Iesaki rakstu:
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Protams, nemieri ar fiziskiem uzbrukumiem, dedzināšanām un laupīšanām ir nosodāmi. Tomēr uzkrītoša ir mediju īstenotā nemieru “ierāmēšana” ar apzīmējumiem, kas drīzāk norāda uz pašu žurnālistu uzskatiem, nevis protestētāju motīviem. Ja “Black Lives Matter” nemieru laikā paustais rasisms, īstenotā vardarbība un nicinājums pret likumu un kārtību tika dēvēti par “pamatā miermīlīgiem protestiem”, tad šīs vasaras nemieri nebija pelnījuši šādu “izpratni”.
Visus protestētājus identificēja ar galēji radikālo spārnu, kāds pastāv jebkurā stihiskā politiskā kustībā, savukārt protestētāju spriestspēju noniecināja, viņu motivāciju un lēmumu pieņemšanu reducējot līdz it kā muļķīgai ticībai “viltus ziņām”. Šāda attieksme iezīmēja tieši to antidemokrātisko tendenci, kas bija viens no galvenajiem protestu cēloņiem, kā arī tendenci, kas pastiprinājās šo protestu rezultātā, Lielbritānijas varas iestādēm īstenojot aizvien striktāku sociālo mediju uzraudzības politiku.
Zīmīgs fakts bija arī Lielbritānijas varas iestāžu un pamatstraumes mediju paustais sašutums par pašiem protestiem iepretim relatīvajai vienaldzībai pret šo protestu cēloni – britu bērnu slepkavošanu, ko veica imigrantu izcelsmes indivīds. “Viltus ziņu” tēze ļāva retoriski nošķirt cēloni no sekām, t. i., protestus kā ļoti asu reakciju uz zvērīgu noziegumu, kurš nebūtu noticis bez Lielbritānijas liberālās imigrācijas politikas, tā vietā uzsverot otršķirīgos faktorus, piemēram, ka slepkava bija otrās paaudzes imigrants.
Taču 2024. gada vasaras protesti Lielbritānijā nebija nejaušība. Tāda reakcija ir tikai laika jautājums valstī, kuras valdības neatkarīgi no to formālās ideoloģijas ir nedemokrātiski īstenojušas neierobežotas masu imigrācijas un multikulturālisma politiku. Tā kā britu valdības politika nav nekāds izņēmums Eiropā, tie arī varētu nebūt pēdējie šāda veida notikumi. Arī Latvijas valdība īsteno liberālu imigrācijas politiku, tāpēc būtiski ir saprast, kā tā noved pie noziedzības, spriedzes un grautiņiem pilsētās, kurās Eiropas pamatiedzīvotāji strauji kļūst par minoritāti.
Eiropiešu aizvietošana
Britu konservatīvā politiķa Īnoka Pauela 1968. gada Birmingemas runa par britu salu pamatiedzīvotāju apdraudētību no masu imigrācijas, ko plašāk pazīst ar neoficiālo nosaukumu “Asiņu upes”, ir izrādījusies ne tikai pravietiska, bet arī pārlieku optimistiska. Pauels savā runā teica: “Mums kā nācijai ir jābūt neprātīgiem, burtiski neprātīgiem, ja pieļaujam ikgadēju aptuveni 50 000 apgādājamo ieplūšanu, ko lielākoties sastāda imigrantu pēcnācēju nākotnes pieaugums. Tas ir kā vērot tautu, kas aizgrābti nodarbojas ar savas apbērēšanas sārta kraušanu.”[1]
2023. gadā Lielbritānijā ieceļoja 1.2 miljoni imigrantu.[2] Salīdzinājumam – 11. gadsimtā notikušajā normaņu invāzijā, kas pilnībā izmainīja britu salu valodu, kultūru un politisko pārvaldi, uz Angliju pārcēlās aptuveni 8000 normaņu. Cits salīdzinājums – 1940. gadā Vācijas izstrādātajā Lielbritānijas iekarošanas plānā “Jūraslauva” bija paredzēta ap 250 000 karavīru desanta izsēdināšana. Divus pasaules karus uzvarējušās Lielbritānijas valdība katru gadu izsēdina savā tēvzemē vairākus “desantus”, pamatojoties gan uz ekonomikas sildīšanas argumentu, gan ideoloģiskām dogmām par “kultūras dažādību”.
