Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijā un pasaulē vērojamās mediju produkcijas kvalitātes krituma dēļ kļūst aktuāls jautājums, “ko darīt” un kādā veidā uzlabot to darbu (pirmkārt, ziņu aģentūru un interneta mediju). Tas nav viegli izdarāms un lielā mērā ir atkarīgs no attiecīgā medija vadības, tās organizatoriskajām darbībām, kā arī no medija darbinieku godaprāta un profesionalitātes.

No malas ietekmēt šos procesus ir grūti. Tomēr no vienas puses medijs var radīt apstākļus (iespējas), kad pati sabiedrība, paši mediju klienti, paši lasītāji piedalās (var piedalīties) medija kvalitātes minimuma uzturēšanā. No otras puses šādu iespēju esamība var kalpot par vienu no pazīmēm, kā nodalīt nosacīti godprātīgus, nosacīti objektīvus un nosacīti uzticamus medijus no visiem pārējiem, kurus par tādiem nevar nosaukt dēļ šādu sabiedriskās kontroles mehānismu neesamības. Tālāk idejiskā līmenī ir aprakstīts un pamatots šāds kontroles mehānisms, kuram ir piedota kvalitātes standarta forma.

1. Vispārīgs sabiedriskā kvalitātes standarta darbības apraksts

Īsumā, kā tas varētu darboties. Medijs publiski apliecina savu apņemšanos radīt noteiktas kvalitātes saturu atbilstoši publiski pieejamam satura kvalitātes standartam. Šīs apņemšanas ietvaros medijs savu iespēju robežās realizē šajā standartā uzskaitītās prasības, kas medija lasītājiem dod arī iespēju pašiem pārbaudīt medija satura (pirmkārt, ziņu) kvalitāti, iegūt papildinformāciju un izteikties par satura kvalitāti. Tālāk sāk darboties pašregulējoša sistēma, kurā patērētājs, aktīvi lietojot produktu, piedalās arī tā kvalitātes uzturēšanā un uzlabošanā.

Tā medijs, cītīgi pildot kvalitātes standarta prasības, var iegūt labu slavu un popularitāti, pamazām vai strauji aizvilinot lietotājus no tiem medijiem, kuri šādas prasības neievēro un kuriem tādas slavas nav. Medijam par labu šāda sistēma darbojas tikmēr, kamēr medijs cenšas izpildīt savu publiski apliecināto apņemšanos, bet, kad centības vairs nav, lietotāji redz kvalitātes kritumu, sāk saskarties ar medija vienaldzību pret satura kvalitāti vai pat rupju tās pārkāpšanu un sāk meklēt alternatīvas, kas dod iespējas konkurentiem.

2. Mediju satura vispārīga klasifikācija

2.1. Ziņas. Koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī un ārvalstīs.

2.2. Informatīvi - analītiskie materiāli (informatīvi materiāli, apskati, pārskati, apkopojumi, analītiski raksti un pētījumi).

2.3. Viedokļi (viedokļraksti, intervijas, citi viedokļmateriāli)

2.4. Dokumentāli avoti (dokumenti un sarakstes, oficiāli paziņojumi, runas, izdevumu saturs un to fragmenti, audiovizuālie materiāli).

No medija skatu punkta dokumentāli avoti paši par sevi nevar būt “nekvalitatīvi”, tie vai nu ir, vai arī to nav, tie ir vai nu autentiski (tātad “kvalitatīvi”) vai arī neautentiski (kas ne vienmēr nozīmē “nekvalitatīvi”). Darba ar avotiem kvalitāte izpaužas to iegūšanā, novērtēšanā, lēmuma pieņemšanā par to izmantošanu vai neizmantošanu un precīzā un korektā avota kategorijas norādīšanā un apraksta došanā.

Viedokļi ir viedokļi. Viedokļi savā būtībā ir subjektīvi. Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā. Medija kvalitāte darbā ar viedokļiem izpaužas to atlasē. Šī atlase var būt objektīva, bet to ir grūti mehāniski noteikt un novērtēt (lai gan noteiktās robežās var: tā kā noteiktiem medijiem ir jāorientējas uz visu sabiedrību, to viedokļu atlasē ir jāatspoguļojas visas sabiedrības uzskatiem). Tāpēc viedokļi ir un kaut kādā mērā arī paliks tā sfēra, caur kuru medija satura noteicēji varēs paust savu subjektīvo nostāju. Kategoriski ir nepieļaujams, ka viedokļu žanra elementi tiek izmantoti ziņu un informatīvi - analītisku materiālu veidošanā, ka viedokļi netiek marķēti (atzīmēti) kā viedokļi, bet tiek atklāti vai pēc noklusējuma pozicionēti kā objektīva patiesība, un ka viedokļi no ierobežotā medija satura izspiež objektīvu informāciju (ziņas un informatīvi - analītiskus materiālus). Šai ziņā diemžēl stipri grēko liela daļa valsts mēroga mediju, un tādā veidā sabiedrībai tiek laupītas ziņas, aizstājot tās ar viedokļziņām un citiem viedokļiem, un cilvēki tiek maldināti, kas atstāj negatīvu iespaidu uz visiem valsts sabiedriskajiem procesiem.

Ir noteiktas grūtības mehāniski novērtēt arī informatīvi analītiskos materiālus. Tā kā to radīšana ir sava veida māksla, tad novērtēt to kvalitāti var attiecīgs “mākslinieks”. Tai pašā laikā jāuzsver, ka šādiem materiāliem ir gandrīz tikpat liela sabiedriskā nozīme kā ziņām. Ja ziņas tēlaini var salīdzināt ar ķieģeļiem, tad informatīvi - analītiskie materiāli ir dažādi objekti, ko no šiem ķieģeļiem var izveidot. Pēc būtības ziņu objektivitāte ir nepieciešama tikai tādēļ, lai katram sabiedrības loceklim būtu iespēja veikt pašam savu analīzi, uz kuras pamata arī izveidot savu viedokli. Informatīvi - analītiskie materiāli ievērojami atvieglo un veicina šo procesu. Tiesa gan tie var saturēt organiski implementētus un reizēm arī grūti identificējamus subjektivitātes elementus, tāpēc ir gadījumi, kad pilnībā nevar paļauties uz šo materiālu objektivitāti un pieprasīt to.

Ja informatīvi analītiskais materiāls ir puslīdz kvalitatīvs (parādība ir pilnībā apskatīta sākotnēji nodefinētajā robežapgabalā, neko no būtiskā neizlaižot un visu korekti atrādot), tad tā lietotājs iegūs pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu savus secinājumus, un tad atsevišķas subjektivitātes izpausmes visbiežāk nespēs daudz kaitēt. Visplašākās negodprātīgu manipulāciju iespējas te ir, noklusējot (ignorējot) neērtus faktus, atlasot faktiskai situācijai neatbilstošus faktus, veicot neatbilstošas interpretācijas un izdarot nepamatotus secinājumus. Diemžēl ar informatīvi - analītiskajiem materiāliem ir tikpat lielas problēmas kā ar ziņām, un šis žanrs teju visos valsts mēroga medijos ir pārvērties par propagandisku viedokļanalītiku, kad analītiskās metodes tiek izmantotas tikai butaforiskos nolūkos, lai piedotu propagandējamajai idejai smuka un pārliecinoša pamatojuma nokrāsu. Kā viens no pretlīdzekļiem pret nekvalitatīviem un/vai negodprātīgiem informatīvi analītiskajiem materiāliem ir brīva, atklāta un publiska diskusija.

Tālāk pēc noklusējuma (ja nav minēts savādāk) runa ies tieši par ziņām, jo ar to kvalitāti ir lielas problēmas un tām ir iespējams nodefinēt vismaz kaut kādas kvalitātes un tās izpildes kontroles prasības.

3. Kas ir kvalitatīvas ziņas?

Lai nodrošinātu jebkāda produkta kvalitāti, vispirms ir jānosaka ideālais prototips, uz kura radīšanu ir jātiecas. Kvalitatīvām ziņām ir jābūt cik iespējams patiesām, objektīvām, vispusīgām, korektām, informatīvām, saprotamām un izglītojošām. Tāpēc ziņas ir jāizsaka noteiktā valodā (formātā), kura līdzinās analītiskai valodai un kuras galvenās iezīmes ir sauss faktu izklāsts, koncentrēšanās uz galveno, strukturētība, terminoloģiskā precizitāte un emocionalitātes neesamība (līdzīgā valodā jābūt izklāstītiem arī informatīvi analītiskajiem materiāliem). No tā izriet, ka ziņām ir jābūt arī politiski un ideoloģiski neitrālām un noteikta veida ziņām (pretrunīgām, par konfliktsituācijām informējošām) ir jāsatur abu (visu iesaistīto) pušu nostājas un versiju pilnīgam, korektam un apjomā līdzvērtīgam izklāstam. Tāpēc kvalitatīvu ziņu veidošanā ir jāizmanto abu (visu) pušu avoti. Savukārt no korektuma prasības izriet, ka ziņu vizuālajam noformējumam ir jābūt estētiskam un tas nedrīkst būt neestētisks.

Praktiski tas nozīmē, ka ziņas sastādītājam ir iespēju robežās vispusīgi jāizpēta visa ar ziņu saistītā pieejamā informācija un jāuzraksta salīdzinoši īsa un koncentrēta “analītiskā piezīme”, kas arī ir ziņa, kādai tai ideālā gadījumā vajadzētu būt. Neskaidrie fakti un termini ir jāpārbauda (iespējams, saprotamības nodrošināšanai, jādod to koncentrēts skaidrojums) un ziņas saturā nedrīkst rakstīt to, par ko nav pilnīgas pārliecības (ko nevar pamatot ar drošu atsauci uz kādu avotu vai zināšanu bāzes elementu). Kā objektīvi ierobežojoši apstākļi šādai praksei ir vienmēr esošais laika trūkums un pilnīgākas informācijas neesamība (vienmēr var sameklēt un uzzināt vairāk), kā arī nepietiekamas profesionālās iemaņas.

Piemēram, ja tiek ziņots par Donalda Trampa twiterizteikumu, tad ziņas sastādītājam tas pašam ir jāatrod un jāapskatās. Ja tiek ziņots par kāda valsts vadītāja publisku izteikumu, tad ziņas sastādītājam ir jāatrod un jāiepazīstas ar visu izteikumu (rakstu, uzrunu, interviju). Ja ziņā ir pieminēts kāds starptautisks līgums, tad ziņas sastādītājam tas ir jāatrod, jāiepazīstas ar tā saturu, vēsturi un, iespējams, jādod ziņas saturā neliels, koncentrēts tā skaidrojums. Ja ziņā tiek pieminēta kāda organizācija, tad ziņas sastādītājam ir vismaz virspusēji jāiepazīstas ar pamatinformāciju par to (nodarbošanos, īsu vēsturi, vadību) un koncentrētā veidā tā jāatspoguļo ziņas saturā. Visām ziņām par Ukrainas konfliktu būtu jāsatur gan Krievijas, gan Ukrainas puses redzējuma vienādi korektam un koncentrētam izklāstam līdzvērtīgā apjomā. Utt.

Ja tā netiek darīts (vienalga kādu iemeslu dēļ), tad šādas ziņas labākajā gadījumā ir nekvalitatīvas, bet sliktākajā gadījumā tā ir politiskā propaganda. Latvijas mediju vidē (jo īpaši valsts mēroga) diemžēl ir pārāk maz kvalitatīvu ziņu, bet pārāk daudz politiskās propagandas, kas negatīvi ietekmē un kropļo sabiedrisko apziņu.

4. Medija publiska apņemšanās

Ja ir skaidrs, kas ir kvalitatīvas ziņas, tad viens no to radīšanas nosacījumiem ir paša medija apņemšanās to darīt, jo iespējams medijs nemaz negrib radīt kvalitatīvas ziņas, bet grib nodarboties tikai ar propagandu vai komercdarbību (vienalga kā propagandēšana par naudu). Tā var darīt, tādas ir vismaz privāto mediju tiesības, bet ir kategoriski nepieļaujami, kad mediji maldina sabiedrību, liekot noprast, ka rada kvalitatīvas ziņas, bet faktiski muļķo cilvēkus ar dažādām propagandām. Tāpēc kvalitatīvu ziņu radīšanas obligāts priekšnosacījums ir paša medija un tā darbinieku publiska apņemšanās un apliecinājums radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi - analītiskus materiālus. Tas ir visiem tieši, skaidri un nepārprotami jāpasaka. Medijam un tā darbiniekiem ir publiski jādod sava veida žurnālistu “Hipokrāta zvērests”.

Kāpēc tas ir vajadzīgs? Ko tas dod? Motivāciju un kontroles iespējas. Kādēļ karavīri, tiesneši un policisti dod zvērestu? Kādēļ ārstiem joprojām eksistē “Hipokrāta zvērests”? Tādēļ, ka šīs profesijas ir sabiedriski tik nozīmīgas, ka to veicējiem ir jābūt ar augstu misijas apziņu un attiecīgs zvērests to apliecina. Turklāt šim apliecinājumam ir ne tikai ārēja nozīmē (pārkāpuma gadījumā jebkurš var pārmest zvēresta neievērošanu), bet arī iekšēji psiholoģiska. Cilvēki mēdz nepildīt solījumus un melot, ir cilvēki, kuri to dara ļaunprātīgi un regulāri, tomēr vairums cilvēku ir tendēti būt godīgi. Viņi, ja apsolīja (zvērēja), centīsies solījumu pildīt – pa savam, kā nu var un sanāk. Tas ir īpašs, grūti izmērāms motivēšanas veids, kurš piedod attiecīgajām sfērām noteiktu konstruktīvu sīkstumu un noturību pret visu veidu negatīviem apstākļiem. Žurnālistiem mediju vidē ir nepieciešams līdzīgs zvērests, jo to nodarbošanās ir tikpat sabiedriski nozīmīga.

Kā tas varētu izpausties? Pirmkārt, šāda tipa zvērestu vajadzētu dot pabeidzot mācību iestādi un saņemot dokumentu par žurnālista profesijas apguvi, bet tas ir akadēmiskās vides jautājums.

Savukārt mediju vidē vispirms konkrētam medijam vajag publiski apņemties un apliecināt ievērot noteiktus kvalitātes standartus un šim apliecinājumam ir jābūt publicētam un katram medija satura patērētājam viegli pieejamam. Līdzīga satura apliecinājumam ir jābūt pie katra medija darbinieka apraksta un ar katra darbinieka parakstu. Jebkuram interesentam ir jāredz, ka konkrētais darbinieks ir apņēmies ievērot medija satura kvalitātes standartu.

Tālāk viss ir vienkārši. Ja medijs nepilda pats savu publisku apņemšanos, tad tas ātri var kļūt par publisku pārmetumu un izsmiekla objektu. Šai gadījumā jebkuram ir iespēja viegli pierādīt, ka konkrētais medijs nekaunīgi pārkāpj savu apņemšanos. Tas pats attiecas arī uz mediju darbiniekiem. Tāpēc, ja tiek dots attiecīgs iemesls, publiska apņemšanās ievērot noteiktu satura kvalitātes standartu dod iespēju jebkuram daudz vienkāršāk iznīcināt medija un žurnālista reputāciju. Un tāpēc šāda publiska apņemšanās medija un tā darbinieku dzīvi padarītu ievērojami sarežģītāku. Bet, ja nav solījuma, tad nav atskaites punkta, nav ar ko salīdzināt, un tāpēc grūtāk ir kaut ko pārmest (ko gribu, to arī savā izdevumā rakstu).

Tāpēc propagandiskie mediji šādu solījumu nedos vai arī tā tekstu noformulēs tik vispārīgi un nekonkrēti, ka tas kļūs bezjēdzīgs. Viņi vispār var paziņot, ka ir taču žurnālistu ētikas kodekss un vairāk nekas cits nav nepieciešams. No tā izriet, ka medijiem, kuri ir apņēmības pilni radīt un izplatīt kvalitatīvu saturu, ir nepieciešams satura kvalitātes standarts un obligāti ir jādod šāds publisks solījums. Tas, visa cita starpā, pēc tam var dot pamatotu iemeslu citus medijus, kuri nav devuši šādu solījumu, droši dēvēt par apšaubāmiem vai iespējams arī par nekvalitatīviem, tendencioziem, propagandiskiem utt.

Rezumējot: Standarta 1. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir jāpublisko apņemšanās un apliecinājums, ka tas centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka nemaldinās, neizmantos manipulatīvas metodes, būs apolitisks un ideoloģiski neitrāls, ka neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, kā arī neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos). Apliecinājumam jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez īpaša paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Standarta 2. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, jāpublisko visu medija saturu nosakošo un veidojošo darbinieku apņemšanās un apliecinājums, ka katrs no tiem centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka neizmantos profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīs savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaus personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus, ka nepiesavināsies citu autordarbus un nerakstīs citu autoru vārdā, ka nemaldinās, būs apolitisks un neņems dalību nevienā politiskā organizācijā, kamēr strādā medijā, savā profesionālajā darbībā būs ideoloģiski neitrāls, neņems kukuļus, neņems samaksu no trešajām personām par darbu medijā, nemelos, neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos), paralēli nestrādās sabiedrisko attiecību jomā un publiski ziņos par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot viņa profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā. Apliecinājumam jāatrodas pie darbinieku saraksta pretī katram darbinieka vārdam, uzvārdam, fotogrāfijai un amatam. Apliecinājumam jābūt darbinieka parakstītam skenējuma formātā. Darbinieku sarakstam ir jāatrodas galvenajā medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Apņemšanās teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez visa medija apņemšanās teksta maiņas.

5. Medija apņemšanās un apliecinājuma versija

 

Mēs, ziņu aģentūras XXX īpašnieki, vadība un darbinieki, visi kopā kā organizācija apņemamies un apliecinām, ka savā darbībā vadīsimies tikai no sabiedrības interesēm un cik iespējams centīsimies radīt tikai kvalitatīvas ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus, kuri ir patiesi, objektīvi, vispusīgi, korekti, informatīvi, saprotami un izglītojoši un to vizuālajā noformējumā pieturēsimies pie estētikas principiem, cik iespējams izvairoties no netikumisku un neestētisku tēlu izmantošanas. Mēs atklāti atzīsim savas kļūdas un nemēģināsim tās slēpt vai noklusēt. Mēs apņemamies un apliecinām, ka pārbaudīsim faktus un lietotos terminus, nemaldināsim savus lasītājus, neizmantosim manipulatīvas metodes, korekti atspoguļosim visu materiālā minēto pušu nostāju, neizplatīsim nepatiesu informāciju un nemelosim. Mēs, radot ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus, būsim politiski un ideoloģiski neitrāli, neradīsim un neizplatīsim slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, nepildīsim politiskus pasūtījumus un nepildīsim slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus, kuru galaproduktos nav norādes par materiālu pasūtījuma dabu. Mēs apņemamies un apliecinām, ka sekosim līdzi un kontrolēsim, lai šo apņemšanos pildītu katrs mūsu darbinieks.

 

6. Žurnālista zvēresta versija

Es, Vārds Uzvārds, apņemos un apliecinu, ka savā darbībā vadīšos tikai no sabiedrības interesēm un cik iespējams centīšos radīt tikai kvalitatīvas ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus, kuri ir patiesi, objektīvi, vispusīgi, korekti, informatīvi, saprotami un izglītojoši un to vizuālajā noformējumā pieturēšos pie estētikas principiem, cik iespējams izvairoties no netikumisku un neestētisku tēlu izmantošanas. Es atklāti atzīšu savas kļūdas, darīšu visu iespējamo, lai tās labotu un turpmāk nepieļautu un nemēģināšu savas kļūdas slēpt vai noklusēt. Es apņemos un apliecinu, ka pārbaudīšu faktus un lietotos terminus, nemaldināšu lasītājus, neizmantošu manipulatīvas metodes, korekti atspoguļošu visu materiālā minēto pušu nostāju, neizplatīšu nepatiesu informāciju un nemelošu. Es neizmantošu profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīšu savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaušu personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus. Es nepiesavināšos citu autordarbus un nerakstīšu citu autoru vārdā. Es apņemos un apliecinu, ka, radot ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus, būšu politiski un ideoloģiski neitrāls, neradīšu un neizplatīšu slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, nepildīšu politiskus pasūtījumus un nepildīšu slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus, kuru gala produktos nav norāde par materiāla pasūtījuma dabu. Es nekad un ne pie kādiem apstākļiem neņemšu kukuļus un, kamēr strādāju medijā, nesastāvēšu nevienā politiskā organizācijā, paralēli nestrādāšu ar sabiedriskām attiecībām saistītā jomā un neņemšu samaksu no trešajām personām par darbībām, kuras saistītas ar manu darbu medijā. Es apņemos un kategoriski apliecinu apņēmību pildīt šo apņemšanos par katru cenu, lai ko man personiski tas arī nemaksātu, un ziņot, tai skaitā publiski, par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot manu profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā no likumpārkāpēju, vadības, kolēģu, medija konkurentu, uzņēmēju, politiķu, valsts pārvaldes darbinieku vai citu personu puses.

7. Jāpublisko pilns redakcijas sastāvs un kontaktinformācija

Jābūt publiskotam visam redakcijas sastāvam ar fotogrāfijām, amata nosaukumiem, lomām un e-pasta adresēm. Katram interesentam ir jābūt iespējai uzzināt pilnu redakcijas sastāvu un vismaz rakstiski e-pastā sazināties ar jebkuru medija darbinieku. Darbiniekiem un redakcijai šāda iespēja var būt apgrūtinoša, jo var radīt papildus darba apjomu, tai pat laikā šis ir obligāts kvalitatīva medija satura priekšnosacījums, jo par sava darba rezultātu ir jāatbild - šai gadījumā ar reputāciju un personiski adresētas kritikas saņemšanas iespējamību.

Darbinieku identitātes neizpaušana un pseidonīmu izmantošana žurnālistikā ir pieļaujama un reizēm pat nepieciešama, bet tas ir specifisks žurnālistikas novirziens, kura būtība ir ziņot par to, par ko atklāti ziņot ir nosacīti bīstami un “nepiedienīgi” (pretēji aktuālajai politekonomiskajai konjunktūrai). Tomēr ar klasiskajiem ziņu aģentūras un arī žurnālistikas darbības principiem šāda pieeja nav savienojama, tādēļ šim novirzienam ieteicams veidot īpašu, nodalītu organizatorisko un komunikācijas sistēmu, lai anonimitātes vieglums un mazākās atbildības slogs negatīvi neietekmētu pamatsfēru (ziņu un informatīvi - analītisko materiālu radīšanu).

Klasiskai žurnālistikai ir jābūt pilnībā atklātai un caurspīdīgai un, ja tā kādā medijā nav, tad visticamāk tādēļ, ka tur žurnālistikas principi netiek cienīti un ievēroti un faktiski žurnālistikas aizsegā tiek izplatīta dažādu veidu propaganda vai pat dezinformācija.

Standarta 3. prasība. Lai nodrošinātu pilnīgāku medija un tā darbinieku sabiedrisko atbildību par medija satura kvalitāti, medijam ir jāpublisko viss medija satura noteicēju personālsastāvs (īpašnieki un to pārstāvji, vadība, redakcijas darbinieki, saturu radoši vai ietekmējoši ārpakalpojumu sniedzēji), par katru publicējot tā vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, amata nosaukumu, lomas organizācijā, e-pasta adresi un īsu biogrāfiju. Pie medija īpašniekiem papildus ir jānorāda tā īpašuma daļu un to kvalitātes apjoms. Medija satura noteicēju sarakstam ir jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā.

8. Ziņu saturs un valoda

Kā jau tika minēts, ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, informatīvai, saprotamai un izglītojošai, attiecīgi tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Šāda tipa valodas paraugus var apskatīt aģentūras LETA un Valsts Policijas radītajās ziņās, kā arī vairākos reģionālās preses izdevumos.

Tai pat laikā ziņai ir jābūt arī saprotamai un pēc iespējas izglītojošai, kas brīžiem ir grūti savienojams ar klasisko analītisko valodu, tāpēc šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujamas atkāpes no analītiskās valodas principiem. Ziņas ir domātas cilvēkiem, lai tie tās spētu saprast. Tāpēc tekstā var tikt izmantoti arī ikdienišķi termini (saprotamībai) un to var būt nepieciešams papildināt ar dažādiem skaidrojumiem (terminu, ziņojuma objektu, notikumu), kas klasiskās analītiskās valodas gadījumā var būt nepieļaujami.

Turklāt izglītošanas princips (redzesloka paplašināšanas princips) var prasīt pat ievērojami palielināt ziņas apjomu, kas tikai analītisku prasību gadījumā nav nepieciešams. Protams, šāds palielinājums var notikt tikai uz būtiskas informācijas rēķina (piemēram, ziņā par kādu apjomīgu pētījumu), kurai tāpat ir jābūt izklāstītai koncentrētā veidā.


Ziņā nekādā formā nedrīkst tapt pausts atbalsts vai nosodījums nevienai politiskai organizācijai un organizācijai vispār, nevienai ideoloģijai un to idejām, nevienai personai, nevienai no konfliktā iesaistītajām pusēm. Kā jau tika minēts, ziņojot par konfliktsituācijām un pretrunīgi vērtētiem notikumiem, ir korekti jāattēlo visu pušu nostāja līdzvērtīgā apjomā. Kategoriski nav pieļaujams no ziņas veidotāja vārda izmantot vienas puses terminoloģiju, kura ir vērsta pret citu pusi (šādi nopietni grēko vairums Latvijas mediju, tai skaitā LETA). Ir jāizmanto vai nu neitrāls termins, kurš ir saskanīgs abu pušu nostājai, un/vai katras puses termini ir jāizmanto tikai aprakstot katras puses nostāju, liekot attiecīgos pušu terminus pēdiņās (kā citējumus).

Piemēram, Krima ir “okupēta”, “anektēta”, “pievienojusies” (faktiski ir teritoriāls strīds un tā ir strīdīga teritorija), Donbasā notiek “pilsoņu karš”, “iebrukums”, “karš”, “antiteroristiskā operācija” (faktiski ir valsts varas maiņas rezultātā radies bruņots konflikts), Donbasā karo “teroristi”, “separātisti”, “brīvības cīnītāji”, “algotņi” (faktiski no abām pusēm karo militāru veidojumu karavīri un brīvprātīgie). Utt. Šāda pieeja ir grūta, darbietilpīga, prasa padziļinātu notiekošā izpratni un var būt pretrunā ar valdošo politekonomisko un ideoloģisko konjunktūru, tāpēc tādiem “sīkumiem” pašreiz neviens nepievērš uzmanību un labākajā gadījumā ziņo kā pagadās, bet sliktākajā gadījumā primitīvi retranslē ziņas saturā vienas puses kara propagandu. No Latvijas sabiedrības interešu skatu punkta tas ir kategoriski nepieņemami, jo nedod patiesu priekšstatu par ziņā aprakstīto notikumu un pat maldina par to.

Nav pieļaujami arī tādi tendenciozitātes izlēcieni kā “smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs”, “par ... dēvētais ...”, “totalitārais ...”, “noziedzīgais ...” utt., ja vien šāda tipa emocijas raisošus epitetus nelieto kāds no ziņu objektiem un tie tiek citēti (bet šai gadījumā līdzvērtīgi ir jāatspoguļo arī otras puses nostāja). Arī šo objektivitātes nosacījumu mediji masveidā apzināti nepilda, kas liecina par profesionalitātes un/vai godaprāta trūkumu.

Vēl ziņas veidotājam ir jāspēj pamatot jebkuram uzraugam (pirmkārt, sadaļas redaktoram un šī standarta ietvaros arī jebkuram interesentam) katrs fakts un katrs termins ar linku uz avotu, ar atsauci uz drukātu materiālu, ar atsauci uz zināšanu bāzi (speciālā literatūra, enciklopēdija, grāmata), ar paša personīgi pieredzēto, ar paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju. Tāpēc ziņas veidotājam ir rūpīgi jāpārbauda visi fakti un termini, lai kaut vai tikai kļūdas pēc sabiedrība netiktu maldināta.

Tātad ziņas sastādītājam ir padziļināti jāpārvalda tēma, par kuru tiek ziņots, un rūpīgi jāpārbauda viss ziņas saturs. Ja tēma pietiekamā apjomā nav zināma, tad ziņas sastādīšanas laikā ar to ir jāiepazīstas. Tāpēc var sanākt tā, ka vienas atsevišķas it kā nelielas ziņas sastādīšana var prasīt pat veselu dienu vai vairāk (cilvēks nezin tematu un ar to iepazīstas, lai varētu izveidot precīzu un korektu ziņu). Mūsdienu aktuālajā mediju paradigmā šī ir neefektīva pieeja, tāpēc labāk uzražot nekvalitatīvu, sagrābstītu, bet ārišķīgi šķietami pieņemamu ziņu, nekā lieki tērēt laiku mistiskai un nevienam it kā nevajadzīgai kvalitātei, vēl jo vairāk tāpēc, ka pretenziju izteikšanas iespējas par mazkvalitatīvām ziņām ir ierobežotas. Tāda mediju filozofija, protams, ir kategoriski nepieņemama.

Vēl jānorāda, ka temata pārvaldīšanas problēmu pēc būtības palīdz atrisināt mediju darbinieku specializācija pa globālajiem reģioniem un nozarēm, kā arī prakse pieņemt darbā attiecīgajās sadaļās augstas kvalifikācijas darbiniekus, kuri padziļināti pārvalda noteikto nozari un/vai reģionu (tai skaitā arī valodas). 

Lai nodrošinātu ziņas kvalitāti, to obligāti pirms publicēšanas ir jāpārbauda attiecīgās nodaļas redaktoram un papildus jācaurskata arī korektoram. Korektoram ziņu vēlams caurskatīt pirms publicēšanas. Ir mediji, kuriem arī ar to ir problēmas, jo redaktoram ir vieglāk neko padziļināti nepārbaudīt un veikt tikai virspusēju caurskati (un pat to var nedarīt, jo neviens pārbaudes faktu tāpat nekontrolē), bet korektūra ir pavisam lieks, papildus izmaksas ģenerējošs un visus procesus sarežģošs elements, bez kura var iztikt. Ja arī ir gramatikas kļūdas, tas nekas! Lai! Tāpat pretenziju izteikšanas iespējas ir ierobežotas, bet nelielo neapmierināto skaitu var neņemt vērā. Galvenais - efektivitāte.

