Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Aināra Šlesera aizvadītās nedēļas paziņojums par iespējamo noklausīšanos Rīgas viesnīcās nebija jauns ne pēc formas, ne pēc satura. Kā atgādina šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau padomju gados bija populārs mīts, ka drošībnieki mūsu sarunas noklausās masveidā un nepārtraukti, un pēc būtības nekas nemainījās arī nākamajos piecpadsmit gados pēc neatkarības atgūšanas.

Čekistu iespējas – mīti un realitāte

Kaut gan pieņemts domāt, ka padomju laikos visuresošā Valsts drošības komiteja noklausījās teju vai visus, īstenībā čekistu iespējas bija visai pieticīgas. Ievērojami lielāka bija iespēja, ka tavu telefonsarunu dzird nejauši līnijai pieslēdzies cilvēks, nekā „orgāni”. Nejaušā pieslēgšanās tehniski nepilnīgo telefonsakaru sistēmu dēļ tiešām gadījās bieži, un klikšķi klausulē vai svešas balsis kaut kur sarunai pa vidu paranojas pārņemtus cilvēkus varēja vedināt uz domām par sistemātisku noklausīšanos. Tomēr visbiežāk epizodes, kad uz viena līnijas kļūmes dēļ tika pieslēgtas divas sarunas, beidzās ar sadzīvisku izlamāšanos: „Aļļo, kas mums tur pa vidu maisās?! Nolieciet klausuli! Nē, jūs nolieciet pirmais. Pats muļķis!”

Līdz pat septiņdesmitajiem gadiem telefonsarunas noklausīties varēja – un arī tikai ārkārtīgi primitīvā līmenī – vienīgi VDK. Situācija mazliet mainījās sešdesmito gadu beigās, kad Drošības komiteja no Maskavas saņēma jaunu noklausīšanās aparatūru. Tiem laikiem modernās tehnikas iespējas no mūsdienu viedokļa gan bija vienkārši smieklīgas – vienlaikus čekisti pa visu Latviju varēja noklausīties tikai 15 (vēlāk, pēc citas versijas, 25 vai pat 30) telefonus, un arī šie numuri nebija atvēlēti viņiem vieniem pašiem – noklausīšanās „jaudas” nācās dalīt ar miliciju. Pati iekārta gaužām atgādināja trīsdesmito gadu telefoncentrāli – dēlis, kurā operators iesprauž kabeļa galu, tā pieslēdzoties attiecīgajai līnijai. Aparatūra atradās VDK mājā Stabu ielā, 3. stāvā.

Tauta par šīm tehniskajām niansēm, protams, nebija informēta, tādēļ mīts par visvareno čekas „lielo ausi” izrādījās reti dzīvelīgs. Pat deviņdesmito gadu sākumā, kad VDK jau bija likvidēta, viens otrs civilais sakaru speciālists, kas bija piedalījies komitejas īpašumu pārņemšanas procesa sākumposmā, pilnā nopietnībā stāstīja par neskaitāmajiem kabeļiem, ar ko piebāzta Rīgas pazeme, un izdarīja secinājumu – skaidrs, ka tie domāti telefonsarunu noklausīšanai! Kaut gan īstenībā lielākā daļa bija specsakaru līnijas.

Čekisti un miliči gan nebija vienīgie, kas varēja noklausīties telefonsarunas – vēl viena noklausīšanās iekārta, varbūt pat mazliet jaudīgāka nekā VDK īpašums, bija padomju armijas pretizlūkošanas daļas rīcībā. Par tās tehniskajām iespējām un pielietojumu VDK un milicijai nebija ne jausmas – militāristi savos noslēpumos nemīlēja dalīties. Diezgan droši var apgalvot vien to, ka armija galvenokārt tiešām klausījās tos, kurus turēja aizdomās par reālu spiegošanu vai noslēpumu izpaušanu, – disidentu tvarstīšana militāro pretizlūku pienākumos neietilpa.

Ko un kā tad noklausījās čekisti un miliči? Uzreiz jāteic, ka miliči paši nenoklausījās neko. Ja viņiem kādas krimināllietas vai operatīvās lietas ietvaros radās nepieciešamība noklausīties aizdomās turētās personas telefonsarunas, izmeklētājs rakstīja iesniegumu rajona milicijas daļas šefam. Pēc tam to vēl apstiprināja arī kriminālmeklēšanas daļas priekšnieks Rīgā. Jāpiezīmē, ka miliči noklausīšanos varēja pieprasīt vien sevišķi smagu noziegumu gadījumos – slepkavība, laupīšana, sociālistiskā īpašuma izlaupīšana sevišķi lielos apmēros. VDK rokas sniedzās tālāk – arī līdz spiegiem un disidentiem. Kas nereti, pēc drošībnieku domām, bija viens un tas pats.

