifikācijas kolēģija) darba uzlabošanu, kamēr Tiesnešu biedrība līdz šim bija manāma, rīkojot savas svinības, taču nevirzīja reformas, necentās uzlabot tiesu iekārtas prestižu un neaizstāvēja tiesu varu pret citu varu patvaļu, tostarp tiesnešu atalgojuma sistēmas trūkumiem, par ko šai biedrībai bija atsevišķi jāatgādina.
Tā kā jūtu savu atbildību par tiesu varas darbību Latvijā, tad jau iepriekš esmu publicējies gan par tiesu varas, gan tiesībsargāšanas problēmām, kā arī Polijas tiesu sistēmas reformām attiecībā uz tiesnešu pensionēšanās vecuma izmaiņām[5], kur tostarp nesaskatīju pamatu Eiropas Savienības institūcijām vērsties pret kādas dalībvalsts tiesu iekārtu, bet Polijai ieteicu saukt pie atbildības tiesnešus tikai par konkrētiem pierādāmiem pārkāpumiem. Tāpēc centīšos neatkārtot jau rakstīto, kā arī sīki neapskatīšu visus būtiskos apstākļus to apjomīguma dēļ, bet mēģināšu paskaidrot, kāpēc tiesiskums un likuma vara Polijā ir jāizstāv, taču protesta gājieni nav tam piemērotākais atbalsts, un būtu ierosināmi efektīvāki līdzekļi.
1. Reakcijas uz Polijas tiesu sistēmas reformām eskalācija
Ar izmaiņām tiesu sistēmā Polija iecerējusi atbrīvoties no korupcijas un vecā režīma paliekām tiesu sistēmā, ļaujot vecajiem tiesnešiem agrāk pensionēties un to vietā strādāt jauniem, taču reformām “vecie” tiesneši ar sev zināmiem līdzekļiem pretojas, iesaistot Eiropas Savienības institūcijas. Par reformām Poliju kauninājis ne tikai Eiropas Parlaments 2020. gada 15. janvārī[6]. Pēc Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. novembra sprieduma Apvienotajās lietās C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18[7] Polijas Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palāta ar 2019. gada 5. decembra nolēmumu konstatēja, ka tās pašas tiesas Disciplinārpalāta neesot "tiesa" un kopā ar Polijas Tieslietu padomi esot neobjektīvas un atkarīgas, bet Polijas Konstitucionālās tiesas spriedumi neesot jāņem vērā[8]. Savukārt Eiropas Komisija 2020. gada 14. janvārī nolēma vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai apturētu minētās Disciplinārpalātas darbību. Polijā savukārt runā par palikšanas Eiropas Savienībā neiespējamību.
2. Iebildumi pret tiesas iestāžu neatkarības un objektivitātes vispārēju vērtēšanu nolēmumos
Manuprāt, Eiropas Savienības Tiesa 2019. gada 19. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18 bīstami koķetē ar Eiropas Savienības pamatvērtībām.
Ja izmanto iepriekš minētā sprieduma interpretāciju Polijas Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palātas 2019. gada 5. decembra nolēmumā, tad tiesnešiem paveras plašas iespējas pēc savas patikas vērtēt lietu piekritību un citu tiesu iestāžu nolēmumu prejudiciālo nozīmi, citu tiesu un to tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Turpinot šādu loģiku (transponējot Latvijā), es Administratīvajā rajona tiesā varētu ierosināt un izskatīt arī krimināllietas, civillietas un konstitucionālās sūdzības, citu tiesnešu disciplinārlietas, nepieņemt tajās pārsūdzības, ja tikai savos nolēmumos par to “pievilktu” Eiropas Savienības tiesības (visiem gadījumiem derētu Pamattiesību hartas 47. pants “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”) un atsauktos uz apstākļu kopumu, kura dēļ Disciplinārtiesu un Tieslietu padomi (analoģiski Polijai), vai, attiecīgi, Augstākās tiesas Krimināllietu vai Civillietu departamentu un Satversmes tiesu atzīstu par atkarīgu un neobjektīvu, tā kā visus to tiesnešus ieceļ un atceļ izpildvara ar administratīvu aktu un to darbību noteicis likumdevējs. Papildus varētu uzskaitīt daudzus minēto iestāžu neobjektivitātes piemērus.
Protams, ikviena tiesneša, arī mana, objektivitāte tiek prezumēta, kamēr nav pierādīts pretējais, taču citādi pret iepriekšējā rindkopā minētās šādas Polijas “veco” tiesnešu pieejas izmantošanu (it kā ar Eiropas Savienības Tiesas atbalstu) ir vismaz septiņi būtiski iebildumi.
Pirmais iebildums. Tautas paruna vēsta, ka “arī aklai Temīdai gadās mieža grauds'', tāpēc pat šķietami atkarīgu un neobjektīvu tiesnešu sastāvs var taisīt tiesisku un pamatotu nolēmumu, nepārkāpjot personas tiesības. Savukārt neapšaubīts neatkarīgu un objektīvu tiesnešu sastāvs var kļūdīties, taisīt nepamatotu nolēmumu. Jāvērtē katras konkrētās rīcības pamatojums un attieksme pret patiesību. Objektīvs tiesnesis nekad neslēpj patiesību, ko gan var nezināt vai dažādi interpretēt, par to var diskutēt, šādu tiesnesi var mācīt, turpretī neobjektīvs (kaut arī zinošs) jurists bieži melo un noklusē patiesību. Tāpēc jāvērtē konkrēti lietas tiesiskie un faktiskie apstākļi, bet nedrīkst apšaubīt tiesu iestādes kompetenci vispār.
Pat okupācijas varas tiesu nolēmumi netiek ignorēti automātiski, bet gan reabilitācijas procesā. Arī Trešā reiha tiesnešus ASV tiesa tiesāja ne jau par pakļautību Tieslietu ministrijai, bet gan procesa ļaunprātīgu izmantošanu līdzdalībā kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.
Otrais iebildums. Ikvienu tiesnesi tieši vai netieši iecēlusi izpildvara un darbību noteicis likumdevējs, kas veidoti politiskā procesā, tātad šajā ziņā atkarīgs ir katrs tiesnesis, arī es, ne tikai Disciplinārtiesa un Tieslietu padome. Arī man ir savs viedoklis par daudziem jautājumiem. Ja ievēro konsekvenci, tad man arī sevi un sava tiesu iestāde ir jāatzīst par atkarīgu un neobjektīvu.