Nobeigumā ir jākonstatē, ka ziņas saturam ir iespējams definēt prasības (attiecīgi tas arī ir jādara), tomēr to izpildi nav iespējams mehāniski (tātad pilnīgi droši un precīzi) pārbaudīt. Ziņas satura novērtēšana līdzinās radošu produktu un procesu novērtēšanai, kurš nevar iztikt bez noteiktas subjektīvisma komponentes. Šī standarta ietvaros par ziņas satura kvalitāti atbild tās izveidotājs, attiecīgās sadaļas redaktors, galvenais redaktors un viss medijs un, kvalitātes prasību (standarta) esamības gadījumā, to var novērtēt arī katrs interesents. Savukārt, ja medijs neizmanto un nepublicē šāda veida kvalitātes prasības, tad pietiekami droši var pieņemt, ka tas negrib, lai lietotājiem rastos kontroles iespējas par medija darbu un saturu, no kā var izdarīt noteiktus secinājumus.

Standarta 4. prasība. Ziņa ir koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī vai ārvalstīs. Katrai medijā publicētai ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, kā arī cik iespējams informatīvai, saprotamai un izglītojošai, tāpēc tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Tikai šai prasībai atbilstošas ziņas var tikt uzskatītas par kvalitatīvām.

Standarta 5. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir patiesi un koncentrēti jāizskaidro ziņā minēti, bet sabiedrībā nepietiekami zināmi termini, objekti un notikumi, organiski iekļaujot šos skaidrojumus ziņas saturā.

 

Standarta 6. prasība. Nav pieļaujams, ka medija ziņa pēc satura vai formas izsaka atbalstu vai nosodījumu kādai politiskai organizācijai vai organizācijai vispār, kādai ideoloģijai vai reliģijai, kādai personai un/vai kādai no konfliktsituācijā iesaistītajām pusēm, par ko tiek ziņots, izņemot gadījumus, ja šāds atbalsts vai nosodījums kā sabiedriski nozīmīgs viedoklis tiek atstāstīts vai citēts. Nav pieļaujama nevajadzīgu, liekvārdīgu, daudznozīmīgu, lieki emocionāli pozitīvu vai lieki emocionāli negatīvu epitetu izmantošana, raksturojot kādu no ziņā minētajiem objektiem, procesiem vai parādībām. Ziņas, kuras atbilst šīm pazīmēm, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām, tendenciozām, propagandiskām un/vai negodprātīgām.

 

Standarta 7. prasība. Veidojot ziņu par konfliktsituācijām vai pretrunīgi vērtētiem notikumiem, medija darbiniekam ir jānoskaidro visu pušu redzējums, jāizmanto visu pušu avoti un korekti jāatspoguļo visu pušu nostāja līdzvērtīgā kvalitātē un apjomā. Šādos gadījumos nav pieļaujama vienas puses terminoloģijas izmantošana, ko tā izmanto, vēršoties pret citām pusēm. Šādos gadījumos ir jāizmanto neitrāli termini, kuri faktiskās situācijas raksturošanas ziņā saskan ar visu pušu nostāju, ko var papildināt ar katras puses nostājas korektu, koncentrētu un līdzvērtīga apjoma un kvalitātes aprakstu, izmantojot attiecīgās puses terminus, liekot tos kā citātus pēdiņās.

 

Standarta 8. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāpārzina tēma, par kuru tiek veidota ziņa. Ja ziņas veidotājs kaut ko nezin vai nesaprot no notikušā un ziņojamā, viņam vispirms pašam viss ir jānoskaidro, lai par notikušo pašam būtu pilnīga un vispusīga skaidrība, un tikai pēc tam var veidot ziņu. Nav pieļaujama situācija, kad ziņas veidotājs savas nezināšanas dēļ izveido nekorektu, maldinošu, kļūdainu vai patiesībai neatbilstošu ziņu, vai arī, kad viņa nezināšanas dēļ ziņas saturā tiek ignorēti vai neatbilstoši pielietoti būtiski notikumi, personas un/vai termini. 

 

Standarta 9. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāspēj pēc nepieciešamības ar norādēm pamatot katru ziņā minēto faktu un terminu, kas visi ir rūpīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpārbauda vēlreiz. Kā iespējamās norādes var minēt interneta linkus uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem, atsauces uz drukātiem materiāliem, atsauces uz zināšanu bāzēm (specializēto literatūru; grāmatām; drukātām, elektroniskām, internetā publiski pieejamām vai internetā ierobežotas piekļuves režīmā pieejamām enciklopēdijām), paša personīgi pieredzēto, paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju, atsauces uz publiskiem vai medija redakcijai pieejamiem dokumentāliem avotiem vai operatīva tipa informāciju. 

Standarta 10. prasība. Pirms ziņas publicēšanas medija saturā tā ir jāpārbauda un nepieciešamības gadījumā jāizlabo attiecīgās sadaļas redaktoram, kurš ir līdzatbildīgs par katru savā sadaļā publicēto ziņu tik lielā mērā, it kā to būtu radījis viņš pats. Ļoti vēlams, lai ziņu pirms publicēšanas caurskatītu un nepieciešamības gadījumā arī labotu korektors.  

Standarta 11. prasība. Medijam kopumā un katram medija darbiniekam, noformējot ziņas, ir jāievēro estētikas principi. Nav pieļaujams, ka ziņu noformējumā bez galējas nepieciešamības tiek izmantoti neestētiski un netikumiski audiovizuālie tēli. Un nav pieļaujams, ka viss medija saturs kopumā atstāj neestētisku un netikumisku ietekmi uz medija satura patērētājiem. Ziņas, kuras nepamatoti satur neestētiskus un/vai netikumiskus audiovizuālos tēlus, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām un/vai negodprātīgām.

9. Virsrakstam jābūt korektam un jāizsaka ziņas būtība viskoncentrētākā veidā

Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam un tam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, zemāka līmeņa satura domu izceļošs.

Mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā daudzi cilvēki ziņu saturu nelasa, bet lasa tikai to virsrakstus, tādēļ tikai ar neatbilstošu virsrakstu ir iespējams maldināt publiku. Vēl virsraksts pievērš uzmanību un publika pēc noklusējuma pieņem, ka virsraksts izsaka satura būtību, tāpēc dzenoties pēc nepelnītas popularitātes un apjomu pieauguma (tirāžu, klikšķu), mediji mēdz saviem izstrādājumiem likt “skaļus” virsrakstus, bieži vien pārspīlētus un mazatbilstošus saturam. Tas ir nepieļaujami, jo maldina lasītājus.

Standarta 12. prasība. Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam. Ziņas virsrakstam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība vai korekti koncentrētā formā jāapraksta viss ziņas saturs. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, ziņas satura zemāka līmeņa domu izceļošs.

10. Katras ziņas saturā ir jāiekļauj atsauces uz avotiem un visi internetlinki

Kā jau tika minēts, ziņas veidotājam ir jāspēj pamatot katrs ziņā pieminētais fakts un izmantotais termins ar internetlinkiem uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem vai arī ar atsaucēm uz caur internetu nepieejamiem informācijas avotiem. Visi šie avoti ir jānorāda ziņas saturā, lai būtu iespējams salīdzinoši viegli pārbaudīt ziņas kvalitāti. Jebkurā gadījumā tas ir nepieciešams redaktoram un/vai galvenajam redaktoram, bet šī standarta ietvaros visu avotu norādīšana ziņas saturā ir obligāta prasība, lai katram ziņas patērētājam būtu iespēja pašam personiski viegli pārbaudīt ziņas kvalitāti un iegūt ar ziņu saistītu papildinformāciju.

Ideālā gadījumā avotu norādēm varētu izmantot zinātnisko darbu metodoloģiju, bet šāda prakse ievērojami palielinātu ziņas sastādīšanas laiku un padarītu to patērētāju vairumam grūti uztveramu, tādēļ optimāls risinājums ir norādīt visus avotus ziņas beigās. Tas ziņas sastādītājam neprasa pārāk daudz laika (jāveic tikai avotu uzskaite), bet ļauj salīdzinoši vienkārši pārbaudīt ziņas kvalitāti. Savukārt lasītājiem, kuri grib tikai iepazīties ar ziņas saturu un negrib to pārbaudīt, šāds formāts nav traucējošs, jo norādes nepadara tekstu grūtāk uztveramu un atrodas ziņas beigās, - kurš grib, tas tās izmanto, bet, kurš negrib, neizmanto.

Šī standarta ietvaros ir būtiski, lai ziņas saturā tiktu norādīti cik iespējams visi avotu internetlinki, to skaitā arī ierobežotas piekļuves internetlinki (kuri ir pieejami īpašu nosacījumu izpildes gadījumā, parasti pēc abonentpiekļuves iegādes), jo arī tos var izmantot sabiedriskajā pārbaudē (kādam no lasītājiem var būt attiecīga piekļuve vai arī tas to var speciāli iegūt).

Ziņas saturā jānorāda arī pārējie avoti, lai tiktu noklāts viss ziņas pamatojuma lauks, bez kā nevar veikt pilnvērtīgu ziņas kvalitātes analīzi.

Visbeidzot, jāņem vērā, ka internetlinki ir nedrošs informācijas avots. Tie ar laiku var pārstāt funkcionēt un to saturu ir iespējams ļoti ātri un vienkārši mainīt. Tāpēc medijam un ziņas veidotājam, lai izvairītos no liekām problēmām, ir ļoti ieteicams paralēli izveidot arī katra internetlinka satura saglabājumu (jāsaglabā attiecīgā internetlapa) un jāizveido un jāsaglabā arī linka satura ekrānbilde (t.s.”ekrānšāviņš” jeb “skrīnšots”). Un, ja tas tiek darīts iekšējos nolūkos (jo šie faili tāpat kaut kur ir jāglabā), tos var piedāvāt arī publiski (vismaz linkus uz ekrānbildēm), kas ziņai piedos papildus drošumu, neatkarīgu no ziņas pirmavotiem. Īstermiņā šādai funkcionalitātei var nebūt būtiskas nozīmes, bet ilgtermiņā tā var radīt pat ievērojamas priekšrocības, ja mediji, kuri tiek plaši izmantoti kā ziņu pirmavots, sāk dzēst vecās ziņas vai patvaļīgi sāk mainīt to saturu.

Visu avotu norādīšana ir salīdzinoši vienkārši realizējama prasība, bet nekvalitatīvu ziņu radītāji to labprātīgi var negribēt pildīt, jo tas tiem var radīt daudz nevajadzīgu problēmu. Pirmkārt, katrs tagad varēs pats viegli iegūt papildus informāciju par sev interesējošo notikumu un novērtēt medija ziņas kvalitāti. Ja šī kvalitāte ir zema, tad tie ir lieki pārmetumi un klientu zudums. Otrkārt, šādi tiek netieši reklamēti citi mediji, no kuriem patērētājs pa tiešo var iegūt informāciju. Tiek apdraudēts medija “monopols” uz informācijas sniegšanu (kādēļ lietot starpniekmediju, ja var lietot pamatinformāciju radošo mediju) un medija patērētāju uzmanība tiek novirzīta uz citiem resursiem. Tā vietā, lai patērētājs izmantotu tikai ziņu radījušo mediju, radot tam vajadzīgo klikšķu un lasījuma laika apjomu, lasītājam tiek dota iespēja viegli pāriet uz citu mediju resursiem. No lasītāja skatupunkta tas ir labi, bet no medija biznesa interešu skatu punkta tas kā minimums ir nevēlami. Treškārt, šāda pieeja padara atklātāku ziņu veidošanas metodoloģiju, tai skaitā arī potenciālajiem konkurentiem. Kādēļ rādīt ziņu radīšanas “virtuvi”, lai to katrs var iemācīties, ja tā var nedarīt?! Tādēļ vairums mediju šo prasību labprātīgi, bez noteikta veida piespiešanas nepildīs.

Protams, arī šī iespēja, kā jebkurš vairāk vai mazāks tehnisks palīglīdzeklis, ir dažādos veidos apejama un izmantojama ne pēc sākotnējā nolūka. Vajag norādīt linkus? Labi, nav problēmu. Bet ne visus un ne vienmēr. Un tikai propagandiski pieņemamos un ērtos. Visus neērtos avotus no avotu saraksta var izmest un dzīvot propagandiski pareizajā Greizspogulijā. Ir vietas, kur tā notiek. Tāpēc atsevišķiem propagandiskiem medijiem var rasties kārdinājums šādi “ievilkt” formālu “ķeksīti”, lai pēc tam sevi skaļi pozicionētu par “objektīviem” un “demokrātiskiem”. Tomēr ar to propagandiski manipulatīvo būtību ne mainīt, ne noslēpt nevar. 

Standarta 13. prasība. Katras ziņas satura beigās ir jānorāda visi avoti un internetlinki, pamatojoties uz kuriem tika izveidota ziņa. Pirmajiem jābūt norādītiem publiskas vai ierobežotas piekļuves internetlinkiem. Tā kā internetlinki laika gaitā var pazust vai arī viegli var tikt mainīts internetlinka saturs, tad ļoti vēlams izveidot, saglabāt un arī publicēt internetlinka un tā satura ekrānbildes (t.s.”ekrānšāviņus”).

 

11. Jānorāda visi ziņas sastādītāji, atbildīgie un labotāji

Kā jau tika minēts, ziņu veidotājiem ir jāatbild par sava darba rezultātiem un anonimitāte ziņu veidošanā nav pieļaujama. Tāpēc katras ziņas saturā obligāti ir jābūt norādītam tās veidotāja vārdam un uzvārdam (vai veidotājiem, ja ziņa ir vairāku cilvēku kopdarbs). Tāpat katras ziņas saturā jābūt norādītam atbildīgā redaktora vārdam un uzvārdam, kuram ziņa ir jāpārbauda un kurš ir atbildīgs par tās kvalitāti tik lielā mērā, kā to pilnībā būtu izveidojis viņš pats. Ja medijs izmanto korektoru, tad pie ziņas ir jābūt norādītam atbildīgajam korektoram. Visbeidzot atsevišķi ir jābūt norādītām visām tām personām, kuras ir labojušas autora sākotnēji iesniegto ziņas versiju. Visa šī papildinformācija var būt norādīta maziem neuzkrītošiem burtiem ziņas sākumā vai beigās.

Ziņas patērētājam ir tiesības zināt, konkrēti kuras personas ir atbildīgas par viņa patērēto produktu, lai būtu iespēja sazināties ar šīm personām un izteikt viedokli vai pretenzijas par to darbu. Par katras ziņas satura kvalitāti ir atbildīgs tās autors (vai autori), attiecīgās sadaļas redaktors, korektors (tikai par gramatiku) un visi ziņas faktiskie labotāji. Virsatbildīgais par visu medija ziņu kvalitāti ir medija galvenais redaktors ar saviem vietniekiem. Tāpēc ar visām šīm personām ziņas patērētājiem un medija klientiem ir jābūt iespējai sazināties vismaz e-pastā un tāpēc jābūt norādītai vai viegli atrodamai šo personu kontaktinformācijai. Tāpat tas dod papildus formālas garantijas, ka ziņu ir izveidojis pats medijs un medija darbinieki, nevis kāda trešā puse neskaidros nolūkos.

Mediju darbiniekiem katras ziņas atbildīgo norādīšana var būt neērta un nepatīkama, jo īpaši, ja regulāri tiek radītas nekvalitatīvas ziņas. Tomēr citas iespējas droši izpildīt vismaz kvalitātes minimumu nav, jo, ja medijs un tā darbinieki slēpj faktiskos atbildīgos par saviem izstrādājumiem, tad, pirmkārt, tas ir neētiski un medija necienīgi un, otrkārt, tas liecina, ka ir ko slēpt un ka medijs baidās no kvalitātes kontroles, kas visticamāk liecina par medija negodprātīgumu. Šī iemesla dēļ mediji, kuri rada nekvalitatīvas ziņas, nenorādīs savu ziņu radītājus un neizpaudīs to kontaktinformāciju, lai pasargātu gan sevi, gan arī pašu nodarbinātos haltūristus.

Standarta 14. prasība. Katras ziņas saturā ir jābūt norādītam ziņas autora (vai autoru) vārdam, uzvārdam un e-pastam, atbildīgā redaktora vārdam, uzvārdam un e-pastam, kā arī visām tām personām, kuras ir veikušas faktisku ziņas labošanu pēc tās sākotnējās iesniegšanas (ja labotājs ir kāds no autoriem, atbildīgais redaktors vai korektors, tie tāpat ir atsevišķi jānorāda pie labotājiem). Ja medijā ir korektors, tad pie ziņas ir jānorāda arī atbildīgā korektora vārds, uzvārds un e-pasts.

 

12. Jānorāda linki uz pilnas informācijas avotu

Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, obligāti ir jānorāda links uz to, lai katrs interesents var iepazīties ar pilnu objekta saturu. Tas nepieciešams, pirmkārt, lasītāju pilnīgākai informēšanai un redzesloka paplašināšanas veicināšanai (dod iespēju iegūt papildus informāciju un izveidot pilnīgāku priekšstatu par ziņoto un tā kontekstu). Otrkārt, tas nepieciešams ziņas kvalitātes kontrolei, lai katram lasītājam būtu iespējas novērtēt ziņas sastādītāja analītiskās un aprakstīšanas spējas un lai katrs lasītājs var pārliecināties, ka ziņa nav nepilnīga, tendencioza, maldinoša, nepietiekami informatīva un ka objekta citāti nav manipulatīvos nolūkos izrauti no konteksta ar mērķi muļķot tos lasītājus, kuri neiepazīstas ar vis=objekta saturu.

Ja eksistē vairāki viena objekta formāti (piemēram, runas teksts drukātā formā, runas videoieraksts un runas audioieraksts), tad jānorāda ir linki uz katru no tiem.

Standarta 15. prasība. Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, ir jānorāda internetlinks uz pilnu vai pēc iespējas pilnīgāku (ja viss objekts publiski nav pieejams) attiecīgā objekta saturu, lai katrs interesents var ar to iepazīties. Ja eksistē vairāki viena šāda objekta formāti, tad jānorāda internetlinki uz katru no tiem.

13. Līdz galam jāziņo par notikumu sēriju (NS) tālāko attīstības gaitu un jāveido informatīvi - analītiski materiāli par notikumu sērijām

Ir tādi notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem, kas plaši tiek iztiražēti (visi ziņo) un ko visi apspriež. Piemēram, Skripaļu indēšana, dopinga skandāls Krievijas izlasē, Vanšteina seksuālo uzmākšanos skandāls utt. Tos var nosaukt par uzpūstiem notikumiem, jo to rezonanse ir saistīta ne tikai ar paša notikuma būtību, bet arī ar kāda atslēgmedija pastiprinātu uzmanības pievēršanu attiecīgam notikumam.

Ir notikumi, kuri tieši rada citus notikumus vai uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama. Piemēram, notika kāds nelaimes gadījums un pēc tam no amata tika atbrīvotas kādas amatpersonas, ieceltas jaunas, mainīti likumi, veiktas papildus pārbaudes vai arī ir nodarīts kāds nodarījums, veikta izmeklēšana, notikusi tiesa, kuras lēmums ir ticis pārsūdzēts, un tad atkal tiesa utt. Kā šāda notikuma piemēru var minēt traģēdiju Kemerovas tirdzniecības centrā Krievijā, kas izraisīja virkni vērā ņemamu Krievijas iekšpolitisku notikumu. Par šādu piemēru var kalpot arī jebkurš “skaļš” notikums, kurš ir saistīts ar uzsāktu tiesvedības procesu. Tos var nosaukt par cēloņnotikumiem.

Ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Piemēram, paziņojums par tad un tad gaidāmu pasākumu, paziņojums par tad un tad gaidāmu atskaites publiskošanu, ziņa par vienalga ko, kas satur norādi uz konkrētā laikā paredzētu notikumu. Tos var nosaukt par priekšnotikumiem.

Visus šāda tipa notikumus var nosaukt par notikumu sērijām (NS).

Notikumu sēriju gadījumā, pirmkārt, nepieciešams ziņot par tālākajiem notikumiem. Nedrīkst būt tāda situācija, kad ziņošana par notikumu ir apstājusies un beigusies ne ar ko. Nedrīkstētu būt tā, ka ziņas par notikumu sēriju tiek pārtrauktas un visu ziņojumu kopējais saturs paliek “pakārtā”, “iesaldētā”, nepabeigtā stāvoklī. Ziņojumu “stāsts” ir jānoved līdz loģiskam iznākumam, loģiskām beigām. Ja reiz medijs par ko ir sācis ziņot, tad ziņošana ir jānoved līdz galam.

Otrkārt, par notikumu sērijām ar paaugstinātu sabiedrisko nozīmīgumu, paaugstinātu mediju, politiķu vai sabiedrības uzmanību, ar lielu tālāknotikumu un tālāknovirzienu skaitu ir jāveido informatīvi - analītiskie materiāli (pirmkārt, analītiskie raksti). Ja notikumu sērija ieilgst, tad analītiskie raksti jāveido regulāri ik pēc noteikta laika posma un notikumu sērija ir jānoslēdz ar analītisku rakstu. Pirmo analītisko rakstu var izveidot divas nedēļas pēc intensīvas notikumu sērijas sākuma (raksturīgi uzpūstiem notikumiem), pēc tam tos var veidot reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos, vēl pēc kāda laika reizi pusgadā, tad var reizi gadā un notikumu sērijas beigas ir jānoslēdz ar apjomīgu analītisku rakstu, kurā būtu attēlota arī hronoloģiska notikumu attīstības gaita.

Medijiem šādu NS atspoguļošanu ir problemātiski realizēt gan organizatoriski - tehnisku iemeslu dēļ (var būt noteiktas problēmas ar attiecīgu ziņu atsekošanu, atbildīgo norīkošanu un kontroli, NS notiekošā būtības saprašanu, iepriekš ziņotā ņemšanu vērā u.c.), gan politisku iemeslu dēļ (jo uzpūstiem notikumiem parasti ir kāds politekonomisks subjekts, kurš to ir pasūtījis un attiecīgi negrib korektu, vispusīgu un objektīvu NS atspoguļojumu), gan arī dēļ NS izstieptības laikā un resursu trūkuma (jo NS var vilkties gadiem ilgi un to korektai un vispusīgai atspoguļošanai var nepietikt darbinieku).

Tomēr, vadoties no mediju misijas, kas ir sabiedrības informēšana un izglītošana, notikumu sērijas ir vismaz cik iespējams jācenšas vispusīgi atspoguļot, jo cilvēku vairākumam, kuri tiek pārpludināti ar atsevišķām NS ziņām, var būt nopietnas problēmas saprast NS būtību un vispār saprast kas tur notiek un ar ko tas beidzās. Tāpēc cilvēki šādi var noteiktā mērā tikt dezorientēti, kas praktiski arī notiek un kas no sabiedrisko interešu skatu punkta ir nepieļaujami. 

Ar notikumu sērijas “flūdu” (informatīvu pārpludināšanu) ir ērti un efektīvi maldināt, kā arī manipulēt ar sabiedrisko apziņu, bet tas nerada cilvēkos sapratni par faktisko situāciju un kaitē sabiedriskai apziņai, jo labākajā gadījumā cilvēkiem zūd interese par ziņām, no kurām tāpat neko nevar saprast, bet sliktākajā gadījumā atsevišķu cilvēku apziņa tiek kropļota. Tāpēc mediju uzdevums ir cik iespējams minimizēt NS “flūda” kaitīgo ietekmi, veidojot kvalitatīvas ziņas, sasaistot savā starpā radniecīgās ziņas, neļaujot noklusēt neērtos sērijas notikumus, novedot notikumu sēriju līdz loģiskam noslēgumam un veidojot analītiskus rakstus, kuros koncentrēti un vispusīgi tiek izklāstīti notikumu sērijas fakti un atklāta to būtība vai versijas par to būtību.

Lai to izdarītu, pirmkārt, medijam ir jāspēj identificēt uzpūsti notikumi, cēloņnotikumi un priekšnotikumi. Visvieglāk ir identificēt priekšnotikumus, jo to tekstā (vai avotu tekstā) jau ir minēts konkrēts laiks, kad sekos nākamais notikums (“sērija”). Tāpēc veidojot ziņu par šādu notikumu, uzreiz ir jābūt skaidrai personai, kura būs atbildīga par nākamās “sērijas” ziņas izveidošanu. Loģiski un optimāli būtu pieņemt, ka par nākamās “sērijas” ziņas tapšanu atbild tā persona, kura izveidoja pirmās “sērijas” ziņu. Šī standarta ietvaros priekšnotikumu ziņām virsraksta līmenī jābūt speciāli marķētām ar atzīmi “būs turpinājums dd.mm.gggg” un to tekstā (saturā) jābūt skaidrai norādei, kuram un kad ir paredzēts radīt nākamo ziņu.

Visu notikumu sēriju gadījumā ir jāizveido unikāls NS identifikators (atslēgvārds), izmantojot kuru vēlāk daudzās NS ziņas varēs viegli sasaistīt savā starpā un atrādīt. Priekšnotikuma gadījumā šo id var piešķirt uzreiz, veidojot pirmo ziņu. Atslēgvārdu ieteicams veidot kā notikumu sērijas būtību raksturojošu nosaukumu. Piemēram, “Dziesmusvētki 2018”, “Latvijas simtgades svinības”, “Aivara Lemberga kriminālprocess personas kods”, “Ilmāra Rimševica aizturēšana”, “ABLV bankas likvidēšana” utt.. Tā kā viena ziņa var būt daļa no dažādām notikumu sērijām, tai var tikt piešķirti vairāki atslēgvārdi. Atslēgvārdiem ir jābūt publicētiem ziņas tekstā.

Salīdzinoši viegli ir noteikt arī uzpūstos notikumus. Ja ar pirmo vai varbūt arī otro notikuma “sēriju” var nebūt skaidrs, ka ir sākusies kārtējā uzpūstā notikuma daudzsēriju epopeja, tad tas kļūst acīmredzams jau pēc trešās “sērijas” ziņas, kad kļūst skaidrs, ka nozīmīgākie pasaules mediji intensīvi atstrādā noteiktu tēmu (lokālu Latvijas uzpūsto notikumu gadījumā indikators ir nozīmīgākie Latvijas mediji). Tad arī ir jāizveido NS atslēgvārds un tas jāpiešķir arī iepriekšējām ziņām. Tālāk ieteicams norīkot vienu vai vairākus atbildīgos, kuriem ir jāseko līdzi NS notikumiem un regulāri par tiem jāziņo. Šī standarta ietvaros visi šie atbildīgie ir jānorāda NS ziņu saturā, lai lasītāji zin, kuri medija darbinieki nodarbosies ar šo tēmu. Ieteicams ir arī norādīt vismaz aptuvenu nākamās NS ziņas laiku, ko var iznest arī virsraksta līmenī (piemēram, “būs turpinājums X dienu laikā”).

Par uzpūstiem notikumiem medijam obligāti ir jāveido analītiskie raksti, jo tie ir ievērojami informējošāki un izglītojošāki par atsevišķām NS ziņām (vismaz tādiem analītiskajiem rakstiem vajadzētu būt). Uzpūstās NS gadījumā medija redakcijai uzreiz ir jānorīko atbildīgā persona par analītisko rakstu izveidošanu. Pirmajam analītiskajam rakstam, atkarībā no dažādiem apstākļiem (aktualitāte, intensitāte, apjomīgums, sazarotība, “dziļums” u.c.), ir jābūt izveidotam aptuveni 2 – 6 nedēļu laikā kopš NS sākuma. Nākamie analītiskie raksti var būt pēc divām nedēļām, mēneša, pusgada un/vai gada. Informatīvos nolūkos, analītisko rakstu plānoto datumu un atbildīgo vēlams norādīt attiecīgo NS ziņu saturā.

Dēļ analītisko rakstu informējošākās dabas, tos virsraksta līmenī izcelšanas nolūkos ir speciāli jāmarķē. Var marķēt tikai analītiskos rakstus (ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”), bet var marķēt visus informatīvi – analītiskos materiālus (ar burtiem “I-A” vai “Informatīvi-analītisks”). Virsraksta līmenī ir jāmarķē arī notikumu sērijas noslēguma raksts, piemēram, “Notikumu sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”. Tā kā nereti noslēguma raksts būs analītisks raksts, tad to var marķēt, piemēram, sekojoši: “A(NSN): Raksta virsraksts” vai “I-A(NSN): Raksta virsraksts”.

Atsevišķos gadījumos var būt grūtības identificēt cēloņnotikumus, jo to sērijveida raksturs var nebūt pilnībā skaidrs ne notikuma sākumā, ne turpmākās notikuma attīstības gaitā. To identificēšana var būt ziņas sastādītāja (nākamās “sērijas”) analītiskās novērtēšanas rezultāts. Arī cēloņnotikumiem ir jāpiešķir atslēgvārds un nozīmīgu cēloņnotikumu gadījumā var būt nepieciešamība izveidot vienu vai vairākus analītiskos rakstus. Un arī cēloņnotikumiem nepieciešams nobeiguma raksts, kuram visbiežāk ir jābūt analītiskam rakstam.

Viss augstākminētais ir nekas cits kā ziņu klasifikācija ar mērķi saglabāt skaidrību par notiekošo pašiem mediju darbiniekiem un ar mērķi dot cik iespējams lielāku skaidrību par notiekošo medija lasītājiem un klientiem. Ja šāda vai tamlīdzīga klasifikācija nenotiek, tad milzīgajā mediju informācijas plūsmā veidojas nekārtība (“bardaks”), kurā pirmie “noslīkst” mediju darbinieki, aiz sevis paraujot savu produktu lietotājus (lasītājus). Tāpēc šāda veida sistēma ir obligāta katram medijam. Kvalitatīvas klasifikācijas problēma ir viens no mediju kvalitātes krituma objektīvajiem iemesliem.

