Iesaki rakstu:
Zināšanas veicina skumjas. Skumjas par savu nezināšanu. Jo pamatīgākas zināšanas, jo smeldzīgākas kļūst refleksijas par zināšanu nepietiekamību. Daudz zinot, saprotam, ka zinām maz. Joprojām nespējam atbildēt uz būtiskiem jautājumiem. Tas vairo skumjas. Skumjas pāraug neticībā iespējai visu zināt vai zināt gandrīz visu.
Var rasties mazvērtības komplekss. Zināšanu trūkums ir mazvērtības kompleksa produktīvs iniciators.
Tik tikko minētais neattiecas uz īstiem cilvēkiem. Zināšanu alkas un skumjas par zināšanu nepietiekamību ir īsto cilvēku izņēmuma tiesības (prerogatīva). Īstiem cilvēkiem mazvērtības komplekss tik ātri nerodas un vispār var nerasties.
Vēlamies jautāt: „Kas ir īsts cilvēks?”. Tāds jautājums ir iespējams. Ļaudis to ir jautājuši vienmēr. Par to liecina īsta cilvēka definīciju vēsture – atbilde uz jautājumu. Vēsture ir sena, taču visos laikmetos definīcija ir viena un tā pati. Īstu cilvēku raksturo viņa tieksmes. Tieksmes ir vairākas: tieksme pēc zināšanām un taisnīguma, tieksme pēc personiskās neatkarības un pašcieņas. Pirmajā vietā tātad ir tieksme pēc zināšanām.
Zināšanu pamatā ir izglītība. Tā mēdz būt divējāda – formālā izglītība izglītības iestādēs saskaņā ar valsts institūciju voluntāri noteikto programmu un pašizglītība saskaņā ar paša brīvprātīgi noteikto programmu.
Rietumu civilizācijā ir bijuši pašizglītības modes periodi. Pirmskara Latvijā publikācijas par pašizglītības metodiku nebija retums. Pēckara Latvijā sabiedriskajā apziņā sociālistiskā ideoloģija nostiprināja formālās izglītības autoritāti. Pēcpadomju Latvijā izglītība negaidīti satikās ar izglītības apzinātu degradāciju. Tika samazināta obligātās izglītības norma, gandrīz likvidēta profesionāli tehniskā izglītība, augstskolas kļuva biznesa firmas un pakalpojumu ekonomikas sastāvdaļa. Bet pats sliktākais – formālā izglītība sāka nīkuļot bez zinātnes. Par pašizglītību publiskajā telpā valda ideāls klusums.
Tagad pašizglītība tiek aizstāta ar mūžizglītību. LR oficiālā definīcija ir šāda: „Mūžizglītība ir izglītības process cilvēka dzīves garumā, kas balstās uz mainīgām vajadzībām iegūt zināšanas, prasmes, pieredzi, lai paaugstinātu vai mainītu savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasībām, savām interesēm un vajadzībām. Mūžizglītība apvieno neformālo mācīšanos ar formālo izglītību, attīsta iedzimtas spējas līdztekus jaunām kompetencēm."
Skaidrs, ka mūžizglītības skaistā retorika ir mūsdienu kapitālisma viltīgā retorika. Cilvēkus pieradina zināt, ka viņi jebkurā brīdī var zaudēt darbu un viņiem nāksies meklēt jaunu darbu. Jaunajam darbam nederēs viņu līdzšinējās zināšanas. Vajadzēs apgūt jaunu profesiju, utt.
Tomēr tas vēl nav cilvēciski visnepatīkamākais un sociāli visbīstamākais. Cilvēciski visnepatīkamākais un sociāli visbīstamākais ir tas, ka cilvēki tiek pieradināti atsacīties no savām vitālajām interesēm, sava talanta, sava prāta un gara optimālā pielietojuma. Mūžizglītības skaistā retorika zemtekstā bezkaunīgi devalvē to, ko saucam ar mūža aicinājumu, Dieva un dabas doto apdāvinātību, amatnieka zelta rokām, augstas kvalifikācijas speciālistu, sava amata meistaru. Ja cilvēkam jau dzīves sākumā ir jāsaprot, ka viņa spējas un talants jebkurā brīdī vairs nevienam nebūs vajadzīgs, tad rezultātu nav grūti iedomāties. Cilvēkā nostiprinās dažāda veida nihilisms – nacionālais, sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais, profesionālais. Mūžizglītība dzemdē apātiskus nihilistus. Viņi nav spējīgi pretoties kapitālisma ciniskajām tendencēm. Mūžizglītība noklusē senu tautas gudrību: ja ir 10 amati, tad 11. amats būs bads.
