Menu
Pilnā versija
Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Ikars Piebalgs · 03.10.2019. · Komentāri (46)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība ar no tā izrietošajām sekām. Bet kas notiek, ja pretēji likumam rīkojas valdība?

Runa, protams, ir par 2020. gada valsts budžeta projektu, kurā ignorētas vairākas Veselības aprūpes finansēšanas likuma normas. Joprojām spēkā esošajā likumā melns uz balta rakstīts, ka veselības aprūpes “finansējums, sākot ar 2020. gadu, veido vismaz četrus procentus no iekšzemes kopprodukta”, kā arī, ka “Ministru kabinets, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam, paredz valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20 procentu apmērā: 2019. gadā — 87 483 708 euro, 2020. gadā — 191 227 820 euro un 2021. gadā — 314 599 953 euro.”

2020. gada valsts budžeta projekts neizpilda ne vienu, ne otru nosacījumu - mediķu algu paaugstinājumam budžetā paredzēti tikai aptuveni 50 miljoni eiro, bet veselības aprūpes finansējuma īpatsvars iekšzemes kopproduktā ne tikai nesasniegs 4%, bet, iespējams, pat samazināsies zem pašreizējiem ~3,5%.

Likuma un veselības nozares piesmiešana notiek nevis situācijā, kad valstī būtu iestājusies smaga ekonomiskā krīze, bet gan mirklī, kad pats valdības vadītājs Krišjānis Kariņš lepni medijos paziņojis, ka “šis ir lielākais budžets Latvijas vēsturē”, kurā pieaugums sasniedz pusmiljardu (!) eiro.

Turpretī gadiem kritiski zemu finansētā veselības aprūpes nozare patiešām ir dziļā, hroniskā krīzē. Nav jēgas atkārtoties par katastrofālo māsu, atsevišķās specialitātēs arī ārstu trūkumu, rindām un pakalpojumu laicīgu (ne)pieejamību, augstajiem pacientu līdzmaksājumiem, aizvien gana daudz nekompensētajām vai nepietiekami kompensētajām zālēm vai neapmaksātajām operācijām reto saslimšanu gadījumos, kurām sabiedrība turpina pati vākt līdzekļus ziedošanas akcijās, visdažādākajiem līdzcilvēku pieredzes šausmu stāstiem par piedzīvoto veselības aprūpes iestādēs, t.sk. paliatīvajā aprūpē (kam pamatā visbiežāk ir tas pats finansējuma (dažreiz gan arī cilvēcības) trūkums) - tas viss ir nodrillēts līdz nemaņai, bet budžeta dalītāju ausīm acīmredzot ir tikai tukša skaņa.

Jo svarīgāk, redz, ir rēķināties ar koalīcijas partneru prasībām, saplēšot budžetu gabaliņos kā nožēlojamu lupatu deķi - nedaudz vieniem, otriem, trešajiem... Tas ir visklajākais populisms - ministri baidās par personīgo un savas partijas popularitāti, ja neizdosies sarūpēt kaut nieku, ko parādīt savai vēlētāju mērķgrupai. Protams, šos vēlētājus pie viena uzskatot par idiotiem un/vai kretīniem, kas neapjēdz, cik svarīga ir ugunsgrēka dzēšana nozarē, kas atbild par pašu būtiskāko - cilvēka veselību un dzīvību.

Tieši tāpēc, ka uz svaru kausiem ir cilvēku dzīvības (nepienācīgas veselības aprūpes dēļ Latvijā katru gadu mirst tūkstošiem cilvēku - iepriekšējos gados nozares ekspertu publiski sauktie skaitļi variē no 1500 līdz 9000 gadā, savukārt “Eurostat” pētījumā par novēršamo nāvju īpatsvaru Latvijai ir otrs sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā, apsteidzot tikai Rumāniju), veselības aprūpei, saskaņā ar jebkuru veselo saprātu, bija jābūt ārpus konkurences pusmiljarda lielā budžeta pieauguma sadalīšanā.