Standarta 16. prasība. Medijam, radot ziņas, ir jācenšas identificēt t.s.”notikumu sērijas”(NS), kas ir notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem vai tieši tos rada, kas ir notikumi, uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama vai kas ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Katrai notikumu sērijai ir jāpiešķir unikāls identifikators atslēgvārda (frāzes) formā, kurš jāpiešķir visām attiecīgās notikumu sērijas ziņām. Piešķirtie atslēgvārdi ir jāpublicē ziņas saturā, lai lasītāji tos varētu redzēt un meklēt pēc tiem. Vienai ziņai var būt vairāki atslēgvārdi. Medijam katrai notikumu sērijai ir jānorīko vismaz viena atbildīgā persona, kurai pastiprināti jāseko līdzi NS attīstībai un regulāri jāveido NS ziņas un/vai informatīvi – analītiski materiāli.

 

Standarta 17. prasība. Meklējot pēc notikumu sērijas (NS) atslēgvārda, jāspēj atrast visas notikumu sērijas ziņas. Ja ir tāda tehniskā iespēja, tad, atrādot (atverot) jebkuru NS ziņu, zem tās apakšā ir jāatrāda viss attiecīgās NS ierakstu saraksts, sašķirots pēc atslēgvārda un ziņas izveidošanas datuma augošā vai dilstošā secībā. Katru no šī saraksta ziņām ir jāvar atvērt. Vairāku atslēgvārdu gadījumā ir jāatrāda tikai viena (pirmā – galvenākā) atslēgvārda ziņas vai arī visu atslēgvārdu ziņas, katra atslēgvārda ziņas atrādot nodalīti, nesajaucot kopā ar citu atslēgvārdu ziņām. 

 

Standarta 18. prasība. Ja ziņas saturā vai tās avotos ir informācija par nākotnē gaidāmu notikumu, tad uzreiz ir jānosaka atbildīgais par nākamās ziņas izveidošanu, ziņa virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, norādot, ka ziņai būs turpinājums konkrētā datumā (piemēram, būs turpinājums dd.mm.gggg”) un ziņas saturā ir jānorāda nākamās ziņas izveidošanas atbildīgais un datums. Apsolītajā datumā ziņa ir jāpublicē pat tad, ja notikuma attīstības gaita vienalga kādu iemeslu dēļ tika pārcelta uz citu datumu.

Standarta 19. prasība. Sabiedriski nozīmīgu, plaši tiražētu un/vai ar daudziem tālākiem notikumiem un notikumu virzieniem saistītu notikumu sēriju (NS) gadījumā medijam par notikumu sēriju ir jārada un jāpublicē analītiski raksti vai citi informatīvi - analītiski materiāli, kuriem ir jāatbilst līdzīgiem kvalitātes kritērijiem kā ziņām. Pirmajam analītiskajam rakstam par NS ir jābūt publicētam ne ātrāk kā nedēļu pēc NS identifikācijas un ne vēlāk kā 6 nedēļas pēc tās. Pēc tam medijam regulāri ir jāpublicē analītiski raksti par attiecīgo NS reizi mēnesī, reizi divos mēnešos, reizi pusgadā vai reizi gadā (atkarībā no apstākļiem) un šāda notikumu sērija ir jānoslēdz ar noslēguma analītisku rakstu, kurā ir jābūt koncentrēti un vispusīgi apkopotiem visiem notikumiem (hronoloģiskam notikumu uzskaitījumam) un kurā ir jābūt korekti izklāstītām visām notikušā būtību skaidrojošām versijām.

 

Standarta 20. prasība. Informatīvi – analītiski materiāli ir informatīvi produkti, kuru tapšanā ir izmantots salīdzinoši liels informācijas apjoms (nosacīti – “daudz ziņu”), veicot informācijas atlasi, apkopošanu, klasifikāciju, analīzi un/vai izpēti un/vai kuru mērķis ir informēt, apkopot, izdalīt (izkristalizēt) būtiskākās atziņas un likumsakarības un/vai dot pamatotas prognozes. Pie informatīvi – analītiskiem materiāliem var pieskaitīt informatīvus rakstus un materiālus, apskatus, pārskatus, apkopojumus, analītiskus rakstus un materiālus un pētījumus. Visi ziņu satura kvalitātes kritēriji ir piemērojami arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem, izņemot gadījumus, kad kādam no ziņu satura kvalitātes kritērijiem ir sarežģītu parādību izpētes, atspoguļošanas un/vai būtības izteikšanas ierobežojošs raksturs. Nekvalitatīviem vai manipulatīviem informatīvi – analītiskiem materiāliem papildus ir arī kāda no sekojošām pazīmēm: 1.Nekorekti noteikts vai vispār nenoteikts apskatāmās parādības kopējais apjoms, radot maldinošu iespaidu, ka parādības daļa ir viss veselums; 2. Nekorekti apskatīts vai vispār neapskatīts kāds būtisks parādības objekts vai īpašība; 3. Nepietiekami apskatīti, nekorekti interpretēti vai vispār ignorēti būtiski parādību vai objektu raksturojoši fakti; 4. Apskatei patvaļīgi pievienoti, ar parādību vai objektu nesaistīti vai mazsaistīti fakti; 5. Terminu un likumsakarību nekorekta pielietošana; 6. Nekorektu asociāciju izmantošana vai radīšana par apskatāmo parādību, objektu vai tos raksturojošiem faktiem; 7. Nepatiesu faktu izmantošana un/vai neērtu faktu noliegšana; 8. Nekorektu vai nepatiesu aprakstu izmantošana; 9. Nekorektu, mazpamatotu vai nepamatotu secinājumu izdarīšana.

 

Standarta 21. prasība. Dēļ informatīvā nozīmīgākuma tikai analītiskos materiālus vai arī visus informatīvi - analītiskos materiālus virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, lai lasītāji ātri un viegli tos varētu identificēt. Tikai analītiskos materiālus var marķēt ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”, bet visus informatīvi – analītiskos materiālus var marķēt ar burtiem “I-A” vai vārdiem “Informatīvi-analītisks”.

 

Standarta 22. prasība. Katrai notikumu sērijai (NS) ir jābūt noslēguma ziņai, pēc kuras to var uzskatīt par izbeigtu. Noslēguma ziņa var par tādu tikt uzskatīta, tikai un vienīgi balstoties uz objektīviem, neapstrīdamiem un viesiem acīmredzamiem faktiem, kuri liecina par notikuma noslēgumu, kas var notikt pat pēc daudziem gadiem kopš NS sākuma. Katrai notikumu sērijai ir jābūt noslēguma ziņai vai informatīvi - analītiskam materiālam, kas speciāli virsraksta līmenī ir jāmarķē (piemēram, “Notikuma sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”).

 

14. Notikumu atlase

Tā kā ik mirkli notiek daudz notikumu, par kuriem visiem nav iespējams ziņot, medijs (ziņu aģentūra) veic notikumu atlasi, par kuriem tiks ziņots, tādējādi radot noteiktu ziņu plūsmas realitāti, izslēdzot no tās tos notikumus un parādības, kas ziņās netiek atspoguļotas. Tas paver ļoti plašas, grūti kontrolējamas un smalkas manipulāciju iespējas. Ja par kaut ko ziņo, tad tas ir un ja par kaut ko neziņo, tad tā nav, attiecīgi, kā panākt, lai kaut kas būtu? Jāietekmē medijs, lai tas ziņotu par vajadzīgo un tas varētu sākt būt.

No sabiedriskā skatu punkta ir nepieļaujami, kad ierobežoto mediju sleju apjomu piesārņo nebūtiski notikumi (piemēram, ka kāds plaši nemīlēts politikānis ir apsveicis kādu plaši cienītu sportisti ar nozīmīgu uzvaru) un kad netiek ziņots par būtiskiem vai sabiedriski nozīmīgiem notikumiem (piemēram, t.s. “picageitas” skandāls ASV un citi notikumi, kuri liecina par homoseksuālisma – pedofilijas izplatību ietekmīgu personu vidē). Formulēt detalizēti precīzas prasības un kritērijus atspoguļojamajām ziņām ir grūti, ja ne neiespējami, tomēr vispārīgiem ziņu atlases pamatprincipiem ir jābūt.

Pirmkārt, medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāvadās no sekojošiem pamatprincipiem: 1. Notikums ir ietekmējis, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu; 2. Par notikumu ir lietderīgi zināt vai tas ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam; 3. Par notikumu ir lietderīgi zināt vai tas ir jāzin vai tas ir pamācošs personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku.

Citiem vārdiem sakot, medijiem ir jāziņo par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem, pie kuriem var pieskaitīt:

14.1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu (paziņojumi, darbības plāni, likumi, pašas darbības) vai par kurām ir lietderīgi zināt;

14.2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu daļu vai visus iedzīvotājus;

14.3. Ārpolitiski notikumi, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši vai par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.4. Dažādi problēmgadījumi, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu;

14.5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumi vai sabiedriskās drošības incidenti (daudz cietušo, liela sabiedriskā rezonanse) valstī vai ārvalstīs;

14.6. Tehniski jauninājumi un zinātniskie atklājumi, kur var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši vai par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.7. Socioloģiskās aptaujas, reitingi, statistikas dati, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumi un zinātniskie pētījumi, par kuriem ir lietderīgi zināt;

14.8. Nozīmīgu kultūras un sporta pasākumu norise;

14.9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšana dažāda veida nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās);

14.10. Nozīmīgi pozitīvi sasniegumi jebkurā sfērā;

14.11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumi sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā;

14.12. Sabiedriski nozīmīgi viedokļi, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas;

14.13. Politiskie notikumi (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanās, apvienošanās vai darbības pārtraukšana, kongresi, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumi, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli - ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm;

14.14. Nozīmīgi notikumi ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

Atlasot ārvalstu ziņas, cik iespējams jācenšas ziņot par pašiem nozīmīgākajiem notikumiem visā pasaulē (katrā reģionā, katrā valstī), jo tas paplašina auditorijas redzesloku un izglīto. Vairāk uzmanības lokā jātur un detalizētāk jāziņo par notikumiem kaimiņvalstīs un lielvalstīs (Krievija, ASV, Ķīna, Lielbritānija, Indija, Vācija, Francija), jo īpaši lielvalstīs, kuras ir kaimiņvalstis un lielvalstīs, kuru ietekmes sfērā valsts faktiski atrodas. Šie notikumi ir jāzin arī tāpēc, ka tie var ietekmēt situāciju pašu valstī.

Medijam (pirmkārt, galvenajam redaktoram) ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras ziņas, kura atrodas ziņu lentā, sabiedrisko nozīmīgumu un kādēļ par to vispār tiek ziņots.

Standarta 23. prasība. Medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāizvēlas tādi notikumi, kuri ir ietekmējuši, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu, tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam vai tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai ir pamācoši personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku. Pie konkretizētiem šādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem var pieskaitīt: 1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu vai par kurām ir lietderīgi zināt; 2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu sabiedrības daļu vai visus iedzīvotājus; 3. Ārpolitiskus notikumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 4. Dažādus problēmgadījumus, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu; 5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumus vai sabiedriskās drošības incidentus valstī vai ārvalstīs; 6. Tehniskos jauninājumus vai zinātniskos atklājumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 7. Socioloģiskās aptaujas, reitingus, statistikas datus, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumus vai zinātniskos pētījumus, par kuriem ir lietderīgi zināt; 8. Nozīmīgu kultūras vai sporta pasākumu norisi; 9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšanu nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās); 10. Nozīmīgi pozitīvus sasniegumus jebkurā sfērā; 11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumus sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā; 12. Sabiedriski nozīmīgus viedokļus, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas; 13. Politiskos notikumus (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanos, apvienošanos vai darbības pārtraukšanu, kongresus, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumus, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli - ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm; 14. Nozīmīgus notikumus ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

 

Standarta 24. prasība. Medijam ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras savā saturā izvietotās ziņas sabiedriskais nozīmīgums, un kādēļ par konkrēto notikumu medijs vispār ziņo.

 

15. Komentēšanas iespējas

 

Nozīmīgs medija kvalitātes rādītājs ir medija produktu komentēšanas iespēju esamība interneta vidē. Interneta komentāriem kā tādiem ir liela sabiedriskā nozīme un viena no to funkcijām ir arī mediju kvalitātes sabiedriskā kontrole.

Kādēļ nepieciešamas komentēšanas iespējas? Lai katram cilvēkam dotu iespēju izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu un lai būtu iespēja uzklausīt cik iespējams katru cilvēku. Komentēšanas iespēju esamība ir viens no demokrātijas principa realizējumiem praksē.

No informācijas uztveres skatu punkta vai no propagandiska skatu punkta komentāri ir ziņas vai raksta turpinājums, ar kuriem var “nomākt” komentēšanas objektu un/vai nozīmīgi mainīt tā uztveramo nozīmi. Šādi skatoties, komentāri dod iespēju jebkuram ietekmēt medija satura rezultātu. Tiesa gan, šī iespēja ir visai ierobežota (jo ne visi lasa komentārus) un pat to ir jāprot izmantot (lai to prastu ir jābūt daudz zinošam augstas klases “pr” speciālistam vai šai jomā talantīgam cilvēkam). Neskatoties uz to, brīvas komentēšanas iespējas medija satura noteicējiem visbiežāk nepatīk, jo apdraud viņu paustā monopolu pašu virtuālajā vidē.

Vēl komentēšanas iespēju esamība ļauj katram papildināt medija saturu un tieši vai netieši kritizēt mediju par nekvalitatīvu darbu. Arī tas medijiem parasti nepatīk, jo īpaši tiem medijiem, kuri rada nekvalitatīvas ziņas un nodarbojas ar politisko propagandu.

Tomēr komentāru esamībai ir arī savas ēnu puses. Cilvēki ir dažādi, ar dažādu intelektuālās un morālās attīstības līmeni, ar dažādu informētības pakāpi, ko tie, kuri saņemas rakstīt komentārus, arī pilnā mērā izpauž un parāda. Tāpat komentāri kļūst par viedokļu un ideoloģisko cīņu placdarmu, kurā piedalās ne tikai ierindas cilvēki, bet arī profesionāļi un kurā visa cita starpā tiek izmantotas arī komentāru vides nonivelēšanas metodes (piemēram, pārpludinot komentēšanas objektu ar lielu daudzumu nesakarīgu komentāru). 

Tāpēc komentāru esamības gadījumā aktuāls kļūst jautājums par noteiktas komentēšanas ētikas un puslīdz pieklājīgas un korektas komentēšanas vides uzturēšanu. Bet to savukārt nevar panākt, nedzēšot daļu komentārus un neliedzot daļai komentētāju iespējas komentēt. Tā ir komentāru cenzūra, ko jāveic medijiem, kuri attiecībā uz sevi tik ļoti iebilst pret cenzūru. Citiem vārdiem sakot, medijiem korektas komentāru vides uzturēšanai pret citiem ir jāizturas tā, kā tie negrib, lai izturas pret viņiem. Viss būtu kārtībā, ja mediji un tā darbinieki būtu godprātīgi, bet tā kā ar to ir lielas problēmas, šāds objektīvs komentāru dzēšanas pamatojums dod iespēju medija darbiniekiem to izmantot negodprātīgi, lai prasti dzēstu sev politiski, ideoloģiski vai personiski nevēlamos un nepatīkamos komentārus. No sabiedrisko interešu skatu punkta, tas, protams, ir kategoriski nepieņemami.

Pie tam līdz pārmērīgai komentāru dzēšanai objektīvu iemeslu dēļ ir tendence nonākt arī godprātīgiem cenzoriem, jo ir iekšēji grūti noturēt to robežu, kad nepatīkams komentārs tomēr ir atstājams. Šo robežu ir grūti noturēt, jo to ir problemātiski izteikt konkrētās, viennozīmīgās, viegli saprotamās un piemērojamās instrukcijās un noteikumos. Līdzīgu objektīvu faktoru ietekmē pat godprātīgu politiķu ierosinātas represijas pret “sliktajiem” krīzes situācijā mēdz izvērsties plašās represijās, kurās cieš arī sākotnējie represiju ierosinātāji. Kad iesāc dzēst, pie tā pierodi un tad ir grūti apstāties. Tāpēc viens no komentāru problēmas risinājumiem ir atļaut visus komentārus, izņemot atklātu un nepārprotamu komercreklāmu, “flūdu” un komentārus ar necenzētu leksiku. Šai gadījumā cenzūra jebkādā formā izpaliek, visi brīvi izsakās un izpausmi gūst gan komentēšanas priekšrocības, gan ēnu puses.

Vēl komentāru esamība ir nozīmīgs sabiedriskās drošības uzturēšanas elements. Cilvēki, komentējot un kritizējot, piedalās ne tikai medija satura kvalitātes uzturēšanā, bet arī visas valsts pārvaldes un sabiedrisko mehānismu kvalitātes uzturēšanā. Tā arī ir viena no faktiskas demokrātijas funkcionālajām nozīmēm. Cita lieta, ka kādam to visu vajag uzklausīt, izanalizēt un saprast, pretējā gadījumā milzīgo komentāru masu nav iespējams apzināti un mērķtiecīgi konstruktīvi izmantot. Bet pat, ja to neviens nedara, pati kritikas publiskošana noteiktā mērā ierobežo negatīvos procesus un atstāj zināmu konstruktīvu ietekmi uz kritizējamo sfēru.

Bet arī tas vēl nav viss. Katrā sabiedrībā ir dažādi viedokļi un par daudziem jautājumiem daudzi sabiedrības pārstāvji ir neapmierināti. Tāpat katrā sabiedrībā objektīvu un/vai subjektīvu iemeslu dēļ izveidojas lielāks vai mazāks neapmierināto skaits, kurus neapmierina gandrīz nekas un kuri būtu gatavi katrs pa savam visu apgriezt kājām gaisā. Šiem cilvēkiem ir jādod iespēja brīvi izteikties. Katram neapmierinātajam ir jādod iespēja brīvi paust savu neapmierinātību, tai skaitā arī interneta komentāros. Jo īpaši šāda iespēja ir jādod mūždien ar visu neapmierinātajiem.

Kāpēc? Tāpēc, ka visbiežāk cilvēki, izteikuši savu neapmierinātību, nomierināsies, bet neizteikta neapmierinātība iekšēji gruzdēs, pieņemsies spēkā un tai vēlāk var rasties grūti prognozējamas izpausmes. Vēl noteiktām struktūrām ir jāzin ar ko un cik lielā mērā cilvēki ir neapmierināti. Komentāri šai gadījumā ir viens no dabiskiem socioloģiskiem fenomeniem, pēc kā var spriest par sabiedrību un tās noskaņojumu (te gan jāņem vērā, ka daļa sabiedrības komentārus vispār neraksta, ka intensīvi komentārus raksta noteikts sabiedriskais segments un ka eksistē arī viltus komentāri jeb noteikta veida profesionālie komentāri, kuru mērķis ir radīt nepatiesu priekšstatu par faktisko sabiedrisko noskaņojumu). Visbeidzot, daļu no nepamierinātajiem nepieciešams identificēt un pēc tam iespējams arī uzraudzīt, lai nesadara kādas muļķības. To visu dod brīva komentāru rakstīšanas iespēja.

No augstāk minētā izriet, ka brīva medija satura komentēšanas iespēja ir obligāts katra medija elements un vēl jo vairāk tāda medija, kurš pretendē uz kvalitatīva satura radītāja slavu. Mediju saturam ir jābūt brīvi komentējamam, jo tas atbilst demokrātiskuma un vārda brīvības principam, jo komentāri ir viens no veidiem kā noteikt sabiedrisko noskaņojumu, jo komentāri ļauj uzturēt noteiktu sabiedrisko mehānismu, valsts pārvaldes un medija satura kvalitāti, jo komentāri ir viens no sabiedriskās komunikācijas veidiem, jo komentēšanas iespēja mazina sabiedrisko spriedzi, jo komentāri ļauj identificēt cilvēkus, kuri iestājas par radikālām sabiedriskām pārmaiņām. Tāpēc komentēšanas iespējai ir jābūt obligātai.

No tā arī izriet, ka ir jābūt arī anonīmai komentēšanas iespējai, kad cilvēks komentē nevis zem sava vārda, bet izmantojot brīvi izvēlētu segvārdu. Šī anonimitāte, protams, ir nosacīta, jo drošības iestādes nepieciešamības gadījumā var salīdzinoši ātri un vienkārši noteikt jebkura komentāra veicēja identitāti, izņemot atsevišķus gadījumus, kad to ir veicis IT nozares profesionālis, kurš vēlas palikt patiešām anonīms. Šī iemesla dēļ nav pamata ierobežot komentēšanas iespējas, to atļaujot tikai reģistrētiem lietotājiem. Lietotāju reģistrācijas un autentifikācijas opcija var būt, bet komentēt ir jāvar arī anonīmi.

Standarta 25. prasība. Katram medija satura lietotājam interneta vidē ir jābūt iespējai brīvi komentēt jebkuru medija ziņu vai ierakstu. Ir jābūt anonīmai komentēšanas iespējai bez iepriekšējas reģistrācijas pieprasījuma, izmantojot lietotāja brīvi izvēlētu segvārdu. Visiem komentāriem uzreiz ir jātiek publiski atrādītiem, izņemot komentārus, kuriem droši ir iespējams noteikt, ka tos ģenerē automātiska sistēma, kuri satur atklātus, drošus un neapstrīdamus komercreklāmas elementus un kuri satur klaji rupjus vārdus. Komentāru dzēšanu ieteicams vispār neizmantot, izņemot iepriekš minētos izņēmuma gadījumus. Komentāru dzēšana (turpmāk prasību tekstā “dzēšana” jeb komentāra satura publiska neatrādīšana) ir pieļaujama, ja tiek izpildītas speciālas komentāru “dzēšanas” pieļaujamības kontroles prasības, kuras ir noteiktas nākamajos punktos.

Tālākais apraksts ir vairāk tehnisks un tā realizācijai var būt nepieciešams veikt pietiekami apjomīgus medija interneta portāla izstrādes un/vai atjauninājuma darbus. Tā būtība ir brīvas komentēšanas vides radīšana, cik iespējams samazinot komentāru cenzēšanas un brīvas komentēšanas negatīvos aspektus.

15.1. Komentēšanas noteikumi

Ja ir komentēšanas iespējas, tad ir jābūt arī komentēšanas noteikumiem. Vēl jo vairāk tādiem ir jābūt, ja medija redakcija ir noskaņota dzēst komentārus. Tā kā ir trīs veidu komentāri, par kuru dzēšanas nepieciešamību šaubu nav, tad noteikumos ir jābūt noteiktam, ka tiks dzēsti vismaz šo trīs komentāru veidi. Ja ir citi dzēšanas nosacījumi, tad tiem obligāti ir jābūt norādītiem.

Noteikumiem ir jābūt īsiem, katram saprotamiem un cik iespējams viennozīmīgiem un konkrētiem, lai maksimāli izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas. Komentēšanas noteikumi ir medija paša noteikts likums, pamatojoties uz kuru tas ir tiesīgs veikt komentāru cenzūru. Ir kategoriski nepieļaujams, kad medijs pārkāpj pats savus noteikumus un kad medijs mēģina noformulēt noteikumus pārmērīgi vispārīgi un/vai nesaprotami, kas dod iespēju cenzoram no lielas vispārinātās komentāru masas patvaļīgi izvēlēties, kuri komentāri viņa subjektīvajā ieskatā ir dzēšami un kuri tomēr nav.

Komentēšanas noteikumi nedrīkst ierobežot lasītāju tiesības brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi, kā arī kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, pašu mediju un tā darbiniekus. Un komentēšanas noteikumi ir vienādi jāpiemēro pret visiem komentētājiem un tie ir pirmkārt jāievēro paša medija darbiniekiem.

Komentēšanas noteikumiem ir jābūt publicētiem un jāatrodas viegli pieejamā vietā. Komentēšanas noteikumi un katras to izmaiņas ir speciāli jākomunicē kā atsevišķa medija ziņa. Ja tehniskas iespējas un noteikumu apjoms atļauj, tad komentēšanas noteikumiem ir jātiek atrādītiem blakus komentāra ievadīšanas laukam.

Standarta 26. prasība. Katram medijam, kurš izplata informāciju internetā, ir jāizstrādā un vienmēr redzamā vietā jāpublicē sava satura (interneta portāla ierakstu) komentēšanas noteikumi. Šiem noteikumiem ir jāsatur ideāla komentāra apraksts, to, kādi komentāri nedrīkstētu būt, kā arī komentāru “dzēšanas” (publiskas atrādīšanas pārtraukšanas) nosacījumi. Komentāru “dzēšanas” nosacījumiem jābūt jebkuram viegli saprotamiem, viennozīmīgiem un konkrētiem, lai cik iespējams izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas, kas var radīt nepamatotu un/vai negodprātīgu komentāru dzēšanu vai “dzēšanu”. Komentāru “dzēšanas” nosacījumi nedrīkst būt pārmērīgi vispārināti un grūti vai dažādi saprotami. Tāpat noteikumos ir jāapliecina medija apņemšanās ievērot, nepārkāpt un neierobežot lasītāju tiesības attiecīgajā interneta vietnē komentāru formā brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi un kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus un mediju darbiniekus, kā arī piemērot noteikumus vienlīdzīgi pret visiem komentētājiem.

15.2. Komentēšanas noteikumu piemērs

15.2.1. Ikvienam lietotājam ir tiesības brīvi komentēt jebkuru portāla XXX.LV ierakstu, paužot savu viedokli, informējot par personisko pieredzi un kritizējot vai slavējot valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un/vai sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus vai mediju darbiniekus.

15.2.2. Komentāram ir jābūt racionālam, par apspriežamo tēmu, vispārpieņemtas morāles normas ievērojošam, pieklājīgam attiecībā pret citām personām un komentētājiem. 

15.2.3. Portāla saturā tiks pārtraukta to komentāru publiska atrādīšana, kuri ir acīmredzami rupji, neķītri, vulgāri, zaimojoši vai uz vardarbīgu rīcību aicinoši, kuri satur acīmredzamu reklāmu vai par kuriem likumdošanā ir paredzēta atbildība, saglabājot publiskā apskatē komentēšanas faktu, komentāra publiskas atrādīšanas pārtraukšanas iemeslu un personu, kura pieņēma tādu lēmumu.

15.2.4. Realizējot savas brīvas komentēšanas tiesības, katram lietotājam ir jāņem vērā, ka portālā tiek saglabāta katra komentāra tehniskā informācija, kas tiesībsargājošām iestādēm dod iespēju noskaidrot komentāra autora identitāti.

15.2.5. Portāla XXX.LV redakcija apņemas principiāli komentārus nedzēst, piemērot šos noteikumus vienādi pret visiem un dot iespēju izteikt publisku pretenziju katram lietotājam, kura komentāra publiska atrādīšana ir tikusi pārtraukta.

15.3. Komentāru kategorijas

Medijam ar attiecīgām tehniskām iespējām var būt trīs veidu komentāri:

15.3.1. Pilnībā autentiski komentāri. Komentāra veicējs ir droši autentificējies (izmantojot internetbanku, valsts portālu vai citu drošas autentifikācijas veidu), tā identitāti var uzskatīt par droši zināmu un komentārā tiek atrādīts faktiskais personas vārds un uzvārds, kā arī personas pieraksta adreses pilsēta vai novads.

15.3.2. Sociālā tīkla profila komentārs. Komentāra veicējs ir autorizējies caur kādu no saviem sociālā tīkla profiliem. Komentārā var atrādīt sociālā tīkla profilā ievadīto informāciju (vārdu, uzvārdu, pilsētu, fotogrāfiju, linku uz sociālā tīkla profilu). Šis komentāra veids nevar tikt uzskatīts par pilnībā autentisku, jo sociālajos tīklos ir iespējams izveidot profilus anonīmi.

15.3.3. Anonīms komentārs. Komentāra veicējs, ievadot komentāru, pats brīvā formā norāda savu vārdu vai jebkādu segvārdu. Anonīmiem komentāriem varētu publiskot IP adresi, ISP nosaukumu un valstspiederību.

Ja tiek izveidotas šādas trīs komentāru kategorijas, tad katras kategorijas komentārs ir jāmarķē ar savu atšķirības zīmi, lai tie vizuāli būtu viegli atšķirami viens no otra.

Nosacīti šīs trīs kategorijas var nosaukt par 1.kategorijas komentāriem (autentiskie), 2.kategorijas komentāriem (sociālo tīklu profilu) un 3.kategorijas komentāriem (anonīmie). Atkarībā no kategorijas, komentāra veicējam var būt dažādas iespējas (1.kategorijas komentētājiem visplašākās, bet 3.kategorijas komentētājiem vismazākās), bet tās nedrīkst apdraudēt komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības.

Standarta 27. prasība. Katram interneta medijam var būt trīs veidu (kategoriju) komentāri: 1. Komentāri, kurus ir veikuši pilnībā autentificēti lietotāji, kuru identitāte autorizācijas procesā tiek uzskatīta par pilnībā noteiktu (autorizācija caur internetbanku, valsts portālu vai līdzīgas ticamības pakāpes sistēmu); 2. Komentāri, kurus ir veikuši lietotāji, kuri ir autorizējušies caur kādu no sociālo tīklu platformām un kuru identitāti nevar uzskatīt par pilnībā noteiktu, jo sociālo tīklu platformas ir iespējams lietot arī anonīmi; 3. Komentāri, kurus ir veikuši anonīmi lietotāji, brīvā formā ievadot jebkādu segvārdu. Ja medijam ir tehniskas iespējas nodrošināt visus trīs komentāru veidus, tad katras kategorijas komentārs ir speciāli jāmarķē, lai katru no tiem būtu ātri un vienkārši atšķirt no citu kategoriju komentāriem. Pirmās kategorijas komentētājiem un komentāriem ir pieļaujamas priekšrocības, kuras nedrīkst apdraudēt pārējo divu kategoriju komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības. 

15.4. Komentāru “dzēšana”

Neviens komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot trīs iepriekš minētos komentāru veidus, kuru dzēšanas nosacījumi ir acīmredzami, viegli nosakāmi un neapstrīdami. Pārējos komentārus dzēst nedrīkst.