Milicijas izmeklētāja rakstītais iesniegums nonāca Drošības komitejā, kuras darbinieki tad arī pieslēdzās attiecīgajai telefona līnijai un pēc tam uzrakstīja atskaiti par to, ko bija dzirdējuši, – ierakstu oriģināli milicijai nepienācās. Nekur arī nebija teikts, ka čekisti milicijas izmeklētājiem iedos visus sarunu atšifrējumus – parasti deva vien to, ka tieši attiecās uz lietu, bet visu pārējo paturēja sev. Ja nu gadījumā kādreiz noder... Arī gadījumā, ja kaut kur sarunās figurēja kāds VDK aģents, miliču izredzes saņemt šo sarunas daļas atreferējumu bija visai niecīgas. Tomēr parasti jau pietika arī ar to, ko saņēma – no atsevišķām frāzēm vai vārdiem varēja izskaitļot aizdomās turēto personu nodomus. Tā vismaz apgalvoja milicijas kriminālmeklēšanas darbinieki.

Čekisti noklausīšanās efektivitātes vērtējumā bija atturīgāki. Piemēram, pēdējais Latvijas PSR VDK šefs Edmunds Johansons savās atmiņās atzīmēja: „Jāatzīst, ka telefonu noklausīšanās Latvijā nekādus īpašus atklājumus nedeva. Cilvēki zināja, ka telefonus noklausās, un runāja ļoti uzmanīgi. Vienīgais, kādēļ klausījāmies, bija tas, ka uzzinājām objekta kontaktus un sakarus. Pēc tam varējām pētīt, vai tas ir gadījuma cilvēks vai īstais darījuma partneris. Parasti jau runāja par dārziem, mīlestību, puķītēm, taču tekstā vienmēr parādījās frāzes, kas sarunas partnerim izrādījās svarīgas.”

Telefonsarunu noklausīšanās gan bija tikai viens no VDK darbības virzieniem. Jāizseko taču bija arī vietas, kur apgrozās aizdomīgas personas – ārzemnieki, mākslinieki un tamlīdzīga publika. Tas, ka čekisti noklausījās sarunas lielākajās viesnīcās, kur apmetās ārzemju tūristi – tā gan bija taisnība. Un trimdas tautiešu piesardzībai, apsedzot savos numuriņos telefona aparātus ar spilvenu – lai „lielā auss” nevarētu dzirdēt telpā notiekošās sarunas – bija savs racionālais pamats. Piemēram, viesnīcu „Latvija” noklausījās ļoti rūpīgi. Smieklīgi, taču VDK operatori, kas veica viesnīcas noklausīšanos, sēdēja Brīvības (tolaik Ļeņina) ielas otrā pusē – dzīvoklī, kur vēlāk pēc pilnvaru beigām iemitinājās jau neatkarīgās Latvijas eksprezidents Guntis Ulmanis. Protams, noklausījās ne visus numuriņus – pat VDK rīcībā nebija tik daudz darbinieku, lai vienlaikus sekotu vairākiem simtiem sarunu un rakstītu atšifrējumus.

Arī dažus restorānus patiešām noklausījās – galdiņos bija iemontēti mikrofoni. Bija arī pārvietojamās noklausīšanās iekārtas, piemēram, pelnu traukā iebūvēts mikrofons. Šādi pelnu trauki bija darināti no koka (lai saskarē ar galda virsmu neradītu vibrāciju), un, kā runāja, taisīja tos cietumu ieslodzītie. Un, nedod die's, ja noklausīšanās operācijas laikā tāds pelnu trauks pazuda – izmeklēšana un lielas ziepes bija garantētas. Tas pats E. Johansons memuāros ir pieminējis gadījumu, kad novērojamais objekts bija atradis dzīvoklī paslēptu mikrofonu. Lai to atgūtu, ar izsekojamo brāļoties tika nozīmēts operatīvais darbinieks, kas pēc ilgstoša kopēja plosta panāca džentlmenisku vienošanos – „objekts” atdod mikrofonu, bet apmaiņā saņem atļauju izbraukt no PSRS uz dzīvi ārzemēs. Pārsteidzoši, taču vienošanos izpildīja abas puses.

