Iesaki rakstu:

2020.gadā Ādažu pašvaldība ar lepnumu paziņoja, ka veido industriālo un inovāciju parku Mežgarciemā. Projektā ieguldīti 6 miljoni eiro, no tiem vairāk nekā 5 miljoni – ERAF finansējums. Ceļi, komunikācijas, apgaismojums, asfaltētas ielas. Ideja skaista, attīstību veicinoša. Arī es būtu balsojusi PAR – jo šāds projekts var radīt darba vietas, nodokļu ieņēmumus, jaunu uzņēmējdarbību.

Tomēr realitāte izrādījās cita – tā, par kuru skaļi nerunāja.

Uzņēmēji projektā bija jāpiesaista pēc infrastruktūras izbūves, bet nebija noslēgti līgumi par zemes izmantošanu pirms ERAF naudas apgūšanas. Nebija garantiju. Nebija atbildības mehānisma. Pašvaldība cerēja uz investoriem – bet cerība nav pārvaldības instruments.

Zemi izsolīja. Vienu īpašumu iegādājās SIA “ODILE MODULS”, solot attīstību. Bet datu bāzes rādīja pretējo – parādu uzkrāšanos gadiem. Valsts ieņēmumu dienesta dati fiksē nodokļu parādu 25 991,09 €, notikusi piedziņa arī no Latvenergo. Bija inkaso, kas vienā gadā dzēsts tikai daļēji. Šie fakti nebija slēpti – tie bija pieejami publiskajās datubāzēs. Tikai jāskatās.

Un tad — pie klusuma pievienojās termiņš. No brīža, kad pašvaldība uzzināja par piedziņām, līdz brīdim, kad īpašums parādījās izsoles.gov.lv, pagāja divi mēneši, kuros pašvaldība neko neizdarīja. Nav dokumentu. Nav tiesvedības. Nav ārkārtas domes sēdes. Nekas.

Un tikai 06.11.2025. VID vēstule Nr.30.4/17.22/118182 pavēstīja to, kas jau bija noticis — par piedziņu uz pašvaldības zemi. Deputāti uzzināja pēc tam, kad izsole jau bija publiski izsludināta. Šis nav interpretācijas jautājums – tas ir fakts dokumentos.

Lursoft. Firmas.lv. Zemesgrāmata. Rakstīju pieprasījumus. Analizēju līgumus, termiņus, piedziņas mehānismus. Mani jautājumi par 6 miljonu projekta drošību tika interpretēti kā pārslodze sistēmai. Priekšsēdētāja man norādīja uz Augstākās tiesas Senāta sprieduma skaidrojumu par iestādes resursu noslodzi, kas vispār nav piemērojams deputāta pieprasījuma izskatīšanai, jo deputāta tiesības uz informāciju ir nodrošinātas tiešā likuma pantā. Citiem vārdiem – tika mēģināts pārliecināt mani, ka mans likumā noteiktais pienākums uzraudzīt pašvaldības rīcību ir apgrūtinājums iestādei. Šis nav tiesību jautājums. Tas ir kompetences jautājums.

Es lūdzu sasaukt ārkārtas sēdi, kamēr vēl ir spēkā izsoles pieteikšanās termiņš, lai pašvaldība varētu piedalīties izsolē un atgūt īpašumu atpakaļ. Atbilde: tev vajag 1/3 deputātu balsu. Bet priekšsēdētājai K.Miķelsonei šāds šķērslis nepastāv. Viņa varēja sasaukt. Viņa zināja. Viņa neizdarīja.

Un tagad – skaitļi. Projekta rādītāji, kas jāizpilda līdz 31.12.2026. Ja neizdodas — jāatmaksā ERAF līdzfinansējums.

Plānoti 11 komersanti, bet sasniegti 4. Plānotas 205 darba vietas, bet sasniegtas ir 58. Rezultāts — visvājākais rādītājs ir darba vietas. Atmaksas formula ir vienkārša: 2 908 342,26 € × (0,65 - 58/205) = 1 076 086,64 €. Tātad, ja rīt šis projekts noslēgtos — Ādažiem būtu jāatmaksā 1,076 miljoni €. Ja termiņu pagarinās līdz 2028. gadam, nauda nebūs jāatmaksā uzreiz. Bet problēma nepazudīs — tā tikai pārcelsies uz citu gadu.

Kamēr runājam par miljoniem, par tiesvedībām, īpašumu zaudēšanu un ERAF riskiem, 22 pašvaldības darbinieki paraksta iesniegumu par emocionālu vardarbību pret kolēģi. Jauns laikmets — mobings, bossings, terors, pārdzīvojumi komisijas sēdēs. Brīdinājums — ja sajutīs emocionālu diskomfortu, atļauj sev nepiedalīties domes un komiteju sēdēs.

Rodas jautājumi - kad mēs runāsim par materiālo mobingu pret iedzīvotājiem? Par to, ka projekts, kas izmaksā miljonus, var beigties ar zaudējumiem? Par to, ka rīcība nenotika laikā, kad tā bija iespējama? Ko parakstīs 23 000 ādažnieki, kad viņiem būs jāatmaksā 1,076 miljoni €?

Tie, kas šodien klusē, atradīs iemeslus. Vienmēr ir iemesli. Vienmēr ir kāds ārējais vaininieks – Covid,karš, Zaļais kurss, enerģētikas krīze, sniegs uzsniga novembrī — bet bijām gatavi decembrim.