Trešais iebildums. Protams, tiesnesim jālemj par savu kompetenci izskatīt lietu[9], taču, ja tiesas sastāvs to dara voluntāri, bez likumīga pamata noliedzot citu tiesas iestāžu kompetenci un piekritību, tad tas rada haosu, tiesisko nihilismu un obstrukciju tiesu sistēmā, kas nav savienojama ar tiesiskuma un likuma varas principu. Var piedāvāt tiesību normu pareizāku interpretāciju, taču nedrīkst stigmatizēt citu tiesas iestādi vai tiesnešus.
Ceturtais iebildums. Atbilstīgi apstākļu kopumam var pierādīt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un pašas Eiropas Savienības Tiesas atkarību un neobjektivitāti, lai atzītu šo starptautisko iestāžu jurisdikciju, nolēmumus un atziņas par nevienam nesaistošiem.
Piektais iebildums. No pievienošanās brīža Eiropas Savienībai 2004. gadā līdz 2010. gadam Latvijā vispār nebija ne Tieslietu padomes, ne Disciplinārtiesas un tiesnešu karjeras lietās lēmumus pieņēma (un turpina pieņemt) tieši politiķi ar administratīvajiem aktiem, darbojoties kā izpildvara. Šai laikā Eiropas Komisija ne reizi nelūdza Eiropas Savienības Tiesu apturēt Latvijas Augstākās tiesas Civillietu, Krimināllietu un Administratīvo lietu departamentu darbību objektīvas Tieslietu padomes un Disciplinārtiesas nepiedalīšanās tiesnešu lietu izskatīšanā dēļ. Tāpēc, ja tagad Tieslietu padomes un Disciplinārtiesas atkarības no politiķiem un iespējamās neobjektivitātes dēļ “izslēgtu” kādas dalībvalsts tiesu varas iestādes darbību, tas būtu rupjš vienlīdzības principa pārkāpums.
Sestais iebildums. Nemo judex in causa sua, tostarp neviens nevar vispārīgi salīdzināt savu un citu tiesu iestāžu vispārīgo objektivitāti, pievēršot uzmanību tikai citu varbūtēji negatīvajām īpašībām un visos gadījumos atzīstot sevi par pozitīvāko piemēru jebkādās savās darbībās.
Septītais iebildums. Tiesu iekārtas organizācija galvenokārt ir likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās atbildība, ar visu ieinteresēto pušu viedokļu ievērošanu, no kuriem tiesnešu un citu juristu intrigas ļauj aptvert tikai šā jautājuma vienu aspektu.
Piemēram, ja man kā tiesnesim nepatīk krimināltiesas darbība, tad es vai nu apmācu krimināltiesas tiesnešus, vai pārliecinu par sava viedokļa pareizību, vai konkursa kārtībā pats nonāku strādāt krimināltiesā, vai arī atstāju tiesneša amatu un uzsāku politisku darbību, kurā panāku kriminālprocesa un tiesu iekārtas izmaiņas.
3. Ko būtībā vēlas Polijas “vecie” tiesneši, un kā tas atšķiras no “jauno” tiesnešu reakcijas?
No iepriekš minētajiem iebildumiem Polijas “vecie” tiesneši Augstākās tiesas Darba un sociālās apdrošināšanas lietu palātas 2019.gada 5.decembra nolēmumā pirmos piecus vai būtībā vispār nepieminēja, vai tiem pārslīdēja pāri, bet pēdējiem diviem rīkojās pretēji tādēļ, ka viņiem jebkuriem līdzekļiem vajadzēja nonākt pie vēlamā rezultāta - atzīt savas valsts likumā paredzētas tiesu varas citas iestādes un to tiesnešus par atkarīgiem un neobjektīviem[10] un izskatīt citai tiesu iestādei piekritīgu lietu. Tādējādi pret tiesiskumu un likuma varu ir vērsta tieši šo “veco” tiesnešu un to atbalstītāju rīcība ar patiesības noklusēšanu un nodevību.
Polijas “jaunie” tiesneši mierīgi dara savu darbu, sūdzības par to darbībām tiek izskatītas likumā noteiktā kārtībā, tiem konkrēti nepārmet personu tiesību pārkāpumus, bet “vecie” tiesneši un to atbalstītāji tiecas pēc varas, slavas un mantas, kādēļ ir gatavi kaitēt “jaunajiem” un savai valstij kopumā. Ar “veco” tiesnešu agrāku pensionēšanos tiesvedības dalībnieku vai pašu “veco” tiesnešu cilvēktiesības un pamattiesības netiek aizskartas. Pensionētam tiesnesim valsts jau nodrošina pienācīgu iztiku, bet viņam nav tiesību pieprasīt sev tiesu varu, savukārt lietas dalībniekam nav tiesību prasīt, lai viņa lietu izskata konkrēts, viņam vēlams tiesnesis viņam vēlamā veidā.
Labāk saprotama šeit būtu līdzība ar darījumu, kad valsts “vecajam” tiesnesim ir uzdāvinājusi māju ar dārzu, taču viņš apgalvo, ka, atbilstoši viņa taisnības izpratnei, viņam pienāktos dāvanā saņemt muižu, jahtu un vergus, turklāt “vecais” tiesnesis cenšas arī valsts vārdā šādu dāvinājuma aktu parakstīt pats vai kādu uz to piedabūt ar spaidiem vai viltu.
Tātad “vecie” tiesneši ar savu līdzdalībnieku palīdzību mēģina personīgi uzurpēt varu turpināt spriest tiesu un pavairot savu mantu tiesu varas amatos, kā arī kļūt slaveni ar vēršanos pret saviem kolēģiem, un pret savu valsti vēl uzkūdot Eiropas Savienības institūcijas. Ar “veco” tiesnešu rīcību tiesu varas amatos tiek tieši apdraudētas lietas dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu, kuriem ir tiesības sagaidīt, ka viņu lietu izskatīs nesavtīgs, godīgs un saviem pienākumiem uzticīgs tiesnesis. Šādām īpašībām savu neatbilstību ir pierādījuši “vecie” tiesneši.
