Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Runāt par neliešiem vajag un pēc iespējas vairāk, kā to izdarīja Alvis Hermanis šeit. Taču vēl vairāk vajag runāt par iemesliem, kāpēc nelieši ir milzīga un neatņemama mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Šis būs īpaši nepopulārs raksts. 

Iedomājieties nelielu pilsētiņu mežonīgajos Rietumos pirms kādiem 200 gadiem. Nu, kā amerikāņu vesternos. Iedomājieties, ka mūsu izdomātā pilsēta ne ar ko neatšķiras no filmās redzamajām un tāpēc tajā lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojas ar dzeršanu, laupīšanu, viens otra pazemošanu un dzīvošanu sava prieka pēc. Iedomājieties, ka tas notiek dienām, nedēļām, gadiem un gadu desmitiem.

Cilvēka dvēselē netikumu klātbūtne nespēj pilnībā atrofēt mīlestības sajūtu, un tieši tādēļ mūsu pilsētas iedzīvotājos kādā brīdī pamostas tieksme pēc siltajiem sārtajiem mazuļu papēžiem. Šīs vēlmes rezultātā pilsētā dzimst bērni, kuri visu kopā ar vecākiem pavadīto  laiku vēro, kā apkārtējie pieaugušie dzer, zog un viens otru pazemo.

Paiet laiks, un šie bērni paši kļūst pieauguši un sāk dzert, laupīt un pazemot. Taču šāda notikumu attīstība neapmierina ne viņu vecākus, ne citus šīs pilsētas iedzīvotājus, jo ​par nobriedušo neliešu upuriem tagad jau kļuvuši viņi paši.

Diemžēl īstermiņā situāciju vairs nevar izmainīt, jo šie vecāki ar savu piemēru 20-30 gadu garumā ir izaudzinājuši veselu paaudzi tādu pašu neliešu  kā viņi paši, kuri turpmākos 40-50 gadus tāpat kā viņu vecāki jaunībā  padarīs visu apkārtējo dzīvi nepanesamu.

Vēl trakāk ir tas, ka šiem pieaugušajiem bērniem, kuri, kā atceramies, caur savu vidi iemācījušies būt par deģenerātiem, pavisam drīz būs arī savi bērni, kuri veidos savu izpratni par to, kā vajag dzīvot tāpat kā visas paaudzes pirms viņiem.

Jums šī pilsēta neko neatgādina?

Lai situāciju mainītu, nepieciešams, lai divas-trīs (vai labāk trīs-četras) paaudzes apgrieztu savu dzīvi kājām gaisā un sakārtotu savas vērtības, centienus, prātus un dvēseles. Lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešams tieši šis ceļš, jo tieši tas neatstās redzamus pierādījumus par elli, ko cilvēki absolūti  brīvprātīgi daudzus gadu desmitus bija radījuši paši sev. Un, ja sabiedrībā būs pēc iespējas mazāk  esošo deģenerātu, tad tas samazinās to bērnu skaitu, kuri, skatoties uz deģenerātiem, paši par tādiem kļūst.

Latvijas skatījumā "kājām gaisā" nozīmētu pilnīgu atteikšanos no mums piemītošā lepnuma, savtīguma, naida, vienaldzības un bailēm. Bet, kā reiz teica kāds nezināms autors, – “dimantus pakaļā nemeklē”, un dabiski, ka gandrīz neviens mūsu valstī nekādu pārdomāšanu īstenot netaisās.

Netaisās, jo vienai daļai no mums ir pārāk dārga pudele un kotlete (baiļu pazīmes). Otrai daļai no mums nav vēlmes atsacīties no vieglas un skaistas dzīves (lepnuma pazīmes). Trešajai daļai nerūp pilnīgi nekas no apkārtējā, un viņi dzīvo pēc filozofijas “mana atbildība beidzas uz manas mājas sliekšņa” (savtīguma pazīmes).

Tālāk nāk tie, kas vai nu izklaidē pirmās trīs grupas, vai pelna no tām naudu un tādējādi veicina viņu  tālāku degradāciju - didrihsones, samantas tīnas, kesenfeldi, ostrovski, domburi, kašeri, kambalas, dīleri, lietu kārtotāji, prostitūtas, kalpi un klauni (vienaldzības pazīmes).

Piektā daļa uzskata, ka vājus, stulbus, slimus, atkarīgus, mantkārīgus un vienaldzīgus vajag uzmest, ko viņi veiksmīgi dara ar melu, prāta viltības, spēka pārākumu, ofšoru kompāniju, amatu valsts iestādē vai biroju ārvalsts vēstniecībā palīdzību (naida pazīmes).

Sestā un pēdējā daļa, kas ir absolūti mikroskopiska skaita ziņā, ir tie, kas saprot, kas ir šī apburtā loka iemesli, un tajā pašā laikā neveicina tā nostiprināšanos.

Šīs kategorijas cilvēkiem ir ļoti skumji vērot valstī notiekošo, bet diemžēl īsti ietekmēt situāciju viņi nevar. Viņi nav spējīgi situāciju ne uzlabot, ne pat apturēt tās pasliktināšanos, lai tā paliktu vismaz kaut kādā nemainīgā līmenī. 

Vienīgais, ko viņi var, ir rādīt labu piemēru citiem un vērot, kā situācija pasliktinās, bet ne tik ātri kā tad, ja viņi šo labu piemēru vispār nerādītu. Tas ir tāpat kā cīnīties ar vēzi, zinot, ka tik un tā nomirsi, bet atsakoties padoties, jo tevi vada ticība, cerība un mīlestība.

Protams, ir jārunā par “destruktīvo vīrusu” jeb tiešā nozīmē dēmoniem Latvijas sabiedrībā un politikā. Taču būtu ļoti tuvredzīgi un naivi rēķināties, ka būs iespējams atbrīvoties no tiem ar sarunu palīdzību.

Novērtē šo rakstu:

133
34