Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc tam, kad Saeimas Juridiskā komisija 6. decembrī nolēma apturēt darbu pie Civilās savienības likuma, bet Saeima 8. decembrī noraidīja atsevišķu pilsoņu virzīto iniciatīvu “Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību”, neliela, bet skaļa sociālo aktīvistu grupa (progresisti, marksisti, sorosieši, ikviens var viņus dēvēt pēc saviem ieskatiem) prognozējami turpināja uzturēt kaujas uguni, lai par katru cenu panāktu savu. Par ķēdes vājāko posmu tika noskatīts kultūras ministrs Nauris Puntulis, uz kuru tika koncentrēta visa propagandas lielgabalu uguns.

Tajā pašā dienā, kad Saeima noraidīja minēto iniciatīvu, portālā “Satori” parādījās vairāk nekā 400 cilvēku parakstīta vēstule, kuras kvintesence tika ietverta vārdos: “Puntuļa kungs, kā tad tā? Kultūras ministrijai un nozarei saistošos plānošanas un darbības stratēģijas dokumentos tiek uzsvērta saliedētas, iekļaujošas sabiedrības nozīme demokrātiskas valsts pastāvēšanā, [..] bet kā sanāk, ka Jūsu balsojums ir pretrunā ar šīm demokrātiskas valsts pastāvēšanai svarīgajām dimensijām?”

Uzvariet vispirms vēlēšanās

Puntulis uz šiem pārmetumiem atbildēja 14. decembrī no Saeimas tribīnes. Kultūras ministrs norādīja, ka “šī ir absolūti politiska vēstule”. “Kādēļ šāda politiska vai ideoloģiska satura vēstule ir tapusi?” retoriski jautāja ministrs. “Pirms teju četriem gadiem, stājoties kultūras ministra amatā, savās pirmajās intervijās es minēju, ka beidzamajos gados sabiedrības polarizēšanās divās atšķirīgās ideoloģijās Rietumu sabiedrībā un tostarp Latvijā ir ļoti saasinājusies. Abām šīm ideoloģijām ir vieta mūsu un jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, un šīs Saeimas zāles politisko spēku tradicionālais izvietojums ļoti precīzi ilustrē šo situāciju - vienā flanga galā redzam konservatīvas idejas pārstāvošo Nacionālo apvienību, pretējā - liberālas vērtības pārstāvošo partiju “Progresīvie”. Bet pats svarīgākais un vērtīgākais ir tas, ka tribīne ir viena. Tā ir šeit, centrā, un tā pilda savu galveno uzdevumu un nodrošina abiem jeb visiem vienādas tiesības cieņpilni paust un cieņpilni aizstāvēt tās vērtības, ko katram no šiem spēkiem uzticējuši aizstāvēt tūkstošiem vēlētāju.”

Puntulis atbild skaidri un saprotami. Sabiedrības polarizēšanās divās atšķirīgās ideoloģijās Rietumu sabiedrībā un tostarp Latvijā ir ļoti saasinājusies. Tad, kad Latvijas demokrātiski ievēlētā Saeimā “Progresīvajiem” būs vairākums, tad varēsiet pieņemt visu, ko uzskatīsiet par labu esam. Kamēr tas tā nav un Latvijas sabiedrības demokrātiski ievēlētā pārstāvniecība - Saeima - vēl neatrodas marksistu varā, tikmēr mācieties ievērot demokrātiskās uzvedības pamatprincipus.

Demokrātija izrādās “pūļa diktatūra”

Tiesa, ar demokrātiju marksistiem vienmēr ir bijušas īpašas attiecības. Tā ir laba un “demokrātiska” tad, ja viņiem tā ir izdevīga, bet, tiklīdz tā viņiem vairs nav izdevīga, tā demokrātija kļūst par “pūļa diktatūru”. Gluži kā marksisma klasiķis Vladimirs Ļeņins to noformulēja savā fundamentālajā darbā “Valsts un revolūcija”, kas tiek uzskatīta par revolucionāru praktisko rokasgrāmatu. Tikai “pūļa diktatūras” vietā Ļeņins lietoja citu, tikpat nievājošu demokrātijas apzīmējumu - “buržuāzijas diktatūra”, kura jāgāž “taisnības un vienlīdzības” vārdā.

