Iesaki rakstu:

Laikā, kad atklājusies kliedzoša netaisnība izglītības sistēmā (Lieta Nr. A420151622), valdības vadītājas – ministru prezidentes nepieņemamā bezdarbība satricina sabiedrību. Nesenā 2025. gada 21. februāra iesniegumā premjerei detalizēti norādīts uz situāciju, kurā studente gandrīz četrus gadus dzīvoja pilnīgā neziņā par sava eksmatrikulācijas rīkojuma tiesiskumu un iespējām turpināt izglītību. Šajā laikā atklāti smagi pārkāpumi –no kukuļošanas prasības augstskolā un valsts valodas lietojuma ignorēšanas līdz pat draudiem tiesvedības gaitā, kas iedragājuši jaunietes psiholoģisko stāvokli. Neskatoties uz to, no ministru prezidentes puses nav sekojusi nekāda rīcība. Šāda attieksme ir pretrunā gan valdības vadītāja morālajiem pienākumiem, gan tiesiskajiem un politiskajiem principiem un tā vēl vairāk sašķoba sabiedrības jau tā zemo uzticību valsts varai.

Ministru prezidentei kā valdības vadītājai ir morāls pienākums aizstāvēt sabiedrības intereses un reaģēt uz netaisnību. Likums nosaka, ka premjere ir politiski atbildīga par valdības darbu kopumā, taču šajā situācijā atbildības uzņemšanās nav manāma. Valsts trešajai augstākajai amatpersonai būtu jārāda piemērs taisnīgumā un rūpēs par iedzīvotāju labklājību, bet bezdarbība liecina par pretējo – par vienaldzību un bezatbildību.

Cilvēciskais ētikas aspekts šeit ir īpaši spilgts: jaunai personai četrus gadus tiek liegta skaidrība par savu izglītības nākotni, un atbildīgās institūcijas neiejaucas, atstājot individu likteņa varā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse uzsver, ka izglītības jomā valstij jārīkojas steidzami, jo kavēšanās var neatgriezeniski ietekmēt jaunieša profesionālās karjeras izredzes.

Premjeres bezdarbība ignorē šo principu – ilgstoši vilcinot risinājumu, ne vien tiek traumēta konkrētā studente, bet arī tiek dots signāls sabiedrībai, ka valsts vadībai var nebūt daļas gar pilsoņu likteņiem.Šāda bezatbildība tieši skar indivīda tiesības un dzīves kvalitāti. Konkrētajā gadījumā studente saskārās ar psiholoģisku teroru – uz viņu tika izdarīts spiediens un izteikti draudi, kas, iespējams, pat liedza pilnvērtīgi piedalīties tiesas sēdēs.

Valsts augstākajām amatpersonām būtu pienākums nosodīt un novērst šādu cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3. pants garantē ikvienam tiesības uz fizisko un garīgo neaizskaramību. Ja valsts neaizsargā cilvēku pret psiholoģisku vardarbību tiesvedības laikā, tā morāli pieļauj indivīda tiesību ignorēšanu. Premjere, nerīkojoties pēc tam, kad šāda situācija kļuvusi zināma, de facto attaisno iestāžu vienaldzību pret cilvēka ciešanas pārkāpumu.

Cilvēciski tas ir nepieņemami – valdības vadītājai būtu jāiestājas par katru pilsoni, kura tiesības tiek mīdītas kājām. Ministru prezidentes pasivitāte arī grauj sabiedrības uzticību politiķiem un varas institūcijām. Iedzīvotāji jau tā izrāda vienu no zemākajiem uzticības līmeņiem valdībai starp OECD valstīm – tikai aptuveni 29% Latvijas iedzīvotāju pauž vismaz mērenu uzticēšanos valdībai, salīdzinot ar 39% OECD vidēji.