Nevienā citā nozarē, izņemot varbūt vienīgi sociālās aizsardzības un iekšlietu jomas (ugunsdzēsēji, policisti), nav redzama tik cieša un tieša saikne ar cilvēku veselību un dzīvību kā veselības aprūpei. Tieši tāpēc budžeta veidošana patiesībā bija jāsāk ar to, ka vispirms tiek ieplānots likumā paredzētais finansējums veselības aprūpei (nerunājot nemaz par to, ka vispār jau Pasaules Veselības organizācija stingri rekomendē nevis četrus, bet vismaz piecus procentus no IKP vai par to, ka vidējais rādītājs Eiropas Savienībā ir ap septiņiem procentiem no IKP) un tad - skatīties, kas paliek visam pārējam.

Šķiet sirreāli, ka jāraksta šīs it kā tik pašsaprotamās lietas, kas acīmredzot tomēr nav pašsaprotamas ne Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, ne finanšu ministram Jānim Reiram, ne pārējiem ministriem, kuri nu var berzēt rokas par izsistajiem grašiem katrs savai lēnei (savukārt veselības ministres vietā es atkāptos no amata - nu kā vari turpināt būt par ministri, ja neesi spējusi panākt, ka attiecībā uz tavu nozari tiek izpildītas vismaz likumā noteiktās prasības?).

Acīmredzot pat pēc neskaitāmiem publiski izskanējušiem gadījumiem (emocionālais faktors) un arī pēc neskaitāmiem statistikas datiem un starptautisko organizāciju uz faktu un skaitļu analīzi balstītiem secinājumiem (racionālais faktors) situācijas nopietnība aizvien netiek saprasta un veselības aprūpe joprojām ir prioritāte tikai saukļos.

Kāpēc tas tā ir? Kāpēc tik elementāras izpratnes vakuums jau gadiem? Acīmredzot skaidrojums ir tikai viens - absolūts empātijas trūkums, kas jau balansē uz sociopātijas robežas. Augstākās nomenklatūras politiķi acīmredzot nespēj identificēties ar veselības nozares problēmām, jo zina, ka paši vajadzības gadījumā varēs atļauties izmantot privātās medicīnas pakalpojumus. Kāpēc aizsardzības nozarei nepieciešamais finansējums atradās teju vai nākamajā dienā pēc tam, kad Tramps mazliet stingrāk pakratīja ar pirkstu?

Tāpēc, ka ar šiem draudiem mūsu priekšstāvji gan spēj gluži labi personificēties - viņi apjauš, ka, dodot NATO vadošās valsts prezidentam kaut formālu iemeslu atteikties no Latvijai paredzētajām drošības garantijām, potenciāli paredzamais kādas kaimiņvalsts iebrukums izvērstos ar reālām sekām arī pašiem (pat ja paspētu aizbēgt - zaudētiem amatiem, ietekmi, īpašumiem). Vienkārši sakot - kad konkrētā ķermeņa daļa trīc pašiem līdzekļu dalītājiem, tad politiskā griba pēkšņi uzrodas un nepieciešamais finansējums tiek atrasts bez problēmām un garām diskusijām.

Neizpratne ir tik dziļa, ka brīžiem teju vai aizkustinoša savā naivumā - uz Latvijas Radio žurnālista jautājumu (programma “Labrīt”, 1. oktobris) par budžetā nepildītajiem solījumiem (khemm, vispār jau nevis solījumiem, bet gan LIKUMA NORMĀM) Kariņš vispirms atbild ar no tiesas izbrīnītu: “Par kuriem solījumiem ir runa?” (otrs variants - nepildīto solījumu ir tik daudz, ka patiešām nepieciešams precizēt). Intervijā žurnālists ieknābj arī par finansējumu sabiedriskajiem medijiem, un vakarpusē jau acīmredzami talkā nācis sabiedrisko attiecību padoms - premjers braši sola aizbāzt muti... tfu, palielināt finansējumu sabiedriskajiem medijiem ar vienu papildus miljonu eiro, kurš būšot tieši paredzēts žurnālistu algām, un kuru atņemšot no politisko partiju finansēšanai paredzētās naudas. Redz, cik strauji, izlēmīgi un cēli - politiķi atrauj sev kumosu no mutes par labu saviem sargsuņiem, žurnālistiem! Bet ar vāji slēptu cerību, lai taču turpmāk protas un nerej, uzdodot jautājumus par kaut kādiem nepildītiem solījumiem vai, pasarg Dievs, pārkāptiem likumiem.

