Iesaki rakstu:

Vēl tikko bijām paspējuši aizmirst digitālo vēlēšanu izgāšanos, kad — lūk, atkal! Tieši 13. oktobrī valsts digitālā infrastruktūra atkal piedzīvoja nopietnus traucējumus. Vairāku valsts pārvaldes sistēmu darbība bija traucēta. Pat e-Paraksts brīžiem bija beidzies, kas Latvijā ir tas pats, kas uz brīdi atslēgt elektrību un cerēt, ka neviens nepamanīs. Ziņa ātri nonāca lielākajos medijos – “Delfi”, “TVNET”, “Diena” un citos.

Oficiālajā paziņojumā situācija noformulēta kā „pakalpojuma nepieejamību ir izraisījis vienlaicīgs vairāku virtualizācijas klastera iekārtu bojājums, kā rezultātā klasteri darbojas samazinātā režīmā un ir ietekmēti un nepieejami atsevišķiem klientiem sniegtie pakalpojumi, tostarp var būt nepieejamas vai lēndarbīgas atsevišķas interneta vietnes”.

Formalitāte un diplomātiskais tonis ir saprotami, taču, tulkojot šo aprakstu praktiskā valodā, jāsecina: sistēma uz brīdi faktiski pārstāja funkcionēt un nebija skaidrs, uz cik ilgu laiku. To apliecina arī “klāstera turētāja” - LVRTC paziņojums, ka ceturtdienas rītā daļai tās klientu mākoņdatošanas pakalpojumi nebija pieejami.

No vienas puses – jā, sabiedrību nevajag lieki tracināt. No otras – šāda mēroga incidenti rada neērtus, bet pamatotus jautājumus.

1. Kāda ir patiesā situācija ar valsts mākoņskaitļošanas infrastruktūru?

Mākoņdatošanas pakalpojumiem nepieciešamas adekvātas resursu rezerves. Tā ir elementāra profesionāla prasība: ja kādas iekārtas „nolūzt”, lietotājs to nedrīkst just. Taču šeit redzam pretējo. Tas ļauj izdarīt tikai divus secinājumus:

(1) arhitektūra ir plānota un izbūvēta ar būtiskiem trūkumiem, jeb tautas valodā – cerēsim, ka izturēs...,vai

(2) infrastruktūra tiek pārslogota, pārdodot vairāk resursu, nekā reāli pieejams.

Publiski pieejamā informācija, tostarp Pietiek.com raksts „Ko jums vēl nestāsta par digitālām vēlēšanām” (https://pietiek.com/raksti/ko_jums_vel_nestasta_par_digitalajam_velesanam/) par digitālo vēlēšanu problēmām, norāda tieši uz otro scenāriju — proti, ka LVRTC saviem klientiem pārdod faktiski neesošus jaudas resursus, radot sistemātisku pārslodzi.

Svarīgi atzīmēt: te nav runas par finansējuma trūkumu. Tikai pēdējos gados ANM ietvaros LVRTC datu centra attīstībā ieguldīti vismaz 5 miljoni eiro — summa, kas pat valsts nozīmes datu centram ir ļoti būtiska. Tā jau vairs nav kļūda — tā ir milzīga sistēmiska neizdarība.

2. Kāpēc piecus mēnešus pēc digitālo vēlēšanu krīzes nav novērstas zināmās problēmas? Ko tieši darīja digitalizācijas uzraugi VARAM?

Ir jāsaprot, kāpēc, zinot par LVRTC jaudas un infrastruktūras problēmām, situācija joprojām nav atrisināta. Publiski avoti norādīja, ka VARAM vadība — tostarp valsts sekretārs Edvīns Balševics un viņa vietnieks Gatis Ozols — par šīm problēmām bija informēti jau pavasarī. Ir pagājuši pieci mēneši, taču redzamu uzlabojumu nav. Lai vai kā, šobrīd VARAM vadība nevar vairs izlikties, ka neko nezin - pietiekami skaļi rakstīts, pietiekami daudz zināms.

Līdzīgi jautājumi rodas attiecībā uz VDAA. Ko darīja VDAA vadība? Ko izdarīja Valdis Pusvācietis — vispirms kā vietas izpildītājs, tagad jau kā apstiprināts direktors? Vai problēmas saistībā ar vēlēšanu informāciju sistēmu ir novērstas? Kādi praktiski soļi tika veikti pēc digitālo vēlēšanu incidenta, lai novērstu līdzīgu situāciju atkārtošanos? Vai tomēr izvēlēts taktiski klusēt, cerot, ka problēma atrisināsies pati?

3. Kāda ir VARAM ministra Raimonda Čudara un viņa IT padomnieka Arta Birziņa atbildība?

Pats galvenais jautājums - ko darīja „Vienotības” ministrs Raimonds Čudars (attēlā) un viņa padomnieki, jo īpaši — ministrijas IT padomnieks Artis Birziņš, lai šādas problēmas vairāk neatkārtotos ne ar Vēlēšanu sistēmu, ne ar kādu citu IT sistēmu, kas izvietotas LVRTC datu centrā?

Ja digitālo vēlēšanu problēmas Čudars saņēma mantojumā, tad šie nav mantojuma grēki. Šīs problēmas ir viņu darba laiks, viņu atbildība, viņu neizdarība. Brīdinājumi bija publiski. Informācija – pieejama. Trauksmes signāli – skaļi. Ignorēt to vairs nedrīkstēja. Taču pagāja 5 mēneši, un kas mainījies, praktiski risinājumi nav redzami?

Un tagad cirkulē informācija, ka LVRTC datu centram plānots atdot vēl 2,7 miljonus eiro. Iestādei, kas jau tagad nespēj kvalitatīvi apsaimniekot iepriekš iedoto.
Tas jau ož nevis pēc “kļūdījāmies”, bet pēc sistēmiskas sabotāžas.

Šādā kontekstā rodas jautājums, vai ministrijas rīcība patiešām ir vērsta uz sistēmas sakārtošanu, vai arī notiek formāla vainīgo meklēšana, nevis problēmas risināšana pēc būtības.

Tā vien šķiet, ka ministram Čudaram spēki vien pietika formālā grēkāža atrašanai, nevis problēmas risināšanai pēc būtības un sistēmas sakārtošanai.

Un, iespējams, ir laiks pajautāt: iepriekšējā ministre atkāpās, pēc būtības, par nespēju kontrolēt ministrijas ierēdņus, varbūt ir pienācis laiks arī šim ministram atkāpties?