Ja ir tāda tehniska iespēja, tad komentārus pēc to atrādīšanas drīkst “dzēst”, padarot neredzamu komentāra saturu, bet saglabājot komentāru datubāzē. Šī “dzēšana” var notikt tikai izpildot komentēšanas noteikumus un norādot “dzēšanas” iemeslu. Publiski “dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava vieta starp visiem attiecīgā ieraksta komentāriem, jātop saglabātam komentāra veicēja nosaukumam, komentāra satura vietā jāparādās “dzēšanas” iemeslam, “dzēšanas” datumam un komentāru “dzēsušā” darbinieka vārdam un uzvārdam. Ja komentāra saturs tiek labots, tad platformā obligāti jāsaglabā vecais komentārs, koriģēšanas iemesls, datums un koriģētāja vārds, uzvārds.

Ir kategoriski nepieļaujams, ka komentāru dzēšana vai koriģēšana no medija redakcijas puses tiek veikta anonīmi, jo anonimitāte veicina patvaļu un neprofesionalitāti. Publiski katram interesentam un pirmkārt pašiem komentētājiem ir jāredz katrs komentāra “dzēšanas” un koriģēšanas fakts, komentāra “dzēšanas” vai koriģēšanas pamatojums un komentāra “dzēsējs” vai koriģētājs. Un katram jābūt iespējai apšaubīt komentāra “dzēšanas” vai koriģēšanas pamatotību (atbilstību noteikumiem) un/vai tieši e-pastā sazināties ar cenzoru vai tā vadību, lai izteiktu pretenziju.

Standarta 28. prasība. Neviens medija interneta portāla komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot komentārus, kuri satur tiešas un neapstrīdamas automātiskas ģenerēšanas pazīmes, izņemot komentārus, kuri satur atklātu un neapstrīdamu komercreklāmu un izņemot komentārus, kuri satur rupjus (necenzētus) vārdus. Šo izņēmuma komentāru dzēšana ir pieļaujama, jo nav šaubu par to dzēšanas nepieciešamību un drošām attiecīga tipa komentāru identificēšanas iespējām.

Standarta 29. prasība. Ja medijs ir pieņēmis lēmumu uzturēt noteiktu komentāru vides tīrību, ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta vietnē komentēšanas noteikumus atbilstoši šī standarta prasībām, tad ir pieļaujama komentāru satura publiska neatrādīšana jeb “dzēšana” tiem komentāriem, kuri pārkāpj komentēšanas noteikumus. Medijs drīkst “dzēst” komentārus, tikai pamatojoties uz un saskaņā ar komentēšanas noteikumiem, publiski norādot dzēšanas iemeslu, datumu, “dzēsēja” vārdu, uzvārdu un e-pastu, kā arī dodot iespēju publiski apstrīdēt “dzēšanu” un saņemt par to publiskus paskaidrojumus. “Dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava secīgā vieta starp pārējiem komentāriem un publiski ir jābūt redzamam komentāra “dzēšanas” faktam. Viss tas pats attiecas arī uz komentāru satura labošanu no medija darbinieku puses, tikai labošanas gadījumā medijam savā platformā ir jāsaglabā sākotnējā labotā komentāra versija. Jebkuras šaubas par komentāra dzēšanas, “dzēšanas” vai labošanas pamatotību ir apliecinājums tam, ka to darīt nedrīkst.

15.5. Ierakstu un komentāru vērtēšana

Ja ir tādas tehniskas iespējas un ir vēlme piedāvāt lasītājiem vērtēt ierakstus un komentārus medija interneta lapā, tad to var darīt, tikai šādai vērtēšanai ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, lai izslēgtu vai minimizētu lasītāju maldināšanas iespējas.

Pirmkārt, ir jābūt saprotami nodefinētiem un publicētiem vērtēšanas nosacījumiem. Medijam ir jānosaka kas un kā ir jāvērtē. Piemēram, vērtēt var pēc principiem patika/nepatika, piekrītu/nepiekrītu, kvalitatīvs/nekvalitatīvs, pozitīvs notikums/negatīvs notikums utt. Tā kā medijam var būt pietiekami plašs saturs, tad var būt problēmas korekti noteikt visam medija saturam vienādus vērtēšanas nosacījumus, tāpēc ir vēlams, lai tehniski vērtēšanas opcija būtu ieslēdzama/izslēdzama atkarībā no ieraksta sadaļas. Šādu tehnisku iespēju gadījumā varētu, piemēram, vērtēt tikai viedokļus pēc principiem “patika viedoklis vai nepatika” un/vai “piekrītu viedoklim vai nepiekrītu”, kas ir gan korekti, gan arī visiem saprotami. Ziņas un informatīvi - analītiskie materiāli šai gadījumā nav vērtējami, jo ir problemātiski saglabāt homogēnu pieeju tik atšķirīgiem formātiem. Bet var darīt arī otrādi, kad tiek vērtēta ziņu un informatīvi - analītisko materiālu kvalitāte, bet netiek vērtēti pārējie ieraksti.

Otrkārt, vienam lietotājam ir jābūt iespējai novērtēt objektu tikai vienu reizi. Nedrīkst būt iespēja mākslīgi ģenerēt pozitīvus vai negatīvus vērtējumus. Ja tiek konstatēti vērtēšanas nosacījumu apiešanas (falsifikācijas) mēģinājumi (kad viena persona mēģina objektu novērtēt vairāk kā vienu reizi), tad aizdomīgos vērtējumus var noņemt no kopējā rezultāta, saglabājot katru no tiem publiski pieejamu visu objekta vērtējumu sarakstā ar noņemšanas pamatojumu.

Treškārt, ir jābūt publicētam vērtēšanas atrādāmā rezultāta saskaitīšanas algoritmam, lai katrs lietotājs zin kā vērtējumi tiek skaitīti. Katram lietotājam ir jābūt iespējai pašam pārbaudīt vērtējumu summu.

Ceturtkārt, paši medija darbinieki un tehniskais personāls nedrīkst manipulatīvos nolūkos koriģēt vērtēšanas rezultātus. Lai šādu iespēju minimizētu, ir jābūt funkcionalitātei, kura publiski atrāda visu vērtētāju sarakstu (vērtētājs, laiks, vērtējums) un no šī saraksta nedrīkst būt tehniskas iespējas kaut ko izdzēst. Var būt nepieciešamība izņemt noteiktus vērtējumus no atrādāmās kopsummas, bet izņemšanas faktam ir jābūt redzama vērtējumu sarakstā, kā arī personai, kura to veica, datumam un pamatojumam.

Ja augstāk aprakstītā pieeja netiek izmantota, tad vērtēšanai no vienas puses nav vērā ņemamas nozīmes, jo vērtējumi nav homogēni un uzticami, bet no otras puses tādā veidā lasītāji var tik maldināti, tāpēc šādos gadījumos vērtēšana nav pieļaujama. 

Standarta 30. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas uzskata to par lietderīgu, tad ir pieļaujams un pat vēlams katram lasītājam dot iespēju vērtēt medija interneta portāla ierakstus un/vai komentārus, pie nosacījuma, ja vērtēšanas funkcionalitāte atbilst sekojošām prasībām: 1. Medijs ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta mājas lapā katra objektu veida vērtēšanas nosacījumus, kuriem ir jābūt ļoti īsiem, koncentrētiem un visiem saprotamiem. 2. Tehniski un organizatoriski ir nodrošināta iespēja, ka vienu objektu viens lasītājs var novērtēt tikai vienu reizi. Un nav iespējama vērtējumu falsifikācija no trešajām pusēm, kad kāds viens lietotājs var novērtēt vienu objektu vairākas reizes. 3.Medijs ir publiski apņēmies nodrošināt, ka vērtējumi netiks falsificēti no medija darbinieku puses un ka to nebūs iespējams izdarīt, izmantojot medija tehnisko infrastruktūru. 4. Medijs ir publicējis kopējā atrādāmā vērtējuma iegūšanas (saskaitīšanas) algoritmu. 5. Katram lasītājam ir iespēja iegūt katra vērtējamā objekta visu vērtējumu sarakstu, kuram ir jāsatur arī tie vērtējumi, kuri vienalga kādu iemeslu dēļ netiek ņemti vērā kopējās vērtējuma summas aprēķinā, lai katrs varētu pārliecināties, ka vērtēšanas atrādāmajā rezultātā nav kļūdas un ka nav notikusi vērtējumu falsifikācija.

15.6. Aizdomīgu komentāru marķēšana

Ja medijam ir tādas tehniskas iespējas un apņemšanās, tad, lai nodrošinātu korektāku un godīgāku komentāru vidi, tai pat laikā nepārkāpjot atsevišķu mazāk godprātīgu personu tiesības izteikties komentāru formā, kas ir nepieļaujami, var veikt to komentāru speciālu marķēšanu, par kuriem ir pamatotas aizdomas vai neapstrīdami pierādījumi, ka to veicēji ir negodprātīgi un/vai komentāri ir veikti negodprātīgos (manipulatīvos) nolūkos.

Šai iespējai, līdzīgi kā komentāru “dzēšanai”, ir jābalstās iepriekš definētos noteikumos, kuros medijs atklāti, godīgi, skaidri un saprotami informē par nodarījumiem, kuru rezultātā komentāri tiks marķēti, par marķēšanas kārtību un algoritmiem. Papildus šādai marķēšanai ir jābūt stingri pamatotai objektīvos datos un to analīzē un tai ir maksimāli jāizslēdz jebkāda subjektīvas interpretācijas iespēja. Pretējā gadījumā marķēšana var pārvērsties par prastu apsaukāšanos un raganu medībām no redakcijas puses, kas, protams, ir kategoriski nepieļaujami.

Publiski pie marķētā komentāra ir jābūt pieejamam marķēšanas kodificētam iemeslam, marķējumu veikušā darbinieka vārdam, uzvārdam un e-pastam vai automātiskā algoritma nosaukumam un par algoritmu atbildīgās personas e-pastam, lai nepieciešamības gadījumā komentāra autors varētu paprasīt izvērstu paskaidrojumu un izteikt pretenziju.

Kā dažus no iespējamajiem marķējuma veidiem un to vispārīgus piešķiršanas nosacījumus var minēt sekojošus:

15.6.1. Identitātes slēpēja komentārs. 3.kategorijas (anonīms) komentārs. Ir fiksēts faktiskās IP adreses un/vai ierīces ID slēpšanas mēģinājums no galalietotāja puses.

15.6.2. Iespējama identitātes slēpēja atklātais komentārs. 1. vai 2. kategorijas komentārs. IP adrese un/vai ierīces ID sakrīt ar vienu vai vairākiem citiem komentāriem, kas ir marķēti kā “Identitātes slēpēja komentārs”.

15.6.3. Troļļa komentārs. 3.kategorijas (anonīms) komentārs. Tiek piešķirts, ja izpildās viens no tālāk minētajiem četriem nosacījumiem. Pirmais nosacījums: Nesakarīgs vai mazpiedienīgs komentāra teksts UN ir fiksēts faktiskās IP adreses un/vai ierīces ID slēpšanas mēģinājums no galalietotāja puses. Otrais nosacījums: Nesakarīgs vai mazpiedienīgs komentāra teksts UN ierīces ID sakrīt ar vismaz 3 pēdējās diennakts laikā radītiem 3.kategorijas (anonīmiem) komentāriem, kuriem ir dažādas IP adreses. Trešais nosacījums: Ierīces ID sakrīt ar vismaz 3 pēdējās pusstundas laikā radītiem 3.kategorijas (anonīmiem) komentāriem, kuriem ir dažādas IP adreses.

15.6.4. Atklātais troļļa komentārs. 1. vai 2. kategorijas komentārs. IP adrese un/vai ierīces ID sakrīt ar vismaz pieciem pēdējās nedēļas laikā radītiem komentāriem, kuri ir marķēti kā “Troļļa komentārs”. Pie marķējuma ir jāatrāda links uz visu komentāru sarakstu, dēļ kuriem ir piešķirts šis statuss.

15.6.5. Pilnībā identificēts trollis. Tiek iestatīts lietotāja profila līmenī un tālāk automātiski tiek marķēti attiecīgie 1. vai 2. kategorijas komentāri. Marķēšanas nosacījums: Publiskā informācija un/vai sociālā tīkla informācija un/vai redakcijas rīcībā esoši pierādījumi liecina, ka persona ir saistīta ar sabiedrisko attiecību (“pr”) sfēru (strādā vai ir strādājusi attiecīgas sfēras uzņēmumā; sniedz vai ir sniegusi attiecīgus pakalpojumus kādai personai, politiskai organizācijai vai attiecīgā sfērā strādājošam uzņēmumam) UN pēdējā gada laikā vismaz trīs reizes no attiecīgā profila ir veikti komentāri, kuri ir marķēti kā “Atklātā troļļa komentārs”. Pie marķējuma ir jāatrāda links uz visu komentāru sarakstu, dēļ kuriem ir piešķirts šis statuss un uz informāciju, kura apstiprina personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru.

15.6.6. Ar sabiedrisko attiecību sfēru saistītais. Tiek iestatīts lietotāja profila līmenī un tālāk automātiski tiek marķēti attiecīgie 1. vai 2. kategorijas komentāri. Marķēšanas nosacījums: Publiskā informācija un/vai sociālā tīkla informācija un/vai redakcijas rīcībā esoši pierādījumi liecina, ka persona ir saistīta ar sabiedrisko attiecību (“pr”) sfēru (strādā vai ir strādājusi attiecīgas sfēras uzņēmumā; sniedz vai ir sniegusi attiecīgus pakalpojumus kādai personai, politiskai organizācijai vai attiecīgā sfērā strādājošam uzņēmumam). Pie marķējuma ir jāatrāda links uz informāciju, kura apstiprina personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru.

Vēl jānorāda, ka šādas marķēšanas mērķis nav “sodīt” noteiktu komentāru veicējus, bet gan iespējami izslēgt vai mazināt noteiktas darbības, kuras ir pretrunā godīgas viedokļu apmaiņas principiem. Un, protams, šādā marķēšanā nav pieļaujamas kļūdas (tāpēc katras pretenzijas pamatojums ir rūpīgi jāizskata un jāpārpārbauda algoritmu darbības un marķējumu piešķiršanas pamatotība), jo, ja tādu būs daudz, tad marķēšana ne tikai zaudēs nozīmi, bet arī diskreditēs pašu mediju.

Standarta 31. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas nodrošināt korektāku un godīgāku komentāru vidi, nepārkāpjot lasītāju tiesības izteikties komentāru formā, tad ir pieļaujama daļas komentāru marķēšana ar noteiktiem apzīmējumiem, izejot no komentāra satura, medija rīcībā esošās informācijas par komentāru tehniskajiem raksturlielumiem un medija rīcībā esošās informācijas par personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru. Šādam marķējumam ir jābūt stingri reglamentētam, pilnībā atklātam un caurspīdīgam (saskaņā ar speciāli izstrādātiem un publicētiem noteikumiem), kā arī nekļūdīgam. Par katru marķējumu attiecīgā komentāra autoram ir jābūt iespējai izteikt publisku pretenziju un saņemt publisku atbildi uz to. Šādi marķēt varētu personu komentārus, kuras mēģina slēpt savu tehnisko ierīču unikālos identifikatorus un t.s.”troļļus”, kuri, aizsedzoties ar dažādām identitātēm, mēģina ģenerē daudzus komentārus, starp kuriem bieži vien ir nesakarīga un/vai mazpiedienīga satura komentāri.

15.7. Komentāra “dzēšanas”, labošanas un piešķirtā marķējošā statusa publiska apstrīdēšana

Lietotājam ir jābūt iespējai apstrīdēt komentāra “dzēšanu”, labošanu un marķējuma apzīmējuma piešķiršanu. Ja ir tehniskas iespējas, to vislabāk būtu izdarīt ar speciāla funkcionāla objekta (piemēram, pogas) palīdzību, kurš atrodas zem attiecīgā komentāra un kuru var aktivizēt tikai komentāra autors (1. vai 2. kategorijas komentāriem pēc profila, anonīmiem komentāriem pēc IP adreses un/vai ierīces ID).

Šādas apstrīdēšanas gadījumā lietotājam ir jāspēj ievadīt tekstu brīvā formā un tam uzreiz ir jātiek publiski atrādītam. Medija atbildīgo darbinieku atbildei arī jābūt publiski redzamai. Vēl var izveidot funkcionalitāti, kad, ja noteiktā laikā (piemēram, 4 stundas darba laikā, 1 diennakts ārpus darba laika) netiek dota medija atbilde uz apstrīdējumu, tad apstrīdētā izmaiņa automātiski noņemas.

Kā cits, diskrētāks apstrīdēšanas veids var būt personiska sarakste e-pastā ar komentāra “dzēsēju”, labotāju vai marķējuma apzīmējuma piešķīrēju.

15.8. Publiski iebildumi par medija satura kvalitāti

Ja ir tehniska iespēja, tad var izveidot speciālu funkcionalitāti, kuras mērķis ir dot iespēju lietotājiem ziņot pašam medijam par nekvalitatīvu saturu un/vai kvalitātes standarta pārkāpumiem. Savā būtībā šāda funkcionalitāte varētu līdzinās specializētiem un prioritizētiem komentāriem.

Zem katras ziņas, informatīvi - analītiskā materiāla vai cita ieraksta medija interneta portālā varētu būt speciāls funkcionāls objekts, kurš dod iespēju brīvā formā uzrakstīt argumentētu iebildumu par attiecīgā ieraksta kvalitāti. Tādu iespēju vajadzētu dot tikai 1.kategorijas lietotājiem un to vajadzētu varēt deaktivizēt, ja ir konstatēts, ka šī iespēja vairākas reizes (piemēram, trīs) apzināti ir tikusi izmantota acīmredzami un neapstrīdami ne pēc nozīmes. Ja lietotājs grib rakstīt komentārus, tad viņš to var darīt komentāru laukā. Pēc formas un satura pilnībā neatbilstošos kvalitātes iebildumus nekādā gadījumā nedrīkst dzēst (vispār nedrīkst tehniski būt tāda iespēja); tos ir jātransformē par komentāriem. 

Funkcionāli kvalitātes iebildumi ir prioritizēti komentāri, kurus ir jāatrāda pirmos, pašā augšā. Pēc kvalitātes iebilduma uzrakstīšanas tam uzreiz ir jātiek publiskotam. Viens lietotājs par vienu ierakstu drīkst varēt izteikt tikai vienu kvalitātes iebildumu.

Kvalitātes iebildumus vajadzētu izskatīt attiecīgās sadaļas redaktoram, kādam no galvenā redaktora vietniekiem vai galvenajam redaktoram. Kvalitātes iebildumu varētu noslēgt ar sekojošiem slēdzieniem - “apstiprināts iebildums”, “noraidīts”, “nevar novērtēt”, “pārvērst par komentāru” (ar attiecīgu iebilduma pārvēršanu komentārā), papildinot doto slēdzienu ar komentāra tipa skaidrojumu brīvā formā (obligāti, ja iebildums netika apstiprināts), kam visam ir jātiek publiski atrādītam (publiski redzamam ir jābūt arī atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam).

Standarta 32. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas īpaši izcelt korektus un argumentētus komentārus par medija satura kvalitāti, tad ir ieteicama speciālas komentēšanas iespējas izveidošana (kvalitātes iebildumu izteikšana). Šādas komentēšanas iespējas ieteicams atļaut tikai pilnībā autentificētiem lietotājiem, ierobežojot personas veicamo komentāru skaitu pie ieraksta (1 personas kvalitātes iebildums uz vienu ierakstu). Kvalitātes iebildumiem ir jākļūst uzreiz publiski redzamiem, tos nedrīkst dzēst un tiem ir jābūt prioritizētiem (jāparādās virs visiem pārējiem komentāriem). Nepamatotas iespējas izmantošanas gadījumā attiecīgais kvalitātes iebildums jāvar pārveidot par komentāru. Medijam uz kvalitātes iebildumiem ir jādod atbilde (vēlams galvenā redaktora līmenī), kurai ir jābūt publiski redzamai, tāpat kā atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam.

16. Viedokļi

Viedokļi mūsdienu pasaulē ir viens no nozīmīgākajiem mediju saturiem un tie ir arī galvenais nekvalitatīvu ziņu cēlonis (ziņas un informatīvi - analītiski materiāli tiek aizstāti ar viedokļiem). Viedokļu dažādība ir atbalstāma un ir jābūt viedokļu paušanas un cīņu platformām, bet viedokļi ir strikti jānodala no objektīvas informācijas, pretējā gadījumā cilvēki tiek maldināti, viņiem tiek uztiepti viedokļi objektīvas patiesības iepakojumā un cilvēki, organizācijas un sabiedrības burtiski var sapīties un nogrimt viedokļu dūksnājā. Tāpēc viedokļi ir jākategorizē un jāmarķē, stingri ievērojot to klasifikāciju.

Ziņu aģentūru saturā plaši tiek izmantoti sekojoši viedokļu veidi: intervijas, ekspertu viedokļi un ziņas par viedokļiem. Šo viedokļu izplatība caur ziņu aģentūru kanāliem un izmantojot to autoritāti ir pieļaujama, ja šie viedokļi ir korekti noformēti, pienācīgi atlasīti, viedokļi netiek izplatīti pēc pasūtījuma un/vai par naudu (viedokļa izplatības patiesais iniciators ir pati ziņu aģentūra, nevis kāda trešā persona), viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļa paudēja kompetences princips, viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļa paudēja nozīmības (ietekmīguma) princips un viedokļu izvēlē tiek ievērots viedokļu dažādības princips, atbilstoši sabiedrības visu viedokļu dalījumam, ekspertu kopas visu viedokļu dalījumam, nozīmīgo personu, organizāciju un grupu visu viedokļu dalījumam.

16.1. Intervijas

Intervija ir specifiska viedokļa noskaidrošanas un atspoguļošanas forma (žanrs), kura ir neatņemama klasiskās žurnālistikas sastāvdaļa. Intervija nav plika intervējamā viedokļa paušana. Intervijā žurnālists, ievērojot noteiktas izziņas metodes un ētikas principus, izzin intervējamā viedokli, informējot par to sabiedrību. Intervija savā būtībā ir nopratināšana, kuras protokols vai audiovizuālais ieraksts tiek publicēts. Žurnālistam ir ne tikai jāuzklausa intervējamais un jāļauj viņam pateikt to, ko tas vēlas, bet viņam, uzdodot precīzi formulētus jautājumus, ir jāizvilina no intervējamā tā patiesais viedoklis un patiesā nostāja jautājumos, ko tas iespējams nemaz negrib publiski paust un atzīt. Lai to panāktu, atsevišķos gadījumos ir pieļaujama arī spriedzes situāciju radīšana.

Tomēr “izmeklētājam” (žurnālistam) intervijā ir stingri jāpieturas patiesības noskaidrošanas (intervējamā patiesā viedokļa noskaidrošanas), cienīgas uzvedības un korektas izturēšanās principiem, ar ko mūsdienās daudziem žurnālistiem ir lielas problēmas. Šādi žurnālisti negrib noskaidrot patiesību, bet grib no intervējamā vārda burtiskā nozīmē izspiest (“izsist”) vēlamas, patīkamas, pašu iedomātas vai ērtas atbildes. Viņi neklausās, ko tiem saka, pārtrauc pusvārdā, neļauj atbildēt uz pašu uzdotajiem jautājumiem, uzvedas izteikti agresīvi, nepieklājīgi un pat rupji. Gadās, kad žurnālists tā vietā, lai noskaidrotu intervējamā viedokli, uzstājīgi un agresīvi pauž pats savu viedokli. Šādi žurnālisti mēdz manipulatīvi pārveidot intervijas tekstu, parādot intervējamo negatīvā gaismā un izkropļojot tā viedokli. Viņi mēdz rīkoties arī otrādi un veidot slavinošas un glorificējošas pasūtījuma intervijas, reizēm pat bez paša intervēšanas procesa norises (intervija kā literārs darbs tiek vienkārši uzrakstīta, saskaņota ar klientu – intervējamo un pēc tam publicēta). Šāda uzvedība un pieeja, protams, ir kategoriski nepieņemama.

Lai no šādas prakses cik iespējams izvairītos, katra intervija ir jānofilmē vai arī jāieraksta diktafonā. Pie tam, tas ir jādara gan intervētājam saskaņā ar redakcionālās politikas stingru prasību, gan arī intervējamajam, kurš medija tendenciozitātes gadījumā var publiskot visu interviju kopā ar pārmetumiem par medija neētisko rīcību.

Intervijām, kuras veido vai izplata ziņu aģentūras un citi mediji, kuri pretendē uz kvalitatīvu ziņu izplatītāju slavu, ir jāatbilst sekojošām prasībām:

16.1.1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt. Intervētājs kā sabiedrisko interešu pārstāvis nozīmē, ka intervētājs, mēģinot izzināt intervējamā patieso viedokli, vadās tikai no sabiedriskām interesēm (uzdod jautājumus, kuri interesē sabiedrību un/vai atbildes uz kuriem sabiedrībai būtu svarīgi uzzināt).

16.1.2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku;

16.1.3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu;

16.1.4. Intervijas process ir jāfilmē (vai, ja savādāk nevar, jāieraksta diktafonā) un ir ieteicams publiskot arī visu intervijas videomateriālu, lai publikai būtu iespēja iegūt iespējami plašāku informāciju no intervijas, lai sabiedrībai tiktu uzrādīti intervijas autentiskuma pierādījumi un lai būtu iespējams novērtēt intervētāja izturēšanos;

16.1.5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli;

16.1.6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti;

16.1.7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un stingri pamatotiem (jābūt skaidrībai kādēļ tieši šim intervējamajam tiek prasīts izteikties tieši par šādu viedokli);

16.1.8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti;

16.1.9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi (brīvā un nepiespiestā gaisotnē) izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota laika (apjoma) gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā;

16.1.10. Ierobežota laika (apjoma) gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā (intervētājam intervijas sākumā ieteicams pateikt intervijas laiku un/vai apjomu). Ja laika (apjoma) ierobežojuma dēļ ierobežots ir arī atbildes apjoms uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt uz šo jautājumu (vislabāk pirms paša jautājuma), nosaucot konkrētu ierobežojošā apjoma iemeslu un aptuveni viegli izmērāmu ierobežojuma vienību (piemēram, viena minūte, dažos teikumos, atbilde tikai ar jā vai nē utt.). Šai gadījumā, ja netiek ievērots ierobežojums, intervējamo pieļaujams arī pārtraukt, bet tikai korektā formā;

16.1.11. Ja intervētājs, viedokļa izvilināšanas nolūkā, ir nolēmis radīt intervējamajam spriedzes situāciju, tad tai ir jābūt rūpīgi pārdomātai un negaidītai (lai tā darbotos), kā arī korektai, lai intervētājs nediskridētu sevi, visu interviju, mediju, žurnālistus kā tādus un nenolaistos līdz ikdienišķu manipulāciju un prastas nepiedienības līmenim.

16.1.12. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam (visam tekstam, ko medijs piedēvē intervējamajam, tik tiešām ir jābūt intervējamā paustam) un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešo personu puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts (neatrādot būtiskas intervijas daļas, kuras kardināli maina priekšstatu par intervējamā uzskatiem, viedokli vai pateikto). Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram pašam personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

Diemžēl mūsdienu žurnālistikā ar šo elementāro prasību ievērošanu ir lielas problēmas. Negodprātīgi un profesionāli mazspējīgi žurnālisti šīs prasības ievērot negrib un negribēs, jo tā ir personiski vieglāk un izdevīgāk. Tagad šāda bezkaunīga un neprofesionāla žurnālistu uzvedība ir pat teorētiski pamatota (efekts, ārišķības, lēta popularitāte un patiesības ignorēšanas pieļaujamība kā “žurnālistikas” būtība) un ir uzaudzināta pietiekami liela “žurnālistu” jaunā paaudze, kura vispār nezin par šīm un citām žurnālistikas profesionālajām prasībām. Tas arī ir viens no iemesliem žurnālistikas krīzei, kuras izpausme ir arī žurnālistikas produktu (tai skaitā ziņu) kvalitātes kritums.

Standarta 33. prasība. Intervija ir intervējamā patiesā viedokļa izzināšanas, noskaidrošanas un atspoguļošanas forma no medija pārstāvja (intervējamā) puses, kam ir jāatbilst sekojošām prasībām: 1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt; 2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku; 3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu; 4. Intervijas process ir jāfilmē (vai jāveic skaņas ieraksts), pilns intervijas ieraksts jānodod arī intervējamā rīcībā un ieteicams to publiskot kopā ar interviju; 5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli; 6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti; 7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un pamatotiem; 8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti; 9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota intervijas apjoma gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā; 10. Ierobežota intervijas apjoma gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā. Ja ir apjoma ierobežojums, atbildot uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt; 11. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešās personas puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts. Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

16.2. Ekspertu viedokļi

Eksperta viedokļa būtība ir piedāvāt lasītājam kompetentu un profesionāli kvalificētu viedokli, kurš ir kā nosacīts etalons patiesības noteikšanai. Tā kā lasītāji nevar tikt uzskatīti par kompetentiem, tāpat kā citi mediju rubriku varoņi (nav attiecīgas izglītības, pieredzes, informētības pakāpes un iemaņu), ir jābūt kādam, kurš tiek uzskatīts par kompetentu, lai būtu iespējams vērtēt grūti novērtējamo un dot par to slēdzienus. Šie kompetentie vērtētāji ir eksperti, kuriem ir kaut kādas formālas regālijas un/vai praktiski resursi, kas apliecina to kompetentākumu attiecīgajā jomā pār pārējo sabiedrību. Vēl ekspertus var uzskatīt par kompetentiem skaidrotājiem, kuri mazāk zinošajai sabiedrībai cenšas izskaidrot sarežģītākas un tiem grūtāk saprotamas parādības. Šāda ekspertu viedokļu pieeja var būt pieņemama un lietderīga, ja eksperti tik tiešām ir eksperti (tas ir patiesi kompetenti), godprātīgi un viņu paustie viedokļi ir informatīvi bagāti, vispusīgi, izglītojoši, patiesi un objektīvi.

