Iesaki rakstu:

Atverot kārtējo novadam adresēto avīzīti Bauskas novada vēstis, izlasīju rakstu par kādu unikālu galdu, kura ražošanas cenu, iespējams, varētu uzzināt pēc kādiem arhīva materiāliem, bet pašlaik tikai mēbeles restaurācija no Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļiem ir 2400 eiro! Dzīvokļa cena kādā pagasta centrā vai piepilsētā, kur varētu izmitināt bezpajumtes daudzbērnu ģimeni vai sievieti ar bērniem.

Jautājums – ja baznīca ir no valsts atdalīta struktūra, kādēļ valsts pārņem tās inventāru savā pārraudzībā un tās lietošana (ar muzeja apmeklētāju acīm) ir tik izšķērdīgs pasākums mums, nodokļu maksātājiem?

Lai baznīca pati ierīko savās telpās muzeju par saviem izcilajiem kalpotājiem, kā to praktizē Anglijas muzejos pārvērstās baznīcas. Es neuzskatu, ka mācītājs ir izcilāks par ārstu vai tiem glābējiem - ugunsdzēsējiem, kuri glābjot gāja bojā zem Maximas drupām, vai latviešu strēlniekiem.

Man nešķiet, ka kultūra šādā veidā būtu īpaši jāfinansē, kamēr Latvija atrodas devītajā vietā suicīdu ziņā un manā apkārtnē, Bauskas novadā daudzbērnu ģimenēm nav ES atbilstoši dzīves apstākļi.

Kas tam galdam tik īpašs, ka restaurācija prasījusi tādu summu? Kāpēc Latvijas valsts vecās mēbelēs iegulda vairāk nekā rūpēs par dzīviem bērniem? Ne jau no šī galda bērni kļūs garīgāki, bet no dzīva, izteikta vārda - zināšanām. Vairāk zināšanu iegūs no ēveles, galdnieku galda izpētes.

Mācītāja dvēsele noteikti nejūtas glaimota, ka mantai piešķiram tik lielu vērību, kad trūkumu cieš jaunā paaudze.