Tiek runāts arī par būtisku telefonsarunu un kabinetu noklausīšanās mezglu, kas atradies Preses nama un viesnīcas Latvija augšstāvos. Savukārt par viesnīcu Rīdzene vēlākais LR goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns savos memuāros atcerējās: „Būdams būvniecībā ar lielu pieredzi, ievēroju, ka Rīdzenei ir vēl it kā neredzamais stāvs. Tā kā šī ēka bija būvēta īpašiem nolūkiem, mani tas nepārsteidza. 1990. gadā uz Latviju atvedu blusu ķērājus - bug detectors. Zināju, ka muita un imigrācijas dienesta pārstāvji, kā parasti, mani par tiem īpaši varētu pratināt, tāpēc draugi Amerikā tos pārveidoja līdzīgus maziem radioaparātiem. Zināju, ka Rīdzenē ir noklausīšanās centrs, tikai nezināju, cik labi tas attīstīts. Kad ieliku aparātiņā baterijas, tas uzliesmoja kā Ziemassvētku eglīte. Tātad visas kaut cik nozīmīgās sarunas šeit drīkstēja pārrunāt tikai vannasistabā pie atgriezta ūdenskrāna un ieslēgta radioaparāta. Vēlāk to aparātiņu uzdāvināju valdībai.”

(Starp citu, to, ka N. Klaucēna iespaidi tiešām nebija pilnīgi bez pamata, vairākus gadus vēlāk, jau neatkarīgās Latvijas laikā apliecināja arī tās pašas Rīdzenes privatizācijas noteikumi, kuros cita starpā bija arī šāda norāde: „Objektā, telpā Nr.6, atrodas Valsts vienotās informātikas un sakaru centra speciālo telekomunikāciju mezgls, kura aizsardzībai, pamatojoties uz likumu Par telekomunikācijām un uz likumu Par valsts noslēpumu, izdalīta atsevišķa telpa, kurai noteikts neaizskaramības statuss.”)

Revolucionārais haoss

1991. gada rudenī šai lietu kārtībai pienāca beigas. Latvija atguva neatkarību, VDK tika aizklapēta ciet, bet noklausīšanās iekārtas... kaut kā pačibēja. Eiforijas pārņemtie politiķi paziņoja, ka demokrātiskā valsts nenolaidīsies tik tālu, lai noklausītos savus pilsoņus (tas, ka arī demokrātiskās valstīs ir cietumnieki, kaut kā piemirsās), tādēļ nekādas noklausīšanās iekārtas tai nav nepieciešamas. Likuma sargāšanas iestādes gan vāri mēģināja iebilst, taču palika mazākumā. Bez Stabu ielas stacionārās aparatūras bija arī pārvietojamās noklausīšanās iekārtas (čemodāni ar aparatūru, kas ļāva noklausīties, piemēram, jau pieminētajos pelnu traukos noslēpto mikrofonu uztvertās sarunas) – tās glabājās VDK konspiratīvajā dzīvoklī Mēness ielā.

„Kamēr Iekšlietu ministrija domāja, ka vajadzētu to aparatūru pārņemt, tikmēr atbrauca [ar saviem izteikti pretkomunistiskajiem un pretkrieviskajiem uzskatiem slavenais Vidzemes priekšpilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs] Andrejs Ručs un visu savāca. Dzirdēju, ka pēc tam viņš it kā bija sarīkojis izstādi – ar kādu tehniku tad Drošības komiteja noklausījās cilvēkus. Kur pēc tam tā aparatūra palika – kas to lai zina,” atceras bijušais Kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis. Tikpat dīvaini beidzās stāsts par VDK noklausīšanās centru Puškina ielā 14. Tur bija ieplānots izvietot jaunu, modernāku noklausīšanās tehniku. Aparatūru gan VDK tā arī nepaspēja saņemt, taču telpas tai sagatavoja – savilka kabeļus, atstiepa datorus un tā tālāk. Teorētiski prātīgi būtu bijis jau gatavās telpas izmantot Latvijas drošības dienestu vajadzībām... taču praksē tajās izmitināja celtniecības institūtu, savukārt būtiska Puškina ielas aparatūras daļa tika aizvesta uz Krieviju, bet pārējā aparatūra tika izpārdota pa kaktiem vai vienkārši izvazāta. (Vēlāk, jau 2001. gadā, parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē, kas noskaidroja faktus un apstākļus, kas saistīti ar LR AP deputāta Pētera Simsona un PSRS VDK pārstāvju 1991.gada 29.augustā parakstīto protokolu saistībā ar VDK mantību, bijušais Latvijas PSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš atzina, ka Latvijas valdības lēmums 1991.gadā atteikties no telefona sarunu noklausīšanās ierīču un gaisa telpas kontroles ierīču pārņemšanas esot bijis acīmredzami kļūdains.) Salīdzinoši labā kārtībā Latvija pārņēma vienīgi valdības sakaru centru K. Valdemāra ielā 110, - tas nodrošināja vienīgo sakaru tīklu, kas nebija savienots ar parasto telefontīklu un bija nodrošināts pret noklausīšanos.