Izglītība ir pretrunīgs sasniegums. Izglītība dzīvē ir vajadzīga. Taču izglītība rada arī problēmas: pārspīlētas prasības sev, savai tautai, kultūrai.
Izglītība paplašina salīdzināšanas perspektīvas. Izglītība sniedz zināšanas ne tikai par savu tautu un savu kultūru, bet arī par citām tautām un citām kultūrām. Tas ir gan labi, gan slikti.
Labi ir tas, ka palielinās zināšanu apjoms un zināšanu daudzveidība. Slikti ir tas, ka rodas salīdzināšanas iespējas.
Jā, ne reti tas ir slikti, ka varam savu tautu un savu kultūru salīdzināt ar citām tautām un citām kultūrām. Slikti ir tāpēc, ka salīdzinājumi vairo pašpārmetumus. Pašpārmetumi var būt pamatoti un var būt nepamatoti. Ja nav salīdzināšanas iespējas, tad nav pašpārmetumu par savām nepilnībām, atpalicību, neattīstību.
Jaunajos laikos - planetāri globālās komunikācijas laikmetā – ir maksimālas salīdzināšanas iespējas. Latvieši sevi un savu kultūru var salīdzināt ar pasaules jebkuru tautu un jebkuru kultūru. Pašlaik salīdzinājumos iegūtā informācija noteikti ir centrālais tramplīns mūsmājās sastopamajai drosmīgajai paškritikai. Redzam, kā dzīvo citi. Redzam, kā vispār mūsdienās ir iespējams dzīvot. Zinām savu bēdīgo stāvokli Eiropā. Faktoloģiskā bāze mūsu paškritikai ir grandioza.
Salīdzinājumi sekmē emocionālo aberāciju – novirzi no normas. Salīdzinājumi (zināšanas par citiem) pāraug traģēdijā, šokā, kaunā, dusmās, bēdīgās refleksijās par savu, par tautas un kultūras nepietiekamo līmeni. Salīdzinājumi sagrauj saulainās ilūzijas. Saulaino ilūziju sabrukums izraisa sāpīgus pārdzīvojumus, apvainojumus, nosodījumus. Ar šausmām saprotam, ka līdz šim mūsu izglītība ir pašpārliecināti šāvusi ar erudīcijas tukšām patronām. Uzskatījām, ka savās zināšanās esam stipri un labi sagatavoti. Taču salīdzinājumi to neapstiprina un sagrauj mūsu pašpārliecinātību.
Par laimi ar visiem tas tā nenotiek. Nav tik viegli atņemt pašpārliecinātību īstiem cilvēkiem. Viņi parasti saglabā pašpārliecinātību. Īsti cilvēki visbiežāk ir intelektuāļi. Viņus nemitīgi iedvesmo tas, ko iesaku dēvēt par intelektuāļu suverenitāti.
Intelektuāļu suverenitāte ir idejiskā neatkarība un domas patstāvība, nevienam nepakļaujoties politiskajā, ekonomiskajā, ideoloģiskajā, zinātniskajā, mākslinieciskajā, reliģiskajā, administratīvajā jomā. Tā vienīgi ir pakļautība patiesībai, taisnīgumam, godīgumam, garīgajai brīvībai, pašcieņai. Minētā pakļautība (īpaši pašcieņa) ir tas spēks, kas palīdz saglabāt pašpārliecinātību – ticību savu risinājumu pareizībai.
Intelektuāļu suverenitāte šodien ir divdomīga. Tā, piemēram, intelektuāļu pienākums ir sacīt „jā” jeb „nē” kapitālismam. Lai nostātos pret kapitālismu, nav obligāti jābūt komunistam vai kādas antiliberālās partijas biedram. Bilderbergas klubs, Trīspusējā komisija un citi „klubi” liecina, ka Rietumu daudzi intelektuāļi ir kapitālisma pusē. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi atklāti nesaka „nē” kapitālismam. Sastopami arī tādi intelektuāļi, kuri atklāti nesaka „jā” kapitālismam.
Intelektuāļu suverenitāte arī agrāk savijās ar materiālo nodrošinājumu. Intelektuāļu suverenitāte ir bijusi atkarīga no tādiem momentiem kā karjera, atalgojums, akadēmiskais statuss, publicēšanās atļauja. Tas viss mobilizējās savdabīgā diktatūrā.