Kad sabiedrība redz, ka pat premjere ignorē tik nopietnus signālus par netaisnību, ticība valsts varai vēl vairāk zūd. Cilvēki sāk uzskatīt, ka “ierindas pilsoņa” problēmas valdošajai elitei nav svarīgas un valsts vadoņi neseko pašu sludinātajām vērtībām. Morāli tas nozīmē valdības atbildības līguma ar tautu laušanu – sabiedrība jūtas nodota un atstāta bez aizstāvības. Šāda uzticības erozija ir ārkārtīgi bīstama, jo demokrātija funkcionē tikai tad, ja pilsoņi uzticas, ka viņu ievēlētie līderi rīkosies kopēja labuma vārdā, nevis paslēpsies klusumā, saskaroties ar netaisnību.

Ministru prezidentes bezdarbība nav tikai morāli nosodāma – tā ļauj sistemātiski pārkāpt likumus un starptautiskos standartus, kas saista Latviju. Konkrētajā situācijā ir identificējami vairāki nopietni tiesību normu pārkāpumi, uz kuriem premjerei būtu bijis nekavējoties jāreaģē.

Pirmkārt, valsts iekšējie normatīvie akti ir klaji ignorēti. Augstskolu likuma 58. panta desmitā daļa skaidri noteic, ka bakalaura, maģistra un doktora darbi ir jāaizstāv valsts valodā, ja vien normatīvie akti neparedz izņēmumus. Taču attiecīgās studentes noslēguma darba aizstāvēšana notika krievu valodā, jo komisijas loceklis nemaz neprata valsts valodu.

Tādējādi studentei tika liegta iespēja pilnvērtīgi izmantot savas tiesības izteikties latviski, kas ir ne tikai likuma pārkāpums, bet arī Satversmē nostiprinātā valsts valodas statusa ignorēšana. Satversmes 4. pants pasludina latviešu valodu par vienīgo valsts valodu, un Administratīvā procesa likuma 110. pants garantē tiesības uz procesu valsts valodā. Šo normu neievērošana apdraud konstitucionālo kārtību – lietas izskatīšana svešvalodā faktiski padarīja latviešu valodu otršķirīgu izglītības procesā, kas ir nepieļaujami. Premjeres bezdarbība nozīmē, ka valdība pieļauj Satversmes gara pārkāpumu savas bezdarbības dēļ.

Otrkārt, iespējamie korupcijas un tiesiskuma pārkāpumi. Iesniegumā norādīts, ka attiecīgās noslēguma pārbaudījumu komisijas loceklis esot pieprasījis kukuli, lai atzītu bakalaura darbu par sekmīgi aizstāvētu. Ja šie fakti atbilst patiesībai, tad ir noticis smags noziegums – korupcija izglītības vidē, kas grauj visas augstākās izglītības sistēmas uzticamību.

Turklāt tiek apgalvots, ka pati komisija, kas vērtēja studentes darbu, varētu būt nelegāli apstiprināta un tās sastāvs neatbilda normatīvajiem aktiem.

Tas nozīmē, ka studentei faktiski tika liegts taisnīgs un objektīvs izglītības ieguves novērtējums – viņas darbs netika vērtēts leģitīmi nokomplektētas komisijas priekšā, bet gan patvaļīgu personu grupā.

Taisnīga procesa princips šeit ir brutāli pārkāpts. Latvijas valsts likumi un tiesību principi pieprasa objektivitāti un likumību kvalifikācijas piešķiršanā; pretējā gadījumā tiek kaitēts ne vien indivīdam, bet visai sabiedrībai, kas paļaujas uz diploma patiesumu. Ministru prezidentei būtu jāreaģē nekavējoties, uzdodot tiesībsargājošām iestādēm izmeklēt iespējamo kukuļošanu un anulēt nelikumīga komisijas lēmuma sekas. Taču premjeres klusēšana nozīmē netiešu valstisku akceptu tam, ka augstskolā var pastāvēt korupcija un nelikumības, paliekot nesodītas.

Treškārt, starptautiskie cilvēktiesību standarti šajā situācijā ir pārkāpti un ignorēti. Latvija kā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības dalībvalsts ir uzņēmusies saistības ievērot noteiktas pamatnormas. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants garantē ikvienam tiesības uz taisnīgu tiesu. Vai tiesas process ir bijis taisnīgs, ja gandrīz četrus gadus netiek pieņemts lēmums par studentes sūdzību un ja tiesvedības laikā viņa tiek pakļauta draudiem? ECT judikatūrā uzsvērts, ka šādās situācijās valstij ir pozitīvs pienākums aktīvi rīkoties, lai pasargātu personu no apdraudējuma un nodrošinātu procesa taisnīgumu.