Diemžēl tādu ekspertu ir maz, politiskās konjunktūras dēļ tos ne vienmēr uzklausa un ir plaši izplatīta prakse par ekspertiem nominēt personas (bieži vien “savējos”), kuras faktiski neatbilst augstajām eksperta prasībām (pseidoeksperti), gan tādēļ, lai mehāniski aizpildītu ekspertu “vakances”, gan tādēļ, lai vieglāk varētu manipulēt ar sabiedrisko apziņu un izplatīt sev vēlamo informāciju un politisko propagandu. Šāda “ekspertu” izmantošana ir kategoriski nepieņemama, jo tādā veidā sabiedrība tiek maldināta, tiek devalvēts eksperta jēdziens un sabiedriskā apziņa tiek piesārņota labākajā gadījumā ar mazsakarīgu spriedelēšanu. Ja mediju neinteresē patiesības noskaidrošana un lietu būtības atklāšana lasītājiem un ja tā galvenais uzdevums ir izplatīt vienalga kādu propagandu smukā objektīvisma iesaiņojumā, tad pseidoeksperti ir labs sabiedrības muļķošanas līdzeklis un eksperti tikai traucē to darīt.

Latvijas mediju vidē pseidoekspertu būšana ir plaši izplatīta parādība un, lai persona tiktu nominēta par ekspertu, pietiek ar formālu amatu kādā no “pareizajām” organizācijā un ar vismaz viena atslēgmedija neargumentētu nominēšanu eksperta statusā. Kā uzskatāmu pseidoeksperta piemēru var minēt Ivetu Kažoku, kura savulaik plaši tika pozicionēta kā eksperte vēl pavisam jauna un nepieredzējusi uzreiz pēc “skolas sola” un neskatoties uz visiem acīmredzamu nespēju sakarīgi izteikties. Līdzīgi par ekspertiem tika pasludināti vairāki “Delnas”, “Providus” un citu ar Sorosa fondu saistītu organizāciju darbinieki. Latvijas pseidoekspertu radīšanas shēma ir vienkārša – bariņš neformāli savstarpēji pazīstamu “savējo”, starp kuriem ir arī žurnālisti, viens otru nominē par “ekspertiem”, piesauc kā “ekspertus” un slēpti reklamē kā “ekspertus”. Un tiklīdz pseidoeksperts šādi mazliet publiski ir ticis “apgrozīts”, tā “eksperta” statuss ir nostiprināts. Citiem vārdiem sakot, Latvijas mediju vidē eksperts ir nevis tas, kurš ir kompetentāks un labāk prot izskaidrot lietu būtību, bet gan tas, kurš par ekspertu skaļāk ir izdaudzināts. Bet skaļāk izdaudzina “savējos”.

Faktiski, lai personu vismaz formāli varētu uzskatīt par ekspertu noteiktā sfērā, tai ir jābūt augstākai izglītībai attiecīgajā (vai radniecīgajā) jomā, pietiekamai (vismaz 7 gadu) praktiskas darbības pieredzei nozarē un sasniegumiem attiecīgās sfēras praktiskajā, publiskajā un/vai akadēmiskajā vidē (augsti amati, akadēmiskie grādi, organizatoriskie, izpildes vai novatoriskie rezultāti, publikācijas, grāmatas utt.). Nozares eksperts var būt arī persona bez attiecīgas izglītības, kura ir darbojusies nozarē un uzrādījusi tajā nozīmīgus (acīmredzamus un neapstrīdamus) sasniegumus.

Tā kā formālie eksperta godam nepieciešamie parametri ir viegli nosakāmi, pārbaudāmi un uzrādāmi, tad šī standarta ietvaros tie ir obligāti jāpublisko un jāuzrāda eksperta biogrāfijas formā, kura ir jāpublicē speciālā medija interneta mājaslapas sadaļā, kurā jābūt uzskaitītiem visiem medija kādreiz izmantotajiem ekspertiem. Eksperta biogrāfiju ir jāizveido un jāuztur pašam medijam, par pamatu izmantojot eksperta paša iesniegto autobiogrāfiju (CV), kuru pats medijs, pārbaudot autobiogrāfijas faktus, labo, koriģē un papildina. Eksperta biogrāfijai ir jābūt cik iespējams pilnīgai, bez “baltajiem plankumiem”, ietverot arī personiskās dzīves pamatinformāciju (dzimšanas gads un vieta, neprecējies/precējies, cik reizes, cik, kādi un cik veci bērni), cik iespējams visu akadēmisko un profesionālo darbību (arī padomju laikā un/vai ārvalstīs) un cik iespējams visu publikāciju sarakstu.

Medijam, izmantojot publicēto eksperta biogrāfiju, ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ tieši šī persona ir izvēlēta kā eksperts. Ja medijs nav publicējis šim standartam atbilstošu eksperta biogrāfiju, tad medijs to nedrīkst pozicionēt kā ekspertu, jo lasītājiem nav iespējams pārliecināties, ka persona atbilst ekspertam uzstādītajām prasībām. Un, sabiedriskās kontroles nodrošināšanai, ekspertu biogrāfijas medija interneta mājas lapā ir jāspēj komentēt (vai nu katram komentētājam vai arī tikai katram pilnībā autentificētam komentētājam).

Vēl jāņem vērā, ka patiesi eksperti, tāpat kā jebkurš speciālists, savai profesionālai darbībai piegriež lielāku vērību kā tādiem tās blakusproduktiem kā nauda, amati, slava, karjeras izaugsme. Ja tā nav, cilvēks nemaz nevar kļūt kādā jomā patiesi kompetents, jo savus pūliņus novirza uz neproduktīviem blakusceļiem. Fanātisks profesionālisms un vienaldzība pret ārišķīgiem stimuliem (tai skaitā arī politekonomisko konjunktūru) ir obligāts kompetences iegūšanas nosacījums. Šī iemesla dēļ patiesi eksperti politekonomiskās un birokrātiskās aprindās netiek cienīti un pēc viņu palīdzības griežas klusi un kad savādāk nevar. Attiecīgi gan ekspertus, gan pseidoekspertus var pazīt pēc to attieksmes pret politekonomisko konjunktūru un ārišķīgām nominācijām. Pseidoeksperts vienmēr “peldēs pa straumi” (lai saglabātu savu formālo statusu un iegūtu papildus ārišķīgas regālijas) , bet ekspertam ir raksturīgi neslavēt plaši atzītas aplamības, apšaubīt tās vai pat tieši kritizēt aktuālā politekonomiskā trenda elementus. 

Kā viens no nozīmīgākajiem eksperta kritērijiem ir spēja viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot nozares un tajā notiekošo procesu būtību. Arī to medijam vajadzētu pārbaudīt. Ja cilvēks personiskā sarunā vai materiāla tapšanas laikā nespēj precīzi un saprotami izskaidrot nozares pamatelementu būtību vai pieļauj rupjas, acīmredzamas kļūdas, tad tāds cilvēks nav eksperts, pat ja atbilst eksperta formālajiem kritērijiem (“prava kupil, jezdiķ ņekupil”). Šādu cilvēku kā ekspertu pozicionēt nedrīkst un, ja viņš kā eksperts jau bija ticis izmantots, šāda pozicionēšana ir jāpārtrauc (atrādāmā ekspertu saraksta objektiem var būt dažādi statusi, piemēram, “eksperts” un “tika izmantots kā eksperts”). Citiem vārdiem sakot, medijs ir pilnībā atbildīgs par to cilvēku kompetences līmeni, kurus tas ir izvēlējies par ekspertiem. Ja eksperts nav pietiekami kompetents, tas nozīmē, ka līdzīgas kompetences problēmas ir arī medijam. Ja eksperta lomai nav iespējams atrast augsti kompetentu speciālistu, tad labāk vispār neizmantot eksperta viedokli.

No patiesības noskaidrošanas un atrādīšanas viedokļa būtiski, lai medijs uztur ekspertu daudzveidību un, pirmkārt, kā “nodrillētas plates” netiktu izmantoti vieni un tie paši eksperti, kā arī, lai tiktu pārstāvēts un atspoguļots viss katras nozares idejiskais spektrs. Tāpēc no katra nozares idejiskā novirziena medija rīcībā ir jābūt 1 – 5 ekspertiem un visam nozares ekspertu lokam ir jāaptver visi nozares idejiskie novirzieni bez izņēmumiem, lai notiekošo varētu apskatīt no dažādiem skatu punktiem.

Standarta 34. prasība. Ja medijs kādu personu un/vai tās viedokli pozicionē kā ekspertu, izceļot to citu personu un/vai to viedokļu vidū kā patiesāku, zinošāku, kompetentāku, tad medijam ir jāpublicē pilna šīs personas biogrāfija, kuras patiesumu medijs ir pārbaudījis, un ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ medijs šo personu ir izvēlējies kā ekspertu. Par eksperta kompetences līmeni pilnībā atbild medijs. Eksperta uzdevums ir medija patērētājiem saprotamā veidā kompetenti izskaidrot attiecīgās sfēras notikumu būtību un attīstības tendences. Visu medija kādreiz izmantoto ekspertu biogrāfijām ir jābūt publicētām medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā un katru biogrāfiju jābūt iespējai komentēt (visiem lietotājiem vai arī tikai pilnībā autentificētiem komentētājiem).

 

Standarta 35. prasība. Medijs personu drīkst izvēlēties kā ekspertu, ja tā atbilst sekojošām prasībām: 1. Augstākā izglītība jomā, kurā persona ir nominēta kā eksperts, vai arī radniecīgā sfērā; 2. Vismaz septiņus gadus ilga praktiskā darba pieredze nozarē, kurā ir nominēta kā eksperts; 3. Sasniegumi jomā, kurā ir nominēta kā eksperts (augsti amati, akadēmiskie grādi, praktiskā darba rezultāti, publikācijas, grāmatas, apbalvojumi u.c.). Par ekspertu var būt arī persona, kura neatbilst augstāk minētajiem nosacījumiem, bet kura ir darbojusies sfērā, kurā ir nominēta kā eksperts, un ir uzrādījusi tajā nozīmīgus, acīmredzamus un neapstrīdamus sasniegumus (šādas nominācijas gadījumā speciāli ir jānorāda par kādiem nopelniem persona tiek nominēta kā eksperts). Lai personu varētu uzskatīt par eksperta prasībām atbilstošu, tai ir jāspēj rakstiskā vai mutiskā formā viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot tās nozares, kurā persona ir nominēta kā eksperts, un tajā notiekošo procesu būtību. Medijam šīs spējas esamība ir jāpārbauda. Bez šīs spējas persona nevar tikt uzskatīta par eksperta prasībām atbilstošu, pat ja atbilst visām citām eksperta prasībām.

 

16.3. Ziņas par viedokļiem

Lai gan ziņām ir jābūt objektīvām, vienmēr nozīmīga ziņu daļa saturēs kādu viedokli, jo lasītāji ir jāiepazīstina arī ar nozīmīgākajiem viedokļiem, ko pauž augsti stāvošas amatpersonas, sabiedriski ietekmīgas personas vai savos publiskajos materiālos izplata nozīmīgas organizācijas. Ziņas, kuras ir veltītas šādiem viedokļiem ir ziņas par viedokļiem, kurām ir jāatbilst visām ziņu kvalitātes prasībām, kas ir aprakstītas iepriekšējās sadaļās un šī standarta 4. - 23. prasībā. Tas nozīmē, ka viedoklis, par kuru tiek veidota ziņa, ir jāatspoguļo neitrāli, korekti (bez epitetiem) un, lai gan koncentrēti, tomēr pilnībā, neizlaižot būtiskas atslēgdomas (neizraujot domas vai citātus no konteksta). Attiecīgi nav pieļaujams, ka izmantojot ziņu formātu, kāds viedoklis tiek mākslīgi izskaistināts un slēpti reklamēts vai arī tendenciozi atspoguļots, izkropļots un diskreditēts.

Ja medija manipulācijas ar viedokļa atspoguļošanu ziņas saturā vēl ir salīdzinoši vienkārši konstatējamas (pietiek tikai iepazīties ar ziņas saturu), tad grūtāk fiksējamas un attiecīgi arī grūtāk reglamentējamas ir medija manipulācijas to viedokļu atlasē, par kuriem tiek ziņots. Viedokļu ir daudz, notikumu, par katru no kuriem var paust viedokli, arī ir daudz, par visiem ziņot nav iespējams, tāpēc, tikai korekti ziņojot par viedokli, ziņu aģentūra savā veidā to popularizē. Tai pat laikā ir viedokļi, par kuriem vai nu nedrīkst neziņot, jo to paudēji ir ietekmīgas personas un/vai viedoklis ir sabiedriski nozīmīgs, vai arī par kuriem ir vēlams ziņot (ja viedoklis ir konstruktīvs, atšķirīgs, sabiedrisko diskusiju nozīmīgā jautājumā veicinošs). Formulēt prasības un novilkt robežas te ir grūti un vēl grūtāk to ir pēc tam kontrolēt, tāpēc medijam vienmēr būs noteikta iespēja paust savu subjektīvo nostāju tikai ar viedokļu atlasi, par kuriem tiek ziņots. Tomēr šādu viedokļu atlases prasībām tik un tā ir jābūt formulētām, lai būtu vismaz kaut kādas robežas, kuras medijam neļauj “iekrist galējībās” un cik iespējams mazinātu ziņu par viedokļiem izmantošanu manipulatīvos, negodprātīgos un pretsabiedriskos nolūkos.

Tātad, lai viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka par to tiek veidota un izplatīta speciāla ziņa, tam ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām:

16.3.1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu;

16.3.2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu;

16.3.3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem;

16.3.4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām (tai skaitā kritika, kad “visi klusē”, jauni problēmu risināšanas ceļi, alternatīvu rīcības modeļu ieskices).

Medijam ir jāspēj ikvienam pamatot katra ziņa par viedokli; kādēļ tieši par attiecīgo viedokli tika izveidota ziņa.

Ja tiek ziņots par viedokli, kurš pilnā apjomā ir pieejams rakstiskā un vai audiovizuālā formā, tad obligāti ir jānorāda linki uz šīm pilnajām viedokļa versijām, lai interesentiem būtu iespējams iepazīties ar visu viedokli.

Ja viedokļa paudējs izsaka medijam pretenziju par viedokļa atspoguļošanas korektumu, tad šī pretenzija medijam obligāti ir jāpublicē vai nu kā atsevišķa ziņa vai arī jāpapildina attiecīgā ziņa ar pilnu pretenzijas tekstu. 

Standarta 36. prasība. Lai kādu viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka medijam ir pieļaujami veidot par to atsevišķu ziņu, viedoklim ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām: 1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu; 2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu; 3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem; 4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām.

 

Standarta 37. prasība. Ja viedokļa paudējs par viedokļa atspoguļojumu ziņā ir izteicis pretenziju, tad medijam ir jālabo attiecīgā ziņa vai arī jāpublicē pilns pretenzijas teksts atsevišķā ziņā vai arī pie ziņas, par kuru ir izteikta pretenzija.

16.4. Viedokļraksti

Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Tā kā viedoklis pats par sevi ir subjektīvs, tad pat objektīvā formā uzrakstīti viedokļraksti saturēs noteiktu daļu subjektīvisma. Attiecīgi, ja medijam ir rubrika, kurā tiek publicēti vai var tikt publicēti viedokļraksti, tad medijs caur to var paust (un visbiežāk arī pauž) savu subjektīvo nostāju, savu viedokli (kā nosacītus izņēmumus te var minēt patiesu ekspertu attiecīgas kvalitātes viedokļrakstus un augstāko valsts amatpersonu uzrunas un viedokļrakstus).

Ja medijs deklaratīvi sev nestāda uzdevumu cik iespējams objektīvi atspoguļot notikumus, tad tas var kaut vai pilnībā publicēt tikai viedokļrakstus un ir mediji, kuri tā arī dara. Šai ziņā nevar būt nekādu pretenziju, ja medijs to savās redakcionālās politikas pamatnostādnēs atklāti pasaka un nemēģina savu subjektīvo saturu pozicionēt kā kaut ko objektīvu.

Savukārt, ja medijs pretendē uz objektīvas informācijas un kvalitatīvu ziņu izplatītāja statusu, tad viedokļrakstu apjomam ir jābūt ierobežotam, lai tas nenomāc pārējo saturu (ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus). Tāpēc šajos gadījumos dēļ viedokļrakstu rubrikas ierobežotā apjoma un dēļ viedokļrakstu mazierobežotā apjoma, medijam viedokļraksti ir jāatlasa pēc stingriem kvalitātes kritērijiem, ko var novērtēt pēc satura izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes kritērijiem. Attiecīgi šādiem medijiem viedokļrakstu sadaļai ir jāatlasa, pirmkārt, tikai viskvalitatīvākie viedokļraksti un viedokļraksti par visaktuālākajām tēmām. Vēl viedokļu atlasē ir jāievēro sabiedrības viedokļu proporcionāla sadalījuma princips, lai medijs nepublicē viena veida viedokļus, ignorējot citus, jo tad viedokļrakstu sadaļa kļūst par attiecīgo viedokļu virzienu politiskās un/vai ideoloģiskās propagandas platformu, kas objektīvorientētiem medijiem nepiestāv un ir pretrunā to apņemšanās būtībai.

16.5. Lasītāju viedokļi (viedokļraksti, komentāri, replikas)

Lasītāju viedoklis ir sens žurnālistikas žanrs, kurš dēļ interneta, blogosfēras un sociālo tīklu attīstības ir ieguvis līdz šim nebijušus apmērus. Ja agrāk lasītāju viedokļiem bija puslīdz ierobežots apjoms, tad tagad katram lasītājam ir ļoti plašas iespējas izteikties. Tagad lasītāju viedokļu rubrikai ir iespējams tik plašs materiāls, ka to ir ļoti grūti vai pat neiespējami visu aptvert.

Agrāk lasītāji rakstīja redakcijai vēstules. Reizēm šāda tipa vēstules tika falsificētas no redakcijas, tai tuvu stāvošu personu vai trešo personu puses, lai uzdotu kādu viedokli par plaši izplatītu lasītāju viedokli. Šāds lasītāju viedokļu izmantojums ir viens no manipulāciju un negodprātīgas politiskās propagandas līdzekļiem, kurš ir nesavienojams ar godīgu žurnālistiku.

Tagad katrs, kurš vēlas, var aizsūtīt redakcijai gan vēstuli, gan elektronisko vēstuli, gan uzrakstīt komentāru interneta mājaslapā, twitterī un/vai savā sociālo tīklu profilā, gan arī uzrakstīt pats savu viedokļrakstu, kuru var publicēt gan savā profilā, gan savā blogā, gan aizsūtīt publicēšanai vienalga kam. Tāpēc tagad lasītāju viedokļu apjoms savā būtībā ir mazierobežots, kas paver jaunas, pietiekami unikālas iespējas sabiedriskā noskaņojuma izzināšanā, labāko viedokļrakstu atlasē un spējīgāko cilvēku identificēšanā un līdziesaistē. Patreiz šis milzīgais potenciāls ne tuvu netiek pietiekami izmantots un šīs plašās iespējas galvenokārt kalpo kā sabiedriskās spriedzes “tvaika nolaišanas” mehānisms un kā jaunu, maskētu manipulāciju ar sabiedrisko apziņu iespējas.

Ar vārdu “lasītājs” var saprast tikai konkrēta medija lasītāju un tad lasītāju viedoklis ir viedoklis, kurš ir tieši adresēts konkrētam medijam. Šāds klasisks lasītāju viedoklis no medija skatu punkta ir saprotams un ērts. Šādus viedokļus ir viegli identificēt (tie, kuri ir ienākuši pa noteiktiem komunikāciju kanāliem), redakcijai ir brīvas rokas to izmantošanā (tos var arī vienkārši ignorēt) un pēc nepieciešamības viegli ir iespējams falsificēt lasītāju viedokli, par tādu uzdodot redakcijas vai kādas saistītas trešās puses radītu viedokli.

Bet vārdu “lasītājs” var saprast arī visplašākajā nozīmē kā jebkuru lasītāju jeb jebkuru cilvēku, kurš ir paudis savu viedokli, un tad “lasītāju viedoklis” ir sinonīms tādiem apzīmējumiem kā “cilvēku viedoklis”, “tautas viedoklis”, “tauta runā” utt.

Ja medijs izvēlas veidot lasītāju viedokļa rubriku, tad var izdalīt divas galvenās tās izpausmes formas.

Pirmkārt, lasītāju viedokļu apkopojums, kurā žurnālists, noteiktā laika posmā iepazīstoties ar iepriekš noteiktu lasītāju viedokļu daļu (komentāri pie rakstiem noteiktās vietnēs, noteiktu personu twitterreplikas, autorieraksti sociālo tīklu profilos), rada apkopojoša vai analītiska veida rakstu, kurā citē vai atstāsta arī atsevišķu lasītāju izteikumus. To var uzskatīt par sava veida lasītāju izteikumu monitoringu, kura ierobežojošais faktors var būt sākuminformācijas milzīgais apjoms. Tāpēc, ierobežojot apkopojamās informācijas apjomu, ir reālāk sasniegt vismaz kaut kādu puslīdz pieņemamu rezultātu. Viskorektākais šāda veida ierobežojums ir pieturēties pie šaurākā “lasītāja” termina sapratnes un apkopot tikai konkrēta medija lasītāju viedokļus. Bet ir iespējami arī citi apkopojamās viedokļu masas korektas ierobežošanas varianti, tikai katra šāda ierobežošana ir tendenciozitātes un subjektivitātes risks no medija un/vai žurnālista puses.

Bet šādu ierobežošanu var arī neveikt un tad tas pēc būtības kļūst par publisko izteikumu monitoringu, kas no vienas puses ir sabiedriski nepieciešams produkts, bet kuru no otras puses ir darbietilpīgi un grūti izveidot pienācīgā kvalitātē. Galvenokārt šī iemesla dēļ patreiz šāda tipa materiālos tiek izmantota tikai ļoti niecīga publisko izteikumu daļa, kura pārsvarā tiek atlasīta vadoties no autora subjektīvajiem ieskatiem un nepieciešamībām. Ja objektīvorientēts medijs nolemj radīt lasītāju viedokļu apkopojumus, tad tie ir jāveido no iepriekš stingri noteikta pētāmā jeb monitorējamā viedokļu kopapjoma un pašam materiālam ir jāatbilst iepriekš noteiktiem kvalitatīviem parametriem, kuriem ir jābūt tuviem vai pat jāsakrīt ar informatīvi - analītisko materiālu kvalitātes parametriem.

Otra lasītāju viedokļu izpausmes forma ir lasītāju radītie viedokļraksti. Arī te vārdu “lasītājs” var saprast gan šaurākā, gan plašākā nozīmē, tomēr dēļ autortiesību ierobežojumiem optimāla ir tikai to viedokļrakstu izmantošana, kurus to autori medijam ir iesūtījuši. Ja medijs vēlas uzturēt šādu rubriku, tad ir ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu lasītāju viedokļrakstu iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai.

Lasītāju viedokļrakstiem ir jāpiemēro līdzīga pieeja kā viedokļrakstiem, tikai ar mazākām kvalitātes prasībām. Var vienlaicīgi būt gan viedokļrakstu rubrika, kurā tiek publicēti labākie viedokļraksti, gan arī lasītāju viedokļraksti, kurā tiek publicēti labākie lasītāju iesūtītie viedokļraksti. Ja gadās kāds īpaši kvalitatīvs vai aktuāls lasītāja viedokļraksts, to var publicēt arī viedokļrakstu sadaļā. Papildus, lasītāju viedokļrakstu plūsmas nodrošināšanai, medija internetportāla perifērijlapā var publicēt gandrīz visus lasītāju viedokļrakstus, pat tos, kuru kvalitāte ir vairāk kā apšaubāma.

Nobeigumā vēlreiz jānorāda, ka politizētie un/vai komercializētie mediji lasītāju viedokļus mēdz selektīvi atlasīt un noformēt atbilstoši savām politiskajām vai komerciālajām vajadzībām, kādēļ uzticēties šādiem materiāliem nevar. Šajos medijos var tikt izmantots plašs manipulāciju klāsts ar lasītāju viedokļiem, sākot no to tendenciozas atlases līdz lasītāju viedokļu falsifikācijai, kad attiecīgo “lasītāja” viedokli rada pati redakcija vai ar to kontaktus uzturošs sabiedrisko attiecību sfēras darbonis.

16.6. Viedokļziņas, viedokļanalītika, komentāri par kaut ko (viedokļkomentāri)

Ziņu aģentūru uzdevums ir radīt kvalitatīvas ziņas, kuru viena no kvalitātes īpašībām ir ziņu objektivitāte. Tālāk šīs ziņas caur saviem kanāliem izplata un/vai izmanto citi mediji. Tāpēc ziņu aģentūras var uzskatīt par ziņu “vairumtirgotājiem”, bet citus medijus par “mazumtirgotājiem”.

Nepieciešamības gadījumā šīs ziņas no citu mediju (“mazumtirgotāju”) puses tiek papildinātas un ne vienmēr ziņu aģentūru kvalitātes prasībām atbilstošā formā. Un bieži vien šie papildinājumi apzināti tiek veidoti subjektīvi un tendenciozi. Šādus produktus visprecīzāk būtu nosaukt par viedokļziņām, jo tajos ir gan ziņu elements, gan noteikta viedokļa elements.

Vēl kā līdzīgas parādības ir minami viedokļanalītikas materiāli un komentāri par kaut ko jeb viedokļkomentāri. Viedokļanalītikas materiālos labākajā gadījumā ir veikta noteikta analīze, sajaucot to ar noteiktu viedokli, bet sliktākajā gadījumā tajos ir izklāstīts kāds viedoklis, izmantojot atsevišķus analītikas elementus. Savukārt viedokļkomentāri ir īsi komentāra formas viedokļi par kaut kādu notikumu vai ziņu.

Visi šie informatīvie produkti, robežas starp kuriem reizēm ir grūti novilkt, ir politiskās un/vai ideoloģiskās propagandas sastāvdaļa un to esamība pati par sevi nav negatīvi vērtējams faktors. Ja medijs sevi atklāti un godīgi pozicionē kā konkrētas propagandas izplatītāju, tad tam vārda brīvības ietvaros ir tiesības aizpildīt savu saturu arī ar šādiem viedokļiem. Nepieņemami ir, kad medijs sevi deklaratīvi vai pēc noklusējuma pozicionē kā objektīvu, bet faktiski nodarbojas ar politisko propagandu. Latvijā to diemžēl lielākā vai mazākā mērā dara gandrīz visi valsts mēroga mediji. Pilnīgi nepieņemami, ja to dara sabiedriskie mediji, kas Latvijā arī ir novērojams.

Savukārt no sabiedrisko interešu un nacionālās drošības skatu punkta ir kategoriski nepieņemami, ja šādus politiskās propagandas elementus izplata valsts mēroga nacionālās ziņu aģentūras. Ja tā notiek, tad tas ir attiecīgās valsts un tās drošības iestāžu profesionālās, intelektuālās un analītiskās mazspējas simptoms, jo nacionālās ziņu aģentūras kā ziņu “vairumtirgotājs” tieši ietekmē ne tikai visus nacionālos medijus un dod lielu ieguldījumu valsts tēla ārvalstīs formēšanā, bet arī ar savu informatīvo ietekmi tieši ietekmē visus valsts un sabiedriskās pārvaldes elementus. Ja nacionālā ziņu aģentūra ir “saslimusi” ar neprofesionalitāti un/vai pārmērīgu ideoloģizāciju, tad tas neizbēgami atstāj tiešu destruktīvu ietekmi uz visu sabiedrību, kā izpausmes ir atraušanās no realitātes, spriestspējas un adekvātuma problēmas, kam seko veiktspējas kritums. Latvijā ir vērojama arī šī parādība.

Savukārt sabiedrībā šāda destruktīva informatīva ietekme rada arī noteikta veida aizsargreakciju, kad daļa sabiedrības tādā vai citādākā veidā tiecas pārtraukt lietot “saslimušo” mediju produkciju.

16.7. Pasūtījuma materiāli un reklāmraksti

Izplatīta parādība mediju saturā ir pasūtījuma materiāli un reklāmraksti. Šīs parādības patiesos apmērus ir grūti noteikt, jo liela vai pat lielākā daļa no tiem ir slēpti, par ko medija satura patērētāji nezin. Tas tā ir arī tādēļ, ka pasūtījuma materiāliem un reklāmrakstiem vairums patērētāju neuzticas dēļ to “neīstuma” (pasūtījuma dabas).

Tai pat laikā ir jāatzīst gan mediju, gan atsevišķu tā klientu tiesības veidot (pasūtīt) pasūtījuma materiālus un tiem var būt arī pozitīva sabiedriskā nozīme. Tāpēc nepieļaujami ir nevis pasūtījuma materiāli un reklāmraksti kā tādi, bet gan to īstās dabas slēpšana, kā arī pārmērīgs pasūtījuma materiālu apjoms kopējā medija saturā.

Reklāmraksti jeb reklāmmateriāli ir materiāli, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Reklāmraksti ir speciāli jāmarķē jau virsraksta līmenī un tajos ir jābūt norādītam gala pasūtītājam, starpniekpasūtītājiem (ja tādi ir), personām, kuras izveidoja materiālu un medija pārstāvjiem, kuri saskaņoja un ievietoja materiālu medija saturā.

