Iesaki rakstu:

Jums likās, ka esat dzirdējuši jau visu par „Rīgas Siltuma” nejēdzībām? Maldāties, šeit būs kārtējā, jau Nr. 12. Jums esmu daudz stāstījis par to, kas notiek Rīgas labā krasta siltumtirgū. Šodien parunāsim par kreiso krastu — tur, kur tirgus vispār nav! Tur ir „Rīgas Siltuma” pašu saimniecība.

Un te ir tas interesantākais. Šajā ēkā Imantā atrodas 50 MW termoelektrostacija — otra lielākā Latvijā, tūlīt aiz “Latvenergo”. Lielākas vienkārši nav. Tā tika būvēta ar mērķi sadedzināt gāzi, iegūt dārgo elektroenerģiju un pārpalikumā atdot rīdziniekiem lētu siltumu — blakusproduktu.

Par šādas stacijas izveidi mēs visi esam samaksājuši. Latvijas iedzīvotāji — caur OIK apmēram 60 miljonus €, vēl ~25 miljonus € no paša „Rīgas Siltuma”.

Atceraties OIK? Tas tika ieviests, lai atbalstītu bāzes jaudas un sistēmas drošību, un kā “ekoloģisku risinājumu” – gāzi izmantojot divu produktu ieguvei: elektrībai un siltumam.

Kas notika tālāk? Apskatīsim elektroenerģijas ražošanas datus: 2020/21. g. apkures sezona – 85 000 MWh, 2021/22. g. sezona – 37 000 MWh, 2022/23. g. sezona – vairs tikai 26 000 MWh. „Rīgas Siltuma” Rolls-Royce turbīna pelnīja vienā gadā ~13 miljonus € no elektrības ražošanas.

Un tālāk – līdzīgi. Kas notika? 2021./22. gadā šī stacija beidza darboties. Vienkārši apstājās, jo „Rīgas Siltums” nebija veicis nepieciešamos remontus. Un – uzmanību – nekad vairs netika iedarbināta. Vienkārši pamesta!

Kā man skaidroja cilvēki, kas tur strādā, iemesls ir muļķība un neprofesionalitāte. Uzņēmuma vadība nespēj ne uzkrāt līdzekļus, ne plānot atjaunošanu, un stacija palikusi bez jebkāda lēmuma, kas ar to notiks.

Tepat blakus stāv paša „Rīgas Siltuma” šķeldas katlumāja. Varētu domāt – viss kārtībā, zaļi, lēti, silti.

Tagad klausieties uzmanīgi: ziemas salā ar šķeldu jaudas nepietiek. Tās pietiek tikai rudenī un pavasarī. Ko dara visu auksto ziemu? Kurinām dārgo gāzi. Nevis, lai ražotu elektroenerģiju un izmantotu blakusproduktā siltumu, bet tīri tupi dedzinām 1976. gada padomju katlā – jā, parastā lielā boilerī

Rezultāts – vēl dārgāk, vēl neefektīvāk un pilnīgi bez jēgas.

Varbūt staciju atjaunot ir ļoti dārgi? Es runāju ar cilvēkiem, kas ikdienā redz šo absurdu. Remonta izmaksas – ap 3,2 līdz 10 miljoniem €. Ar šodienas elektroenerģijas cenām šis ieguldījums atmaksātos vienas ziemas laikā. Un stacija tad varētu strādāt vēl gadiem!

Visi redzam – ziemās „Nord Pool” cenas turas 200–400 €/MWh, kamēr gāze maksā 30–50 €/MWh. Nav jābūt enerģētikas ģēnijam, lai saprastu, ka tāda stacija pelna.

Tad kā ir? Mēs visi maksājām OIK, lai būtu bāzes jaudas, bet, kopš sākās karš, visa šī jauda ir izmesta miskastē. Gāzi turpinām dedzināt katlā! Vai tas nav valsts drošības apdraudējums?

Interesanti, cik gāzes tiks tīri sadedzināts katlā šajā ziemā? Un kāpēc Viļņā un Tallinā šādas vidēja izmēra gāzes termoelektrostacijas strādā nepārtraukti? Tur cits klimats? Vai cita attieksme pret savu valsti un enerģētikas drošību?

Mans secinājums: mēs dedzinām ne tikai gāzi — mēs dedzinām valsts drošību, loģiku un naudu. Un “zaļās enerģijas” vārdā to dēvējam par progresu.

Cik ilgi vēl Rīgas dome, Viesturs Kleinbergs, Ekonomikas ministrija un Viktors Valainis ļaus šādai uzņēmuma vadībai un padomei turpināt darbu?