Iesaki rakstu:

19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.

Es nepārtraukti uzdodu sev jautājumu... vai viņš tiktu nošauts, ja par iepriekšējiem nošaušanas un sašaušanas gadījumiem aizdomās turamā persona kaut kādā veidā būtu saņēmusi sodu, brīdinājumu, sabiedrības nosodījumu...

Mēs apkārtējie zinām šāvēju, bet ar to ir par maz, lai sodītu likumiskā veidā.

Bet arī nesaprotu darbības no policijas puses. Ja ir šauts manā privātīpašumā, kurā vienlaicīgi bija trīs bērni, vai uz karstām pedām nebija jādodas pie aizdomās turamā un jāsavāc visi ieroči, jo tur mednieki atstāj remontēšanai vienlaicīgi vairākus ieročus?

Kā varēja būt parliecība, ka tas notiks vienreiz? Kā varējāt zināt, ka nav sadzēries vai sajucis prātā? Kur tāda pārliecība bija – paņemt iesniegumu un aizbraukt?

Ir pagājis mēnesis, bet es kā lieciniece ne reizes neemsu devusi nekādas liecības, un arī kaimiņi nav, un pieņemu, kā arī mūsu aizdomās turamais nav.

Cik tālu mēs tiksim, šādi izmeklējot lietas? Krimināllprocesa likumā ir teikts – lietas izmeklē samērīgā termiņā. Kāds termiņš tas ir?

Tas tā ieskatam.

Semītis vēl ekspertīzē. Apglabāt vēl nevaram, bet piemiņai aizdegsim svecītes par Semīti, Boru, Bruno, ČipiĻipi, Remi, Džesu, Karātu un vēl par zināmiem deviņiem suņu un kaķu nošaušanas gadījumiem Jēkabpilī Dārznieku, Gulbju un Zvanītāju ielās.