Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Uzrakstīju savas personīgās domas par savu slimošanu ar Covidu. Raksts sanāca garš, grūti rakstījās uz telefona. Tātad:

1. Par mani

Gadi 40, svars 90. Neesmu vairs supersportists, bet varu mierīgi noskriet 10 km bez lieka satraukuma, ja locītavas atļauj:). Uz velo trenažiera braucu ar random jaudu 150-250 W robežās stundu. Nekad neesmu smēķējis.

2. Sākotnējā slimības gaita

Sākās simptomi 5. novembrī. Sēžot kabinetā man bija vēss, kolēģi neko tādu neatzina. Pēc pusdienām sapratu, ka visdrīzāk ir temperatūra. Aizgāju uz nodaļu ar termometru. Tur bija divi termometri - bezkontakta un parastais. Tas bezkontakta ir ārkārtīgi neprecīzs, jo neuzrādīja neko - 36 vai 36.2. Parastais uzreiz rādīja 37.4. Nekavējoties gāju mājās.

Bet, neskatoties uz it kā nelielo temperatūru, ļoti sāpēja galva (piere, deniņi un aiz acīm), lauza ķermeni, un jau pirmās dienas vakarā vairs neko prātīgu pat padomāt nevarēju. Pie temperatūras parādījās stipras iesnas - daudz caurspīdīgas. Tās es diezgan ātri pieveicu ar Alergodil un pseidoefedrīnu. Nācās nepārtraukti dzert paracetamolu. Paracetamols bija Coldaron, t.i. kopā arī pseidoefedrīnu (kolosāli palīdz pret iesnām) un pretklepus komponenti. Un ar katru dienu tā temperatūra kāpa, un arvien biežāk bija jālieto paracetamols. Papildus temperatūras kalniņiem visu laiku stipri svīdu. Pie papildus simptomiem bija tāda kā viegla tirpšana uz sekundes daļām dažādās ķermeņa vietās, nekas nepatīkams, bet pamanāms. Klepus nebija. To gan varēja izprovocēt, dziļi ievelkot plaušās gaisu, tad bija pāris reizes jānoklepojas. Ožas izjūtu zaudēju 8. novembrī. Ļoti dīvaini - gribi kakao, bet tur nav nekā:).

Tikai 9. novembrī, ziņojot, ka ir pazudusi oža, dabūju covid testu, kas nākamajā rītā apstiprinājās.

Tad varēja būt 12. novembris, kad pēkšņi pārgāja galvas sāpes, palika tikai kaulu laušanas sajūta. Līdz ar to bija kaut kas mainījies, un galvas sāpes pie temperatūras beidzās. Tad mēģināju turēt temperatūru, lai organisms dabiski cīnās ar vīrusu. Vairāk par 39.2 nelaidu. Tad pienāca 13. novembris, piektdiena:). Dienas sākums neko neatšķīrās no iepriekšējiem. Pusdienas laikā piecēlos no gultas, lai aizietu padzerties un palūgtu sievu, lai uztaisa pulmikorta inhalāciju, ko ģimenes ārsts bija izrakstījis lietošanai 2 reiz dienā, lai atvieglotu elpošanu, ja nepieciešams.

3. Saasinājums

Nu lūk, gulēju, un sagribējās padzerties. Aizgāju līdz virtuvei un jutu, ka galva sagriežas un skatiens samiglojas. Nolēmu uzzvanīt ģimenes ārstam, lai pakonsultētos par šīm jaunajām sajūtām. Bet jau zvanot palika pavisam švaki, pat sarunu nepaguvu pabeigt, un rokas sāka sāpīgi tirpt, atsevišķi muskuļi kājās un krūtis visas saspringušas, spiedošas un tirpstošas. Nostāvēt kājās vairs nevarēju. Tās tirpšanas spēks atgādināja, kā reiz bērnībā pieskāros pie 220 V, ļoti līdzīgi.