Turklāt šā teksta izpratnē apzīmējumi “jaunie” no “vecajiem”[11] tiesu varas izmantošanas ziņā attiecīgi vai nu visas sabiedrības, vai tikai savās personīgajās interesēs nav jāuztver personiski un tie atšķiras ne jau pēc gadu skaita, bet gan pēc attieksmes pret patiesību un savu pienākumu godprātīgas izpildes, kas saistībā ar tiesneša statusu jau ieguvušajām personām ir vērtējama tikai disciplinārprocesā vai kriminālprocesā.
4. Tiesnešu disciplinārsodīšanas iespējas par izteiksmes brīvības izmantošanu
Atsaucoties uz savu pieredzi Latvijā[12], nedaudz apskatīšu jautājumu par iespēju disciplinārā vai kriminālprocesuālā kārtībā sodīt tādus tiesnešus, kuri diskutē par tiesu sistēmas reformām[13].
Arī tiesu sistēmas reformu apspriešanā ikviens var īstenot izteiksmes brīvību, kas vienmēr ir jāsamēro ar citu personu un sabiedrības kopējām interesēm, taču tiesnesim šī brīvība vēl ir atšķirīga tiesas spriešanā, līdzdalībā pārvaldes procesos, publikācijās un sadzīvē.
Ārpus tiesas spriešanas tiesnesis drīkst vairāk vai mazāk cienīgi izteikties par visiem jautājumiem, taču kādi konkrēti izteikumi var ietekmēt viņa objektivitāti tiesu lietā, kurā viņš spriež tiesu, un var pamatot šā tiesneša atstatīšanu vai noraidīšanu. Ja tiesnesis ir neobjektīvi izteicies par jautājumu, kurā spriež tiesu, bet atsakās atstatīt sevi vai pieņemt noraidījumu, tad viņš ir saucams pie atbildības, bet lietas dalībnieki aizsargājami.
Tiesas spriešanas ietvaros (nolēmumos un procesuālajās darbībās) tiesnesis drīkst izteikties tikai cienīgi un tikai par konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, taču arī šāda cienīga izteikšanās, ja tā neatbilst faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem vai nesamērīgi pārsniedz to robežas, ir izmeklējama, tostarp saucot tiesnesi pie atbildības, bet lietas dalībnieki aizsargājami.
Tiesneša darbā es nekad neesmu ticis saukts pie disciplinārās atbildības, lai gan ne tikai pats virzīju tiesu sistēmas reformas, bet vienmēr esmu bijis gatavs atbildēt gan par saviem nolēmumiem, gan arī par saviem kritiskajiem izteikumiem, kas tika veltīti valdības veiktajām tiesu reformām. Turpretī izpildvaras negodīgu, disciplināro procesu apejošu izrēķināšanos ar mani par manu darbību saistībā ar tiesu sistēmas reformām ir atbalstījuši “vecie” tiesneši, kuri ar saviem izteikumiem un rīcību vai bezdarbību ir kaitējuši pozitīvajām izmaiņām, tādējādi graujot tiesu varas prestižu un izvairoties no atbildības, ne tikai aizbēgot no tiešas sarunas[14] un neskatoties acīs, bet arī nekādā veidā neatbildot par savu rīcību. Šī pieredze īsumā aprakstīta tālāk minētajos divos piemēros.
Pirmais piemērs.
Kad biju jau sācis iepazīstināt sabiedrību ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tostarp Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. un 6. panta piemērošanā attiecībā uz taisnīgu tiesu un ieslodzītajiem, pēkšņi 1997. gada 15. oktobrī laikrakstā “Diena” tika publicēts Latvijas Republikas Ministru prezidenta un tieslietu ministra kopīgs paziņojums, kurā tika izteikta nepiekrišana Rīgas apgabaltiesas 1997. gada 14. oktobra lēmumam par apcietinājuma aizstāšanu ar mājas arestu Aleksandram Laventam un ierosināts pārskatīt tiesnešu atbildības principus[15].
Tā kā minētais paziņojums bija tiešā pretrunā manis aizstāvētajai tiesu neatkarībai, cieņai pret indivīda personisko brīvību un rosinātajai apcietinājuma piemērošanas pārskatīšanai, tad uz to es laikraksta publikācijā atbildēju, ka valdība šādā veidā tiesu nedrīkst ietekmēt[16]. Tolaik nebiju apveltīts ar varu, vēl nebiju uzaicināts kļūt par tiesnesi un varbūt tagad lūgtu manā vārdā izteikties Tiesnešu biedrību, taču joprojām varu atbildēt par saviem vārdiem. Manis rakstītā nolūks nebija ne personiski kaitēt kādam politiķim, ne arī attaisnot konkrētu tiesājamo, bet vēl arvien uzskatu, ka ar varu apveltīti politiķi nedrīkst izteikt paziņojumus, pat vērst draudus pret tiesu konkrētas lietas izskatīšanā, īpaši kaitējot personas pamattiesībām. Par laimi, tagad šo manu viedokli atbalsta arī politiskā vara.
Arī par citiem manas publikācijas un izteikumu argumentiem esmu gatavs disciplināri vai kriminālprocesuāli atbildēt, jo tagad zinu, ka toreizējā tieslietu ministra paziņojumā tostarp tika izsludināta reforma ar jaunas tiesnešu disciplināratbildības kārtības, Tiesnešu disciplinārkolēģijas (turpmāk arī – Disciplinārkolēģija) ieviešanu, ko arī turpmāk kritizēšu kā “18. novembra Latvijas” Tiesu iekārtas likumiem neatbilstošu. Arī manā 1997. gada 16. oktobra rakstā kritizētais Ivars Godmanis līdz šim nav pierādījis, ka viņam var uzticēties un, ja man būs jāizskata viņa lieta, tad es sevi no tās atstatīšu.
Otrais piemērs.
Man kopš 1993. gada vairāk nekā 10 gadu laikā bija izdevies veikt Latvijas krimināljustīcijas nozīmīgas reformas, sekmējot arī Latvijas iestāšanās procesu Eiropas Savienībā, tāpēc, atbilstoši Saeimas 2004. gada 15. janvāra lēmumam, mani uzaicināja strādāt Administratīvajā rajona tiesā, sākot ar 2004. gada 2. februāri, arī tāpēc, lai palīdzētu uzlabot tiesu sistēmu kopumā.
