Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ir viena uzskatu pārbaude, kas būtu jāveic ar sevi katram pilsoniski aktīvam cilvēkam. Tātad jums — šīs slejas lasītājam — ar sevi. Ir jāatbild uz jautājumu. Vai jums šķiet, ka valsts drīkst izvaicāt cilvēku, lai noskaidrotu viņa uzskatus, un ar šādu metodi atklātu nepareizu uzskatu gadījumā viņu drīkst paņemt ciet un saukt pie atbildības? Ja atbilde ir jā, tad jūs esat pretinieks cilvēkbūšanai, pretinieks domas un vārda brīvībai, pretinieks tiesiskumam, pretinieks klasiskajam liberālismam.

Šis jūsu uzskats, ka valstij ir tiesības noskaidrot tās pilsoņu uzskatus un par tiem disciplinēt, ir tiesiskai, demokrātiskai valstij un pilsoniskai sabiedrībai bīstamāks, nekā jebkurš uzskats, kura piekritējus jūs censtos izravēt, sekojot savai pārliecībai. Jūs esat ietvara pretinieks. Vai es uzskatu, ka jūs jāņem ciet par šādu uzskatu? Nē, nebūt ne! Un par to ir viss šis ieraksts — kā tas nākas, ka jūs nedrīkst ierobežot par ideju, kas ir pretēja visa ietvara strukturālajai pamatidejai!

Pārliecība, ka jūs par šādu pašu ietvaru iznīcinošu uzskatu neesat sašņorējams, atstāj iespēju jums un jūsu domubiedriem sagraut liberālo ietvaru. Proti, jūs varat sapulcināt partiju, kura nolemj saskaņā ar ietvara noteikumiem iegūt varu, grozīt konstitūciju, aizliegt to pašu vārda brīvību un punkts. Es saku, ka jums ir visas tiesības to darīt. Jo tieši tur slēpjas ietvara leģitimitāte. Tieši jūsu brīvprātīgā, darbos paustā piekrišana spēles noteikumiem un tieši jūsu reālā iespēja izrādīt nepiekrišanu un spēli pārtraukt padara spēli godīgu. Stabila, nenogāžama valdība, neatlaižams parlaments, nenomaināms valdnieks, nesarīkojams referendums — tās visas ir neleģitīmu ietvaru pazīmes.

Cilvēka brīvībai nav nekā bīstamāka par simtprocentīgi drošu sistēmu.

Ar šo ieraksta pamatdoma ir izsmelta, un steidzīgs lasītājs tālāk var nelasīt. Tomēr, ja kāds saskata šajā formulā faktisku neiespējamību aizsargāties pret jebkādas valsts (ietvara konkretizācijas) unikālās esamības apzinātu iznīcināšanu, tad visam augstāk teiktajam ir svarīgs “bet”. Valsts, lai tā pastāvētu, var represīvi aizstāvēt un neļaut mainīt tās īpatnējos, unikālos esamību veidojošos elementus (no citām tātad nodalošos), ja šie elementi nav saistīti ar augstāk aprakstīto leģitimitāti nodrošinošo ietvara vaļīgumu. (Pats par sevi saprotams, ka valsts var aizsargāties no tai nepiederīgo dalības valsts likteņa noteikšanā, taču ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai par nepiederīgiem nesāktu saukāt visus savus idejiskos pretiniekus.)

Valsts var nodefinēt negrozāmo īpatnējo kodolu. Latvija var būt represīva attiecībā uz latviešu valodas aizsardzību. Latvijas valsts drīkst pamatot noteiktas represīvas darbības kā latviešu valodas un kultūras aizsardzības pasākumus. Bet valsts nedrīkst izmantot liberālo ietvaru kā pamatojumu noteiktu liberālu brīvību ierobežošanai! Piemēram. Nedrīkst aizliegt populistu pulcēšanos, “lai aizsargātu demokrātiju”. Nedrīkst noraidīt kāda likumdošanas priekšlikumus vai prasības kādā tiesā, “lai nodrošinātu tiesiskumu” u.tml. Nedrīkst neļaut kandidēt kandidātiem, kas ir pret demokrātiju kā tādu (piemēram, Egils Levits ir faktiski pret demokrātiju kā tautas varu, un tas viņam netraucē būt par demokrātiskas valsts prezidentu).

Ja arī kāds liek uz nobalsošanu likumprojektu par opozīcijas atlaišanu, tad vairums domu apmaiņas rezultātā bez spaidiem nonāk līdz slēdzienam, ka to nedrīkst darīt. Un tā ir visa ietvara leģitimitāte! Nevis kāds varas pārspēks, piemēram, bruņoti tiesneši, armija vai satrakojies pūlis, bet kopīga izpratne, ka tur nedrīkst iet un aiz brīvas gribas tur neejam. Leģitimitātes sāls ir tieši vaļībā, kas paliek neizmantota. Leģitimitātes sāls ir vairākuma ticībā šai pašu izdarītajai izvēlei ievērot ietvara nerakstītos uzstādījumus, lai gan nekāds fizisks pārspēks neliek to darīt. Bez šīs leģitimitātes liberālās demokrātijas atšķirība no tirānijas ir tikai varas nesēju daudzskaitlībā.

Salīdziniet idealizētu priekšstatu par Rietumu demokrātijām ar demokrātijām Ziemeļkorejā, Krievijā un Baltkrievijā. Pirmās no otrajām atšķir tas, ka pirmajās vismaz šķietami ir vairākuma bez spaidiem pieņemts lēmums respektēt kārtību, kamēr otrajās tas pats lēmums ir pieņemts zem spaidiem. Tajā dienā, kad pirmajās liberālo kārtību nodrošina represijas, tās ne ar ko īpašu neatšķiras no otrajām.

Kas ir jādara konkrētas liberālās demokrātijas aizstāvībai? Ir strikti jānodala valstij piederīgie no tai nepiederīgajiem, tātad ir jāsargā robežas. Gan fiziskās, gan virtuālās. Ir jāapzinās valsts unikālās pastāvēšanas elementi, kuri ir visiem iespējamiem līdzekļiem, tai skaitā represīviem, jāaizstāv. Ir jāpielūko, lai šajā ziņā netiktu izdarīti pārāk plaši un subjektīvi izvedumi par to, kas kalpo kā unikālo elementu aizstāvība. Un ir īpaši jāpielūko, lai nevienā šajā represīvajā darbībā netiktu zaudēta ietvara leģitimitāte, proti, lai represijas netiktu attaisnotas ar paša liberālisma un tiesiskuma ietvara uzturēšanu.

Novērtē šo rakstu:

56
10