Pasūtījuma materiāli ir materiāli, kurus, pēc trešās puses iniciatīvas par maksu vai vadoties no cietiem apsvērumiem, ir izveidojis pats medijs vai tā pārstāvji. Pasūtījuma materiālu galvenā pazīme ir iniciatīvas par materiāla tapšanu nākšana no kādas trešās puses, tas ir, kad nevis pati medija redakcija izdomā un pieņem lēmumu izveidot materiālu, bet to izdara trešā puse, motivējot kādu no redakcijas izveidot attiecīgo materiālu. Šī ir plaša un grūti izkontrolējama sapratne, bet tā dod reālu priekšstatu par patieso pasūtījuma materiālu “tirgu”. Daudzos gadījumos šādi pasūtījuma materiāli top par naudu un tie var tikt pasūtīti gan medija īpašniekiem, gan medija vadībai, gan ierindas žurnālistiem, bet var būt arī cita veida “attiecību” forma. Var būt gadījumi, kad medija darbinieku uz pasūtījuma materiālu radīšanu motivē privātā kārtā. Var būt gadījumi, kad tas tiek darīts izmantojot operatīvās darbības metodes. Noteikti ir gadījumi, kad tiek izpildīti medija īpašnieku, drošības iestāžu vai citu “cienījamu cilvēku” “lūgumi”. Pasūtījuma materiāla tapšanas realizācijas iespējamie varianti ir daudz, bet galvenā iezīme paliek nemainīga – materiāla tapšanas iniciators ir trešā puse.

Ja praktiskai kontroles realizācijai ir vēlēšanās sašaurināt nepieļaujamo pasūtījuma materiālu apjomu, tad var ieviest vēl vienu pazīmi – materiāla saskaņošana. Šādā sapratnē pasūtījuma materiāls ir informatīvs produkts, kura radīšanu un publicēšanu medijā ir iniciējusi un saskaņojusi trešā puse. Tomēr deklaratīvā līmenī labāk pieturēties pie plašākās sapratnes, šaurāko lietojot tikai kontroles sistēmas izveidei, kuras uzdevums ir nepieļaut nelegālu pasūtījuma materiālu izvietošanu medijā.

Tāpat kā reklāmrakstiem, arī pasūtījuma materiāliem ir tiesības uz eksistenci. Atšķirībā no reklāmraksta, pasūtījuma materiālā, pasūtītājs var maksāt, dot kādu citu labumu par to, ka medijs pievēršas kādai noteiktai tēmai, vai arī to vienkārši “sarunāt”. Pasūtījuma materiāliem ir nepieļaujami, kad pasūtītājs detalizēti reglamentē un nosaka materiāla saturu, jo tad tas ir reklāmraksts, kur kā raksta veidotājs pasūtītāja uzdevumā kalpo medija darbinieks. Tas ir nepieļaujami, jo lasītāji tādējādi tiek maldināti par materiāla kategoriju.

Pasūtījuma materiāli var būt viedokļraksti, informatīvi raksti un intervijas. Pasūtījuma materiāliem, tāpat kā reklāmrakstiem, ir jābūt speciāli marķētiem virsraksta līmenī un to saturā ir jābūt norādītiem visiem pasūtījuma materiāla pasūtītājiem, veidotājiem un saskaņotājiem. Un, protams, ir nepieļaujama slēptu pasūtījuma materiālu veidošana un publicēšana.

Lai mediju vismaz formāli varētu uzskatīt par godīgu, tam publiski deklaratīvā līmenī ir jāapņemas neveidot un nepublicēt slēptus pasūtījuma materiālus un reklāmrakstus.

Ziņu aģentūrām ir pieļaujams radīt un publicēt noteiktus pasūtījuma materiālus, kuri ir attiecīgi jāmarķē un kuriem ir jāatbilst attiecīgo materiālu kvalitātes prasībām. Šie materiāli ir intervijas un informatīva rakstura materiāli (atbilstoši ziņu vai apkopojošo materiālu kvalitātes prasībām). Kategoriski nepieļaujama ir situācija, kad ziņu aģentūra veido un izplata pasūtījuma materiālus bez marķējuma kā tas pašreiz plaši notiek.

16.8. Mediju klasifikācija un redakcionālās politikas pamatnostādnes

Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos.

Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem sabiedrības pārstāvjiem. No sabiedrisko interešu skatu punkta vissabiedrības mediju saturam ir jābūt cik iespējams patiesam, objektīvam, vispusīgam, korektam, informatīvam, saprotamam, izglītojošam un tajā atspoguļotajiem viedokļiem ir jābūt kvalitatīvi augstvērtīgiem un jāatbilst proporcionālam visas sabiedrības viedokļu sadalījumam. Ir nepieļaujami, kad vissabiedrības medijs slēptā veidā (bez attiecīgiem marķējumiem un norādēm) propagandē kādas idejas, vērtības, produktus, personas vai organizācijas. Sabiedriskajiem medijiem, valsts medijiem, valsts uzņēmumiem piederošiem medijiem un pašvaldībām piederošiem medijiem ir jābūt vissabiedrības medija statusam un to saturs ir jāreglamentē ar šim standartam līdzīgiem noteikumiem un to izpilde ir jākontrolē. Vissabiedrības medija statusam ir jābūt arī privātiem medijiem, kuri pretendē uz objektīvas informācijas izplatību (obligātā kārtā visām ziņu aģentūrām un izdevumiem, kuri tiek pasūtīti, lai apmierinātu valsts iestāžu vajadzības pēc aktuālās informācijas par notikumiem valstī un ārvalstīs).

Specializētie mediji ir mediji, kuri orientējas (specializējas) nevis uz visu sabiedrību, bet tikai uz noteiktu sabiedrības daļu. Medijs var specializēties uz noteiktu auditoriju pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski - ideoloģiski - reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem obligāti ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētais medijs ir brīvs no reglamentējoša rakstura prasībām saturam, izņemot vispārīgās likumības normas, paša nodefinētos specializācijas nosacījumus un prasības marķēt pasūtījuma rakstus un reklāmrakstus.

Pie specializētiem medijiem ir pieskaitāmi arī mediji, kuri nodarbojas ar politisko propagandu un tiem redakcionālās politikas pamatnostādnēs obligāti ir jāpublisko precīzs savas politiskās un ideoloģiskās orientācijas apraksts, lai lasītāji netiktu maldināti un skaidri un gaiši būtu norādīts no kādām pozīcijām raugoties medijs veido savu saturu. Un jākontrolē ir specializētā medija satura atbilstība paša medija definētajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm. Šādas kontroles rezultātā var precīzi noteikt medija godīguma vai negodīguma pakāpi, kas arī ir galvenais vērtēšanas kritērijs medijiem, kuriem citu reglamentējošu kritēriju nav.

No pašreizējiem valsts mēroga Latvijas medijiem teju visi tādā vai savādākā veidā ir uzskatāmi par specializētiem medijiem (arī sabiedriskie mediji). Salīdzinoši viskorektāk un konsekventāk savu politiski - ideoloģisko būtību parāda un ar politiski - ideoloģisko propagandu nodarbojas Latvijas Avīze. Liela mediju daļa (arī sabiedriskie mediji), kuru nozīmīga darbinieku daļa ir tādā vai citādā veidā bijusi saistīta ar Sorosa fondu vai ir Džordža Sorosa popularizētās ideoloģijas piekritēji, faktiski veic savu darbību, vadoties no politiskās un ideoloģiskās propagandas popularizēšanas nepieciešamības, bet formāli un deklaratīvi to maskē ar objektīvas informācijas izplatību un visas sabiedrības interesēm, tādējādi apzināti maldinot savu produktu patērētājus un visu sabiedrību. Visbeidzot ir mediji, kuri ir gandrīz atklāti pērkami un kuri par naudu vai savādāka veida atlīdzību ir gatavi propagandēt vienalga ko. Tas ir redzams arī to saturā kā stipri izteikta, haotiska un “raustīga” politiski – ideoloģiskā nekonsekvence. Kā šāda medija piemēru var minēt Neatkarīgo Rīta Avīzi.

Šāda mediju maldināšanas prakse ir jāpārtrauc un tā tādā vai savādākā veidā noteikti kaut kad tiks pārtraukta, vienīgi sliktākajā šīs problēmas pašregulējošā risinājuma gadījumā latvieši var palikt bez nacionālajiem medijiem, kas atkal ir nacionālās drošības jautājums. Tāpēc labāk to risināt, kamēr vēl nav par vēlu un šis standarts ir mēģinājums aizsākt šo procesu kaut vai tikai sabiedriskā kārtā.

16.9. Viedokļu proporcijas vissabiedrības medijos

Ja specializētie mediji savu saturu var kaut vai pilnībā veidot tikai no viedokļiem, kuri atbilst to redakcionālās politikas pamatnostādnēm, tad vissabiedrības mediju saturā viedokļu apjomam ir jābūt ierobežotam. Tāpēc vissabiedrības medijiem ir jānoska kaut kādas viedokļu proporciju robežas, kuras tie nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt.

Ziņu aģentūru saturā viedokļu daudzums nedrīkst pārsniegt 10% no informatīvajiem objektiem un no viedokļiem pieļaujamas ir tikai intervijas, ekspertu viedokļi un informatīva rakstura pasūtījuma materiāli (ziņas par viedokļiem būtu pieskaitāmas ziņām, lai gan var speciāli reglamentēt ziņu par viedokļiem pieļaujamo apjomu).

Sabiedrisko mediju saturā viedokļu daudzums nedrīkst pārsniegt 25% un visu atspoguļojamo viedokļu proporcionālam sadalījumam ir jāatbilst viedokļu proporcionālam sadalījumam sabiedrībā. Ir nepieļaujami, kad sabiedriskie mediji tiek izmantoti kādu viedokļu, ideoloģiju, organizāciju, personu slēptai popularizēšanai. Diemžēl pašreiz Latvijā tas tiek praktizēts.

Tiem vissabiedrības medijiem, kuri nav ziņu aģentūras un sabiedriskie mediji, viedokļu apjoms nedrīkst pārsniegt 40% no satura. Arī šiem medijiem viedokļu proporcionālam sadalījumam ir jāatbilst viedokļu proporcionālam sadalījumam sabiedrībā.

16.10. Viedokļu marķēšana

Lai atšķirtu ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus no viedokļiem, viedokļi obligāti ir jāmarķē virsraksta līmenī. Marķējumi varētu būt sekojoši (pirms vai pēc virsraksta): “Intervija” vai “Int.”, “Viedoklis” vai “V”, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”. Nepieciešamības gadījumā viedokļus var iedalīt sīkāk: “Viedoklis eksperta” vai “VE”, “Viedokļraksts” vai “VR”, “Viedoklis lasītāju” vai “VL”, “Viedokļziņa” vai “VZ”, “Viedokļkomentārs” vai “VK”, “Viedokļanalītika” vai “VA”

Pasūtījuma materiālu un reklāmrakstu gadījumā vienlaicīgi var būt divi marķējumi, piemēram, “Intervija. Pēc pasūtījuma.” vai “Int.P.”, “Viedoklis. Pēc pasūtījuma.” vai “V.P.”, “Viedoklis. Reklāma.” vai “V.R.” utt.

16.11. Atlikušo standarta prasību apkopojums

Standarta 38. prasība. Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos. Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem iedzīvotājiem (visiem sabiedrības dalībniekiem). Vissabiedrības mediju saturam ir pilnībā jāatbilst šim standartam. Specializētie mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz noteiktu sabiedrības daļu pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski - ideoloģiski - reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētiem medijiem ir pieļaujams veidot vienalga kādu saturu un popularizēt vienalga kādus viedokļus, kuri nav slēpti pasūtījuma materiāli, ja tie atbilst vispārējām likumības normām un pašu noteiktajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

 

Standarta 39. prasība. Viedoklis ir kādas personas vai organizācijas subjektīvs uzskats. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Viedokļu dažādība, brīva viedokļu apmaiņa un godīga viedokļu cīņa ir izziņas elements un kā tāds tas ir viens no zinātnes un cilvēces attīstības priekšnosacījumiem. Tāpēc vārda brīvības princips paredz viedokļu paušanas brīvību. Tomēr nav pieļaujams, kad viedoklis kā subjektīvs objekts tiek pozicionēts kā kaut kas objektīvs, tāpēc ziņas un informatīvi - analītiskie materiāli vissabiedrības medijos ir stingri jānodala no viedokļiem, kuri ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (“Viedoklis” vai “V”) un kuru apjomam vissabiedrības medijos ir jābūt ierobežotam (ziņu aģentūrām ne vairāk kā 10%, sabiedriskiem medijiem ne vairāk kā 25%, pārējiem vissabiedrības medijiem ne vairāk kā 40%). Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas tā izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā un novērtējot viedokli var ņemt vērā tēmas aktualitāti un viedokļa paudēja personību un sasniegumus. Viedoklis var būt godīgs (godīgi, atklāti pausts) vai negodīgs (patieso viedokli neatspoguļojošs), kā arī autentisks (konkrētas personas pausts viedoklis) vai neautentisks (viedokļa vai tā paušanas fakta viltojums). Medijam ir jāatspoguļo godīgi viedokļi un tas ir jādara godīgi. Viedokļus pēc to atspoguļošanas medijā var iedalīt intervijās, eksperta viedokļos, ziņās par viedokļiem, viedokļrakstos, papildinošajos viedokļmateriālos un pasūtījuma materiālos. Ziņu aģentūrām pieļaujams publicēt tikai intervijas, eksperta viedokļus, ziņas par viedokļiem un informatīvus pasūtījuma materiālus, savukārt citiem vissabiedrības medijiem pieļaujams publicēt jebkuru no viedokļu veidiem, ja tas ir iespējami kvalitatīvs un kopējam publicēto viedokļu proporcionālajam sadalījumam ir jāatbilst sabiedrības viedokļu proporcionālam dalījumam. Vissabiedrības mediji, veicot publicējamo viedokļu atlasi, nedrīkst apzināti un mērķtiecīgi popularizēt tikai kādu noteiktu viedokļu kopu, politiskas, ideoloģiskas vai reliģiskas orientācijas viedokļus, konkrētas organizācijas, personas vai biznesa objektus slavējošus vai nomelnojošus viedokļus, nepamatoti ar apjoma vai citām metodēm izceļot tos citu viedokļu kopu vidū. Vissabiedrības medijiem, ja tie savā saturā iekļauj kādu konkrētu viedokli, ir jādod iespējai līdzvērtīgā apjomā un kvalitātē savu viedokli paust arī oponējošiem un konkurējošiem viedokļiem.

 

Standarta 40. prasība. Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Viedokļraksti ir stingri jānodala no ziņām un informatīvi - analītiskiem materiāliem, un tie ir jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “Viedokļraksts” vai “V” vai “VR”). Viedokļrakstam ir jābūt norādītam autoram vai autora pseidonīmam. Kā atsevišķu viedokļrakstu kategoriju var izdalīt lasītāju viedokļrakstus, kas ir medijam speciāli iesūtīti viedokļraksti un kuru iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu.

 

Standarta 41. prasība. Papildinošie viedokļmateriāli ir materiāli, kur kāda objektīva informācija tiek papildināta ar viedokli. Tos var iedalīt viedokļziņās, kad ar viedokli tiek papildināta ziņa, viedokļanalītikā, kad ar viedokli tiek papildināts informatīvi - analītsisks materiāls, un viedokļkomentārā, kad viedoklis tiek pausts komentāra formātā par kādu notikumu. Papildinošos viedokļmateriālus ir iespējams noformēt tā, ka viedokli tajos ir grūti atšķirt no objektīvās pamatinformācijas. Vissabiedrības medijiem nav ieteicams veidot papildinošos viedokļmateriālus, bet, ja tas tiek darīts, tie ir strikti jānodala no ziņām un informatīvi - analītiskiem materiāliem un speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “V” vai “VZ” vai “VA” vai “VK”). Specializētiem medijiem ir pieļaujams brīvi veidot papildinošos viedokļmateriālus saskaņā ar savām redakcionālās politikas pamatnostādnēm. 

 

Standarta 42. prasība. Pasūtījuma materiāli ir informatīvi produkti, kuru iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse. No pasūtījuma materiāliem var izdalīt reklāmmateriālus, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Attiecīgi pasūtījuma materiāli šaurākā sapratnē ir informatīvi produkti, kuru radīšanu un iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse, motivējot uz to mediju vai kādu no tā darbiniekiem. Visiem medijiem (tai skaitā specializētajiem) pasūtījuma materiāli ir strikti jānodala no pārējā medija satura, tie ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”) un to saturā ir jābūt norādītam gala pasūtītāja nosaukumam, visu starpniekpasūtītāju nosaukumiem, ja tādi ir, visām personām, kuras ir piedalījušās pasūtījuma materiāla tapšanā, kā arī visām personām, kuras deva savu piekrišanu materiāla izvietošanai medija saturā (saskaņoja materiālu).

17. Jāpublisko ziņu kvalitātes standarts

Kā pēdējā prasība jebkuram medijam kvalitatīvu ziņu un kvalitatīva satura nodrošināšanā ir publicēt medija satura kvalitātes standartu, lai jebkurš medija patērētājs var novērtēt vai tam piedāvātais saturs ir kvalitatīvs (atbilstošs vismaz kaut kādam kvalitātes standartam) vai nav.

Par kvalitāti var runāt tikai tad, ja ir kaut kāds etalons, ar ko salīdzināt vērtējamo objektu. Pašreiz mediju sfērā šāda etalona praktiski nav, tāpēc arī nav brīnums, ka nozare stagnē un degradē (nav kvalitātes standarta, ir apgrūtinoši organizēt kvalitatīva produkta radīšanu, zūd vēlēšanās radīt kvalitatīvu produktu, lietotāji samazina produkta patēriņu un pārstāj to lietot, nozare stagnē, sašaurinās un degradē).

Ir mistiska žurnālistu ētika, par kuru nav vienprātības, kura nav obligāta, kuru daudzi uzskata par tukšu formalitāti un kura plaši tiek pārkāpta. Ir acīmredzams, ka žurnālistu ētikas sabiedriskie mehānismi nestrādā, tāpēc žurnālistu darba kvalitātes nodrošināšanai nepieciešami citi organizatoriskie instrumenti. Būtu ļoti labi, ja kāds atjauninātu un “restartētu” žurnālistu ētikas sabiedriskos mehānismus (to var izdarīt tikai akadēmiskā vide, izmantojot likumdošanas un valsts varas iespējas), bet pašreizējos apstākļos visreālākais un ātrākais risinājums ir izmantot gandrīz visās nozarēs un visā pasaulē izmantotos kvalitātes standartizācijas mehānisms. Tas visa cita starpā paredz organizācijas apņemšanos ievērot konkrētu kvalitātes standartu un labprātīgu pakļaušanos un sadarbību šī standarta ievērošanas kontrolei. Tāpēc neatņemams kvalitatīva medija satura priekšnosacījums ir tā kvalitātes standarta publiskošana, saskaņā ar kuru var tikt novērtēta medija satura kvalitāte. Nav publicēts standarts, nav iespējams korekti novērtēt medija satura kvalitāti.

Standarta 43. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir pilnībā jāpublisko satura kvalitātes standarts, saskaņā ar kuru un orientējoties uz kuru tas rada savu saturu, jo bez standarta nav iespējams korekti novērtēt kvalitāti. Kvalitātes standartam jāatrodas galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez plaši komunicēta paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

18. Kāpēc mediju satura kvalitātes standarts vispār ir nepieciešams?

Tāpēc, ka žurnālisti un mediji gan Latvijā, gan pasaulē arvien mazāk pilda savas sabiedriskās funkcijas un žurnālistiku aizstāj ar politisku vai komerciālu propagandu, sabiedrisko attiecību tehnoloģijām un produktiem, personisko uzskatu popularizēšanu un ambīciju realizāciju.

Tā kā daudzi žurnālisti un mediji sevi apliecina kā bezgožus, kuru godprātībai nevar uzticēties un kuri regulāri izmanto savu dienesta stāvokli sabiedrības maldināšanai, kļūst aktuāls jautājums par tādu mehānismu radīšanu vai atjaunināšanu, kuri dotu iespēju kontrolēt mediju un žurnālistu darba augļu kvalitāti. Līdzšinējie kontroles mehānismi acīmredzami visu acu priekšā zaudē savu iedarbības spēku un pārvēršas par formālām butaforijām.

Žurnālistu darba kvalitāti vajadzētu stingri kontrolēt redakcijai un tas noteiktā mērā arī notiek, tikai ir redakcijas, kuru darba kvalitāte netiek pienācīgi kontrolēta. Redakciju darba kvalitātes kontroli vajadzētu veikt mediju īpašniekiem, žurnālistu asociācijām un attiecīgām valsts institūcijām.

Daudzus mediju īpašniekus uztrauc tikai rentabilitāte, peļņa un atsevišķu savu pasūtījumu izpilde, tāpēc satura kvalitātei netiek pievērsta pienācīga vērība, bet daudzos gadījumos tieši mediju īpašnieku prasības atstāj negatīvu ietekmi uz mediju satura kvalitāti.

Žurnālistu asociācijas ir pārvērtušās par formālām un politizētām “savējo” struktūrām, kurām žurnālistika un tās prestižs nerūp, bet ir svarīgas egoistiskas personiskās vai savas organizācijas intereses. Šī iemesla dēļ žurnālistu asociācijas ir arī “bezzobainas” un to ietekme minimāla. Ko gan var būt vērta tādu organizāciju moralizēšana, kuru biedri vai pārstāvji regulāri pārkāpj pašu deklaratīvos morāles postulātus?! Ja cilvēki “no malas” (sabiedrība) to var arī nezināt, tad savējie (žurnālisti) un informētie (politiķi, ierēdņi, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki) to labi zin, tāpēc šo organizāciju autoritāte ir zema un attiecīgi to iespējas ir minimālas.

Visbeidzot valsts institūcijas no vienas puses ir “iedresētas” lieki “neaiztikt” žurnālistus, jo tā var iedzīvoties lielās nepatikšanās (skandālos, reputācijas zudumā, vārda brīvības ierobežotāja slavā, politiskā spiedienā). No otras puses, žurnālistika līdzinās mākslai un to nav iespējams reglamentēt un vadīt ar klasiskās birokrātijas metodēm, attiecīgi parastās valsts iestādes nemaz neprot pienācīgi kontrolēt mediju saturu. Ja tas tagad būtu jādara, tad tas ātri vien izvērstos noteiktās galējībās un drausmīgi haotizētā parodijā par cenzūru. Teorētiski to vajadzētu prast “neparastām” valsts iestādēm, bet pēc fakta ir redzams, ka tās to vai nu nedara vai arī dara nepietiekamā apjomā un/vai kvalitātē.

Tā nu sanāk, ka mediji un žurnālisti lielā mērā ir atstāti paši sev un nav neviens, kurš kontrolētu to darba augļus. Žurnālistu cunfte kā sociāls veselums ir izrādījusies nenoturīga pret dažādiem egoistiskiem kārdinājumiem. Izrādās žurnālisti var droši un brīvi maldināt savus lasītājus un neviens viņiem neko par to nevar izdarīt, jo nav mehānismu, kas to varētu regulāri un nekļūdīgi konstatēt. Ja strādā uzmanīgi un gudri, tad var pat nesodīti melot. Tāpēc žurnālistu aprindās ir iesakņojusies noturīga patvaļas iespējamības un nesodāmības apziņa, kas atstāj graujošu ietekmi uz žurnālistu darba kvalitāti. Un tāpēc žurnālistika, piepildot postmodernistu iecerētās prognozes, mirst (līdzīgi postmodernistu recepšu ietekmē mirst arī politika, māksla un citas sabiedriskās sfēras, starp kurām nu jau ir minama pat arī jurisprudence).

Mediju satura kvalitātes sabiedriskais standarts var palīdzēt tiem žurnālistiem, kuri negrib “nomirt” kā žurnālisti, kā arī tiem sabiedriskajiem un/vai politiskajiem spēkiem, kuri, saprotot problēmas nopietnību, būtu gatavi reanimēt vai radīt no jauna mediju struktūras. Un te nav būtisks konkrēti šis standarts vai tieši sabiedriskais standarts, bet gan satura kvalitātes standarts kā tāds, jo standartizācija un tās kontrole ir viens no ātrākajiem un vieglākajiem ceļiem kā pārtraukt vai vismaz ievērojami ierobežot pašreizējo mediju patvaļu.

Žurnālistika ir vitāli svarīga sabiedriska un valstiska funkcija, bez kuras pienācīgas darbības nav iespējama ne pilnvērtīga valsts, ne pilnvērtīga sabiedrība, tāpēc agri vai vēlu būs jāpārtrauc žurnālistikas sfēru pārņemošā maldināšanas orģija.

19. Kas varētu traucēt mediju satura kvalitātes standarta ieviešanu?

Pirmkārt, negodprātīgi žurnālisti, negodprātīgi mediji, mediju biznesmeņi, kuriem pašreizējais biznesa modelis apmierina, politiskie spēki, kuri, izmantojot esošās mediju struktūras, slēpti popularizē sev nepieciešamos sabiedriskos elementus (ideoloģiju, personas, organizācijas, produktus). Otrkārt, visi mediju sfērā strādājošie, kuri ir “ērti iekārtojušies” un nevēlas neko mainīt. Tāpēc droši var secināt, ka jebkādi mēģinājumi reformēt žurnālistikas sfēru mediju satura kvalitātes paaugstināšanas virzienā saskarsies ar milzīgu pretestību, kuras kodolu veidos žurnālistu negodprātīgākā daļa. Izlaistie žurnaļugas, kad tos mēģinās saukt pie viselementārākās kārtības, brēks kā aizkauti. Tomēr šīs grūtības ir pārvaramas.

Bet ir vēl viens nopietns potenciāls traucēklis. Jebkurā mūsdienu valstī likumi formāli ir rakstīti visiem vieni (“viens likums, viena taisnība visiem”). Un, lai gan šis apstāklis daudziem ir nepatīkams un to dažādos veidos cenšas apiet, formālā un deklaratīvā līmenī tas tomēr paliek nemainīgs. Tomēr ir iestādes (kantori, biroji), kurām savu sabiedrisko funkciju izpildei, noteiktos gadījumos ir nepieciešams, lai noteikti likumi noteiktās situācijas neattiektos uz viņiem. Šī specifika uzliek šīm iestādēm ievērojami paaugstinātas prasības personāla atlasē un kontrolē, īpašu vērību pievēršot kadru godīgumam, adekvātumam un augstai intelektuālās attīstības pakāpei. Ne vienmēr tas izdodas un ir valstis, kurās šādās iestādēs dominē negodīgi, egoistiski un arī intelektuāli aprobežoti indivīdi. Tad valstij rodas lielas problēmas un viss sabiedrības un valsts pārvaldes mehānisms burtiski sāk brukt no iekšienes.

Minētajām iestādēm ir tendence radīt savām ekskluzīvajām vajadzībām maskētus “caurumus” jebkurā sabiedrības pārvaldes sistēmā. Tas attiecas arī uz mediju vidi. Ja medijiem un to darbiniekiem kaut kas nav pieļaujams, tad iestādes iedarbības rezultātā tam būtu jākļūst pieļaujamam. Ja kādam medijam (ziņu aģentūrai, sabiedriskam medijam) nav pieļaujama politiskā propaganda, tad ar iestādes svētību tai būtu jākļūst pieļaujamai.

Tāda pieeja pati par sevi nav principiāli nepieņemama, jo ir funkcijas, kuras bez attiecīgām iespējām izpildīt nevar, tomēr tās ir jālieto ļoti uzmanīgi, ļoti atbildīgi, tikai stingri pamatotas nepieciešamības gadījumā, salīdzinoši reti un pilnībā nepamanāmi. Tā rīkoties ir šo iestāžu pienākums un atbildība, jo, rīkojoties savādāk, tiek grauti valsts un sabiedrības pārvaldes mehānismi.

Tāpēc ir tikai loģiski, ka šīs iestādes tieksies izveidot savām vajadzībām “caurumus” arī jaunradāmā mediju satura kvalitātes kontroles sistēmā. Šī tieksme nav nosodāma un viss ir atkarīgs no tā, kā šie “caurumi” tiks izmantoti. Lietojot tos pārmērīgi, satura kvalitātes standartu var padarīt bezjēdzīgu un pat pasliktināt esošo situāciju, ja cēla mērķa vārdā tiek nojaukts kaut kas esošs, kas darbojas, bet vietā nekas pienācīgs tā arī netiek radīts.

Un te ir pamatoti uzdot jautājumu, kāpēc esošā mediju vide ir nonākusi līdz pašreizējai krīzes situācijai? Vai gadījumā tas nav arī tādēļ, ka attiecīgas iestādes ne tikai to pieļāva, bet arī nesaprātīgi un bezatbildīgi izmantoja savas ekskluzīvās iespējas? Jo, ja pietiekami liela vaina mediju krīzē ir noteiktiem kantoriem, tad mediju satura kvalitātes standartu ieviešana var nepalīdzēt, jo, rīkojoties kā ierasts, tie ātri vien var nonivelēt šādi iegūto pozitīvo efektu.

Operatīvās informācijas, operatīvo iespēju un mediju ietekmes apvienojums ir ļoti liels spēks, tāpēc var būt liels kārdinājums to pārmērīgi izmantot. Un, ja atmetam ļaunprātības, šāds kārdinājums rodas dabiski, saskaroties ar sarežģītām un nopietnām problēmām. Tāpēc ir jābūt ļoti zinošam, tālredzīgam, savaldīgam, nosvērtam, garā spēcīgam un par sevi pārliecinātam, lai nepadotos šim kārdinājumam. Diemžēl tas ne vienmēr izdodas un ir valstis, kur tas ir kļuvis par normu.

Latvijas dalība NATO un tās oficiālais atbalsts Ukrainai ir politiski jautājumi, tāpat kā Krievijas uzskatīšana par “iespējamo pretinieku”. Tāda politiska nostāja var būt un valsts iestādes var realizēt tādu politiku. Kādam no valsts iedzīvotājiem tas patīk, kādam (piemēram, šo rindu autoram) tas nepatīk, bet tā var būt. Tur ir kaut kāda noteikta loģika, kura pati par sevi iespējams var nebūt pilnīgā pretrunā sabiedriskām interesēm, ja no tām primāri vadās. Bet kādas Latvijas sabiedrības intereses tiek ievērotas, piemēram, retranslējot Latvijas mediju saturā Ukrainas kara propagandu? Un te ir jāņem vērā, ka Ukrainas kara propaganda ir nemākulīgs vācu nacistu kara propagandas atdarinājums un ka Ukrainu pārvaldošie spēki visai pasaulei (tai skaitā ASV un ES sabiedrotajiem) jau ir apliecinājuši savu pilnīgu nespēju uzturēt kaut cik pieņemamu valstiskuma līmeni. Ko tādā veidā kāds mēģina panākt? Mēs gribam “karot” tāpat kā Ukraina? Mēs sev gribam radīt tādu pat situāciju kā Ukrainā, kura ekonomiski ir pilnībā iznīcināta un no kuras tās iedzīvotāji masveidā bēg prom uz visām pasaules malām?