Piemēram, lietā Maltsev pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa īpaši akcentēja valsts iestāžu pienākumu novērst personas neaizsargātību tiesas procesā. Šajā gadījumā Latvijas atbildīgās iestādes nav pienācīgi reaģējušas uz izteiktajiem draudiem, metot ēnu uz visas lietas taisnīgumu. Tā ir nopietna starptautisko saistību neizpilde, kas var kompromitēt Latvijas reputāciju tiesiskuma jomā.Tāpat Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Eiropas Sociālā harta paredz konkrētas tiesības, kuras aplūkojamā situācijā ir pārkāptas. ES Pamattiesību hartas 14. pants garantē tiesības uz izglītību, tostarp piekļuvi profesionālajai un turpmākajai izglītībai, un prasa, lai valsts nodrošina kvalitatīvu un vienlīdzīgu izglītības pieejamību.

Ja studente tiek nepamatoti eksmatrikulēta un gadiem ilgi nespēj turpināt studijas nelikumīgas birokrātijas dēļ, valsts nepilda šo pienākumu. Eiropas Sociālās hartas 10. pants nostiprina tiesības uz profesionālo apmācību – tas prasa valstij nodrošināt godīgus apstākļus izglītības iegūšanai. Konkrētā studentes lieta pierāda pretējo: netaisnīgi apstākļi liedza viņai vienlīdzīgas iespējas iegūt augstāko izglītību. Pats iesnieguma teksts norāda, ka šādi apstākļi ir pretrunā gan Latvijas tiesību aktiem, gan ES Pamattiesību hartai un Eiropas Sociālajai hartai

Valsts pienākums ir nodrošināt, lai šīs tiesības tiek ievērotas praksē, nevis tikai uz papīra. Ja ministru prezidente neko nedara acīmredzamu tiesību pārkāpumu priekšā, tas signalizē, ka Latvija neuztver nopietni savas saistības pret starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Ilgstošs un nepamatots tiesas process izglītības jautājumos arī var būt pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 2. pantam, kas aizsargā tiesības uz izglītību. Īsi sakot, premjeres bezdarbība ļauj turpināties tiesiskam nihilismam, kur cietējs ir gan indivīds, gan valsts reputācija kā tiesiska un demokrātiska iekārta.

Politiskās sekas: demokrātijas un tiesiskuma reputācijas graušana

Ministru prezidentes rīcība – precīzāk, nerīcība – šajā skandalozajā situācijā rada nopietnas politiskas sekas. Pirmkārt, tas grauj Latvijas demokrātijas un tiesiskuma reputāciju gan iekšpolitikā, gan starptautiski. Demokrātiskā tiesiskā valstī no valdības vadītāja tiek sagaidīta nulles tolerance pret netaisnību un korupciju. Ja premjere izvēlas pievērt acis uz signāliem par nopietniem pārkāpumiem (piemēram, korupciju augstākajā izglītībā, kas skar jaunieša nākotni), tas rada iespaidu, ka valdībai nerūp pašu deklarētās vērtības. Šāda divkosība var tikt pamanīta arī ārvalstīs – Latvijas partneri Eiropā var uzdot jautājumus, kā mūsu valstī tiek praktiski nodrošinātas tiesības uz izglītību un taisnīgu tiesu. Mēs riskējam ar to, ka Latviju sāk uztvert kā valsti, kur deklarācijas atšķiras no realitātes, un kur politiskā elite pieļauj netaisnību nesodīti. Demokrātijas stiprums ir atkarīgs no varas spējas pārraudzīt sevi un labot kļūdas. Ja pat premjere to nedara, tiek vājināta ticība tam, ka Latvijā pilnībā valda likuma vara.