Gan 2023. gadā, gan pirms tam visvairāk degvielas savas tautas “apbērēšanas sārtam” pielēja tieši britu konservatīvie, kas “konservēja” un pastiprināja leiboristu aizsākto multikulturālisma politiku. Neskatoties uz Brexit, ko politiskajā retorikā skaidroja ar nepieciešamību mazināt masu imigrāciju, Lielbritānijas pilsētās briti strauji kļūst par mazākumu, piedzīvojot izspiešanu, ko var salīdzināt vien ar PSRS veikto Latvijas kolonizāciju okupācijas gados. Cilvēkģeogrāfs Ritvars Eglājs raksta: “Simboliski, ka Londonā pamattautu īpatsvars nokritis līdz līmenim, kāds bija Rīgā 1989. gadā pēc turpat pusgadsimta krievu okupācijas un pārkrievošanas. (..) Rietumeiropas kolonizēšana notiek straujāk nekā Latvijas kolonizēšana krievu laikā: desmit gados tik, cik komūnisti spēja trīsdesmit gados.”[3]
Šeit ir vietā paust divas aksiomas – vienu morālu un otru balstītu vēsturiskajā pieredzē. Pirmkārt, ikvienas tautas kļūšana par minoritāti un tās nākotnes apdraudētība savas izcelsmes zemē ir traģēdija, kas nevis veicina “dažādību”, bet gan to noplicina. Tā atņem pasaulei kādas tautas spēju pilnvērtīgi un miermīlīgi dzīvot un radīt kultūras vērtības savā dabiskajā vidē un saskaņā ar savu identitāti.
Otrkārt, straujas etniskās izmaiņas vēsturiski ir novedušas pie etniskiem konfliktiem un pat kara draudiem. Tā ir viena no ASV politologa Semjuela Hantingtona atziņām viņa klasiskajā darbā Civilizāciju sadursme. Dienvidslāvijas kara priekšvakarā bija vērojams demogrāfiskais sprādziens musulmaņu vidū, radot gados jaunu vīriešu īpatsvara pieaugumu; viņi, pretstatā vecāku paaudžu pārstāvjiem, bija gatavāki izmantot vardarbīgus līdzekļus savu mērķu sasniegšanā. Tas radīja bailes no politiskās ietekmes zaudēšanas nemusulmaņu tautās. Piemēram, serbu īpatsvars laikā starp 1961. un 1991. gadu Kosovā nokritās no 24% līdz 10%, bet albāņu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā pieauga no 67% līdz aptuveni 90%.[4]
Līdzīgi kā ģeopolitikā par liela mēroga konflikta tuvošanos var liecināt vecās lielvaras stagnācija iepretim jaunās lielvaras ekonomiskā un militārā potenciāla pieaugumam, tā valstu iekšpolitikā un etniskajās attiecībās par pilsoņu kara draudiem var liecināt pamattautas demogrāfiskā stagnācija vai kritums iepretim straujam imigrantu populācijas pieaugumam. Tautas vairākuma zaudēšana nozīmē arī “kontrolpaketes” zaudēšanu valsts pārvaldē, kas tautu pakļauj jaunpienācēju žēlastībai. Tā ir situācija, kuru nevēlas pieļaut neviena tauta, jo vēsture liecina, ka šāda žēlastība ne vienmēr tiek izrādīta – tie drīzāk ir izņēmumi nekā likums. Līdzšinējā pieredze ar musulmaņu kopienām Lielbritānijā neliecina, ka britu salu pamatiedzīvotāji var cerēt uz ko labu valstī, kurā tie būtu zaudējuši vairākumu.
“Lielās aizvietošanas” teorija, kas pauž, ka slepenas elites ir sazvērējušās pret eiropiešiem, lai tos iznīcinātu ar masu imigrācijas palīdzību, diskusijai par imigrāciju nāk par sliktu. Manuprāt, šāda visaptveroša sazvērestība nav ne iespējama, ne arī nepieciešama, kaut arī pastāv politiskie spēki, kas veicina masu imigrāciju, tieši ideoloģisku apsvērumu vadīti. Eiropiešu aizvietošana nav sazvērestība, bet gan demogrāfisks fakts, kuram ir divi cēloņi. Pirmkārt, pašu eiropiešu dramatiskais dzimstības kritums. Otrkārt, Eiropas valstu izvēlētā demogrāfiskās krīzes risināšana ar masu imigrācijas palīdzību. Tā savukārt ir balstīta liberālisma pamatpostulātos, kas uzsver ekonomisko rādītāju primātu pār sabiedrību un kultūru un indivīda tiesību (piemēram, tiesību dzīvot jebkur pasaulē) primātu pār kopienu tiesībām, piemēram, tautas tiesībām uz savas identitātes saglabāšanu. Kā pastiprinošais faktors ir kreiso politisko spēku veidotā multikulturālisma politika, kas uzsver imigrantu grupu tiesību pārākumu pār eiropiešu grupu tiesībām, kā arī to pārākumu pār individuālajām tiesībām, piemēram, vārda brīvību, tādējādi vēršoties pret savu “tēvu” – liberālismu.