Pirmos piecus darbības gadus mūsu tiesā bija normālas, koleģiālas attiecības. Jau no pašas tiesas izveidošanas tiesneši ikdienā diskutēja par tiesību normu interpretāciju, taču agrāk vai vēlāk izdevās rast risinājumus. Tomēr paralēli ikdienas darbam vajadzēja periodiski reaģēt uz tādām problēmām, kuru risināšanai bija vajadzīgas izmaiņas normatīvajos aktos. Mana attieksme pret tiesu sistēmas reformām izpaudās gan dažu tiesu sistēmas reformu ierosināšanā, gan atsevišķu reformu kritizēšanā.
No vienas puses, ar saviem izteikumiem, darbību un priekšlikumiem es veicināju izmaiņas tiesu sistēmā, lai vairotu cieņu pret tiesu varas kompetenci un objektivitāti.
Tiesnešu ētikas komisija tika izveidota pēc kāda gadījuma, kad otrās instances tiesa Kakstes, Kupces un Mitas sastāvā, pārkāpjot likuma prasības par piekritību Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesai kā pirmās instances tiesai, nodeva mūsu tiesai lietu pēc mūsu pašu tiesas tiesneša pieteikuma. Šī lieta bija ierosināta Latgales priekšpilsētas tiesā jau pirms viņa kļūšanas par tiesnesi. Mūsu tiesas priekšsēdētājs šim tiesnesim paziņoja, ka lieta nodota izskatīšanā Vīdušai, kura gaidot, kad šis tiesnesis aizies pie viņas uz kabinetu “aprunāties”. Tomēr tiesnesis aprunāties par šo lietu ne pie viena negāja, un pēc viņa lūguma pieteikums tika atstāts bez izskatīšanas. Kā vēlāk izrādījās, šis tiesnesis tādējādi izglāba Vīdušu no disciplinārsoda. Es netiku lūdzis Kaksti, Kupci un Mitu saukt pie disciplināratbildības, jo likums tiesai formāli neaizliedz izskatīt tās pašas tiesneša lietu, taču norādīju, ka mums izrādījusies atšķirīga izpratne par ētiku un, manuprāt, viņas bija rīkojušās neētiski, tāpēc tiesnešiem būtu jāizskata arī šāda veida tiesnešu ētikas jautājumi. Pēc tam izveidotajai Tiesnešu ētikas komisijai gan minētā problēma vairs nebija aktuāla, jo Disciplinārkolēģija starplaikā jau bija paspējusi sodīt citas tiesas priekšsēdētāju par kādas tās pašas tiesas tiesneses lietas izskatīšanu, tāpēc Tiesnešu ētikas komisija pēc cita mana iesnieguma tieši par kritikas iespējām izteiksmes brīvības izmantošanā secināja, ka cienīga kritika tiesnesim ir pieļaujama un pat vēlama.
Lai gan tiesnešu diskusijās netika apstrīdētas manas publikācijas un ieteikumi par tieslietu jomai padoto ieslodzījuma vietu reformām, administratīvās tiesas līdz 2006. gadam izvairījās praktiski atbalstīt mani ieslodzīto pieteikumu izskatīšanā par ieslodzījuma apstākļiem[17], un šādas prakses maiņu man izdevās panākt vēlāk. Arī par šīm un citām izmaiņām tiesu praksē es esmu gatavs atbildēt disciplināri.
No otras puses, es kritizēju Kvalifikācijas kolēģiju un Disciplinārkolēģiju, likumā “Par tiesu varu” noteikto tiesnešu karjeras virzību, bet ne par to, ka tās ir “4. maija republikas” tiesu sistēmas reformas produkts, bet gan nepienācīga procesa, tiesneša darba būtībai neatbilstošu funkciju, neobjektīvu kritēriju un politikāņu ietekmes uz šiem procesiem dēļ.
Paralēli reformām un kritiskiem izteikumiem es nevainojami pildīju savus amata pienākumus, izskatot visvairāk lietu salīdzinājumā ar citiem tiesnešiem, veicinot tiesnešu apmācību un aizstāvot to tiesības, nepakļaujoties ārējam un iekšējam spiedienam, nepieņemot piedāvātās nepienācīgās dāvanas.
Šāda mana darbība acīmredzami sāka nepatikt “vecajiem” tiesnešiem, kuri uz nekādiem maniem pārkāpumiem gan nenorādīja, neizteica pamatotus pārmetumus (izņemot Piusas lūgumu man neizskatīt tik daudz lietu, jo no manis paraugu ņem citi tiesneši, bet viņai mājās esot mazi bērni, kuri prasa laiku), taču deva mājienus un slepeni nolēma kaitēt, par ko liecina tikai daži fakti.
Tā kā izskatīju visvairāk lietu, tiesnese Kalvāne-Radziņa, pildot tiesas priekšsēdētājas pienākumus, vispirms pārdalīja man vislielāko lietu atlikumu, pret ko es nekādi neiebildu un pat nodrošināju iespēju viņai braukt uz apmācībām Oksfordā, bet citā situācijā nejauši atklājās, ka pateicīgā Kalvāne-Radziņa un Laviņš par mani bija uzrakstījuši nepamatotas denunciācijas, kuras objektīvā pārbaudē netika apstiprinātas.
Vēlākā tiesas priekšsēdētāja Freimane personiskā sarunā man pārmeta, ka manu turpmāko atrašanos tiesneša amatā nevēlas nenosaukts negodīgu personu loks (negodīgu tāpēc, ka neviens ar mani par šādām savām vēlmēm nerunāja) tādēļ, ka es pārāk daudz rakstu (t.i. izskatot pārāk daudz lietu un rosinot izmaiņas tieslietu sistēmā), bet nekonsultējos ar ietekmīgām personām, un ja es gribu turpināt strādāt, tad man jālabojas. Tam es nepiekritu, jo mans pienākums ir spriest tiesu likumā paredzētā kārtībā, bet tiesvedību saprātīgi termiņi un pozitīvas izmaiņas tieslietu sistēmā ir tiesiskuma un visas sabiedrības interesēs.