Arī pēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pieņemtā lēmuma budžetu neatbalstīt un pavisam maigā formā izteiktās kritikas par likuma nepildīšanu, Kariņa reakcija bija tik dīvaina, ka, šķiet, premjeram no tiesas liekas, ka šī situācija ir gluži normāla - proti, nevajagot taču tagad meklēt kašķi, tas nevienam par labu nenākšot. Interesanti, ja Kariņa kungs būtu noslēdzis kādu līgumu un nonācis situācijā, kad otra līgumslēdzēja puse nepilda savas saistības, vai tad viņam šķistu pieņemama atbilde: “Nu, Kariņa kungs, nemeklējiet kašķi!” Droši vien ne. Droši vien Kariņa kungs dotos uz tiesu. Bet jebkurš jurists zina, ka likums ir vēl svarīgāks par līgumu. Tāpēc pašreizējā situācijā iederas jautājums - vai, piemēram, Veselības aprūpes darbinieku arodbiedrība nevarētu nākamā gada budžetu, ja tas tiks pieņemts tāds, kāds piedāvāts šobrīd, iesūdzēt Satversmes tiesā, lai tā pamēģinātu operatīvi realizēt valsts budžeta konstitucionālo kontroli?

Valdība budžeta projektā attiecībā uz veselības aprūpes finansējumu acīmredzot būtiskas izmaiņas izdarīt vairs negrasās, tāpēc šobrīd vienīgā cerība saprāta uzvarai ir pēc 14. oktobra gaidāmie budžeta lasījumi Saeimā. Varbūt 13. Saeimas deputāti pierādīs, ka viņi tiešām ir likumlēmēja vara, nevis nožēlojams izpildvaras piedēklis un partiju koalīcijas leļļu teātris? Vai 13. Saeimas deputāti pastāvēs uz to, ka viņu pašu iepriekš nobalsotās likuma izmaiņas ar konkrētu finansējuma iezīmēšanu nozarei, kurai tas tiešām nepieciešams visvairāk, bija atbildīgs un pareizs lēmums, vai arī valdības spiediena rezultātā paši sevi pasludinās par idiotiem, kas “iepriekš izrīkojušies muļķīgi un tagad šo kļūdu labo”?

Taču šāda cerība, protams, ir tikai muļķa mierinājums. Ar gandrīz simtprocentīgu pārliecību var paredzēt, ka Saeimas pozīcija nopietnus iebildumus necels, budžets tiks pieņemts apmēram tāds, kāds tas ir piedāvāts, un veselības aprūpe pie tai tik nepieciešamā finansējuma jau atkal netiks - pirms tam gan vēl Saeimai vajadzētu paspēt vēlreiz grozīt Veselības aprūpes finansēšanas likumu, lai izvairītos no aplam dīvaina juridiskā kāzusa un Satversmes tiesas riskiem.

Pēc tam atliks tikai atbildēt uz retorisku jautājumu - ja valsts vara nepienācīgi pilda savu kā sabiedrības kolektīvā pārvaldes mehānisma pašu galveno funkciju - aizsargāt iedzīvotāju veselību un dzīvību, turklāt ignorējot pašas pieņemtos likumus - tad kas tas ir par vēstījumu šīs valsts iedzīvotājiem, nodokļu maksātājiem.

Novērtē šo rakstu:

31
2