Iesaki rakstu:

Šī ir atklāta vēstule Latvijas valsts prezidentam Levitam, premjerministram Kariņam un aizsardzības ministram Pabrikam. Mani sauc Alvis Hermanis, un man ir jautājums, kuru gribētu jums uzdot visas Latvijas sabiedrības vārdā. Jo šis ir vissvarīgākais jautājums, kurš šai vēstures brīdī interesē mūs, visus Latvijas iedzīvotājus.

Kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus – ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā? Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā.

Mēs saprotam, ka militārie atbildes pasākumi varētu būt kara noslēpums, lai tā būtu. Bet, ja reiz esam jums uzticējuši valsts vadīšanas atbildību, mēs sagaidām, ka jūs instruētu arī mūs visus pārējos - kā konkrēti rīkoties un ko darīt, lai pasargātu sevi un savas ģimenes šādā iespējamas krīzes brīdī.

Mēs saprotam, ka varianti var būt dažādi, - konvencionāls armijas iebrukums, pēkšņs raķešu uzbrukums vai kodolkara pārsteigums. Visos šajos variantos cilvēku reakcija būs tikai un vienīgi panika.

Mēs pieņemam, ka panika ir tieši tas, no kā būtu iespējams izvairīties, ja katrs no mums, arī civilajiem, zinātu - kā konkrēti rīkoties un ko pasākt. Kā zināms, 24. februāra rītā tieši panika bija tā, kas uz vairākām dienām paralizēja Ukrainas sabiedrību.

Vakar man bija saruna ar vienu Lietuvas valsts teātra direktoru, kurš pastāstīja, ka pirms divām nedēļām Lietuvas Valsts aizsardzības ministrijā notika visu lielāko iestāžu vadītāju sapulce, kur viņi tika instruēti, kā viņu darbiniekiem rīkoties dažādos pēkšņu Krievijas uzbrukumu variantos. Piemēram, visiem tika izstāstīts, ka vislielākā kļūda būtu sēsties savās mašīnās un censties evakuēties, jo tas paralizētu ceļus (tas tikai viens piemērs).

Es saprotu, ka varbūt grūti ir noorganizēt visas tautas kopsapulci, bet jums tomēr vajag izdomāt veidu, kā mūs visus informēt un sagatavot iespējamai situācijai, kuru ukraiņi piedzīvoja, pamostoties kādā jaukā rītā.

Es ceru, ka saprotat - šī vēstule nav nekāda panikas sēšana, bet normāls jautājums, lai pasargātu mūsu bērnus, radiniekus un mūsu vadīto iestāžu darbiniekus.

Jau iepriekš pateicos par atbildi, kuru visi ceram tomēr saņemt.