Nolēmu, ka jāelpo no visa spēka ļoti dziļi un ļoti ātri. Biju uz grīdas ar kājām gaisā. Panikā iepūtu vismaz 10x salbutamolu un sievas sagatavoto pulmikorta devu, domādams, ka tas atvērs plaušas. Ātrie ilgi nebrauca (pēc manas izpratnes, jo droši vien ilgāk par 15 min. nebija), un sākās krampji un ķermeņa raustīšanās dažādās vietās. Rokas un kājas bija nejūtīgas. Tā tirpšana no sākuma bija tikai zem galvas, bet pamazām bija uzkāpusi līdz pierei. Reāli bija bail, kas būs tālāk. Labā ziņa tajā visā - samaņu nezaudēju. Vienu brīdi neredzēju, bet dzirdēju un varēju komunicēt.

Ātrie izmērīja sirds ritmu, skābekli un lika nomierināties, un pēc brīža tas izdevās. Aizveda uz slimnīcu. Tik, cik sirdi izdevās samērīt, to man precīzi nepateica, bet kaut kas nebija kārtībā, bet skābeklis bija normas robežās - bija vērts elpot!

4. Slimnīca

Slimnīcā sagaidīja, ja satraukumā pareizi saklausīju - daktere terapeite, kas pierakstīja manu stāstījumu. Uzreiz paņēma asins analīzes, uztaisīja datortomogrāfiju, pielika sistēmu un iedeva antibiotikas. Izmērīja kardiogrammu. Nākamajā rītā bija arī urīna analīzes.

Sirds ritms bija 130 guļot. Spiediens 145/100. Sirds ritms vēl pāris dienas slimnīcā turējās pie 100 tiklīdz kaut mazākās kustības. Tagad, 19. novembrī ir normāls ritms ~ 50 no rīta ceļoties. Spiediens 130/85.

Skābekļa rādījumi ir interesanti. Izdala mazu vienkāršu aparātiņu, kas liekas uz pirksta un gandrīz momentā pasaka skābekļa līmeni. Mazākais, ko redzēju, bija 88, kad gulēju uz muguras. Uz sāniem guļot ir vismaz 95, un uz vēdera var izspiest visus 99 bez piepūles.

Termometri. Māsiņām ir elektroniskie. Katram pacientam arī parastie, ne dzīvsudraba, bet līdzīgi. Atšķirība starp to rādījumiem brīžiem ir liela. Ja vien neesi tikko no segas apakšas izlīdis, tad bezkontakta bieži rāda būtiski zemāku temperatūru. Bieži vismaz 1 grādu mazāk, nekā mērot ar normālo termometru.

Šobrīd mani ārstē ar divām antibiotikām, atklepošanai zāles, pret trombiem šprice, deksametazons un nomierinoša tablete uz miegu. Un fizioloģiskais šķidrums dažreiz divreiz dienā. Ā. Laikam bija arī zāles mazo kapilāru atvēršanai, lai ekstremitātes netirpst.

Gribu uzreiz pateikt, ka masu medijos izplatītās ziņas ir lielākoties caur sāpēm un dziļu personīgu satricinājumu radītas. Es pilnīgi pievienojos Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas skaidrojumam -

http://ziemelkurzemesslimnica.lv/.../2030-aizkadri-darba...

Baro labi, sanitāres un māsiņas nāk katru dienu.

5. Nākotne

Tātad man konstatēja pneimoniju. Šobrīd jau otro rītu nav temperatūras. Kaulus nelauž, sāpju nav. Vienīgais vēl krūtīs jūt tādu saspringumu, bet to tik viegli uz klepu vairs nevar izprovocēt. Un uz vakaru nāk viegla temperatūra ar svīšanu. Labi, ka ir duša un uzreiz var nomazgāties un nomaina gultas veļu.

Pieņemu, ka vēl jātaisa covid tests un tad būs ilgstoša pneimonijas "izdzīšana". Kur tā notiks, vēl jāsaprot, šeit vai mājās.

6. Ieteikumi:

Sev un visiem līdzcilvēkiem.

Visu laiku valkāt masku. Maskas palīdz. Darbā nostaigāju divas dienas, "dalot vīrusu", bet, ņemot vērā rīkojumu, gan es, gan kolēģi ievērojām masku lietošanu un roku mazgāšanu. Kopumā SPKC kontaktiem norādīju 20 kolēģus, ar kuriem biju ciešā ikdienas kontaktā. Šobrīd ir pagājis inkubācijas laiks, un NEVIENS kolēģis nav saslimis ar Covidu.