Svarīga loma ir intelektuāļu erudīcijai. Lai šodien sacītu „nē” kapitālismam, nākas ļoti pamatīgi iedziļināties kapitālisma būtībā. Tātad intelektuālis ir spiests rūpēties ne tikai par materiālo nodrošinājumu, bet arī par savu zināšanu nodrošinājumu. Diemžēl bieži nākas lasīt par intelektuāļu nespēju adekvāti novērtēt kapitālismu. Daudzi intelektuāļi visenerģiskāk rūpējās par materiālo nodrošinājumu.
Zināšanas nosaka pārliecību, - tā ir sena atziņa. Šodienas intelektuāļu un, saprotams, arī citu personu zināšanas nosaka viņu pārliecību. Tajā skaitā zināšanas nosaka pārliecību par kapitālismu. Vienīgi ir jāņem vērā, ka tagad mēdz būt ne tikai zināšanas, bet arī pašsacerētās zināšanas. Pašsacerētās zināšanas ir mūsdienu kapitālisma inovācija. Pašsacerētās zināšanas ir atsevišķu indivīdu radītās zināšanas bez citu indivīdu radīto zināšanu līdzdalības. Ne tik smalki sakot, pļāpāšana bez zināšanām, pļāpāšana bez jebkādas atbildības sajūtas par savām aplamajām zināšanām un bez skumjām par zināšanu nepietiekamību.
No 2015.gada 10.novembra internetā var lasīt šādas literāri ne visai gludi pasniegtas pašsacerētās zināšanas par kapitālismu: „Kapitālisms brīvībā būtu daudz labāks nekā patreizējā situācija, jo jebkura valdība, kad ir pasaulē teorētiski tiek uzskatīta par monopolu, jo valdībai vienīgajai ir iespēja izdot naudu un tas noved pie dažādām problēmām. Pasaulē gan nav bijusi neviena valsts, kur ir valdījis pilnīgi brīvais kapitālisms un brīvais tirgus, bet, manuprāt, ja tāda vieta būtu, tad tur visas cenas būtu zemākas, un dzīves līmenis būtu augstāks, kas savukārt celtu visu iedzīvotāju pašapziņu, produktivitāti un darītu viņus priecīgus."
Nebūs lieki atkārtot: zināšanas veicina skumjas. Ja nav zināšanu, tad acīmredzot nav arī skumju. Tas ir loģiski. Domājams, skumju nav arī tad, ja zināšanas ir pašsacerētas, kā tas ir citātā. Pašsacerētās zināšanas priecē. Citāta autoram, visticamākais, sagādā prieku „kapitālisms brīvībā”, „pilnīgi brīvais kapitālisms”, kā arī viņa atklājums par iedzīvotāju pašapziņas atkarību no zemām cenām.
Mūsdienu kapitālismam nepatīk skumji cilvēki. Tāpēc tiek darīts viss, lai cilvēki neskumtu un būtu priecīgi. Lai to panāktu, cilvēki tiek atradināti no zināšanām. Cilvēki tiek atradināti zināšanas smelties filosofijā un zinātnē. Cilvēki tiek pārliecināti, ka katrs no viņiem pats ir filosofs un pats ir zinātnieks. Lai tas efektīvāk saziedētu, tiek apsviedīgi popularizētas pašsacerētās zināšanas medijos, klasēs, auditorijās, grāmatās, žurnālos, lekcijās, videolekcijās, internetā. Sabiedrības tribūna loma tiek uzticēta tikai pašsacerēto zināšanu „diskursētājiem”.
Jau vairākus gadu desmitus pašsacerēto zināšanu izplatīšanas spožie panākumi šķelmīgi uzmundrina kapitālismu. Spožos panākumus katrs kapitālisma biedrs var konstatēt ne tikai internetā.
Pašsacerētās zināšanas cilvēkos uzkutina prieku, narkotisku apmierinātību un svētlaimīgu gandarījumu par savu pareizo viedokli. Cilvēkiem jau sen vairs nenāk ne prātā savas pašsacerētās zināšanas salīdzināt ar filosofijas un zinātnes zināšanām. Pašsacerēto zināšanu kaisles pārņemtie cilvēki neizpratnē bola acis, izdzirdot jocīgos vārdus „zināšanas veicina skumjas”.