No darbaspēka piesaistes līdz “dažādības iesmērēšanai”
Eiropieši nekad nav balsojuši par masu imigrāciju. Masu imigrācija Eiropā aizsākās kā viesstrādnieku ievešanas shēma, ko pavadīja līdzīgas diskusijas tām, ko dzirdam šobrīd Latvijā. Šo strādnieku ievešanu sākotnēji veica ar skaidru nolūku tos nodarbināt uz noteiktu laiku, bet pēc tam nomainīt rotācijas sistēmā. Šāda sistēma nekad netika ieviesta, jo uzņēmējiem nebija izdevīgi jau apmācītus imigrantus aizstāt ar nepieredzējušiem.[5] Darbaspēks palika, un imigrantu skaits turpināja pieaugt, neskatoties uz to, ka izzuda pēckara darbaspēka trūkuma problēma. Tas skaidrojams ar ģimeņu apvienošanās procesiem.[6] Imigrācija bez ierobežojumiem kļūst par pašierosinošu procesu. Ģimeņu apvienošanās noved pie kopienu veidošanās, kas kļūst aizvien pašpietiekamākas un uz jaunajām mītnes zemēm pārved arī savas kultūras īpatnības. Sākotnējās imigrantu darbaspēka plūsmas bija labāk motivētas integrēties Eiropas kultūrā, bet vēlākais kultūras nomaiņas process to ir padarījis lieku. Kad imigranti pārceļas uz pilsētām, kur Eiropas pamatiedzīvotāji ir mazākums, viņiem nav nekādas nepieciešamības censties pielāgoties Eiropas kultūras normām.
Imigrantu kultūras pašpietiekamību nostiprina kreiso multikulturālisma un intersekcionālisma idejas, kas aizstāv imigrantu grupu identitātes saglabāšanu, vienlaikus dekonstruējot un noliedzot eiropiešu tiesības uz savu identitāti un kultūras nozīmību. Tā, piemēram, 2004. gadā Zviedrijas integrācijas ministre Mona Salina (Mona Sahlin) savā runā kurdu mošejā pauda, ka daudzi zviedri ir greizsirdīgi uz kurdiem par viņu bagāto un vienojošo kultūru un vēsturi, jo zviedriem esot tikai tādas muļķīgas lietas kā, piemēram, saulgriežu nakts. Tikmēr cita augstu stāvoša zviedru integrācijas politiķe Lize Berga (Lise Bergh) vispār noliedza zviedru kultūras eksistenci kā tādu.[7]
Kreiso saistība ar imigrācijas pastiprināšanu un multikulturālisma šķeļošās politikas īstenošanu ir īpaši izteikta tieši Lielbritānijas gadījumā. Tie bija britu leiboristi, kas masu imigrāciju izmantoja kā politisko ieroci. Bijušais Tonija Blēra padomnieks Endrjū Nīters atzina, ka leiboristi apzināti vēlējās padarīt Lielbritāniju multikulturālu un “iesmērēt labējo degunus dažādībā”, savu ideoloģisko motivāciju maskējot ar liberāļiem pieņemamākiem argumentiem par imigrācijas ekonomiskajiem labumiem.[8] Taču nekas neliecina, ka masu imigrācijai būtu pozitīva ietekme uz valsts ekonomisko stāvokli. Lielbritānijā masu imigrācija kopš 2001. gada britu nodokļu maksātājiem ir izmaksājusi 15 miljardus mārciņu gadā.[9] Britu salu pamatiedzīvotāji neko neiegūst no imigrācijas – viņi piemaksā par savu demogrāfisko aizvietošanu. “Dažādība” un “multikulturālisms” ir skaisti lozungi, kas maskē šo aizvietošanu un jau šobrīd nozīmē sašķeltību un vardarbību.