Tiesa, jaunā vara bez saviem īpašiem sakariem nepalika. Tā, piemēram, Māris Gailis savos memuāros atminējās: „Kad remontēja tieši Ministru prezidenta kabinetu, tika noņemti visi skaistie priedes koka apšuvuma paneļi. Zem tiem nekādas slepenas sistēmas atklātas netika. Kabinetu ar īpašu iekārtu, kas reģistrē elektromagnētiskos laukus, regulāri pārbaudīja arī Drošības policijas speciālists. Un jāsaka, ka manā laikā netika atklāts nekas tāds, kas varētu liecināt par sarunu slepenas noklausīšanās mēģinājumiem. Jau pašā sākumā – vēl Godmaņa laikā – amerikāņi uzdāvināja Latvijas valdībai īpaši aizsargātus firmas Motorola telefonaparātus, no kuriem zvanot, ar īpašas atslēgas palīdzību varēja kodēt sarunas. Otrs amerikāņu dāvinājums bija vēl komplicētāks: katrai Baltijas valstij pa pieciem telefona/faksa aparātiem, kurus var izmantot gan parastām sarunām, gan kodētiem sakariem – Prezidentam, Ministru prezidentam, ārlietu ministram, iekšlietu ministram un aizsardzības ministram. Esmu šīs kodēto sarunu iespējas izmantojis vairākkārt, galvenokārt sarunās ar Ādolfu Šležēviču par Lietuvas un Latvijas jūras robežas jautājumiem. Bez nosauktā Latvijā joprojām eksistē arī augstfrekvences telefons, ko, kā tiek uzskatīts, noklausīties ir grūtāk.”

Padomju varas gados augušajiem latviešiem gan vēl ilgi pēc PSRS sabrukuma bija grūti atbrīvoties no sajūtas, ka visu redzošie „orgāni” turpina uzmanīgi sekot viņu gaitām. Bažas par to, ka „Lielais brālis” visus noklausās, saglabājās arī pēc visuresošās čekas likvidācijas, kad būtībā labu laiku Latvijā nevienam tā īsti nebija ne iespējas, ne arī vēlēšanās kādu nopietni noklausīties. Sākumā gan bija grūti noticēt, ka VDK aģenti vairs neseko katram mūsu solim un politiskajās aprindās bažas par čekas aktīvās darbības iespējamo turpināšanos pastāvēja vēl visu 1991. gada otro pusi. Kad gada beigās pāris parlamenta deputāti konstatēja, ka bijušajā VDK tehniskajā centrā Puškina ielā vēl atrodas kaut kāda aparatūra, kurai deg kontrollampiņas, nekavējoties tika izteiktas aizdomas – vai tikai čekisti ar šīs aparatūras palīdzību vēl joprojām neturpina telefonsarunu noklausīšanos. Jo vairāk tādēļ, ka tehnisko centru tobrīd vēl sargāja pāris VDK praporščiki.

Aizdomas gan noraidīja valdības ieceltais pārstāvis VDK īpašumu pārņemšanā Aivars Borovkovs: „Tās ir pilnīgas muļķības, ka šajā ēkā kaut kas vēl darbojas. Nav jau arī ko sargāt, ja visu nepieciešamo varēja izvest, kad vēl ēka bija brīvi pieejama.” Viņam piebalsoja arī deputāts Vilis Seleckis, kuru parlaments bija deleģējis VDK lietu pārņemšanai: „Manā rīcībā nav aktu par to, ka VDK oficiāli līdzšinējā veidā turpinātu funkcionēt un veikt tās funkcijas, kuras tai bija līdz šim. Arī avīzēs pavīdējusī ziņa, ka turpinās noklausīšanās, nav pamatota. Mēs konstatējām, ka noklausīšanās sistēma kā tāda praktiski ir likvidēta un to nevar atjaunot dažu minūšu laikā.”