Augstākas instances tiesa pārsūdzības lietās bieži sāka taisīt ne tikai man, bet arī savai praksei pretējus nolēmumus faktiski tikai tādēļ, lai man ieriebtu. Piemēram, vispirms tā atcēla spriedumu un atstāja bez izskatīšanas pieteikumu, kurā pieteicēja nebija ievērojusi ārpustiesas izskatīšanas kārtību ar administratīvā akta apstrīdēšanu augstākā iestādē, pat kad aktā tieši bija norādīta pārsūdzība tiesā, bet tad citās lietās šādos pašos apstākļos tā atcēla lēmumus par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas un nosūtīja lietas jaunai izskatīšanai, motivējot ar to, ka ārpustiesas izskatīšanas kārtība neesot ievērota, bet neesot arī jāievēro, jo tiesa jau iepriekš šādas lietas esot skatījusi. Kādu privātpersonas pārstāvja apelācijas sūdzību augstākas instances tiesa atteicās pieņemt, jo pilnvarā neesot norādīts īpašais pilnvarojums, bet citā lietā šādos pašos apstākļos tā atcēla lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas, jo privātpersonas pārstāvja pilnvarā nemaz neesot jānorāda likumā prasītais īpašais pilnvarojums iesniegt pieteikumu tiesā. Un tā tālāk.
Kad pēc 2009. gada 5. janvāra es uzzināju, ka trīs “vecās” tiesneses – Freimane, Gintere un Kupce – pieaicinātas pret mani vērstā administratīvajā procesā tieslietu ministra pusē un arī sākušas rakstīt denunciācijas, tad es tieslietu ministram un Kvalifikācijas kolēģijai argumentēti lūdzu viņas administratīvajā procesā nomainīt. Pēc mana lūguma viņas tika nomainītas, tomēr manā lietā politiskais tieslietu ministrs uzdeva un kopā ar savā pusē pieaicinātajām iestādēm pieņēma manai turpmākajai darbībai tiesneša amatā nelabvēlīgus prettiesiskus, ne ar ko nepamatotus lēmumus, kuri kopumā sastāv no pāris rindiņām un par kuru pamatojumu toreizējais Kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētājs Aigars man mutiski paskaidroja: pirmkārt, man vajadzēja mazāk rakstīt; otrkārt, gudriem juristiem tiesneša amatā nav jāstrādā; treškārt, viņi (t.i. Kvalifikācijas kolēģija) nevar izlemt citādi, kā viņiem iepriekš uzdots. Aigars nepaskaidroja, kurš viņiem to uzdevis, bet formāli tas bija tieslietu ministrs, kurš pirms tam pavadvēstulē tā bija norādījis.
Šos izpildvaras lēmumus pārsūdzot izrādījās, ka “vecie” jau iepriekš bija sarunājuši mani nodot un sodīt par izteiksmes brīvības izmantošanu un pozitīvu reformu veicināšanu tiesu sistēmā, ko pierāda lietās pēc maniem pieteikumiem taisītie prettiesiskie, savstarpēji pretrunīgie un melīgie nolēmumi ar viegli pamanāmiem pārkāpumiem, bez patieso lietas faktisko un tiesisko apstākļu izvērtēšanas.
Proti, kādā nolēmumā Augstākā tiesa (kopsakarā ar zemākas instances tiesu nolēmumiem šajās lietās) nosauca Kvalifikācijas kolēģijas lēmumu par atzinumu un viedokli, lai gan pati Kvalifikācijas kolēģija tieši rakstīja “Lēmums”, turklāt atzinumu kā viedokli nesastāda pāris rindiņās un nepieņem aizklātā balsojumā. Augstākā tiesa secināja, ka tieslietu ministram Kvalifikācijas kolēģijas lēmums nav saistošs, lai gan pats tieslietu ministrs paskaidroja, ka tas viņam ir bijis saistošs un viņš nevarējis lemt citādi. Augstākā tiesa ignorēja savus un Satversmes tiesas nolēmumus, pretēji tiem apgalvojot, ka Saeimas lēmums par tiesnesi neesot administratīvs akts, bet gan politisks lēmums[18], tāpēc Saeima lietā netika pielaista. Augstākā tiesa ignorēja mana viedokļa nenoskaidrošanu, tomēr atsaucās uz administratīvajā aktā neminētiem nepieļaujamiem dokumentiem, kuri tiesas sēdēs netika pārbaudīti. Augstākā tiesa pretēji lietā esošajiem pierādījumiem apgalvoja, ka Gintere, Freimane un Kupce nemaz neesot nomainītas, bet Kupce sevi esot atstatījusi pati, lai gan likums viņai šādu iespēju nemaz neparedzēja. Augstākā tiesa ignorēja likuma neievērošanu Kvalifikācijas kolēģijas darbā, kura paša tieslietu ministra vainas dēļ darbojās bez likuma pieprasītā Tiesnešu konferences apstiprināta reglamenta.
Ja nedaudz detalizētāk apraksta tikai vienu apzināti melīgu Augstākās tiesas 2009.gada 23.oktobra lēmumu lietā SKA-798/2009, tad tajā bez kādas saistības ar izskatāmo lietu norādīts, ka manas tiesneša pilnvaras automātiski esot beigušās 2009.gada 26.janvārī, ar ko es esot zaudējis tiesneša statusu, tāpēc neesot tiesīgs prasīt sev pirms un pēc 2009.gada 26.janvāra neizmaksāto algu. Patiesībā es neesmu zaudējis tiesneša statusu, pēc iespējas pildu tiesneša amata pienākumus arī pēc 2009.gada 26.janvāra, ne līdz 2009.gada 26.janvārim, ne vēlāk neesmu nodevis nekādas savas lietas, ko pierāda tostarp fakti, ka es biju tiesas sastāvā, kas 2009.gada 26.janvārī sastādīja saīsinātu, bet 2009.gada 2.februārī – pilnu nolēmumu lietā Nr.A42785309; 2009.gada 30.janvārī saīsinātu, bet 2009.gada 12.februārī – pilnu nolēmumu lietā Nr.A42507709[19].
Administratīvajā rajona tiesā, visdrīzāk ar tiesas priekšsēdētājas Freimanes ziņu, tika organizēta mana kabineta apzagšana, no personīgajām mantām tika nozagtas grāmatas. Mani nesekmīgi un nepamatoti mēģināja saukt pat pie kriminālatbildības it kā par tiesneša amatpersonas deklarāciju neiesniegšanu, un administratīvās tiesas nevēlas atlīdzināt prettiesiskās kriminālvajāšanas rezultātā man radušos izdevumus. Tā kā Disciplinārtiesa izsprieda, ka uz mani neattiecas jaunākās tiesību normas, tātad arī normas par tiesneša statusa izbeigšanos, tad es iespēju robežās turpinu pildīt tiesneša darba pienākumus, taču nekādu atalgojumu nesaņemu jau kopš 2009.gada janvāra, ar ko manas tiesības ir reāli aizskartas, atšķirībā no Polijas “vecajiem” tiesnešiem, taču man ne Eiropas Parlamentā, ne Eiropas Komisijā, ne starptautiskajās, ne nacionālajās tiesu iestādēs nav tādu “sadarbības partneru” kā viņiem.