Imigrācijas realitāte – sašķeltība un vardarbība
Būtisks masu imigrācijas aspekts Eiropā ir ieceļotāju piederība islāma civilizācijai. Vēsturiskās “tautu staigāšanas” Eiropā ir bijušas saistītas ar kopumā radniecīgu cilšu mijiedarbību. Kaut arī bieži šī mijiedarbība noveda pie cilšu konfliktiem, kopējais vēsturiskais iznākums gadsimtu gaitā bija jaunu tautu etnoģenēze, saplūstot radniecīgu cilšu kultūrai un valodām un nezaudējot eiropiešu kultūras nepārtrauktību un attīstību. Tāpat ir runa par laikmetiem, kad Eiropas kultūrai bija iespēja vairākus gadsimtus iegrimt “tumšajos laikos”, lai no tiem atdzimtu jaunā civilizācijas formā.
Mūsdienu masu imigrācija nekādi nav salīdzināma ar šādu organisku kultūras attīstību. Ieceļotāji kopumā pārstāv jau noformējušos svešu civilizāciju, kuras reliģiskās un no tām izrietošās sociālās un politiskās vērtības ir nesavienojamas ar eiropiešu vērtībām. Šī straujā aizvietošana notiek globalizācijas un informācijas laikmetā. Informācijai robežu nav, un saikne ar ieceļotāju izcelsmes valstīm nekad netiek pilnībā pārrauta – tā pēc būtības ir nevis “bagātināšanās”, bet svešas civilizācijas izplešanās uz Eiropas pagurušās kultūras rēķina.
Jo lielākas kultūras atšķirības, jo lielākas sociālās problēmas, kas pavada “dažādību”. Latviešiem okupācijas rezultātā ir labi zināms, ko nozīmē “bagātināšana” ar milzīgu skaitu sveštautiešu, kas nekā nezina par pamatnācijas kultūru un nevēlas izprast tās vēsturisko pieredzi. Vēl svešāka kultūras un civilizāciju pieredze šķir britu salu pamatiedzīvotājus no ieceļojušajiem musulmaņiem. Tas jau desmitgadēm ir nozīmējis visīstāko elli neskaitāmām ģimenēm, kuru ciešanas britu varas iestādes apslēpj ar tikpat lielu centību, kā tās šobrīd cenšas apslāpēt “naida runu” sociālajos medijos. Bēdīgi slavenas ir Roteremas izvarotāju bandas, kuras 16 gadu laikā izvaroja 1400 angļu meitenes un zēnus, turklāt mērķtiecīgi. Tas ir noziegums, kuru varas iestādes slēpa, lai izvairītos no apsūdzībām rasismā un nekaitētu “kopienas attiecībām”.[10]
Roterema nav vienīgā britu pilsēta, kurā ir notikuši šādi iekarotājiem tipiski noziegumi. Par britu musulmaņu attieksmi pret Rietumu civilizāciju liecina arī fakts, ka vairāk britu musulmaņu ir izvēlējušies pievienoties ISIS, nekā dienēt britu armijas rindās.[11] Līdzīgi citām Rietumeiropas valstīm, Lielbritānija arī periodiski saskaras ar islāma teroristu uzbrukumiem, kas vienmēr ir tikai aisberga virsotne visiem ieplānotajiem, bet specdienestu novērstajiem terora aktiem. Nemitīgie vardarbības draudi no ieceļotājiem pašu zemē rada sociālo spriedzi – bija nepieciešams tikai viens grūdiens, lai šī spriedze izlauztos ielu grautiņos un vardarbībā. 2024. gada vasarā, kad ieceļotājs nogalināja trīs meitenītes, britiem jau bija vairāk nekā gana.
Demokrātiskās alteratīvas nepieciešamība
Pirms septiņiem gadiem angļu konservatīvais rakstnieks Daglass Marijs savā darbā Eiropas dīvainā nāve rakstīja: “Daudzus gadus Rietumeiropā imigrācijas problēma ir bijusi sabiedrības raižu saraksta augšgalā. Aptaujas ikvienā valstī pastāvīgi norāda, ka šī problēma plašākai sabiedrībai ir viena no būtiskākajām. Ja sabiedrības vairākums daudzus gadus jūt satraukumu un nekas netiek darīts, lai to risinātu, tad problēmas un aizvainojums nenovēršami uzkrājas. Ja atbilde ir ne tikai ignorēt satraukumu, bet pamatot, ka patiesībā nav iespējams neko darīt, tad sāk veidoties radikālas alternatīvas. Labākajā gadījumā šie satraukumi atspoguļosies pie vēlēšanu urnām. Sliktākajā gadījumā tie izpaudīsies ielās.”[12] Šie vārdi piepildījās precīzi, jo briti neredz politiķu gatavību mazināt masu imigrāciju un tās graujošās sociālās sekas, viņi nerunā par tās apturēšanu, radikālo islāmistu deportāciju no valsts vai plašāku remigrāciju. Opozīcija masu imigrācijai tiek ignorēta, abām valdošajām partijām īstenojot pamatā līdzīgu imigrācijas politiku. Kreisie leiboristi pamatojas uz “dažādības” un “multikulturālisma” idejām, importējot sev jaunu “proletariātu” un potenciālos vēlētājus. Liberālie britu “konservatīvie” pamatojas uz ekonomisko nepieciešamību, reducējot britu identitāti līdz likuma varai, individuālajai brīvībai un tolerancei pret citādi domājošajiem. Veselīgs nacionālisms ir izslēgts no politiskās sarunas, tam mutējoties aizvien radikālākās formās.