Otrkārt, premjeres bezdarbība atstāj iespaidu uz viņas tēlu sabiedrībā un potenciāli ietekmēs viņas nākotnes politisko karjeru. Politiķi gūst sabiedrības atbalstu ar solījumiem aizstāvēt taisnīgumu un iedzīvotāju intereses. Kad rīcība neatbilst šiem solījumiem, sabiedrība to neaizmirst, ministru prezidentei riskējot šķist vājai un bezprincipiālai līderei, kura nespēj stāties pretī pat acīmredzamiem pārkāpumiem savas valdīšanas laikā. Šāda reputācija var maksāt dārgi – gan reitingu krituma, gan atbalsta trūkuma veidā kritiskos brīžos. Iespējams, opozīcijas politiķi un pilsoniskā sabiedrība sāks skaļāk pieprasīt premjeres atbildību vai pat demisiju, ja netiks sagaidītas pārmaiņas. Galu galā, demokrātijā amatpersonu leģitimitāti uztur sabiedrības uzticība; ja tā zūd, zūd arī politiskais svars. Nav izslēgts, ka premjeres vilcināšanās rīkoties šajā lietā var kļūt par lūzuma punktu viņas karjerā, iedvešot vēlētājos pārliecību, ka nepieciešama stingrāka un taisnīgāka vadība.

Treškārt, šāda bezdarbība potenciāli var ietekmēt valdības stabilitāti un iedzīvotāju uzticību valdībai kopumā. Valdība nav tikai premjere viena – tā ir komanda, kurai kolektīvi jāreaģē uz valsts problēmām. Ja valdības vadītāja nerīkojas, tas demoralizē arī citus vai dod signālu, ka nopietnus pārkāpumus var ignorēt. Citi ministri var sākt šaubīties par premjeres spēju pieņemt grūtus lēmumus, sabiedrība – par valdības spēju nodrošināt taisnīgumu.

Ilgtermiņā tas var radīt spriedzi koalīcijā un savstarpējus pārmetumus, it īpaši, ja skandāls aug un sāk skart plašāku publiku. Arī valdības komunikācija cieš – kā paskaidrot vēlētājiem, ka valdība rūpējas par taisnīgumu, ja premjere klusē par acīmredzamu netaisnību? Šis gadījums var kļūt par simbolu tam, kas nav kārtībā Latvijas politikā: elites noslēgtībai un atbildības trūkumam. Rezultātā iedzīvotāju uzticība valdībai vēl vairāk sarūk, pilsoņi jūtas atrauti no varas un sarūgtināti. Vēlēšanu aktivitāte var kristies, populisms pieaugt – jo, redzot varas vienaldzību, cilvēki meklē radikālākus risinājumus. Tātad premjeres rīcībai (vai tās trūkumam) ir domino efekts uz visu politisko vidi, sašķobot demokrātijas pamatus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, sabiedrībai un atbildīgajām institūcijām jāpieceļas kājās un skaidri jāpieprasa rīcība. Šis nav gadījums, ko var aizmirst vai atstāt bez sekām. Aicinām ministru prezidenti nekavējoties reaģēt uz dokumentā izklāstīto situāciju – publiski skaidrot, kādēļ līdz šim nav rīcības, un nekavējoties uzņemties iniciatīvu problēmas risināšanā. Konkrēti premjerei būtu jāsasauc atbildīgās amatpersonas – izglītības un tieslietu ministrus, tiesībsargājošo iestāžu vadību – un jāpieprasa pilna informācija par notikušo. Jāuzdod nekavējoties veikt izmeklēšanu: gan par iespējamo korupciju augstskolā (iesaistot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju), gan par tiesvedības laikā izteiktajiem draudiem (iesaistot policiju un tiesu sistēmu iekšējās uzraudzības mehānismus). Valsts augstākajai vadībai jāpārliecinās, ka studente, kuras tiesības tik ilgstoši tika mīdītas, saņem taisnīgumu – proti, ka viņas lieta tiek atrisināta atbilstoši likumam un ka vainīgie tiek saukti pie atbildības.