Vadoties tieši pēc šīs “revolucionāra rokasgrāmatas” norādes, vairāk nekā 500 kultūras darbinieku parakstījuši jaunu, nu jau otro vēstuli, kurā Puntulim paskaidrots, ka ““vairākuma balsojums” nenozīmē “vairākuma pārākumu” vai absolūto varu. [..] Šī iemesla dēļ mūsu valsts pamatlikums garantē pilsoņu tiesību aizsardzību pret pūļa diktatūru (izcēlums mans, B.L.)”.

Kāpēc šī otrā vēstule parādījusies? Iespējams, ka progresisti sajuta Puntuļa ideoloģisko vājumu strīdīgajā Daugavpils kiča “mākslas” lietā. Tā vien šķiet, ka šis kičs Rotko centrā bija izstādīts tikai ar vienu mērķi - izlūkot sabiedrības pretestības spējas. Cik tā stipra pret šādām provokācijām. Puntulis šo provokāciju neizturēja. Viņš nodemonstrēja vājumu. Sāka spriedelēt par “izteiksmes brīvību” tā vietā, lai skaidri pateiktu - mēslam vieta atejā, nevis muzejā.

Patiesības labad, otrā, trešā un nākamās vēstules parādītos neatkarīgi no Puntuļa pozīcijas. Ja Puntulis būtu stingrāks, tad tā tikai tiktu adresēta kādam citam. Piemēram, pāri kultūras ministra galvai uzreiz UNESCO. Marksisti jebkurā gadījumā šo “stratēģisko punktu” centīsies ieņemt ar ne mazāku neatlaidību kā “Kremļa pavāra” Jevgēņija Prigožina “vāgnerieši” Ukrainas pilsētu Bahmutu.

Meli kā triecienierocis

Jāatzīmē, ka savos centienos panākt savu marksisti - pašpasludinātie “kultūras darbinieki” nolaižas arvien zemāk un zemāk. Gluži kā viņu priekšteči - ļeņinieši. Nesmādējot pat neģēlīgus melus. Tā savā otrajā vēstulē melns uz balta stāv rakstīts - “.. šo radošo darbu veidojuši cilvēki, kuri savu dzīvi veltījuši Latvijas kultūras un valodas kopšanā un uzturēšanā, un vienlaikus viņiem nav tiesību palikt pie sava saslimušā bērna slimnīcā”.

Šāda apsūdzība ir iznīcinoša. Ja kādam vecākam nav iespējas palikt pie sava saslimušā bērna, tad tas ir kaut kas ārkārtējs, par ko būtu jāsit trauksmes zvani visās iespējamajās vietās. Taču, pirms to darām, būtu jāprecizē fakti. Jānoskaidro konkrētie lietas apstākļi. Lai ne tikai ministrs, bet visa sabiedrība varētu tos izvērtēt un steidzami novērst. Taču nekādi fakti netiek minēti, kas liek domāt, ka tie ir tikai tukši meli. Kārtējās fantāzijas.

Ja ar šīm kliedzošajām apsūdzībām domāta apgrūtināta pieeja pie bērna viņa faktiskajam, nevis juridiskajam vecākam (kas ir bieža parādība vecāku jaunajās ģimenēs, pēc iepriekšējās šķiršanas), tad arī šajā gadījumā ir visas iespējas šo jautājumu nokārtot esošās Latvijas likumdošanas ietvaros.

Galvenais motīvs - vēlme būt pārākiem

Nemitīgi ar pāļu dzinēja neatlaidību tiek atkārtots vārdu salikums - “visu ģimeņu aizsardzība”. Viss pārējais ir otršķirīgs. Galvenais katrā uzstāšanās reizē atkārtot šos vārdus - “visas ģimenes”. Lai katram, kas kaut pa ausu galam fonā kaut ko tādu dzird, līdz pašām dziļākajām apziņas un zemapziņas dzīlēm iesēžas - mēs gribam aizsargāt visas ģimenes, bet viņi ne. Mēs esam par visiem, viņi par dažiem. Mēs esam par saliedētu sabiedrību, viņi par sašķeltu. Respektīvi, mēs esam labi, viņi slikti. Mēs “gaismas spēki”, viņi “tumsas spēki”.