„Nevar būt, ka neviens mūs nenoklausās! Ja neklausās čekisti, tad noteikti klausās jaunie specdienesti,” – tā gan acīmredzot nosprieda viens otrs politiķis. 1992. gadā parlamenta deputāti Anatolijs Aleksejevs un Vladimirs Zatuliviters (piezīmēsim, ka vēl aptuveni gadu iepriekš abi bija visnotaļ prokomunistiski noskaņoti) aicināja Augstāko Padomi izskatīt jautājumu par viņu personisko telefonsarunu noklausīšanos. V. Zatuliviters detalizēti stāstīja, ka klikšķus un zummeru fonā viņš dzirdot tikai tad, kad pa telefonu apspriežot valsts politisko un ekonomisko stāvokli, bet nekad brīžos, kad runājot par privātām lietām. Bet tas nepārprotami liecinot par to, ka „orgāni” (pirmām kārtām jau Augstākās Padomes Drošības dienests) viņu noklausās. Lieki teikt, ka „orgāni” kategoriski noliedza jebkādu saistību ar klikšķiem telefona klausulē.

Tomēr aizdomas par neatkarīgās Latvijas drošībnieku lielajām ausīm neizzuda. Pāris mēnešus vēlāk skandālu sarūpēja Krievijas avīze Komsomoļskaja Pravda, apgalvojot, ka Latvijas vēstniecības Maskavā drošības dienests noklausoties vēstniecības darbinieku telefona sarunas. Krievu avīžnieki savās versijās gāja vēl tālāk, pieļaujot, ka latviešu specdienesti noklausās sarunas ne tikai vēstniecības teritorijā, bet arī citviet Maskavā. Vēstniecība gan šādus apgalvojumus kategoriski noraidīja un oficiāli paziņoja, ka nekādas sarunas tās drošības dienests nenoklausās, jo tā darba pienākumos ietilpst tikai diplomātiskās pārstāvniecības apsardze.

Skandālu un aizdomu virkne

Savukārt nākamajos gados vispārpieņemtais viedoklis nedaudz mainījās – nu sabiedrības lielākā daļa vairs nebija tik pārliecināta, ka telefonsarunas noklausās tieši valsts drošībnieki, jo aizvien biežāk tika pieminētas arī privātstruktūru iespējas šajā jomā, - turklāt līdz pat 1997. gadam individuālie noklausīšanās līdzekļi bija absolūti brīvā tirdzniecībā. Toties par to, ka noklausīšanās notiek joprojām, liela tautas daļa joprojām bija vairāk nekā pārliecināta, - un laiku pa laikam atgadījās arī kas tāds, kas šo pārliecību tikai pastiprināja un cita starpā lika laikrakstam Diena ievadrakstā uzdot skaidru jautājumu: „Vai Latvijā cilvēki, ka neizdara noziegumus, var justies droši, ka netiek vai nav tikuši izsekoti?”

Tā 1994. gadā aprīlī avīzes Dienas Bizness vadība informēja sabiedrību, ka redakcijas telpās kādā sienas kontaktā esot atrasta uz telefona līnijas uzmontēta primitīva noklausīšanās ierīce – „vabolīte”. Tiesa, Drošības dienests, kurā bija vērsies laikraksta galvenais redaktors Juris Paiders („tika uzrakstīts iesniegums Drošības dienesta priekšniekam Jurim Vectirānam, jo bija būtiski iemesli, kāpēc nevērsāmies pie Iekšlietu ministrijas”), ļaundarus tā arī nenotvēra, turklāt neviens tā arī nevarēja izskaidrot, ko īsti tur kāds būtu vēlējies noklausīties, bet konkurējošie preses izdevumi zobgalīgi apgalvoja, ka tas esot vienkāršs mārketinga triks. Tomēr tas netraucēja J. Paideram – kurš tolaik visiem interesentiem vēstīja arī šausminošas detaļas par to, kā viņa kāpņu telpā ap elektrosadales skapi rosījies kāds nezināms indivīds, - vēl daudzus gadus pēc šī notikuma un šķiršanās no laikraksta galvenā redaktora posteņa to atminēties kā vienu no izcilākajiem savas karjeras atgadījumiem: „Ilgi prātoju, kura mana dzīves un darbības epizode varētu izpelnīties vēsturnieku ievērību. (..) Bija Dienas Biznesā atklātās noklausīšanas ierīces, par kurām tika rakstīts teju vai simtā Eiropas laikrakstu...”