Lielbritānijas valdības brīdinājums “Domā, pirms raksti” (“Think before you post”),[13] draudot ar sekām par “naida kurināšanu” sociālajos medijos, parādīja, ka šīs vasaras grautiņi nevis liks aizdomāties par demokrātiskas diskusijas nepieciešamību, bet gan tiks izmantoti, lai to vēl vairāk apslāpētu. Ja problēmu ignorēs, tā vietā koncentrējoties uz vārda brīvības ierobežošanu, tad plašākas britu sabiedrības satraukumi turpinās parādīties ielās.
Protams, aicinājumi uz vardarbību ir sodāmi un nelikumīgas darbības, tajā skaitā grautiņi, nevis palīdz, bet gan traucē risināt imigrācijas krīzi. Tie dod iespēju parādīt opozīciju imigrācijai kā kriminālu un saistītu ar “galēji labējiem”, nevis kā sabiedrības vairākuma noskaņojumu. Lielbritānijas gadījumā gan vara, gan sabiedrība arvien vairāk ceļ barikādes, nevis rosina demokrātisku sarunu, taču lielākā daļa atbildības būtu jāuzņemas varai, kas jau vairākas desmitgades ir noklusējusi imigrācijas ēnas puses un uzspiedusi neiecietīgu “toleranci” un bailes no apsūdzībām “rasismā”. Jāņem vērā, ka Lielbritānijas de facto divpartiju vēlēšanu sistēma padara par teju neiespējamu kādai trešajai partijai uzvarēt vēlēšanās, tādējādi attiecībā uz imigrāciju ir izveidojies nesalaužams un nedzirdīgs monopols.
Latvijas vēlēšanu sistēma vēlētājiem sniedz lielākas iespējas paust savu neapmierinātību ar imigrāciju un panākt politisko rezultātu, kas savukārt veicina diskusijas par šo tēmu. Ikviena atbildīga Latvijas pilsoņa pienākums ir tās sekmēt un nenoklusēt imigrācijas ēnas puses, kas aizvien vairāk kļūst redzamas arī Latvijā, lai mēs nenonāktu līdzīgā situācijā kā Lielbritānijas iedzīvotāji.
[1] https://telos.lv/noversamie-launumi/
[2] https://commonslibrary.parliament.uk/research-briefings/sn06077/
[3] https://ritvars.wordpress.com/2022/12/01/rietumeiropas-kolonizesana-turpinas-pamattautu-ipatsvars-riga-un-londona/
[4] Samuel P. Huntington, The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order, New York: Simon & Schuster, 1996, p. 260.
[5] J. Pflegerl, Family and Migration. Research Developments in Europe: A General Overview, p. 11.
[6] A. Geddes, The Politics of Migration and Immigration in Europe. London: Sage Publ., 2003, p. 17.
[7] Douglas Murray, The Strange Death of Europe. Bloomsbury, 2017, p. 107.
[8] https://www.telegraph.co.uk/news/uknews/law-and-order/6418456/Labour-wanted-mass-immigration-to-make-UK-more-multicultural-says-former-adviser.html
[9] https://migrationobservatory.ox.ac.uk/resources/briefings/the-fiscal-impact-of-immigration-in-the-uk/ Vairāk par imigrācijas ekonomisko nepamatotību var izlasīt manā rakstā “Jaunās imigrācijas riski Latvijai”: https://telos.lv/imigracijas-riski-latvijai
[10] Douglas Murray, op. cit, p. 55.
[11] https://www.nytimes.com/2015/04/19/magazine/her-majestys-jihadists.html
[12] Douglas Murray, op. cit., p. 60.
[13] https://x.com/CPSUK/status/1821227881575403810
Pārpublicēts no telos.lv