Melīgus nolēmumus lietās pēc maniem pieteikumiem Augstākajā tiesā taisīja Andris Guļāns, kā arī J. Briede, Neimanis, Kakste, Skultāne, Vīduša, Mita, Laviņš, u.c. Kādā intervijā 2010.gada 14.janvārī Guļāns par minēto “veco” spēku darbībām paziņoja: tās ir ne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem; Guļāns var noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā viņš vēlas; lēmumus valstī pieņem nevis pēc pārliecības un situācijas izvērtējuma, bet tā, kā pasaka to izdarīt; daudzus jautājumus valstī nosaka divi vai trīs cilvēki, kuri veido savu tuvāko loku, tie arvien tālāk, un viss koncentrējas ap viņiem, attiecībā pret vienu vai trim personām Guļāns un viņam līdzīgie rīkojas pēc viena principa, pret citiem citādi; viss, kas ierakstīts Satversmē vai likumos, nedarbojas, jo darbojas citi principi[20].
Ko tiesnešu disciplināratbildības ziņā var mācīties no Latvijas piemēriem?
Kā pierāda šajos iepriekš minēto piemēru notikumu salīdzinošā hronoloģija ar grozījumiem normatīvajos aktos, tad pēc “jauno” tiesnešu argumentētajiem izteikumiem ar priekšlikumiem negatīvo aspektu novēršanai tiesnešu ētikā, tiesu varas un izpildvaras, tostarp Kvalifikācijas kolēģijas un tieslietu ministra darbībā, Latvijā tika izveidota Tiesnešu ētikas komisija un Tieslietu padome, atjaunota Disciplinārtiesa, mainīta Kvalifikācijas kolēģijas darbība, uzlabotas ieslodzīto, u.c. tiesības. Šīs tieslietu sistēmas reformas tika veiktas pārsvarā pateicoties politiķiem, jo iepriekš tika piedāvātas “vecajiem” tiesnešiem, kuri tās ignorēja, bet prettiesiski un nepamatoti vērsās pret pašiem tiesnešiem nepieciešamo tiesu sistēmas reformu veikšanas ierosinātājiem ar negodīgu rīcību, slepus apejot likumā noteikto tiesnešu disciplinārās atbildības kārtību.
Tātad ikvienu tiesnesi var un vajag saukt pie atbildības arī par izteikumiem gan tiesas spriešanā, gan ārpus tās, īpaši, ja šie izteikumi ir nepatiesi, prettiesiski, aizskaroši, nodevīgi, saistīti ar tiesu varas ļaunprātīgu izmantošanu pretēji sabiedrības interesēm. Piemēram, iepriekš minētais Guļāns atsevišķi jāsauc pie atbildības par plātīšanos plašsaziņas līdzekļos, bet kopā ar J. Briedi, Kaksti, Skultāni, Vīdušu, Neimani un Mitu - par necieņu pret Satversmes tiesu un tās sprieduma nepildīšanu nolēmumos. Taču disciplinārlieta vai pat krimināllieta ir jāizskata pienācīgā procesā, nodrošinot katras pie atbildības sauktās personas procesuālās tiesības un objektīvi pārbaudot notikuma būtību. Godīgs tiesnesis pratīs pamatoti izskaidrot savu izteikumu un rīcības tiesiskumu, bet negodīgam tiesnesim nedrīkst ļaut turpināt šādi diskreditēt tiesu varu.
Šajā ziņā tiesu reformas rosinošam vai kritizējošam tiesnesim disciplinārprocess vai kriminālprocess ir pat vēlamāks par slepeni sarunātu un nodevīgu sodīšanu bez procesa, bez apsūdzībām, bez iespējas aizstāvēties, kad sodītāji melo par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem un cieš arī šā tiesneša izskatāmo lietu dalībnieki, ja tā tiesiskus nolēmumus augstākā tiesu instancē atceļ tikai tāpēc, lai sariebtu konkrētajam tiesnesim. Pat ja pienācīga disciplinārprocesa vai kriminālprocesa rezultātā tiesnesi tiek piedāvāts atcelt no amata, tad galīgo lēmumu par to tik un tā jāpieņem no tiesnešu savtīgajām interesēm neatkarīgai institūcijai (Latvijas gadījumā tā ir Saeima), jo arī tiesneši ne vienmēr ir objektīvi un ne visus “veco” tiesnešu taisītos nolēmumus par pārkāpumiem būtu jāpilda. Piemēram, ja no “veco” tiesnešu sprieduma par tiesneša atcelšanu no amata pamatojuma ir redzams, ka tas saistīts ar viņa pārāk intensīvu darbu un sekmīgu reformu īstenošanu, tad Saeimai ir pat vēlams šādai atcelšanai nepiekrist.
Kā redzams no Latvijas tiesu varas piemēriem, kad pārsvaru gūst “vecie”, tad viņi izrēķinās ar “jaunajiem” arī bez tiesas un pienācīga procesa, neievēro nekādas tiesības un faktus, tikai pašlabumu. Ļaunums, ko iemieso arī “vecā” režīma rēgi, bieži vien īstermiņā var gūt virsroku tieši tāpēc, ka nelietīgi īsteno varu, apiet pienācīgu procesu, nav saistīts ar patiesību, uzticību, koleģialitāti, tiesību normām un faktiem, liedz citiem, taču pats pilnībā izmanto “jauno” izcīnītās tiesības, kamēr “jaunie” no katras personas cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanas nevar atteikties, kā tas konstatējams arī Polijas tiesu varas gadījumā.
Ierosinājumi
Prieks par tiem godājamiem Polijas “jaunajiem” tiesnešiem, kuri mierīgi un kompetenti īsteno savas valsts uzticēto tiesu varu un nenodarbojas ar obstrukciju[21], tāpēc cerams, ka savus “āžus” Polijas tiesu sistēma nošķirs pati, bet Eiropas Savienības Tiesai beidzot pietiks gudrības savaldīt Eiropas Komisiju.