Jau bagātāks ar noklausīšanās skandāliem bija 1995. gads. Robežsargu brigādē štāba komandiera adjutants Agris Celitāns (kurš, kā atklāja mediji, esot pat attāls E. Johansona radinieks un arī sadarbojies ar ASV vēstniecības Latvijā pirmo sekretāru) ar attiecīgi pielāgotu radioreproduktoru bija noklausījies gan vietējo amatpersonu telefonsarunas, gan arī dažādas dienesta sanāksmes. Savukārt Aizsardzības ministrijā citas nelikumīgas telefonsarunu noklausīšanās organizētāji bija ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieks Ivars Židovs un Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Juris Graumanis, kuri ar vietējo sakarnieku līdzdalību (un viņiem piedāvājot simt latu) bija radījuši iespējas noklausīties divu aizdomīgu ministrijas darbinieku – Valsts dienesta departamenta dienesta resursu nodaļas priekšnieka Aleksandra Donika un Plānošanas departamenta valsts aizsardzības nodaļas priekšnieka Jāņa Miodles telefonus.

J. Paiders bija zināmā mērā iesaistīts nākamajā – jau nopietnākajā ar svešu sarunu noklausīšanos saistītajā skandālā: 1996. gada jūnijā viņš paziņoja, ka kādam Dienas Biznesa žurnālistam esot piedāvāts Valsts prezidenta G. Ulmaņa un Ministru prezidenta Andra Šķēles telefonsarunas ieraksts. Tiesa, J. Paiders jau atkal aprobežojās tikai ar skaļiem paziņojumiem, toties Elitas Veidemanes vadītais laikraksts Atmoda Atpūtai šī ieraksta atšifrējumu arī tiešām nopublicēja. Saruna gan nebija nekāda īpaši pikantā – atklājās tikai, kā tieši 1995. gada rudenī notikušajā sarunā G. Ulmanis un A. Šķēle apsprieduši gaidāmo pēdējā izvirzīšanu par premjera posteņa kandidātu. Taču tas netraucēja A. Šķēlem nekavējoties paziņot, ka šāda noklausīšanās esot apkaunojums valstij, personas brīvībai, demokrātijai, valstiskumam un tiesiskumam, savukārt valsts drošībnieki ilgi un nesekmīgi mēģināja noskaidrot, kurš tad īsti bijis noklausītājs.

Nekādu šaubu gan nebija par to, kurš bija noklausījies tā paša A. Šķēles sarunas, kad 1997. gadā atklātībā, pēc visa spriežot, pateicoties pašam premjeram, nonāca Drošības policijas operatīvās lietas (ar izteiksmīgu nosaukumu Pasūtījums) materiāli. No tiem izrietēja, ka policija – cik zināms, pēc toreizējā iekšlietu ministra Jāņa Ādamsona un, iespējams, vēl citu augsti stāvošu amatpersonu pasūtījuma, - 1995. gada nogalē bija uz nebēdu noklausījusies toreizējā premjera amata kandidāta (un arī Ziedoņa Čevera) telefonsarunas. Nekas baiss tajās gan netika atklāts, savukārt, kad A. Šķēle par nepamatoto izmeklēšanu pasūdzējās Jāņa Skrastiņa vadītajai Ģenerālprokuratūrai, toreizējais virsprokurors Viesturs Burkāns sacerēja atbildi, kas varēja kalpot kā iedrošinātāja visiem nākamajiem telefonsarunu noklausītājiem no valsts drošības iestādēm.

Virsprokurors gan cieti atzina – esot redzams, ka „intensīva, mērķtiecīga operatīvā darbība tika uzsākta, nevis izejot no iegūtās informācijas, bet ar noteiktu orientāciju iegūt kompromitējošus materiālus par A. Šķēli un viņa partneriem biznesā. Par to liecina operatīvās uzskaites lietai piešķirtais kodētais nosaukums Pasūtījums, kā arī operatīvā procesa pārkāpumi, kas tika pieļauti līdz operatīvās lietas ierosināšanai”. Taču... nekā noziedzīga tur neesot bijis: „No profesionālā viedokļa operatīvās informācijas vākšana un uzskaites lietas vešana notika ar pārkāpumiem, taču šie pārkāpumi nav saistīti ar nelikumīgu pilsoņu tiesību un brīvību ierobežošanu, tāpēc nesatur nozieguma pazīmes.”