Slimnīcai.

Ir nepieciešams vairāk skaidrojumu, kas notiek, ko tiek domāts un plānots darīt. Piemēram, asins analīzes un urīna analīzes tā arī "pazuda"? Vienīgās asins analīzes, ar kurām iepazīstināja mani, bija no darba dienas pēc divām dienām no uzņemšanas. Tāpat datortomogrāfija tika veikta uzreiz, bet informāciju par rezultātu ieguvu pēc divām dienām. Mani mierināja, ja būtu kas slikts, pateiktu ātrāk, bet nepārliecina. Un to, ka pie pneimonijas jāguļ uz vēdera, jau noteikti varēja pateikt pēc 15 minūtēm, kad tā bija redzama ekrānā.

Infekciju nodaļā katru dienu sanitāri, māsiņas un ārsti riskē ar savu un tuvinieku dzīvību. Viņu darbs ir jānovērtē. Iespējams, nodaļā vajag uz šo brīdi arī psihologu gan pacientiem, gan apkalpojošajam personālam. Man blakus vienu brīdi bija nepateicīgs, neizglītots jaunietis, kam dzīvē nav veicies. Tādi ir jāidentificē, un tiem jāpalīdz saprast, kas un kāpēc tiek darīts, jo cilvēks visu laiku bija neapmierināts, izdomāja lietas, kur to nebija.

Ja kas. Ventspils pilsētas dome ar vairākiem partneriem ir iesaistījusies lielā ES projektā "Eiropas nākamās paaudzes mazās pilsētas". Tur viens no projekta rezultātiem būs teleprezences roboti. Reāli redzu to kā iespēju nodrošināt drošu vismaz psihologa konsultāciju, neapdraudot speciālista veselību. Tas arī noņemtu laika rāmi un ļautu ilgāk parunāties.

APTURI COVID aplikācija.

Strādā un fiksē kontaktus. Bet, neieejot aplikācijā, neparādās, ka esi bijis kontaktā! Manuprāt, pat SPKC neuzzina, ka tavā telefonā ir šis paziņojums. Mums mājās bija visiem telefoniem uzlikta šī aplikācija, 3 no mums sazvanīja ātri, jo bijām apskatījuši. Bet mazākā dēla telefonā (norādīju savu telefona nr. saziņai) speciāli neskatījos un gaidīju, kad būs paziņojums. Apnika gaidīt pēc nedēļas, un iegāju tur, protams, ka bija fiksēts kontakts. Tad mani ielika slimnīcā, un beidzot zvanīja no SPKC, ka esot konstatēts kontakts. Nedēļu par vēlu.

Ģimenes ārstiem.

Vajadzētu ar Covida diagnozi sūtīt slimniekus pēc iespējas ātrāk uz datortomogrāfiju. Iespējams, varētu ātrāk sākt ierobežot slimības izplatību plaušās.

Vispār būtu ar lielāku rūpību jāsūta uz Covid testu. Man mājās pirmā saslima sieva divas dienas iepriekš. Bija maza temperatūra un neliels klepus. Viņas ģimenes ārste to norakstīja uz rudens vīrusiem, ieteica pagulēt. Tad, kad man pēc divām dienām parādījās temperatūra, tad 6. novembrī tika meklēta iespēja veikt Covid testu. Iespēja tika atrasta - pēc brīvdienām 9. novembrī… Mans ģimenes ārsts savukārt gaidīja uz sievas rezultātu.

Paldies par uzmanību!

P.S. Lūdzu, lietojiet maskas, ieturiet distanci un tīriet rokas! Kā redzat, tad darbā visi to ievēro, un no manis neviens nav saslimis ar Covidu! Lūdzu, nespēlējiet loteriju un ievērojiet nosacījumus, tie var Jums pašiem un Jums dārgajiem būt izšķiroši svarīgi!

Pārpublicēts no Facebook.

Novērtē šo rakstu:

92
36