Savukārt mums, Latvijas tiesnešiem, piedaloties tiesu iekārtas uzlabošanā, savu pienākumu izpildē pirmām kārtām jāatbalsta tiesiskums savā valstī, jāatbrīvojas no saviem “vecā” režīma “rēgiem”, pie tam šāda atbrīvošanās gan nedrīkstētu būt saistīta ar konkrētu personu vajāšanu, bet gan to pārkāpumi ir objektīvi jāizmeklē.
Mums nav iemeslu protestēt citas valsts galvaspilsētā, tomēr, ja gribam protestēt pret patiesu tiesiskuma apdraudējumu, tad sākam to darīt Rīgā un turpinām Madridē, Briselē vai pat Maskavā!
Atbalstam tiesu neatkarībai un likuma varai Polijā nepietiks ar mūsu rakstiem vai “melnajiem” mantijās gājējiem, bet tam labāk palīdzēs citu Latvijas pārstāvju un valsts varas konstitucionālo institūciju iesaistīšanās visai Eiropas Savienībai svarīgo pamatvērtību aizstāvībā.
Pirmkārt, viens no efektīviem līdzekļiem tiesiskuma aizstāvībai Polijā varētu būt Saeimas paziņojums par nepieļaujamību Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai vērsties pret tiesiskumu un likuma varu dalībvalstīs[22].
Otrkārt, ja Eiropas Komisijas prasība pret Poliju tiks iztiesāta Eiropas Savienības Tiesā, tad Latvijas valdībai vajadzētu iestāties šajā lietā Polijas pusē[23] un kompetenti palīdzēt aizstāvēt tās tiesu sistēmas un tiesnešu neatkarību.
Treškārt, no Latvijas ievēlētajiem deputātiem Eiropas Parlamentā vajadzētu argumentēti palīdzēt Polijas patriotiem aizstāvēt “jauno” tiesu varu.
Ceturtkārt, lai gan Eiropas Komisijas ģenerālsekretārs ir tikai tehnisks amats, tomēr nesen šajā amatā stājusies no Latvijas nākusī Ilze Juhansone noteikti arī ir dzirdējusi par tiesiskumu un likuma varu, tāpēc viņa varētu lūgt Eiropas Komisijas politiskajai vadībai likt mierā Poliju, bet neieklausīšanās gadījumā ļoti cienījama viņas rīcība būtu atkāpšanās no amata, ar attiecīgu paziņojumu, kurā noteikti ieklausītos atbildīgās amatpersonas.
Piektkārt, ja ar iepriekš minētajiem ierosinātajiem tiesiskās un politiskās aizsardzības līdzekļiem rezultāts netiek panākts, tad, konsekventi sekojot vēršanās pret Polijas tiesu varu loģikai un piesaucot konkrēti pierādāmu apstākļu kopumu, Latvijas tiesneši ar Latvijas Tiesnešu biedrības konsultatīvo palīdzību un atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesas 2019. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-585/18, C-624/18 un C-625/18 A. K. u.c. pret Sąd Najwyższy atziņām, varētu ik reizi katrā savā izskatāmajā lietā vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu, šādos prejudiciālajos jautājumos apšaubot ne tikai Latvijas Republikas Tieslietu padomes, Satversmes tiesas, Augstākās tiesas un tās Disciplinārtiesas, bet arī Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta kompetenci, neatkarību un objektivitāti.
Secinājums
Mēs atkal piedzīvojam situāciju, kad atkārtojas sen zināmā rīcības izvēle ar Jūdas Iskariota un Jēzus atšķirīgo attieksmi pret piedāvājumiem sadarboties ar ļaunumu un tam pakalpot, no kā Jūda noteikti īstermiņā bija ieguvējs, jo par pakalpojuma izpildi – nodevību – saņēma naudu, slavu valdošajās aprindās, kā arī iespēju īstenot varu pār Jēzus brīvību[24], turpretī Jēzus savas misijas izpildei atteicās sadarboties ar ļaunumu un no par šādu sadarbību viņam piedāvātās nodrošinātības, varas un slavas[25]. Atšķirībā no Jēzus, kurš zināja iespējamo vēlāko notikumu attīstību, Jūdam tas sākotnēji nešķita personīgās dzīvības vai nāves jautājums, bet gan viegli realizējams darījums, kurā galvenais bija vienoties ar pareizajiem cilvēkiem un sadalīt lomas.
Šķiet, ka Polijas “vecie” tiesneši un to atbalstītāji savdabīgā Lieldienu lugā par “jauno” sodīšanu ir iedzīvojušies Jūdas Iskariota lomā, Eiropas Komisijai tēlojot sinedriju, Eiropas Parlamentam – pārsvarā statistu pūli, bet Eiropas Savienības Tiesai – Ponciju Pilātu. Ir pat savi potenciālie Barabas, piemēram, Spānijas tiesu sistēma ar tās katalāņu politieslodzīto vajāšanām.
Gan šāda veida teātra izrādē attēlotajā notikumā, gan procesā pret Poliju sodīšana notiek kā varas ļaunprātīga izmantošana pret sodāmo, kurš nesadarbojas ar ļaunumu un tam nepakļaujas, taču pats savu varu pret sodītājiem neizmanto. Sodāmais jau ir atgādinājis sodītājiem: „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes”[26]. Arī nodevība ir iespējama tikai pēc uzticēšanās vēlākajam nodevējam, kad tam bijusi dota kaut kāda vara.
Taču minētā izrāde ir “improvizācijas teātris”, kurā savu turpmāko rīcību var izvēlēties ikviens, izņemot sodāmo, kurš konsekventi pilda savus pienākumus visas sabiedrības un tai būtisko pamatvērtību labā, tāpat kā mūsu senči un mēs 1920. gada, 1991. gada un 2009. gada janvārī.
Vai mēs tagad klusēsim, iesim gājienos, stāvēsim un skatīsimies kā soda sodāmo, uzjautrināsimies par veiklo nodevību, sumināsim absurdus iemeslus izdomājušos sodītājus un tos uzkūdošo statistu pūli, aplaudēsim, sadalīsim sodāmā apģērbu, bet pēc izrādes piedalīsimies dzīrēs un dosimies mājup?