Augstā amatpersona vēstulē sapinās tik kārtīgi, ka beigu beigās vairs nebija skaidrs pat tas, vai noklausīšanās ir vai nav bijusi sankcionēta, - un, protams, arī sodāms neviens, pēc prokuratūras domām, par to nebija. Neko nedeva pat bijušā Drošības policijas priekšnieka, vēlākā Satversmes aizsardzības biroja darbinieka Raimonda Rožkalna publiski atzītais: „Atkārtoju, ka, nodēvējot operatīvo lietu par Pasūtījumu, Drošības policija jau toreiz izteica savu viedokli. Dažiem politiķiem bija jāsteidzas glābt savus krēslus, tāpēc Drošības policijai neļāva operatīvo lietu līdz galam pārbaudīt. Lieta „šķidrā” veidā tika izvilkta uz Saeimas tribīnes. No politiķu puses tā bija nenormāla darbība. operatīvās izstrādes lieta tika sākta sakarā ar Lata International lietu un dažiem privatizācijas procesiem, tā netika sākta konkrēti pret Šķēli. Un, ja nozieguma sastāvs netiktu atrasts, lieta tā arī tiktu pārtraukta.”

Šis gadījums plašajām tautas masām uzskatāmi parādīja gan valsts drošībnieku likumpaklausību un atbildību, gan viņu tehniskās iespējas. (Kaut, protams, jau 1993. gada beigās pieņemtais Operatīvās darbības likums it kā strikti norādīja, ka „operatīvā darbība organizējama un veicama, pamatojoties uz likumību, ievērojot vispārējas cilvēka tiesības, sadarbojoties ar iedzīvotājiem un balstoties uz viņu palīdzību. Veicot operatīvās darbības pasākumus, aizliegts nodarīt personām fizisku vai materiālu kaitējumu, apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību; draudēt lietot vai lietot fiziskās ietekmēšanas līdzekļus; kūdīt personas uz noziedzīgu rīcību, kā arī nodarīt būtisku kaitējumu apkārtējai videi”.) Savukārt to, ka arī privātstruktūras nav ar pliku roku ņemamas, demonstrēja bijušais VDK darbinieks un kādreizējais komercbankas Olimpija apsardzes darbinieks Boriss Karpičkovs, kurš bija parūpējies par milzīgu apjomu ierakstītu sarunu kasešu, - sākotnēji viņš tās mēģināja pārdot par dažādām summām (līdz pat 200 tūkstošiem dolāru), taču beigu beigās nodeva prokuratūrai, un, kad daļa no tām noplūda presei, izrādījās, ka čaklais drošībnieks cita starpā deviņdesmito gadu sākumā noklausījies arī Bankas Baltija bosa Aleksandra Laventa sarunas viņa Jūrmalas rezidencē.

Milzīgās iespējas un neiespējamā kontrole

Sabiedrība to visu ņēma vērā un nākamajos gados kļuva tikai pārliecinātāka, ka kāds jau nu noteikti telefonsarunas noklausās – un, visticamākais, masveidā. Tā, piemēram, 1995. gadā vien par savu telefonu noklausīšanos kā skaidri zināmu lietu pavēstīja izputējušās Tautas bankas vadītājs Māris Ārgalis, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Krastiņš un Demokrātiskās partijas Saimnieks vadītājs Z. Čevers, par līdzīgām aizdomām paziņoja arī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Līgotnis, bet viņiem savās publiski izteiktajās aizdomās vai pārliecībā nākamajos gados sekoja gan Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, gan Saeimas deputāti Modris Lujāns (kuram bija aizdomas par visas Tautas saskaņas partijas frakcijas noklausīšanos), jau pieminētais „pasūtītājs” J. Ādamsons un Jānis Urbanovičs, gan Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers (kam šādas bažas uzmācās gan 2003., gan 2005. gadā), gan sociāldemokrātu vadonis Juris Bojārs. Aizraušanās ar noklausīšanās teorijām bija tik pamatīga, ka Ojārs Kehris jau 1995. gadā, diskutējot par Lattelecom privatizāciju, kā visnotaļ nopietnu argumentu minēja – privatizācijas pretinieki esot pret patvaļīgas telefonsarunu noklausīšanās izbeigšanu valstī.