Jā, var būt noteikta diplomātiska nostāja un valsts politika, bet kādēļ ir nepieciešams tik primitīvi un nemākulīgi “skalot smadzenes” visai sabiedrībai? Sabiedrības ideoloģizācija jau pati par sevi nav bezmaksas pasākums, vēl jo vairāk, ja to realizē ar intensīvas un nekvalitatīvas politiskās propagandas palīdzību. Maksa par to ir iespēju sašaurināšanās (ierobežotas iespējas iziet ārpus ideoloģiskajiem rāmjiem), vienas daļas iedzīvotāju apziņas traumēšana un veiktspējas samazinājums (tās, kura notic realitāti kropļojošai politiski - ideoloģiskajai propagandai) un citas iedzīvotāju daļas uzticības zaudēšana (tās, kura nenotic). Valsts un sabiedriskās intereses prasa tieši pretējo – vienot sabiedrību un paaugstināt katra sabiedrības locekļa intelektuālās attīstības līmeni. Politiski - ideoloģiskā propaganda ir smalks līdzeklis (instruments), kuru nepienācīgi izmantojot, rodas risks zaudēt morālo pārākumu, kas ir viens no galvenajiem valsts un tās iestāžu spēka pamatelementiem.

Ukrainas piemērs ir visaktuālākais un visuzskatāmākais, bet līdzīgus jautājumus var uzdot arī par Lielbritānijas un ASV Demokrātu partijas mediju politiski - ideoloģiskās propagandas tiešu un nekritisku retranslēšanu nacionālo mediju saturā. Informēt un ziņot jā (ietverot pilnīgu aprakstu un citu pušu nostāju), bet ne jau retranslēt. Kur te ir Latvijas sabiedrības un valsts intereses? Tādu te nav, jo jebkurš politiskās propagandas materiāls pirmkārt realizē noteiktas tā radītāja intereses. Pašu valsts interešu realizēšana ir grūti savienojama ar citas valsts politiskās propagandas retranslēšanu savu mediju saturā, īpaši pieminētajos gadījumos, jo konkrētās propagandas savā būtībā ir antisabiedriskas (tehniski izveidotas tā, ka publiskais efekts tiek panākts uz sabiedriskās apziņas noplicināšanas rēķina).

Kam un kādēļ tas ir vajadzīgs? Un kur skatās iestādes? Ja ar iestādēm “viss ir kārtībā” un tās paša to ir iniciējušas, tad ir jāsecina, ka Latvijai var rasties nopietnas problēmas dēļ šo iestāžu intelektuālās mazspējas. Cerams, ka tā nav un pieminētie gadījumi ir radušies tikai profesionālas vai funkcionālas neizdarības rezultātā.

Vēl jānorāda, ka politiski - ideoloģiskā propaganda kā nozīmīga valsts iestāžu metode var novest pie vārda brīvības ierobežojumiem un jebkādu alternatīvu mediju darbības ierobežošanas vai aizliegšanas. Tā tas ir tāpēc, ka savādāk nav iespējams ilglaicīgi piesaistīt cilvēkus pie nekvalitatīvas, no realitātes atrautas politiskās propagandas. Ja cilvēks atrod labāku alternatīvu, tad viņš izvēlas to. Ja nav alternatīvu, tad cilvēkam nav izvēles un kādu laiku ir iespējams noturēt tā uzmanību, bet pēc tam iestājas padziļināts intereses zudums, apātija, realitātes uztveres traucējumi vai pretreakcija.

Tā kā valsts iestādēm kā tādām ir vajadzīgas drošas rezultāta sasniegšanas garantijas, pastāv risks, ka pie noteiktiem nosacījumiem attiecīgi biroji uzsvaru var sāk likt nevis uz smalku un niansētu problēmu risināšanas pieeju, bet gan uz ātru un primitīvu, kas sākumā nozīmē arī pārmērīgu politiski - ideoloģiskās propagandas instrumentāriju pielietošanu, bet pēc tam arī alternatīvu informācijas avotu slāpēšanu un aizliegšanu. Tas ir ceļš uz totalitārismu.

Tāpēc ir jābūt gataviem un ir vēlams realizēt mediju satura kvalitātes principus arī sabiedriskā kārtā, lai motivētu un parādītu priekšzīmi un/vai lai saturētu esošos medijus un aiz tiem stāvošās struktūras vismaz kaut kādas kvalitātes rāmjos.

20. Kas ir nepieciešams SKS realizācijai sabiedriskā kārtā?

Lai SKS principus pacenstos realizēt sabiedriskā kārtā, ir jābūt aptuvenam priekšstatam par mediju darbībai nepieciešamajiem resursiem, pirmkārt, cilvēku resursiem. Ar tehniskiem resursiem mūsdienās nav problēmu, jo, izmantojot blogu un/vai sociālo tīklu platformas, jebkurš pilsonis var izveidot pats savu mediju. Galvenais ir nodrošināt kvalitatīvu saturu, kā radīšanā būtiskākais ir cilvēka darbs.

Visu mediju saturu var iedalīt pamatinformācijas oriģinālas ieguves materiālos un neklātienes ieguves materiālos.

Oriģinālas ieguves materiālos medijs, izmantojot iepriekš radītu infrastruktūru un/vai klātienes darbības, pats iegūst pamatinformāciju, ko pēc tam izmanto materiāla tapšanā. Šāda veida materiālu radīšana ir darbietilpīga un viens pat neliels šāds materiāls vienam žurnālistam (vai žurnālistu grupai) var prasīt darba apjomu sākot no 2 darba dienām (visvienkāršākajos gadījumos) un līdz pat vairāku mēnešu vai retos gadījumos pat gadu ilgam darbam (kas ir īpašas darbības informācijas ieguvei, kuras līdzinās operatīvās darbības metodēm). Pamatinformāciju oriģinālas ieguves materiāliem parasti iegūst klātienē, kādēļ tas arī prasa daudz laika.

Neklātienes ieguves materiālos pamatinformāciju iegūst neklātienē. To vai nu kāds iedod jau gatavu (kolēģi, ja redakcijā ir attiecīga darba dalīšana, vai “avoti” iepludina) vai arī tā tiek paņemta no atvērtiem un/vai daļēji ierobežotiem publiskiem avotiem. Šādu materiālu tapšana ir daudz mazāk darbietilpīga un salīdzinoši vienkārša, tāpēc tādus viegli var radīt arī sabiedriskā kārtā, jo īpaši par starptautiskiem notikumiem, par kuriem nacionālie mediji neziņo vispār vai ziņo nepilnīgi.

Lai radītu neklātienes ieguves materiālus ir nepieciešams dators, interneta pieslēgums un cilvēks, kuram ir vai nu iemaņas šādu materiālu radīšanā vai arī apņemšanās to apgūt, kā arī laiks materiāla radīšanai.  Viens cilvēks vienas darba dienas (8 stundu) laikā, atkarībā no savas kvalifikācijas un materiāla sarežģītības pakāpes var radīt no 1 līdz 5 vienkāršus neklātienes ieguves materiālus (ziņas). Analītisku neklātienes ieguves materiālu gadījumā viens cilvēks var radīt 1 līdz 5 šādus materiālus pusmēnesī (2 nedēļās jeb 10 darba dienās).

Attiecīgi, lai sabiedriskā kārtā radītu mediju, kurš cenšas strādāt saskaņā ar SKS prasībām, ir nepieciešams vismaz viens redaktors un vismaz 5 – 10 materiālu radītāji. Protams, kaut ko radīt var pat viens cilvēks, tomēr, lai sāktu iegūt puslīdz vērā ņemamu vērienu, redakcijas minimums ir 6 – 11 cilvēki. Bet, lai varētu sasniegt nopietnus rezultātus, ir nepieciešams arī savs tehniskais nodrošinājums (sava IT platforma un interneta portāls ar attiecīgu personālu) un apmēram 25 – 50 cilvēku redakcijas sastāvs, ko tikai sabiedriskā kārtā ir gandrīz neiespējami nodrošināt.

21. Kas varētu realizēt SKS?

Ideālā gadījumā šim standartam līdzīgus uzstādījumus vajadzētu izteikt likuma formā, radot speciālu iestādi, kura kontrolē gan tā ievērošanu, gan arī cīnās ar korupciju žurnālistikas vidē. Bet tas diez vai notiks. Pirmkārt, negodprātīgie žurnālisti un tos izmantojošie spēki visiem spēkiem to centīsies nepieļaut. Otrkārt, šāda sistēma vai nu uzreiz vai arī vēlāk var kļūt par piesegu faktiskai cenzūras ieviešanai. Tas var būt ļoti vilinoši šāda veida standartu kategoriskā formā piemērot pret saviem politiskajiem, ideoloģiskajiem vai ekonomiskajiem pretiniekiem, bet pašiem to ignorēt. Tāpēc, pirms tiesiski reglamentēt mediju satura kvalitāti, ir ļoti nopietni jāpadomā par drošības mehānismiem, kas neļautu šādai reglamentācijai uzreiz vai kaut kad vēlāk izvērsties mediju satura cenzēšanā un/vai politekonomiski nevēlamo mediju iznīcināšanā.

Pieņemams varētu būt risinājums, ja šāda veida standarts tiek ieviests valstij piederošos medijos. Šādi varētu reglamentēt sabiedriskā medija saturu, bet, ņemot vērā, ka sabiedriskajā medijā tomēr ir arī jāpieļauj pietiekami plašas viedokļu paušanas iespējas, papildus būtu ļoti lietderīgi izveidot valstij piederošu ziņu aģentūru, kura strikti vadītos pēc šāda veida standarta. Kā bāzi varētu izmantot Latvijas Vēstnesi, bet pašu ziņu izplatībai varētu piemērot speciāli izveidotu valsts portāla moduli. Tādējādi valsts gan sevi (valsts un sabiedriskās struktūras), gan iedzīvotājus nodrošinātu ar kvalitatīvu un objektīvu informāciju par valstī un ārvalstīs notiekošo, gan tādā veidā tiktu parādīta priekšzīme privātajiem medijiem, tai pat laikā netiktu radīti potenciāli draudi vārda brīvībai ar valsts struktūru tiešu iejaukšanos privāto mediju satura veidošanā.

SKS var izmantot kāds no politekonomiskajiem spēkiem, lai ieietu jau aizņemtajā mediju tirgū vai arī, lai paplašinātu savu esošo ietekmi tajā. To var izmantot kāds no esošajiem mediju nozares “lūzeriem”, lai atspēlētu un pārspētu savas agrākās pozīcijas. Šai gadījumā pastāv risks, ka šāds standarts vai nu sākotnēji būs tikai butaforisks “pr” elements vai arī laika gaitā tas par tādu var pārvērsties, jo pilnvērtīga satura kvalitātes standarta iedarbība var būt tikai tai gadījumā, ja tā ieviesēji patiesi tic tā pamatotībai un nepieciešamībai. 

Iespējams arī ir variants, kad kāds no mediju tirgus līderiem savu pozīciju nostiprināšanai, ievieš satura kvalitātes standartu. Tā gan ir maz ticama iespējamība, jo tie, kuriem viss šodien ir kārtībā, parasti nav motivēti kaut ko kardināli mainīt. Un arī šai gadījumā tas var izrādīties vai pārvērsties par tukšu ārēju butaforiju.

Visbeidzot SKS var un to vajadzētu realizēt sabiedriskā kārtā. Pie tam, jo lielāks skaists grupu to realizēs, jo labāk gan mediju sfērai, gan valstij, gan sabiedrībai.

Kurš to var izdarīt sabiedriskā kārtā? Sabiedriskie aktīvisti un blogeri, sabiedriskās un politiskās organizācijas, studenti un vecāko klašu skolnieki.

Kā jau tika minēts, blogosfēras un sociālo tīklu attīstības līmenis dod tehniskas iespējas katram “uz līdzenas vietas” radīt savu mediju, kura tālākā lasāmība ir atkarīga, pirmkārt, no paša tā radītāja darba kvalitātes. To var izdarīt pat viens cilvēks, bet optimāls minimums, kā jau tika minēts, ir 6 – 11 cilvēki, kur viens ir redaktors un centrālās lapas satura uzturētājs, bet pārējie, pēc iepriekš atrunāta standarta un novirzienu sadalījuma, rada materiālus, kurus izskata, koriģē un ievieto centrālā lapā redaktors. Efektīvākai darba organizācijai var izmantot blogu infrastruktūru, kad katrs no satura radītājiem savus materiālus publicē arī savā blogā. Šāda pieeja dod iespēju redaktoram uzturēt centrālās lapas saturisko kvalitāti ar minimālākiem satura radītāju motivācijas zudumiem (neapstiprinātie vai stipri koriģētie materiāli nepazūd, bet saglabājas autoru blogos) un spējīgākie satura radītāji var sevi papildus popularizēt.

Ar šādu pieeju savu mediju var radīt sabiedriski aktīvi cilvēki un blogeri. Tehnisku problēmu te nav nekādu, bet ir lielas organizatoriskas grūtības, jo, pirmkārt, kādam vajag atlasīt, piesaistīt un motivēt cilvēkus, kuru acīs tam ir jābūt pietiekami lielai autoritātei, un, otrkārt, sabiedriskā darbība prasa brīvo laiku, kurš ir ierobežots un kuru parasti neviens tāpat vien ziedot negrib, vēl jo vairāk ilglaicīgi (minimums nepieciešamas 4 – 12 stundas nedēļā). Tāpēc no blogeriem un sabiedriski aktīviem cilvēkiem, izmantojot tikai sabiedriskos mehānismus, var būt problemātiski izveidot pat tikai vienu šādu sabiedrisko mediju uz visu valsti. Ja kāds pēc fakta spēs pierādīt šī apgalvojuma kļūdainumu, tad autors par to tikai priecāsies.

Izmantojot līdzīgas metodes, savus medijus var radīt jebkura sabiedriska un politiska organizācija, kurai ir vairāk kā 10 aktīvi biedri. Ja bagātās organizācijas var atļauties nenodarboties ar šāda veida “muļķībām” un savas problēmas risināt, algojot profesionāļus, kuri strādā kā maksā, ja kontrolē, tad tām organizācijām, kurām ir problēmas ar finanšu resursiem, šī ir ļoti laba iespēja pašiem ar savu darbu sev izveidot ceļu uz sabiedrisko apziņu. Pie tam regulāras šāda veida kopējas darbības stiprina kolektīvu un intelektuāli attīsta katru, kurš to dara, tāpēc tas ir labs biedru saliedēšanas un treininga līdzeklis. Organizāciju priekšrocība vēl ir apstāklī, ka tās var izmantot jauktu mediju organizēšanas metodi, daļu darba kaut vai minimāli apmaksājot (piemēram, redaktora, no kura vislielākā mērā ir atkarīga medija satura kvalitāte) un izmantojot citus organizācijas resursus.

Kā īpaša un daudzsološa SKS realizācijas iespēja ir studentu kolektīvu radītie mediji. Jo īpaši tas attiecas uz žurnālistikas, politoloģijas, socioloģijas un tiesību zinātņu studentiem, lai gan šādi var izpausties jebkuras sfēras studenti, radot ziņas par savu nozari. Šāda nodarbošanās attīsta un nostiprina noteiktas iemaņas, kuras obligāti ir nepieciešamas žurnālistikas studentiem. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja žurnālistikas studenti tādā veidā radītu savas mācību iestādes vai sava kursa medijus, jau mācību laikā parādot sevi kvalitatīva mediju satura radīšanā. Un tas būtu tikai loģiski, ja šo procesu organizētu žurnālistikas mācību spēki mācību iestādēs (tehniski un organizatoriski tas ir pietiekami vienkārši izdarāms). Cerams, ka tā arī notiks, bet ... tā var nenotikt, ja žurnālistiku māca negodprātīgi pasniedzēji, kuriem ir nospļauties gan par žurnālistiku kā tādu, gan uz savu studentu praktisko iemaņu attīstību un ja pašiem studentiem ir vienaldzīga sava nākamā profesija un viņi tikai nāk “atsēdēt”, lai dabūtu “papīru”.

Visbeidzot ar šo pieeju savus medijus var vienkārši radīt jebkura vidusskola vai pat pamatskola. Pie tam, tādēļ nav nepieciešami gandrīz nekādi resursi, izņemot vismaz viena pasniedzēja gribu to organizēt un veltīt tam savu laiku, kā arī aktīvi vecāko klašu skolnieki, kuri grib tādā veidā paplašināt savu redzesloku un attīstīt savas literārās izteiksmes un sabiedriskās iemaņas. Ja kāds no skolēniem vēlas studēt žurnālistiku, politoloģiju, socioloģiju vai tiesību zinātnes, tad šāda prakse viņam lieti noderēs un attīstīs iemaņas, kuras šajās sfērās ir nepieciešamas. Un visaktuālākā šī iespēja ir tieši reģionu skolniekiem, kuriem tā var izrādīties īpaši nepieciešama.

22. Mediju satura sabiedriskais kvalitātes standarts (SKS) 

Standarta 1. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir jāpublisko apņemšanās un apliecinājums, ka tas centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka nemaldinās, neizmantos manipulatīvas metodes, būs apolitisks un ideoloģiski neitrāls, ka neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, kā arī neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos). Apliecinājumam jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez īpaša paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Standarta 2. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, jāpublisko visu medija saturu nosakošo un veidojošo darbinieku apņemšanās un apliecinājums, ka katrs no tiem centīsies radīt kvalitatīvas ziņas un informatīvi - analītiskos materiālus (patiesus, objektīvus, vispusīgus, korektus, informatīvus, saprotamus un izglītojošus), ka savā darbībā vadīsies tikai no sabiedrības interesēm, ka vizuālajā noformējumā pieturēsies estētikas principiem un bez īpašas žurnālistiskas nepieciešamības neizplatīs netikumiskus un neestētiskus tēlus, ka atklāti atzīs savas kļūdas, nemēģinot tās slēpt vai noklusēt, ka neizmantos profesionālās iespējas savu personisko uzskatu popularizēšanai, nodalīs savu profesionālo darbību no personiskā viedokļa un neļaus personiskajiem uzskatiem ietekmēt savas profesionālās darbības produktus, ka nepiesavināsies citu autordarbus un nerakstīs citu autoru vārdā, ka nemaldinās, būs apolitisks un neņems dalību nevienā politiskā organizācijā, kamēr strādā medijā, savā profesionālajā darbībā būs ideoloģiski neitrāls, neņems kukuļus, neņems samaksu no trešajām personām par darbu medijā, nemelos, neveiks politisko pasūtījumu izpildi, neradīs un neizplatīs slēptus (nemarķētus) pasūtījuma materiālus, neizpildīs slēptus sabiedrisko attiecību uzņēmumu un speciālistu pasūtījumus (bez pasūtījuma dabas norādes gala materiālos), paralēli nestrādās sabiedrisko attiecību jomā un publiski ziņos par jebkuriem mēģinājumiem iespaidot viņa profesionālo darbību šīs apņemšanās pārkāpšanas virzienā. Apliecinājumam jāatrodas pie darbinieku saraksta pretī katram darbinieka vārdam, uzvārdam, fotogrāfijai un amatam. Apliecinājumam jābūt darbinieka parakstītam skenējuma formātā. Darbinieku sarakstam ir jāatrodas galvenajā medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Apņemšanās teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez visa medija apņemšanās teksta maiņas.

 

Standarta 3. prasība. Lai nodrošinātu pilnīgāku medija un tā darbinieku sabiedrisko atbildību par medija satura kvalitāti, medijam ir jāpublisko viss medija satura noteicēju personālsastāvs (īpašnieki un to pārstāvji, vadība, redakcijas darbinieki, saturu radoši vai ietekmējoši ārpakalpojumu sniedzēji), par katru publicējot tā vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, amata nosaukumu, lomas organizācijā, e-pasta adresi un īsu biogrāfiju. Pie medija īpašniekiem papildus ir jānorāda tā īpašuma daļu un to kvalitātes apjoms. Medija satura noteicēju sarakstam ir jāatrodas medija galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā.

 

Standarta 4. prasība. Ziņa ir koncentrēta informācija par jaunākajiem politekonomiskajiem un citiem notikumiem savā valstī vai ārvalstīs. Katrai medijā publicētai ziņai ir jābūt patiesai, objektīvai, vispusīgai, korektai, kā arī cik iespējams informatīvai, saprotamai un izglītojošai, tāpēc tā ir jāizsaka analītiskai valodai tuvā formā, sausi izklāstot faktus, koncentrēti un bez liekvārdības koncentrējoties uz galveno, atmetot vai novirzot ziņojuma perifērijā otršķirīgo, ievērojot ziņojuma strukturētības principus, ievērojot terminoloģisko precizitāti un nepieļaujot emocionalitātes elementus. Tikai šai prasībai atbilstošas ziņas var tikt uzskatītas par kvalitatīvām.

Standarta 5. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir patiesi un koncentrēti jāizskaidro ziņā minēti, bet sabiedrībā nepietiekami zināmi termini, objekti un notikumi, organiski iekļaujot šos skaidrojumus ziņas saturā.

 

Standarta 6. prasība. Nav pieļaujams, ka medija ziņa pēc satura vai formas izsaka atbalstu vai nosodījumu kādai politiskai organizācijai vai organizācijai vispār, kādai ideoloģijai vai reliģijai, kādai personai un/vai kādai no konfliktsituācijā iesaistītajām pusēm, par ko tiek ziņots, izņemot gadījumus, ja šāds atbalsts vai nosodījums kā sabiedriski nozīmīgs viedoklis tiek atstāstīts vai citēts. Nav pieļaujama nevajadzīgu, liekvārdīgu, daudznozīmīgu, lieki emocionāli pozitīvu vai lieki emocionāli negatīvu epitetu izmantošana, raksturojot kādu no ziņā minētajiem objektiem, procesiem vai parādībām. Ziņas, kuras atbilst šīm pazīmēm, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām, tendenciozām, propagandiskām un/vai negodprātīgām.

 

Standarta 7. prasība. Veidojot ziņu par konfliktsituācijām vai pretrunīgi vērtētiem notikumiem, medija darbiniekam ir jānoskaidro visu pušu redzējums, jāizmanto visu pušu avoti un korekti jāatspoguļo visu pušu nostāja līdzvērtīgā kvalitātē un apjomā. Šādos gadījumos nav pieļaujama vienas puses terminoloģijas izmantošana, ko tā izmanto, vēršoties pret citām pusēm. Šādos gadījumos ir jāizmanto neitrāli termini, kuri faktiskās situācijas raksturošanas ziņā saskan ar visu pušu nostāju, ko var papildināt ar katras puses nostājas korektu, koncentrētu un līdzvērtīga apjoma un kvalitātes aprakstu, izmantojot attiecīgās puses terminus, liekot tos kā citātus pēdiņās.

 

Standarta 8. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāpārzina tēma, par kuru tiek veidota ziņa. Ja ziņas veidotājs kaut ko nezin vai nesaprot no notikušā un ziņojamā, viņam vispirms pašam viss ir jānoskaidro, lai par notikušo pašam būtu pilnīga un vispusīga skaidrība, un tikai pēc tam var veidot ziņu. Nav pieļaujama situācija, kad ziņas veidotājs savas nezināšanas dēļ izveido nekorektu, maldinošu, kļūdainu vai patiesībai neatbilstošu ziņu, vai arī, kad viņa nezināšanas dēļ ziņas saturā tiek ignorēti vai neatbilstoši pielietoti būtiski notikumi, personas un/vai termini.

 

Standarta 9. prasība. Medija darbiniekam, kurš veido ziņu, ir jāspēj pēc nepieciešamības ar norādēm pamatot katru ziņā minēto faktu un terminu, kas visi ir rūpīgi jāpārbauda un, ja nepieciešams, jāpārbauda vēlreiz. Kā iespējamās norādes var minēt interneta linkus uz publiskiem vai ierobežotas piekļuves materiāliem, atsauces uz drukātiem materiāliem, atsauces uz zināšanu bāzēm (specializēto literatūru; grāmatām; drukātām, elektroniskām, internetā publiski pieejamām vai internetā ierobežotas piekļuves režīmā pieejamām enciklopēdijām), paša personīgi pieredzēto, paša personīgi pazīstamu avotu mutiski sniegtu informāciju, atsauces uz publiskiem vai medija redakcijai pieejamiem dokumentāliem avotiem vai operatīva tipa informāciju. 

Standarta 10. prasība. Pirms ziņas publicēšanas medija saturā tā ir jāpārbauda un nepieciešamības gadījumā jāizlabo attiecīgās sadaļas redaktoram, kurš ir līdzatbildīgs par katru savā sadaļā publicēto ziņu tik lielā mērā, it kā to būtu radījis viņš pats. Ļoti vēlams, lai ziņu pirms publicēšanas caurskatītu un nepieciešamības gadījumā arī labotu korektors.  

Standarta 11. prasība. Medijam kopumā un katram medija darbiniekam, noformējot ziņas, ir jāievēro estētikas principi. Nav pieļaujams, ka ziņu noformējumā bez galējas nepieciešamības tiek izmantoti neestētiski un netikumiski audiovizuālie tēli. Un nav pieļaujams, ka viss medija saturs kopumā atstāj neestētisku un netikumisku ietekmi uz medija satura patērētājiem. Ziņas, kuras nepamatoti satur neestētiskus un/vai netikumiskus audiovizuālos tēlus, ir uzskatāmas par nekvalitatīvām un/vai negodprātīgām.

 

Standarta 12. prasība. Ziņas virsrakstam ir jābūt maksimāli īsam, koncentrētam, korektam. Ziņas virsrakstam ir jāizsaka ziņas galvenā būtība vai korekti koncentrētā formā jāapraksta viss ziņas saturs. Ziņas virsraksts nedrīkst būt pārspīlēts, manipulatīvs, maldinošs, “kliedzošs”, patiesībai neatbilstošs, ziņas saturam neatbilstošs, liekvārdīgs, ziņas satura zemāka līmeņa domu izceļošs.

 

Standarta 13. prasība. Katras ziņas satura beigās ir jānorāda visi avoti un internetlinki, pamatojoties uz kuriem tika izveidota ziņa. Pirmajiem jābūt norādītiem publiskas vai ierobežotas piekļuves internetlinkiem. Tā kā internetlinki laika gaitā var pazust vai arī viegli var tikt mainīts internetlinka saturs, tad ļoti vēlams izveidot, saglabāt un arī publicēt internetlinka un tā satura ekrānbildes (t.s.”ekrānšāviņus”).

 

Standarta 14. prasība. Katras ziņas saturā ir jābūt norādītam ziņas autora (vai autoru) vārdam, uzvārdam un e-pastam, atbildīgā redaktora vārdam, uzvārdam un e-pastam, kā arī visām tām personām, kuras ir veikušas faktisku ziņas labošanu pēc tās sākotnējās iesniegšanas (ja labotājs ir kāds no autoriem, atbildīgais redaktors vai korektors, tie tāpat ir atsevišķi jānorāda pie labotājiem). Ja medijā ir korektors, tad pie ziņas ir jānorāda arī atbildīgā korektora vārds, uzvārds un e-pasts.

 

Standarta 15. prasība. Ziņās, kuras satur publiska izteikuma, intervijas, runas, paziņojuma, dokumenta citātu (fragmentu) un/vai aprakstu, kā arī gadījumā, ja šāds objekts ir tikai pieminēts, ir jānorāda internetlinks uz pilnu vai pēc iespējas pilnīgāku (ja viss objekts publiski nav pieejams) attiecīgā objekta saturu, lai katrs interesents var ar to iepazīties. Ja eksistē vairāki viena šāda objekta formāti, tad jānorāda internetlinki uz katru no tiem.

 

Standarta 16. prasība. Medijam, radot ziņas, ir jācenšas identificēt t.s.”notikumu sērijas”(NS), kas ir notikumi, kuri vēlāk kļūst par pamatu daudziem citiem notikumiem vai tieši tos rada, kas ir notikumi, uz kuriem vēlāk atsaucas citos notikumos vai kuru saistība ar citiem notikumiem ir viegli analītiski konstatējama vai kas ir notikumi, kuri paši satur informāciju par nākotnē gaidāmu notikumu. Katrai notikumu sērijai ir jāpiešķir unikāls identifikators atslēgvārda (frāzes) formā, kurš jāpiešķir visām attiecīgās notikumu sērijas ziņām. Piešķirtie atslēgvārdi ir jāpublicē ziņas saturā, lai lasītāji tos varētu redzēt un meklēt pēc tiem. Vienai ziņai var būt vairāki atslēgvārdi. Medijam katrai notikumu sērijai ir jānorīko vismaz viena atbildīgā persona, kurai pastiprināti jāseko līdzi NS attīstībai un regulāri jāveido NS ziņas un/vai informatīvi – analītiski materiāli.

 

Standarta 17. prasība. Meklējot pēc notikumu sērijas (NS) atslēgvārda, jāspēj atrast visas notikumu sērijas ziņas. Ja ir tāda tehniskā iespēja, tad, atrādot (atverot) jebkuru NS ziņu, zem tās apakšā ir jāatrāda viss attiecīgās NS ierakstu saraksts, sašķirots pēc atslēgvārda un ziņas izveidošanas datuma augošā vai dilstošā secībā. Katru no šī saraksta ziņām ir jāvar atvērt. Vairāku atslēgvārdu gadījumā ir jāatrāda tikai viena (pirmā – galvenākā) atslēgvārda ziņas vai arī visu atslēgvārdu ziņas, katra atslēgvārda ziņas atrādot nodalīti, nesajaucot kopā ar citu atslēgvārdu ziņām. 