Nē, mēs aizstāvēsim sodāmo, jo faktiski visā šajā stāstā atsauces uz “jauno” ir uz radītāja (darbu veicošo) spēku, kas ir pastāvējis vēl pirms un pastāvēs pēc “vecās” iznīcības (entropijas). Mūsu acu priekšā notiekošajā izrādē tiek terorizēts sodāmais, kurš ir arī teātra un citu ēku būvētājs. Mūsu neatkarība, tostarp iespēja brīvi būt klāt šajā procesā, un mūsu mājas pastāv, pateicoties sodāmajam, tāpēc, ja vien teātra ēka nesagrūs pār mūsu galvām, tad, pārnākot mājās pēc izrādes un tai pieskaņotajām svinībām, vai nu mums māju, vai mūsu pašu vairs var nebūt.
Nobeigums
Mans situācijas vērtējums nav pilnīgi identisks visām Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijām, Venēcijas komisijas ziņojumiem un citiem viedokļiem, bet mums tieši tāpēc ir dots prāts, jūtas un griba, lai ik reizi no jauna izvērtētu katras lietas būtiskos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ņemtu vērā kopīgās intereses, visos šādos vērtējumos, ieteikumos un atzinumos salīdzinātu un pārbaudītu argumentus, no tiem izvēloties atbilstīgākos un pieņemamākos rīcībai.
Ceru, ka spēsim aizstāvēt Eiropas Savienības pamatvērtības kopā ar atbildīgajām Polijas valsts konstitucionālajām institūcijām. Tiesiskumam un likuma varai jādarbojas cilvēka labā, nevis atsevišķu savtīgu personu interesēs, kas izmanto tām uzticētās pilnvaras, lai liekulīgu tekstu aizsegā īstenotu spaidus, bet sev iegūtu mantu un slavu pūļa gaviļu un skatītāju klusēšanas pavadībā.
Za naszą i waszą wolność![27]
[20] Skat. Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt. http://citadiena.ir.lv/2010/01/14/gulans-pielaujuka-maiziti-var-neapstiprinat/comment-page-3/
[1] Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 “Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, 2010. gada 17. novembris, 11. punkts
[2] Skat. tostarp https://lvportals.lv/dienaskartiba/312289-varsava-uzsver-polijas-neatsveramo-ieguldijumu-latvijas-valstiskuma-nostiprinasana-2020
[3] Skat. https://twitter.com/RuditeV/status/1215954528249487360.
[4] Skat. https://jauns.lv/raksts/arzemes/366452-simtiem-melnas-amata-mantijas-terptu-tiesnesu-iziet-varsavas-ielas
[5] Skat. rakstus “Tieslietu sistēmas izmaiņu interpretācijā neievērotā tiesu vara”, https://mmednis.home.blog/2019/12/31/maris-mednis-ll-m-tieslietu-sistemas-izmainu-interpretacija-neieverota-tiesu-vara/; “Valsts nezagšana. 2. daļa. Dzīvības vēsts tiesībsargātāju Pētera aizstāvībai”, https://mmednis.home.blog/2019/06/29/valsts-nezagsana-2-dala-dzivibas-vests-tiesibsargataju-aizstavibai/?fbclid=IwAR1DicxbezD_UKnfRo9lGB-zC2AzuzN9lcJ1ENtDTZ_P9v9iXJsqFKfU-ac.; “Piezīmes ES Tiesā notiekošajai tiesvedībai Polijas tiesu sistēmas reformas lietā”, https://www.delfi.lv/news/versijas/maris-mednis-piezimes-es-tiesa-notiekosajai-tiesvedibai-polijas-tiesu-sistemas-reformas-lieta.d?id=50571605; .
[6] Skat. https://www.euractiv.com/section/justice-home-affairs/news/european-parliament-calls-on-member-states-to-act-on-poland-and-hungary/
[7] Eiropas Savienības tiesas 2019. gada 19. novembra spriedums A. K. u.c. pret Sąd Najwyższy, apvienotajās lietās C-585/18, C-624/18 un C-625/18. ECLI:EU:C:2019:982.
[8] Skat. https://ruleoflaw.pl/oral-justification-of-the-supreme-court-judgment-in-connection-with-the-cjeu-ruling-regarding-the-disciplinary-chamber-and-the-national-council-of-the-judiciary/
[9] Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 “Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, 2010. gada 17. novembris, 10. punkts
[10] Skat. 8. zemsvītras piezīmi.
[11] Arī “jaunie” kā “jēri” un “vecie” kā “āži”
[12] Tiesību aktus ar dokumentiem varu pierādīt, bet sarunu ierakstu man nav
[13] Plašāk tiesnešu disciplinārsodīšanas problēmas ceru izskatīt kaut kad vēlāk īpašā juridiskā publikācijā
[14] Kā bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, kad pajautāju, kā viņam nav kauna staigāt pa Rīgas ielām
[15] Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 28.novembra spriedums „Lavents pret Latviju”, sūdzība nr.58442/00, 20.punkts
[16] „Tiesu nedrīkst ietekmēt”, Diena. 1997.gada 16.oktobris
[17] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 27. novembra spriedumā Nr. 17892/03 Savičs pret Latviju, 110. punktā minēts, ka Latvijā administratīvās tiesas līdz 2006. gadam nebija pieejams tiesiskās aizsardzības līdzeklis par ieslodzījuma apstākļiem, bet 92. punktā ir atsauce uz manis taisīto Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 7.decembra spriedumu lietā Nr. A42278805, ar kuru uzdots nodrošināt, lai ieslodzītais saņemtu personiskās higiēnas līdzekļus.
[18] Augstākā tiesa 2010.gada 12.oktobra lēmumā lietā Nr.SKA-589/2010.
[19] http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNjExODA4e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt, http://www.tiesas.lv/index.php?id=2979&h=QTQyNTA3NzA5e1RJRVNBUy5MVn1wcmltbnVt
[21] Skat. 2020.gada 8.janvāra interviju ar dr. hab. Tomasz Przesławski tīmekļa vietnē https://visegradpost.com/en/2020/01/08/tomasz-przeslawski-polish-supreme-court-judge-many-of-the-current-actions-of-representatives-of-the-legal-professions-can-be-seen-as-a-threat-to-basic-legal-values/
[22] Analoģisks Saeimas 2020. gada 16. janvāra paziņojumam “Par Latvijas Republikas okupācijas 80. gadskārtu un Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību”
[23] No Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 24. jūnija sprieduma lietā C‑619/18 redzams, ka šajā tiesvedībā Poliju atbalstīja tikai Ungārija.
[24] Lūkas 22:3-5
[25] Mateja 4:1-11
[26] Jāņa 19:11
[27] Par mūsu un jūsu brīvību!