Nevienā no šiem gadījumiem nekādi pierādījumi gan netika gūti, - vienīgais izņēmums bija tikai advokāta Andra Grūtupa biroja publiski izteiktā pārliecība par tā novērošanu un izsekošanu: 2005. gadā Ģenerālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļa advokātam gan laipni atbildēja, ka „pārbaudes gaitā netika konstatētas operatīvās darbības subjektu nelikumīga operatīvā darbība ne arī kāds cits krimināli sodāms nodarījums”, taču, kad 2007. gadā iznāca Jāņa Brūkleņa grāmata Tiesāšanās kā ķēķis, izrādījās, ka advokāta, viņa kolēģu un dažādu tiesu sistēmas pārstāvju telefonsarunas tā arī neatklāti ļaundari tiešām ir noklausījušies uz nebēdu.

Taču vispārējo pārliecību pierādījumu trūkums nemainīja – jo vairāk tāpēc, ka 1999. gadā valsts paziņoja par saviem plāniem iegādāties mobilo telefonsarunu noklausīšanās aparatūru. 2001. gadā šīs ierīces pēc ilgiem strīdiem – kurai struktūrai gan uzticēt tik milzīgas iespējas sološo aparatūru? – tiešām tika iegādātas. Sākotnējo divu miljonu latu vietā tās gan izmaksāja būtiski lētāk un nākamajos gados regulāri radīja politiķu šaubas – vai tikai kāds šo aparatūru neizmanto savos ļaunajos politiskajos vai citādi savtīgajos mērķos. Līdztekus tam nerima arī runas, ka šādas iekārtas esot arī vismaz pāris privātstruktūrām, - baumotāju vidū bija Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Arnolds Laksa un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs (pēdējam pat savulaik esot bijis rokas pulkstenis, kas par telefona noklausīšanos signalizējis ar lampiņas mirgošanu).

Savukārt politiķus vairāk uztrauca jautājums, kā tad īsti kontrolēt šo tik daudzsološo un vienlaikus tik bīstamo telefonsarunu noklausīšanos, - un kam īsti atļaut to sankcionēt. 2002. gadā Saeima negaidīti ar lielu balsu pārsvaru (pret nobalsoja tikai J. Ādamsons un Helēna Soldatjonoka) izlēma, ka Satversmes aizsardzības biroja darbiniekiem būs tiesības atsevišķos gadījumos telefonsarunas noklausīties uz savu roku, bez prokurora vai tiesneša sankcijas, savukārt gadu vēlāk toreizējais premjers Einars Repše izmisīgi pūlējās panākt, lai noklausīšanās atļauju piešķiršanas tiesības būtu „politiski atbildīgām personām”, bet vislabāk jau viņam pašam. Tas viņam neizdevās, taču, dienas gaismā nākot tā sauktajām „Jūrmalgeitas sarunām” (2005. gadā Jūrmalas mēra vēlēšanu laikā pilnīgi oficiāli bija noklausīts, kā neglīti vai pat atklāti krimināli sarunājas Leonīds Lasmanis, Gvido Harijs Volbrugs, Germans Milušs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers un Juris Hlevickis), vēlreiz kļuva skaidrs, cik milzīga ietekme var būt cilvēkiem vai struktūrām, kam ir pieeja citu personu telefonsarunu noslēpumiem.

Valsts amatpersonas gan vēl un vēlreiz pūlējās sabiedrību pārliecināt, ka nesankcionēta noklausīšanās neesot iespējama, taču pat Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedra Marekam Segliņam, 2005. gada beigās laikrakstam Neatkarīgā Rīta Avīze stāstot par veiktajām telefonsarunu noklausīšanās pārbaudēm, nācās atzīt: „Jā, esmu domājis, vai tas, ko man parāda, atbilst tam, ko šī aparatūra kādreiz vispār ir klausījusies. Pārbaudītājam Segliņam parāda simt numuru, visi papīri kārtībā. Bet to, vai ir bijis arī simt pirmais numurs, man neparāda. Ja ir bijis šāds pārkāpums, to var pieķert tikai datoristi, kuri tad ir jāpilnvaro, droši vien saskaņojot pat ar tehnikas ražotājiem, lai atklātu, kur datorā var atrast tās vietas, kur numuri ir nogūlušies atmiņā. Man ir skaidrojuši tehniķi, ka datorā vienalga ir kaut kādi diski, kur informācija paliek un to nevar izmest ārā. To, ko uz ekrāna parāda Segliņam vai [Indulim] Emsim, to jau mēs redzam, bet vai bijis apakšā vēl kaut kas, to mēs nezinām. (..) Pat legāli var paklausīties to, ko vajag, ja starp daudzajiem numuriem kāds negodīgs darbinieks iemāna numuru, ko viņam vajag noklausīties...”

Novērtē šo rakstu:

0
0