 

Standarta 18. prasība. Ja ziņas saturā vai tās avotos ir informācija par nākotnē gaidāmu notikumu, tad uzreiz ir jānosaka atbildīgais par nākamās ziņas izveidošanu, ziņa virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, norādot, ka ziņai būs turpinājums konkrētā datumā (piemēram, būs turpinājums dd.mm.gggg”) un ziņas saturā ir jānorāda nākamās ziņas izveidošanas atbildīgais un datums. Apsolītajā datumā ziņa ir jāpublicē pat tad, ja notikuma attīstības gaita vienalga kādu iemeslu dēļ tika pārcelta uz citu datumu.

 

Standarta 19. prasība. Sabiedriski nozīmīgu, plaši tiražētu un/vai ar daudziem tālākiem notikumiem un notikumu virzieniem saistītu notikumu sēriju (NS) gadījumā medijam par notikumu sēriju ir jārada un jāpublicē analītiski raksti vai citi informatīvi - analītiski materiāli, kuriem ir jāatbilst līdzīgiem kvalitātes kritērijiem kā ziņām. Pirmajam analītiskajam rakstam par NS ir jābūt publicētam ne ātrāk kā nedēļu pēc NS identifikācijas un ne vēlāk kā 6 nedēļas pēc tās. Pēc tam medijam regulāri ir jāpublicē analītiski raksti par attiecīgo NS reizi mēnesī, reizi divos mēnešos, reizi pusgadā vai reizi gadā (atkarībā no apstākļiem) un šāda notikumu sērija ir jānoslēdz ar noslēguma analītisku rakstu, kurā ir jābūt koncentrēti un vispusīgi apkopotiem visiem notikumiem (hronoloģiskam notikumu uzskaitījumam) un kurā ir jābūt korekti izklāstītām visām notikušā būtību skaidrojošām versijām.

 

Standarta 20. prasība. Informatīvi – analītiski materiāli ir informatīvi produkti, kuru tapšanā ir izmantots salīdzinoši liels informācijas apjoms (nosacīti – “daudz ziņu”), veicot informācijas atlasi, apkopošanu, klasifikāciju, analīzi un/vai izpēti un/vai kuru mērķis ir informēt, apkopot, izdalīt (izkristalizēt) būtiskākās atziņas un likumsakarības un/vai dot pamatotas prognozes. Pie informatīvi – analītiskiem materiāliem var pieskaitīt informatīvus rakstus un materiālus, apskatus, pārskatus, apkopojumus, analītiskus rakstus un materiālus un pētījumus. Visi ziņu satura kvalitātes kritēriji ir piemērojami arī informatīvi – analītiskajiem materiāliem, izņemot gadījumus, kad kādam no ziņu satura kvalitātes kritērijiem ir sarežģītu parādību izpētes, atspoguļošanas un/vai būtības izteikšanas ierobežojošs raksturs. Nekvalitatīviem vai manipulatīviem informatīvi – analītiskiem materiāliem papildus ir arī kāda no sekojošām pazīmēm: 1.Nekorekti noteikts vai vispār nenoteikts apskatāmās parādības kopējais apjoms, radot maldinošu iespaidu, ka parādības daļa ir viss veselums; 2. Nekorekti apskatīts vai vispār neapskatīts kāds būtisks parādības objekts vai īpašība; 3. Nepietiekami apskatīti, nekorekti interpretēti vai vispār ignorēti būtiski parādību vai objektu raksturojoši fakti; 4. Apskatei patvaļīgi pievienoti, ar parādību vai objektu nesaistīti vai mazsaistīti fakti; 5. Terminu un likumsakarību nekorekta pielietošana; 6. Nekorektu asociāciju izmantošana vai radīšana par apskatāmo parādību, objektu vai tos raksturojošiem faktiem; 7. Nepatiesu faktu izmantošana un/vai neērtu faktu noliegšana; 8. Nekorektu vai nepatiesu aprakstu izmantošana; 9. Nekorektu, mazpamatotu vai nepamatotu secinājumu izdarīšana.

 

Standarta 21. prasība. Tikai analītiskos materiālus vai arī visus informatīvi - analītiskos materiālus (to informatīvā nozīmīguma dēļ) virsraksta līmenī ir speciāli jāmarķē, lai lasītāji ātri un viegli tos varētu identificēt. Tikai analītiskos materiālus var marķēt ar burtu “A” vai vārdu “Analītika”, bet visus informatīvi – analītiskos materiālus var marķēt ar burtiem “I-A” vai vārdiem “Informatīvi-analītisks”.

 

Standarta 22. prasība. Katrai notikumu sērijai (NS) ir jābūt noslēguma ziņai, pēc kuras to var uzskatīt par izbeigtu. Noslēguma ziņa var par tādu tikt uzskatīta, tikai un vienīgi balstoties uz objektīviem, neapstrīdamiem un viesiem acīmredzamiem faktiem, kuri liecina par notikuma noslēgumu, kas var notikt pat pēc daudziem gadiem kopš NS sākuma. Katrai notikumu sērijai ir jābūt noslēguma ziņai vai informatīvi - analītiskam materiālam, kas speciāli virsraksta līmenī ir jāmarķē (piemēram, “Notikuma sērijas noslēgums” vai “NS noslēgums” vai “NSN”).

 

Standarta 23. prasība. Medijam, atlasot un izvēloties notikumus, par kuriem tiks veidotas ziņas, jāizvēlas tādi notikumi, kuri ir ietekmējuši, ietekmē vai var ietekmēt lielu cilvēku skaitu, tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai tas ir pamācošs lielam cilvēku skaitam vai tādi notikumi, kurus ir lietderīgi zināt vai ir jāzin vai ir pamācoši personām, kuras nosaka un/vai realizē valsts un sabiedriskās pārvaldes politiku. Pie konkretizētiem šādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem var pieskaitīt: 1. Valsts iestāžu un to pārstāvju darbības, kuras var atstāt nozīmīgu ietekmi uz lielu sabiedrības daļu vai par kurām ir lietderīgi zināt; 2. Nozīmīgas izmaiņas valstī vai ārvalstīs, kuras skars lielu sabiedrības daļu vai visus iedzīvotājus; 3. Ārpolitiskus notikumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz valsti vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 4. Dažādus problēmgadījumus, par kuriem publiski ziņojot, līdzīgu gadījumu atkārtošanos varētu novērst vai par kuriem ir jāziņo, lai brīdinātu citus vai problēmgadījumi ar salīdzinoši lielu cietušo skaitu; 5. Nozīmīgas katastrofas, nelaimes gadījumus vai sabiedriskās drošības incidentus valstī vai ārvalstīs; 6. Tehniskos jauninājumus vai zinātniskos atklājumus, kuri var radīt nozīmīgu ietekmi uz sabiedrību vai kuri var būt pamācoši, vai par kuriem ir lietderīgi zināt; 7. Socioloģiskās aptaujas, reitingus, statistikas datus, mazāk nozīmīgu notikumu apkopojumus vai zinātniskos pētījumus, par kuriem ir lietderīgi zināt; 8. Nozīmīgu kultūras vai sporta pasākumu norisi; 9. Valsts pārstāvju godalgotu vietu iegūšanu nozīmīgās sacensībās (olimpiādēs, konkursos, sporta sacensībās); 10. Nozīmīgi pozitīvus sasniegumus jebkurā sfērā; 11. Valsts iestāžu vai citu sabiedriski nozīmīgu organizāciju paziņojumus sabiedriski nozīmīgu notikumu sakarā; 12. Sabiedriski nozīmīgus viedokļus, ko pauž ietekmīgas personas, augsti stāvošas amatpersonas vai kompetentas personas; 13. Politiskos notikumus (politiskās akcijas, politisko organizāciju rašanos, apvienošanos vai darbības pārtraukšanu, kongresus, programmatoriskās vai kadru izmaiņas) un notikumus, kuri liecina par politiķu vai augsti stāvošu amatpersonu morāli - ētiskām problēmām vai problēmām ar tiesībsargājošām iestādēm; 14. Nozīmīgus notikumus ietekmīgu un/vai plaši zināmu personu dzīvē (veselības stāvokļa pasliktināšanās, nodarbošanās vai valstspiederības maiņa, ekonomiskas grūtības vai ievērojami panākumi, problēmas ar tiesībsargājošām iestādēm, nāve).

 

Standarta 24. prasība. Medijam ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot katras savā saturā izvietotās ziņas sabiedriskais nozīmīgums, un kādēļ par konkrēto notikumu medijs vispār ziņo.

 

Standarta 25. prasība. Katram medija satura lietotājam interneta vidē ir jābūt iespējai brīvi komentēt jebkuru medija ziņu vai ierakstu. Ir jābūt anonīmai komentēšanas iespējai bez iepriekšējas reģistrācijas pieprasījuma, izmantojot lietotāja brīvi izvēlētu segvārdu. Visiem komentāriem uzreiz ir jātiek publiski atrādītiem, izņemot komentārus, kuriem droši ir iespējams noteikt, ka tos ģenerē automātiska sistēma, kuri satur atklātus, drošus un neapstrīdamus komercreklāmas elementus un kuri satur klaji rupjus vārdus. Komentāru dzēšanu ieteicams vispār neizmantot, izņemot iepriekš minētos izņēmuma gadījumus. Komentāru dzēšana (turpmāk prasību tekstā “dzēšana” jeb komentāra satura publiska neatrādīšana) ir pieļaujama, ja tiek izpildītas speciālas komentāru “dzēšanas” pieļaujamības kontroles prasības, kuras ir noteiktas nākamajos punktos.

 

Standarta 26. prasība. Katram medijam, kurš izplata informāciju internetā, ir jāizstrādā un vienmēr redzamā vietā jāpublicē sava satura (interneta portāla ierakstu) komentēšanas noteikumi. Šiem noteikumiem ir jāsatur ideāla komentāra apraksts, to, kādi komentāri nedrīkstētu būt, kā arī komentāru “dzēšanas” (publiskas atrādīšanas pārtraukšanas) nosacījumi. Komentāru “dzēšanas” nosacījumiem jābūt jebkuram viegli saprotamiem, viennozīmīgiem un konkrētiem, lai cik iespējams izslēgtu dažādas sapratnes un interpretācijas, kas var radīt nepamatotu un/vai negodprātīgu komentāru dzēšanu vai “dzēšanu”. Komentāru “dzēšanas” nosacījumi nedrīkst būt pārmērīgi vispārināti un grūti vai dažādi saprotami. Tāpat noteikumos ir jāapliecina medija apņemšanās ievērot, nepārkāpt un neierobežot lasītāju tiesības attiecīgajā interneta vietnē komentāru formā brīvi paust savu viedokli, informēt par personisko pieredzi un kritizēt vai slavēt valsts varu, sabiedrisko iekārtu, sabiedriskās institūcijas, politiskās un sabiedriskās organizācijas, uzņēmumus, ideoloģijas, idejas, vēsturiskās koncepcijas un interpretācijas, personas, produktus, pakalpojumus, medijus un mediju darbiniekus, kā arī piemērot noteikumus vienlīdzīgi pret visiem komentētājiem.

 

Standarta 27. prasība. Katram interneta medijam var būt trīs veidu (kategoriju) komentāri: 1. Komentāri, kurus ir veikuši pilnībā autentificēti lietotāji, kuru identitāte autorizācijas procesā tiek uzskatīta par pilnībā noteiktu (autorizācija caur internetbanku, valsts portālu vai līdzīgas ticamības pakāpes sistēmu); 2. Komentāri, kurus ir veikuši lietotāji, kuri ir autorizējušies caur kādu no sociālo tīklu platformām un kuru identitāti nevar uzskatīt par pilnībā noteiktu, jo sociālo tīklu platformas ir iespējams lietot arī anonīmi; 3. Komentāri, kurus ir veikuši anonīmi lietotāji, brīvā formā ievadot jebkādu segvārdu. Ja medijam ir tehniskas iespējas nodrošināt visus trīs komentāru veidus, tad katras kategorijas komentārs ir speciāli jāmarķē, lai katru no tiem būtu ātri un vienkārši atšķirt no citu kategoriju komentāriem. Pirmās kategorijas komentētājiem un komentāriem ir pieļaujamas priekšrocības, kuras nedrīkst apdraudēt pārējo divu kategoriju komentēšanas un komentāru atrādīšanas tiesības. 

 

Standarta 28. prasība. Neviens medija interneta portāla komentārs nedrīkst tapt dzēsts, izņemot komentārus, kuri satur tiešas un neapstrīdamas automātiskas ģenerēšanas pazīmes, izņemot komentārus, kuri satur atklātu un neapstrīdamu komercreklāmu un izņemot komentārus, kuri satur rupjus (necenzētus) vārdus. Šo izņēmuma komentāru dzēšana ir pieļaujama, jo nav šaubu par to dzēšanas nepieciešamību un drošām attiecīga tipa komentāru identificēšanas iespējām.

Standarta 29. prasība. Ja medijs ir pieņēmis lēmumu uzturēt noteiktu komentāru vides tīrību, ir izstrādājis, plaši komunicējis un publicējis savā interneta vietnē komentēšanas noteikumus atbilstoši šī standarta prasībām, tad ir pieļaujama komentāru satura publiska neatrādīšana jeb “dzēšana” tiem komentāriem, kuri pārkāpj komentēšanas noteikumus. Medijs drīkst “dzēst” komentārus, tikai pamatojoties uz un saskaņā ar komentēšanas noteikumiem, publiski norādot dzēšanas iemeslu, datumu, “dzēsēja” vārdu, uzvārdu un e-pastu, kā arī dodot iespēju publiski apstrīdēt “dzēšanu” un saņemt par to publiskus paskaidrojumus. “Dzēstajam” komentāram ir jāsaglabā sava secīgā vieta starp pārējiem komentāriem un publiski ir jābūt redzamam komentāra “dzēšanas” faktam. Viss tas pats attiecas arī uz komentāru satura labošanu no medija darbinieku puses, tikai labošanas gadījumā medijam savā platformā ir jāsaglabā sākotnējā labotā komentāra versija. Jebkuras šaubas par komentāra dzēšanas, “dzēšanas” vai labošanas pamatotību ir apliecinājums tam, ka to darīt nedrīkst.

 

Standarta 31. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas nodrošināt korektāku un godīgāku komentāru vidi, nepārkāpjot lasītāju tiesības izteikties komentāru formā, tad ir pieļaujama daļas komentāru marķēšana ar noteiktiem apzīmējumiem, izejot no komentāra satura, medija rīcībā esošās informācijas par komentāru tehniskajiem raksturlielumiem un medija rīcībā esošās informācijas par personas saistību ar sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanas sfēru. Šādam marķējumam ir jābūt stingri reglamentētam, pilnībā atklātam un caurspīdīgam (saskaņā ar speciāli izstrādātiem un publicētiem noteikumiem), kā arī nekļūdīgam. Par katru marķējumu attiecīgā komentāra autoram ir jābūt iespējai izteikt publisku pretenziju un saņemt publisku atbildi uz to. Šādi marķēt varētu personu komentārus, kuras mēģina slēpt savu tehnisko ierīču unikālos identifikatorus un t.s.”troļļus”, kuri, aizsedzoties ar dažādām identitātēm, mēģina ģenerē daudzus komentārus, starp kuriem bieži vien ir nesakarīga un/vai mazpiedienīga satura komentāri.

 

Standarta 32. prasība. Ja medijam ir tādas tehniskās iespējas un tas vēlas īpaši izcelt korektus un argumentētus komentārus par medija satura kvalitāti, tad ir ieteicama speciālas komentēšanas iespējas izveidošana (kvalitātes iebildumu izteikšana). Šādas komentēšanas iespējas ieteicams atļaut tikai pilnībā autentificētiem lietotājiem, ierobežojot personas veicamo komentāru skaitu pie ieraksta (1 personas kvalitātes iebildums uz vienu ierakstu). Kvalitātes iebildumiem ir jākļūst uzreiz publiski redzamiem, tos nedrīkst dzēst un tiem ir jābūt prioritizētiem (jāparādās virs visiem pārējiem komentāriem). Nepamatotas iespējas izmantošanas gadījumā attiecīgais kvalitātes iebildums jāvar pārveidot par komentāru. Medijam uz kvalitātes iebildumiem ir jādod atbilde (vēlams galvenā redaktora līmenī), kurai ir jābūt publiski redzamai, tāpat kā atbildes sniedzēja vārdam, uzvārdam un e-pastam.

 

Standarta 33. prasība. Intervija ir intervējamā patiesā viedokļa izzināšanas, noskaidrošanas un atspoguļošanas forma no medija pārstāvja (intervējamā) puses, kam ir jāatbilst sekojošām prasībām: 1. Intervijas mērķis ir noskaidrot intervējamā patieso viedokli par jautājumiem, kuri interesē intervētāju kā sabiedrisko interešu pārstāvi. Nekāds cits mērķis intervijai nedrīkst būt; 2. Intervētājam pirms intervijas ir cītīgi jāsagatavojas intervijai un rūpīgi jāiepazīstas ar pieejamo informāciju par intervējamā personību, darbību un darbības lauku; 3. Intervētājam ir jāuzvedas pieklājīgi, korekti un pret intervējamo jāizturas ar cieņu; 4. Intervijas process ir jāfilmē (vai jāveic skaņas ieraksts), pilns intervijas ieraksts jānodod arī intervējamā rīcībā un ieteicams to publiskot kopā ar interviju; 5. Intervētājs intervijas laikā nekādā formā nedrīkst paust savu personisko vai medija viedokli un uztiept intervējamajam savu vai vienalga kādu citu viedokli; 6. Intervētāja uzdotie jautājumi nedrīkst būt vērtējumu un/vai atbildi saturoši, uz atbildi uzvedinoši vai kādu atbildes variantu izslēgt tendēti; 7. Intervētāja jautājumi nedrīkst saturēt citu viedokli, izņemot gadījumus, kad nepieciešams noskaidrot intervējamā viedokli par citu viedokli. Šādiem izņēmuma gadījumiem jābūt retiem un pamatotiem; 8. Intervējamā patiesais viedoklis ir jāizvilina galvenokārt ar jautājumu precizitāti; 9. Intervētājam jāļauj intervējamajam brīvi izteikt savu viedokli, cik vien iespējams nepārtraucot, nelabojot un/vai nepapildinot to. Pārtraukt, labot un/vai papildināt intervējamo drīkst tikai korektā formā un tikai ierobežota intervijas apjoma gadījumā, acīmredzamas un neapšaubāmas intervējamā novirzīšanās no uzdotā jautājuma gadījumā un/vai acīmredzami un neapšaubāmi kļūdainu apgalvojumu paušanas gadījumā; 10. Ierobežota intervijas apjoma gadījumā intervējamais par to ir jābrīdina intervijas sākumā. Ja ir apjoma ierobežojums, atbildot uz konkrētu jautājumu, tad tas ir jāpasaka pirms intervējamais sāk atbildēt; 11. Intervijas drukātam tekstam jābūt pilnībā autentiskam un tas nedrīkst būt izkropļots, papildināts no intervētāja vai trešās personas puses, tendenciozi koriģēts vai saīsināts. Par intervijas drukātā teksta autentiskumu un kvalitāti pilnībā atbild intervētājs, kuram personiski tas ir jāsagatavo vai arī tieši jāvada sagatavošanas process.

 

Standarta 34. prasība. Ja medijs kādu personu un/vai tās viedokli pozicionē kā ekspertu, izceļot to citu personu un/vai to viedokļu vidū kā patiesāku, zinošāku, kompetentāku, tad medijam ir jāpublicē pilna šīs personas biogrāfija, kuras patiesumu medijs ir pārbaudījis, un ir jāspēj jebkuram interesentam pamatot, kādēļ medijs šo personu ir izvēlējies kā ekspertu. Par eksperta kompetences līmeni pilnībā atbild medijs. Eksperta uzdevums ir medija patērētājiem saprotamā veidā kompetenti izskaidrot attiecīgās sfēras notikumu būtību un attīstības tendences. Visu medija kādreiz izmantoto ekspertu biogrāfijām ir jābūt publicētām medija interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā un katru biogrāfiju jābūt iespējai komentēt (visiem lietotājiem vai arī tikai pilnībā autentificētiem komentētājiem).

 

Standarta 35. prasība. Medijs personu drīkst izvēlēties kā ekspertu, ja tā atbilst sekojošām prasībām: 1. Augstākā izglītība jomā, kurā persona ir nominēta kā eksperts, vai arī radniecīgā sfērā; 2. Vismaz septiņus gadus ilga praktiskā darba pieredze nozarē, kurā ir nominēta kā eksperts; 3. Sasniegumi jomā, kurā ir nominēta kā eksperts (augsti amati, akadēmiskie grādi, praktiskā darba rezultāti, publikācijas, grāmatas, apbalvojumi u.c.). Par ekspertu var būt arī persona, kura neatbilst augstāk minētajiem nosacījumiem, bet kura ir darbojusies sfērā, kurā ir nominēta kā eksperts, un ir uzrādījusi tajā nozīmīgus, acīmredzamus un neapstrīdamus sasniegumus (šādas nominācijas gadījumā speciāli ir jānorāda par kādiem nopelniem persona tiek nominēta kā eksperts). Lai personu varētu uzskatīt par eksperta prasībām atbilstošu, tai ir jāspēj rakstiskā vai mutiskā formā viegli, nepiespiesti, saprotami un nekļūdīgi izskaidrot tās nozares, kurā persona ir nominēta kā eksperts, un tajā notiekošo procesu būtību. Medijam šīs spējas esamība ir jāpārbauda. Bez šīs spējas persona nevar tikt uzskatīta par eksperta prasībām atbilstošu, pat ja atbilst visām citām eksperta prasībām.

 

Standarta 36. prasība. Lai kādu viedokli varētu uzskatīt par tik nozīmīgu, ka medijam ir pieļaujami veidot par to atsevišķu ziņu, viedoklim ir jāatbilst kādai no sekojošām prasībām: 1. Viedokli pauž kāda no augstākajām valsts amatpersonām par sabiedriski nozīmīgu tēmu; 2. Viedokli savas kompetences robežās pauž augsta valsts amatpersona par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu; 3. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski nozīmīga organizācija vai kāds no tās oficiālajiem pārstāvjiem; 4. Viedokli par aktuālu un sabiedriski nozīmīgu tēmu pauž sabiedriski ietekmīga un/vai kompetenta persona un viedoklis atbilst sabiedriskā labuma un/vai unikalitātes prasībām.

 

Standarta 37. prasība. Ja viedokļa paudējs par viedokļa atspoguļojumu ziņā ir izteicis pretenziju, tad medijam ir jālabo attiecīgā ziņa vai arī jāpublicē pilns pretenzijas teksts atsevišķā ziņā vai arī pie ziņas, par kuru ir izteikta pretenzija.

 

Standarta 38. prasība. Atkarībā no sabiedriskās orientācijas visus medijus var iedalīt divās kategorijās: vissabiedrības medijos un specializētajos medijos. Vissabiedrības mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz visas valsts vai kāda tās reģiona visiem iedzīvotājiem (visiem sabiedrības dalībniekiem). Vissabiedrības mediju saturam ir pilnībā jāatbilst šim standartam. Specializētie mediji ir mediji, kuri savā darbībā un saturā orientējas uz noteiktu sabiedrības daļu pēc profesionālām, šķiriskām, interešu, organizāciju un/vai politiski - ideoloģiski - reliģiskām pazīmēm. Specializētiem medijiem ir jāpublisko precīzs savas specializācijas apraksts un redakcionālās politikas pamatnostādnes. Specializētiem medijiem ir pieļaujams veidot vienalga kādu saturu un popularizēt vienalga kādus viedokļus, kuri nav slēpti pasūtījuma materiāli, ja tie atbilst vispārējām likumības normām un pašu noteiktajām redakcionālās politikas pamatnostādnēm.

 

Standarta 39. prasība. Viedoklis ir kādas personas vai organizācijas subjektīvs uzskats. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Viedokļu dažādība, brīva viedokļu apmaiņa un godīga viedokļu cīņa ir izziņas elements un kā tāds tas ir viens no zinātnes un cilvēces attīstības priekšnosacījumiem. Tāpēc vārda brīvības princips paredz viedokļu paušanas brīvību. Tomēr nav pieļaujams, kad viedoklis kā subjektīvs objekts tiek pozicionēts kā kaut kas objektīvs, tāpēc ziņas un informatīvi - analītiskie materiāli vissabiedrības medijos ir stingri jānodala no viedokļiem, kuri ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (“Viedoklis” vai “V”) un kuru apjomam vissabiedrības medijos ir jābūt ierobežotam (ziņu aģentūrām ne vairāk kā 10%, sabiedriskiem medijiem ne vairāk kā 25%, pārējiem vissabiedrības medijiem ne vairāk kā 40%). Viedokļa kvalitātes novērtēšana izpaužas tā izklāsta loģiskuma, saprotamības, korektuma, profesionālās kompetences un literārās kvalitātes novērtēšanā un novērtējot viedokli var ņemt vērā tēmas aktualitāti un viedokļa paudēja personību un sasniegumus. Viedoklis var būt godīgs (godīgi, atklāti pausts) vai negodīgs (patieso viedokli neatspoguļojošs), kā arī autentisks (konkrētas personas pausts viedoklis) vai neautentisks (viedokļa vai tā paušanas fakta viltojums). Medijam ir jāatspoguļo godīgi viedokļi un tas ir jādara godīgi. Viedokļus pēc to atspoguļošanas medijā var iedalīt intervijās, eksperta viedokļos, ziņās par viedokļiem, viedokļrakstos, papildinošajos viedokļmateriālos un pasūtījuma materiālos. Ziņu aģentūrām pieļaujams publicēt tikai intervijas, eksperta viedokļus, ziņas par viedokļiem un informatīvus pasūtījuma materiālus, savukārt citiem vissabiedrības medijiem pieļaujams publicēt jebkuru no viedokļu veidiem, ja tas ir iespējami kvalitatīvs un kopējam publicēto viedokļu proporcionālajam sadalījumam ir jāatbilst sabiedrības viedokļu proporcionālam dalījumam. Vissabiedrības mediji, veicot publicējamo viedokļu atlasi, nedrīkst apzināti un mērķtiecīgi popularizēt tikai kādu noteiktu viedokļu kopu, politiskas, ideoloģiskas vai reliģiskas orientācijas viedokļus, konkrētas organizācijas, personas vai biznesa objektus slavējošus vai nomelnojošus viedokļus, nepamatoti ar apjoma vai citām metodēm izceļot tos citu viedokļu kopu vidū. Vissabiedrības medijiem, ja tie savā saturā iekļauj kādu konkrētu viedokli, ir jādod iespējai līdzvērtīgā apjomā un kvalitātē savu viedokli paust arī oponējošiem un konkurējošiem viedokļiem.

 

Standarta 40. prasība. Viedokļraksts ir pilnīgs autora sava viedokļa izklāsts. Viedokļraksti ir stingri jānodala no ziņām un informatīvi - analītiskiem materiāliem, un tie ir jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “Viedokļraksts” vai “V” vai “VR”). Viedokļrakstam ir jābūt norādītam autoram vai autora pseidonīmam. Kā atsevišķu viedokļrakstu kategoriju var izdalīt lasītāju viedokļrakstus, kas ir medijam speciāli iesūtīti viedokļraksti un kuru iesūtīšanai, apstrādei un publicēšanai ieteicams izveidot speciālu tehnisko platformu.

 

Standarta 41. prasība. Papildinošie viedokļmateriāli ir materiāli, kur kāda objektīva informācija tiek papildināta ar viedokli. Tos var iedalīt viedokļziņās, kad ar viedokli tiek papildināta ziņa, viedokļanalītikā, kad ar viedokli tiek papildināts informatīvi - analītsisks materiāls, un viedokļkomentārā, kad viedoklis tiek pausts komentāra formātā par kādu notikumu. Papildinošos viedokļmateriālus ir iespējams noformēt tā, ka viedokli tajos ir grūti atšķirt no objektīvās pamatinformācijas. Vissabiedrības medijiem nav ieteicams veidot papildinošos viedokļmateriālus, bet, ja tas tiek darīts, tie ir strikti jānodala no ziņām un informatīvi - analītiskiem materiāliem un speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Viedoklis” vai “V” vai “VZ” vai “VA” vai “VK”). Specializētiem medijiem ir pieļaujams brīvi veidot papildinošos viedokļmateriālus saskaņā ar savām redakcionālās politikas pamatnostādnēm. 

 

Standarta 42. prasība. Pasūtījuma materiāli ir informatīvi produkti, kuru iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse. No pasūtījuma materiāliem var izdalīt reklāmmateriālus, kurus ir izveidojis pats klients vai viņa algots pārstāvis un ko par vai bez atlīdzības savā saturā ir ievietojis medijs. Attiecīgi pasūtījuma materiāli šaurākā sapratnē ir informatīvi produkti, kuru radīšanu un iekļaušanu medija saturā ir iniciējusi trešā puse, motivējot uz to mediju vai kādu no tā darbiniekiem. Visiem medijiem (tai skaitā specializētajiem) pasūtījuma materiāli ir strikti jānodala no pārējā medija satura, tie ir speciāli jāmarķē virsraksta līmenī (piemēram, “Pēc pasūtījuma” vai “P” un “Reklāma” vai “R”) un to saturā ir jābūt norādītam gala pasūtītāja nosaukumam, visu starpniekpasūtītāju nosaukumiem, ja tādi ir, visām personām, kuras ir piedalījušās pasūtījuma materiāla tapšanā, kā arī visām personām, kuras deva savu piekrišanu materiāla izvietošanai medija saturā (saskaņoja materiālu).

Standarta 43. prasība. Medijam, lai tā saturs varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu, ir pilnībā jāpublisko satura kvalitātes standarts, saskaņā ar kuru un orientējoties uz kuru tas rada savu saturu, jo bez standarta nav iespējams korekti novērtēt kvalitāti. Kvalitātes standartam jāatrodas galvenajā interneta mājaslapā redzamā, viegli pieejamā vietā. Tā teksts nedrīkst tapt patvaļīgi mainīts bez plaši komunicēta paziņojuma ar attiecīgu pamatojumu.

Novērtē šo rakstu:

3
10