Kā liecina pasaules prakse, šī sabiedrības programmēšana parasti ir visai sekmīga, ja pretējā puse nespēj atrast neko pietiekami pārliecinošu un cilvēku vēlmei “būt labiem” līdzvērtīgu. Cilvēku dabīgā un pašsaprotami noraidošā reakcija uz visu, kas nav veselīgs un sabiedrības vitalitāti veicinošs, tiek pakāpeniski nomākta ar nepārtrauktu morālo spiedienu. Cilvēks notic, ka paļauties paša izjūtām nav pareizi. Jājūt citādi. Pareizi. Kā “baltajam cilvēkam”. Šī piederības sajūta “pārākai rasei” ir viens no galvenajiem stimuliem šo “progresīvo” ideju bīdīšanā.

Visi jaukie stāsti par vienlīdzību ir jauki un pievilcīgi, tikai skatoties uz tiem virspusēji. Paskrubinot dziļāk šo “vienlīdzības” stāstu, mēs redzam, ka tā dziļākā jēga ir diametrāli pretēja postulētajam mērķim. “Vienlīdzības stāsta” sludinātāji cenšas primāri apliecināt, kā agrākos laikos teiktu, piederību augstākajām aprindām. Pašpasludinātai aristokrātijai.

Kādreiz šīs aprindas krasi atšķīrās no “parasto iedzīvotāju masas” ar gluži atšķirīgu apģērbu, manierēm, arī ar valodu. Ne velti daudzviet Eiropā (ne tikai Krievijā) aristokrāti runāja franču valodā vai vismaz sarunās nemitīgi iestarpināja šīs valodas izteicienus. Pat pašā Francijā “smalkā sabiedrība” runāja no “masām” tik atšķirīgā valodā, ka viens otru nesaprata.

Mūsdienās labas drēbes var nopirkt katrs. Arī ar nazi un dakšiņu visi, kad vajag, prot apieties. Kādā veidā demonstrēt savu piederību pie “augstākās sabiedrības”? Ar noteiktu uzskatu kopumu, kuras marķiervārdi laiku pa laikam jātranslē, lai būtu skaidrs, kas kurš ir. Jo šis “redzējums” absurdāks, nesaprotamāks, jo labāk. Ja jau katrs plebejs uzreiz to būs gatavs pieņemt, tad kā mēs, “jaunie aristokrāti”, nodalīsimies no “viņiem”?

Šī parādība vērojama pat masu kultūrā. Prasti lamāties, pateikt kaut kādas rupjības var katrs, bet pārkāpt robežu un demonstrēt kaut ko jēlu par tavu māti, tur, pēc šo izlēcēju domām, jau vajag zilās aristokrātu asinis. To katrs pāķis no bēdīgi slavenās “čuhņas” nevar vis. To varam tikai mēs, no savējo “ceha”.

Būsim korekti. Papētot, kuru uzvārdi ir zem šīs “vairāk nekā 500 kultūras darbinieku parakstītās vēstules”, jāatzīst, ka tur grūti pamanīt kādu patiešām pirmā lieluma kultūras cilvēka vārdu. Tādu tur nav. Pārsvarā tie ir sociālie aktīvisti, kuri acīmredzot, nespējot ieņemt pienācīgu vietu latviešu kultūras panteonā, izvēlas citas sevis pierādīšanas metodes. Tas gan nav nekas jauns. Marksisms vienmēr centies balstīties tieši uz šīm starpslāņu aprindām.

Ja no tā visa pakāpjamies solīti atpakaļ, tad redzam, ka tā pat nav tik daudz ideoloģiska, cik sportiska cīņa - kurš kuru? Nav tikai saprotams, kāpēc mums šī cīņa ar tik apnicīgas mušas uzbāzību tiek uztiepta. Diemžēl neko darīt - mušas būs vienmēr, kamēr pastāvēs dzīvība uz zemes.

Novērtē šo rakstu:

146
10