Prasības no sabiedrības puses šai situācijai ir nepārprotamas: mēs sagaidām caurskatāmību, atbildību un labošanu. Pilsoņi ir tiesīgi zināt, kā šāda situācija vispār varēja rasties un kā tiks nodrošināts, ka tā neatkārtosies. Tāpēc nepieciešams, lai premjere un iesaistītās institūcijas publiskotu pārbaudes rezultātus – piemēram, vai attiecīgā eksmatrikulācija bija likumīga, vai komisijas darbība atbilda noteikumiem, kurš pieļāva svešvalodas lietošanu aizstāvēšanā un kāpēc, kas tieši draudēja studentei tiesas laikā. Sabiedrībai ir jādzird atbildes uz šiem jautājumiem. Tikai faktiem un skaidriem risinājumiem balstīta komunikācija var atgūt uzticēšanos. Nepieciešama arī tūlītēja rīcība: ja konstatēti pārkāpumi, jāvērtē amatpersonu atbildība – vai nu tie būtu universitātes vadībā esošie, kas pieļāva haosu, vai tiesas sistēmas darbinieki, kas nesargāja procesā iesaistīto personu.

Politiska atbildība jāuzņemas arī premjerei pašai – ar darbiem, nevis vārdiem. Viņas rīcība tuvākajās dienās un nedēļās parādīs, vai viņa saprot situācijas nopietnību.Šajā kontekstā sabiedrības loma ir izšķiroša. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka jautājums tiek “nolikts malā” vai pazūd cita dienaskārtības notikuma ēnā. Pilsoniskajai sabiedrībai – medijiem, nevalstiskajām organizācijām, studentu apvienībām – jāseko līdzi izmeklēšanas gaitai un pastāvīgi jāatgādina varas iestādēm par solītajām darbībām. Ja nepieciešams, jāorganizē diskusijas, jāceļ trauksme publiskajā telpā, pat jāapsver miermīlīgi protesti vai piketi, lai parādītu, ka sabiedrība nepieļaus lietas noklusēšanu. Spiediens uz varas iestādēm ir demokrātijas instruments: balsotāji drīkst un var pieprasīt savu kalpotāju – politiķu – atbildīgumu. Jo īpaši jaunieši, kurus tieši skar izglītības kvalitāte un taisnīgums, var apvienoties, lai paustu savu nostāju – ka viņi vēlas dzīvot valstī, kur valda taisnīgums, nevis patvaļa.

Noslēgumā jāuzsver: premjeres klusēšana nedrīkst turpināties. Šis ir pārbaudījums Latvijas valdībai – vai tā spēj nostāties patiesības un taisnības pusē, vai tomēr ieslīgs stagnācijā un ignorancē. Sabiedrība gaida skaidru signālu, ka valsts vadītāja saprot situācijas nopietnību un ir gatava labot pieļautās kļūdas. Taisnīgs un juridiski korekts process nav greznība, bet gan pamatpienākums, ko valsts nedrīkst liegt saviem iedzīvotājiem. Ja premjere šo pienākumu nepilda, sabiedrībai ir visas tiesības asi kritizēt un pieprasīt pārmaiņas. Demokrātijā vara pieder tautai – un tauta šobrīd prasa taisnīgumu, atbildību un rīcību. Ja šīs prasības netiks uzklausītas, demokrātija pati sevi aizstāvēs nākamajās vēlēšanās, nomainot tos, kas nav attaisnojuši doto uzticību. Ministru prezidentes nepieņemamā bezdarbība jau ir atstājusi negatīvas sekas; vēl nav par vēlu labot kursu, atjaunot taisnīgumu un glābt sabiedrības uzticību – bet rīcībai jābūt tūlītējai un reālai.

Valsts kancelejas „atbilde”

26.02.2025. Nr. 6.2.2./2025-FIZ-136-603 uz 21.02.2025.          

Valsts kancelejā 2025. gada 24. februārī saņemts ministru prezidentei E. Siliņai adresēts Jūsu iesniegums par prokurores atbildi tiesvedības lietā Nr. A420151622.

Informēju, ka Jūsu 2025. gada 21. februāra iesniegumā minētais tiek pieņemts zināšanai.

Cieņā Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs